“Baznīca ir vieta, kas atklāj, ka cilvēks jau ir mīlēts”

Saruna ar mācītāju Annu Galviņu

Anna Galviņa ir latviete, kas jau daudzus gadus dzīvo Zviedrijā. Viņa ir žurnāliste, māksliniece, teoloģe un tagad arī mācītāja Zviedrijas baznīcā. LLSTA aicināja Annu uz sarunu neilgi pēc viņas ordinācijas dievkalpojuma, kas notika 2026. gada 25. janvārī Lūleo katedrālē Zviedrijas ziemeļos.

.

LLSTA: Ir pagājis mazliet vairāk kā mēnesis kopš Tavas ordinācijas Zviedrijas baznīcā — vai pamazām sāc iejusties?

Anna Galviņa: Vēl tikai sāku ar “parastajiem dievkalpojumiem”. Pirmajā kalpošanas gadā ieplānoto lietu ir mazliet mazāk — kāzas, bēres, kristības. Katrā draudzē ir savs ritms, bet, no otras puses, baznīcā dažādos veidos esmu strādājusi jau ilgi. Sāku kā apkopēja. Lielā mērā draudzes ritms man ir pazīstams, turklāt no dažādām pusēm. Taču tas, ko nozīmē būt mācītājai draudzē, ir pavisam jauna pieredze. Mums dod laiku iejusties un atrast savu vietu. Mācītāji ir dažādi, un katram kalpošanas ceļš izveidojas atšķirīgs. Šobrīd izskatās, ka vadīšu Bībeles studiju grupu. Protams, būs arī bēres, kristības, dievkalpojumi un viss pārējais — baznīca taču darbojas visu nedēļu.

Domājot par atšķirībām, piemēram, dvēseļu kopšanā — šeit tas nenozīmē cilvēkam norādīt ticības ceļu vai pamācīt, kā sakārtot savu dzīvi. Drīzāk tā ir satikšanās. Jā, cilvēks nāk pēc atbalsta, bet uzsvars ir uz uzklausīšanu un līdzās būšanu. Uzdevums ir ieklausīties atnākušā cilvēka ticībā un atrast tajā to, kas viņam palīdzēs ieraudzīt savu ceļu, savu izeju un pamatu, lai ar dzīvi būtu vieglāk tikt galā. Es domāju, ka vieglas dzīves vispār nevienam nav.

LLSTA: Tātad laika gaitā atklājas, kas ir Tava vieta kā mācītājai, un tad Tev atļauj tajā darboties, izpausties?

Anna: Izglītošanās stadijā mums dod ieskatu visās mācītāja darba jomās, bet, kad sāc strādāt, kļūst skaidrs, ka nevienam mācītājam nav laika un kapacitātes pilnīgi visām kalpošanas lietām. Sākumā tu iemēģini savu vietu. Vēlāk, kad jāmeklē darbs draudzēs, tā jau ir konkrēta mācītāja vieta konkrētā draudzē, un tu zini, kas tur, iespējams, pietrūkst, kas no tevis tiek sagaidīts un kādu pienesumu šajā vietā vari dot. Tad tu meklē kalpošanas vietu atbilstoši savam redzējumam un praksei, kas izveidojusies.

LLSTA: Vai pareizi domāju, ka pirmā draudze tiek nozīmēta?

Anna: Jā, tā tiek nozīmēta uz gadu. Pēc tam darbs jāmeklē tāpat kā jebkuram citam cilvēkam.

LLSTA: Vai tur, kur Tu dzīvo, ir liela vajadzība pēc mācītājiem?

Anna: Jā, Ūmeo pilsētā noteikti. Kopumā mācītājus ne vienmēr ir viegli atrast. Tiklīdz nonāc valsts iekšienē, laukos, kļūst vēl grūtāk. Tur baznīcai ir cita nozīme — tā uztur vietu, ir centrs. Ir viena baznīca, viens veikals, viens benzīntanks. Baznīca ir vieta, kur cilvēki satiekas, dzied korī — kā tas bija pirms simts gadiem.

LLSTA: Kāda ir draudzes komanda, kurā strādā?

Anna: Komanda ir diezgan liela. Ir četri pastāvīgie mācītāji un pedagogi. Draudzē ir viens diakons, kas strādā sabiedrībā ar cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās — tās ir sarunas, sociālais darbs, integrācija. Ir arī daudz darba ar institūcijām, cenšoties palīdzēt cilvēkiem nostabilizēties. Draudze, kurā šobrīd esmu, atrodas diezgan ekskluzīvā vietā, un sociālās atstumtības te ir mazāk.

LLSTA: Vai Tavā draudzē ir labi pārstāvētas visas paaudzes?

Anna: Jā, vienā vai otrā veidā. Otrdienās ir sarunu vakars, kur pārsvarā nāk vecākās paaudzes cilvēki. Ir bērnu nodarbības. Ir Bībeles studiju grupas, kur lielākoties ir vidējā paaudze. Dievkalpojumos un kopīgās maltītēs redzamas visas paaudzes.

LLSTA: Minēji Bībeles studijas — vai tur liksi lietā akadēmiskās zināšanas un interesi ekseģēzē?

Anna: Zviedrijā nav viena standarta, kā izskatās Bībeles studiju grupa. Mana pieredze ir parādījusi, ka ir zināms formāts, kam nav lielas jēgas — nākt ar komentāriem un izklāstīt, kā viss bija un ko teksts nozīmē. Bībeles tekstam ir dažādi līmeņi, un tas, protams, ir svarīgi. Vēsturiskais konteksts ir nozīmīgs, bet ne tādēļ, lai ar faktiem nostiprinātu savas pārliecības. Drīzāk tas palīdz saprast, ka tie ir situēti cilvēki konkrētā, sarežģītā vidē. Bībele nav tikai par Dievu — tā ir par cilvēku attiecībām ar Dievu.

Manuprāt, Bībeles studijas ir nozīmīgas, ja tās ir saruna. Es nenāku izglītot. Cilvēku intereses un izglītības līmenis ir atšķirīgs, arī Bībeles lasīšanas pieredze ir ļoti dažāda.

Tieši sarunas par Bībeles tekstiem man palīdzēja saprast, ka vēlos kļūt par mācītāju — tās bija aizraujošas arī man pašai. Vienā sarunā var iekļaut gan abstraktas idejas, ko tekstā saredzam, gan ļoti konkrētas situācijas un personīgas pieredzes.

LLSTA: Kas Tev akadēmisko studiju procesā bija svarīgie jautājumi?

Anna: Es rakstīju par einuhiem Mateja evaņģēlijā. Mūsu tulkojumā tie ir “tie, kas sevi ir nolēmuši bezlaulībai”, zviedru tulkojumā — “kam nav dzimuma”, bet angļu tulkojumos ir versiju daudzveidība. Bībeles studijas kļūst patiešām interesantas tur, kur jūti, ka kaut kas “nelīmējas”, piemēram, tulkojumu atšķirību dēļ.

Es izvēlējos klasisku vēsturisku pieeju, mēģinot iedziļināties vēsturiskajā fonā un tajā, kādā nozīmē šis vārds varēja tikt lietots tā laika vidē. Par to rakstīju gan bakalaura, gan maģistra darbu, un ar maģistra darbu esmu piedalījusies pāris starptautiskās konferencēs. Man izdevās atrast perspektīvu, kas iepriekš īsti nebija parādījusies, un tur lielu lomu nospēlēja mana Latvijas, postpadomju telpas un diasporas pieredze.

Vēsturiski einuhi ilgu laiku tika uztverti kā celibāta simbols. Celibāta prakses pastāvēja dažādās grupās – sevišķi kultiskās kopienās, ko tagad mēs dēvētu par sektām. Arī Pāvils visticamāk runā par celibātu kā eshatoloģisku ideālu. Bet, kas attiecas uz einuhiem, tad tas jau ir pierādīts, ka šim Bībeles pantam, celibāta nozīme ir piedēvēta vairākus gadsimtus pēc evanģēlija tapšanas.

Citi pētnieki einuhus salīdzina ar mūsdienu kvīriem, bet mans viedoklis bija, ka tas nav tieši salīdzināms, lai gan Romas impērijas vidē savā ziņā pastāvēja tas, ko mēs šodien sauktu par “gender queer”. Pat grieķu izpratne par dzimti patiesībā ir visdažādākā. Kas attiecas uz jūdu kultūru, kam piederēja arī Kristus kustība, proto-rabīnu tekstos ir atrodamas astoņas dzimtes kategorijas un tie, kuri nav ne vīrieši, ne sievietes, netiek morāli nosodīti, pat, ja rabīni diskutē, tieši kādā veidā uz viņiem attiecas likuma normas. Einuhi būtu viena no šīm kategorijām, kaut gan tieši šajā gadījumā var apšaubīt, vai tā īsti ir dzimte, par ko ir tuna. Stingrais iedalījums vīriešos (brīvi vīriešu dzimuma cilvēki, ar varu un zināmu izpratni par vīrišķības morāli), sievietēs (šo vīriešu sievas) un visos pārējos, kas principā vispār nav cilvēki (vergi un citādi pakļautie), ir viena no romiešu okupantu izvarošanas kultūras pamata iezīmēm.

Mateja evaņģēlijs ir sarakstīts Sīrijā — ne no elites un ne elitei, kam varbūt vienīgajai arī bija svarīgs tas vīrišķības un sievišķības stingrais nošķīrums, jo tam bija sakars ar varu. Mateja kopiena bija Romas impērijas pakļautie. No dzimtes perspektīvas romiešu bija izvarošanas kultūra, ko varētu salīdzināt ar brutālākajām krievu armijas izpausmēm.

Ja Mateja evaņģēliju lasām kā tekstu, kas pretojas Romas sistēmai, tad vārds “einuhs” iegūst nozīmi varas, sabiedrības un normu krustcelēs. Tas kļūst par pretošanās simbolu romiešu dzimtes normām. Zināmā mērā to var salīdzināt ar kvīru politiku — ar apspiestības pieredzes pārveidošanu par pozitīvu simbolu.

LLSTA: Vai Tavā teoloģizēšanas procesā nozīmīgas ir atbrīvošanās teoloģijas?

Anna: Atbrīvošanas teoloģija man ir ļoti nozīmīga, bet tā ir sarežģīta joma, kas var kļūt arī bīstama. Ir svarīgi apzināties traumas, bet bīstamība sākas brīdī, kad traumas naratīvu sāk izmantot, pašam kļūstot par apspiedēju.

Es rakstīju arī par Jonas grāmatu — to var lasīt kā traumas naratīvu, kas atklāj cilvēka sarežģīto cīņu ar sevi, kad jātiek galā ar sāpīgu pieredzi attiecībā pret vēsturisko apspiedēju Ninivi. Jona dusmojas uz Dievu par izglābšanu. Šī stāsta vērtība ir cīņas ar sevi, kā upura atklāšanā. Bīstamība slēpjas tajā, kā ieraudzīt ciešanu simbola būtību un pat skaistumu, nepārvēršot to par instrumentu savās rokās.

LLSTA: Būtībā tas nonāk pie jautājuma — vai atbrīvošana attiecas tikai uz mani vai ir plašāka, pat eshatoloģiska kategorija?

Anna: Jā, manā ticībā tā ir sistemātiski teoloģiska doma. Ja domājam par Radīšanas stāstu, kur Dievs rada laiku un telpu, piepilda to ar dzīvību un brīvo gribu — ja Dievs ir mīlestība, tad viņš šo telpu piepilda ar mīlestību un vēlas būt attiecībās. Cilvēks ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības, bet varbūt tas neattiecas tikai uz cilvēku vien.

Ir svarīgi apzināties savu saikni ar Dievu un visu radīto. Dievišķais atspulgs ir mūsu spēja radīt no brīvas gribas un atpazīt otra brīvo gribu. Kad Dievs rada vairāk nekā vienu cilvēku, tā kļūst par attiecību telpu — par kaut ko vairāk nekā resursu konkurenci. Mana teoloģiskā domāšana nāk ne tikai no teologiem, bet arī no mūsdienu filozofiem, kurus es lasu kā teoloģiju.

LLSTA: Kāds ir Tavs sprediķa rakstīšanas process?

Anna: Es izlasu tekstu, apskatos komentārus par vēsturisko kontekstu, bet tad laižu tekstu caur sevi. Skriešana — pieci kilometri — man palīdz domāt. Tas nav process, kas notiek tikai pie rakstāmgalda. Es pierakstu piezīmes telefonā, pēc tam tās rediģēju un atmetu liekās idejas, līdz sajūtu tādu kā “cilvēcisku nervu”, ko nevar iemācīties formālās studijās. Tas atrodas sarunās, līdzdzīvošanā ar cilvēku, ar kuru tu runā. Man sprediķa teksts parasti ir uzrakstīts, bet man droši vien būtu jāmācās improvizēt vairāk. Manī joprojām ir arī tā rakstāmgalda rakstītāja daba. Jaunībā rakstītie dzejoļi ir iemācījuši, ka katrs formulējums ir svarīgs. Jāmācās nolasīt tekstu tā, it kā tu to nelasītu.

LLSTA: Pieņemu, ka Tava akadēmiskā darbība notiek angliski vai zviedriski, un baznīcas darbs — zviedriski. Kas paliek latviešu valodai?

Anna: Kādā brīdī tu sāc domāt un sapņot trijās valodās. Turklāt es cenšos lasīt ziņas arī krieviski, lai valodu neaizmirstu. Man joprojām ir interese par latviešu literatūru — sekoju publikācijām, pērku dzeju Latvijā. Mājās un darbā runājam zviedriski.

Man ir bail, ka radošā ziņā vairs nevaru tik labi domas formulēt latviski, jo vārdu nozīmju nianses ir ļoti svarīgas. Tomēr spēcīga pieredze bija Upsalas konferencē pagājušā gada martā, kad pirmo reizi pēc divdesmit gadiem dzirdēju frāzi latviski: “Kristus asinis par tevi izlietas.” Es vienkārši sāku raudāt. Otrreiz tas notika manā ordinācijas dievkalpojumā, kad šos vārdus teicu latviski tuvam cilvēkam.

LLSTA: Kāda ir divu mācītāju ģimenes dinamika? Vai jums ir teoloģiskas sarunas?

Anna: Teoloģiskas sarunas ir kopš paša sākuma — pat vārot putru. Studiju laikā bija mazliet jocīgi, jo Kimai gribējās man palīdzēt un pamācīt, kā darīt vieglāk, bet es teicu, lai nejaucas, jo tas ir mans process. Tagad ir vieglāk — varam apmainīties ar pieredzi.

Man patīk, ka mūsu teoloģiskās idejas un liturģiskā gaume atšķiras. Man patīk mazas, vienkāršas liturģijas, piemēram, trešdienu vakara mises ar Taizē dziesmām. Kima savukārt mīl kārtīgu liturģiju, viņa arī ļoti labi dzied un “nes” dziedājumus. Mums ir kopīgi saskares punkti arī garīguma ziņā — Dieva izjūta dabā, piederība zemei dziļā līmenī, kas saistās arī ar sāmisko uztveri.

LLSTA: Vai šobrīd baznīca apzināti paplašina telpu sāmiskajam?

Anna: Jā, telpa tiek apzināti paplašināta. Mēs runājām ar bīskapi Osu Nīstromu par to, kāpēc un kā to darām. Ir ļoti viegli kļūt normatīviem un sākt definēt sāmiskumu pēc vairākuma baznīcas standartiem — tas būtu nepareizi.

LLSTA: Kā notiek šī izlīdzināšanās no baznīcas puses?

Anna: Tas sākās ar baznīcas iniciatīvu apzināties savu lomu. Tika finansēts milzīgs pētījums — antoloģija ap tūkstoti lappušu apjomā — par attiecībām ar sāmiem Zviedrijas vēsturē. Tagad, balstoties uz šo darbu, draudzēs tiek ieviestas izglītības programmas.

Bijušā arhibīskape Antje Jackelena dievkalpojuma ietvaros ir oficiāli atvainojusies, piebilstot, ka sāmu pēctečiem šī atvainošanās nav obligāti jāpieņem. Jautājums ir, kā to darīt pa īstam, nevis tikai atvēlot noteiktu vietu savā teritorijā.