Nav vīģu laiks; ir taču pavasaris. Vīģe nav vainīga pie tā, ka tai nav augļu, bet tomēr Jēzus viņu nolād. Vai tiešām tas ir tik vienkārši, ka Jēzus – cilvēks-Dievs, kurš ir ceļā uz cīņu ar eksistenciālu, ļaunu tumsu – ir noilgojies pēdējo reizi baudīt vīģes saldo, sulīgo augli? Un ieraudzījis, ka kokā ir tikai lapotne, piedzīvo dusmu lēkmi un koku nolemj nāvei, tāpat, kā viņš ir nolemts krusta nāvei?
Pirmdiena uz Klusās nedēļas sliekšņa. Kur vedīs mans ceļš šai nedēļā? No kādiem spaidiem Tu mani aicināsi ārā šodien?
Kungam vajag ēzelīti. Viņam nevajag spožspalvainu, cēlu zirgu. Kādā dienā, kad Dieva laikam bija pienācis laiks piepildīties, sēdēdams uz jauna ēzelīša muguras, Dieva tautas galvaspilsētā iejāj rabi Jēzus. Viņš nenāk viens — ar viņu kopā ir draugi, sekotāji, kam pievienojas aizvien pieaugošs ziņkārīgo un aizgrābto pulks.
Jēzus ne tikai pats ir pazemīgs, bet caur šo ērmīgo parādi un visu, kas soli pa solim atklāsies Klusajā nedēļā, kļūst par pazemoto, par kalpu kalpu. Tāda ir viņa Valstības apvērstā kārtība. Lai gan fiziskais ceļš uz Jeruzālemi ved kalnup, Jēzus ceļš iet lejup — līdz pašiem zemākajiem, neglītākajiem un atbaidošākajiem punktiem. Viņa valdīšanā nav saskatāms nekas no romiešu varaskāres.
Jāņa evaņģēlijs ļauj mums ieraudzīt kaut ko ļoti cilvēcīgu: Jēzus nedzīvoja viens. Viņš nebija bez draugu tuvuma, bet bija kopā ar tiem, kas viņu stiprināja un aicināja palikt uzticīgam savam aicinājumam. Jēzum bija draugi, un Lācars, Marta un Marija bija starp viņa tuvākajiem cilvēkiem. Nams Betānijā bija vieta, kur Jēzus varēja atgriezties, kur tika gaidīts, uzņemts un saprasts. Kad Pūpolsvētdienā Jēzus devās uz Jeruzālemi, viņš devās ceļā tieši no Betānijas. Un pirms nodošanas un apcietinājuma viņš atkal atgriezās tur, lai dažas dienas atpūstos. Lai gan pretestība Jēzus vārdam pieauga un viņš piedzīvoja noraidījumu, Jēzum bija tas, kas vajadzīgs mums visiem spriedzes un pārbaudījumu laikā — uzticīgi draugi.
Tāpat kā radīšanas stāstā cilvēks ir dubļu pika, tā arī te Jēzus ņem to pašu materiālu un turpina veidot. Jēzus turpina Ādama radīšanu. Tikai šoreiz tas, ko Jēzus “izveido”, ir tas, kas Ādamam trūka – spēja redzēt. Citiem vārdiem, tas, kurš bija akls no iesākuma, tagad ir redzīgs.
Dienas pašā viducī, karstākajā dienas stundā, tveicē, pa ceļu iet samariešu sieva. Viņa dodas uz aku. Uz savu dīķi tuksneša vidū, lai nodzertos. Kā ik dienas. Viņa nes uz aku savus tukšo krūku, lai to piepildītu, un, piepildot krūku, viņa akā redz savu atspulgu. Smaga ir viņas sirds, to redzot. Viņa uz sevi, un savu dzīvi skatās smagi, ar nosodījumu, viņā skan citu cilvēku balsis, pārmetumi, greizie skatieni. Un droši vien, ja viņa ielūkojās akā un ieraudzīja tur savu atspulgu, tad viņa domāja: “Es esmu grēciniece, es esmu tik daudz kļūdījusies, es nemāku mīlēt, es esmu nemīlama, es esmu nekam nederīga, es esmu nepieņemta.”
Bet redzi, vienā dienā no daudzām citām – pie akas ir Jēzus. Dieva lielā, pieņemošā mīlestība ir pie šīs akas. Un šī mīlestība liek sievietei uz sevi paskatīties citādāk. Savu atspulgu redzēt un just citādāk.
Vai tā bija nakts, kuru Tu nepacietīgi gaidīji pēc tam, kad kādudien biji pieņēmis lēmumu satikt Jēzu sarunai divatā? Vai arī šie jautājumi nakts melnumā Tevi sāka urdīt tik neizturami, ka Tu cēlies un gāji, nespēdams sagaidīt rītu?
Tu nepakautrējies Jēzum uzdot savu visai absurdo jautājumu: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt” (Jņ. 3:4). Visai savāds jautājums no cienījama garīgā skolotāja lūpām… Un pēc brīža, apjukumam pieaugot, Tu neatlaidies un pārvaicāji – nu jau īsi un tieši, atteicies no jelkādiem paša minējumiem: “Kā tas var notikt?”
Tieši sarunas par Bībeles tekstiem man palīdzēja saprast, ka vēlos kļūt par mācītāju — tās bija aizraujošas arī man pašai. Vienā sarunā var iekļaut gan abstraktas idejas, ko tekstā saredzam, gan ļoti konkrētas situācijas un personīgas pieredzes.
“Gavēnis ir patiesības laiks, kad nākot Dieva priekšā, mēs skaidrāk ieraugām savu grēcīgumu, dažādās sekas mūsu izvēlēm, neatrisinātus samezglojumus, kuri sauc pēc dziedināšanas. Šī laika jēga pamazām atklājas klusuma un kliedziena savstarpējā saistībā: mēs apklustam ārēji, lai beidzot sadzirdētu iekšējo saucienu.”
“Atklāti sakot, nav viegli ne mācītājai vadīt šo grēksūdzes lūgšanu, ne arī dievlūdzējam piedalīties tajā. Jo tā ir visas draudzes lūgšana – viscaur sakām “mēs” esam vienā vai otrā veidā grēkojuši, un draudze atbild – “mēs atzīstam, Kungs, un nožēlojam”. Līdz ar to ikviens cilvēks, kas piedalās šajā grēksūdzē to dara ne tikai savā vārdā, un ne tikai klātesošās draudzes vārdā, bet visu Dieva bērnu vārdā. Tas ir brīdis, kad tiešām no sirds varam zemoties Dieva priekšā un ar atvērtām acīm ieskatīties savā dvēselē, neslēpjot neko ne no Dieva, ne arī paši no sevis.”