Dzīve var sākties no jauna
Ezek 37:1-14 I Psalmi 130 I Rom 8:6-11 I Jāņa 11:1-45
Mācītāja, prāveste emerita Ieva Graufelde
.
Ir cilvēki, kas ienāk tavā dzīvē
Klusi kā pavasara lietus
Un paliek tur kā saule,
Kas silda pat aukstākajās dienās.
Draugs ir tas,
Kurš saprot bez vārdiem,
Kurš paliek, kad citi aiziet,
Un tic tev vairāk nekā tu pats.
.
Šodien evaņģēlija teksts mūs ved uz Betāniju, nelielu pilsētu pāris kilometru attālumā no Jeruzālemes, kur dzīvoja Lācars ar savām māsām — Martu un Mariju.
Marija bija tā, kas “Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi.” Marta ir pazīstama ar savu viesmīlību, kalpošanu. Un viņi visi trīs — ar savu draudzību ar Jēzu.
Jāņa evaņģēlijs ļauj mums ieraudzīt kaut ko ļoti cilvēcīgu: Jēzus nedzīvoja viens. Viņš nebija bez draugu tuvuma, bet bija kopā ar tiem, kas viņu stiprināja un aicināja palikt uzticīgam savam aicinājumam. Jēzum bija draugi, un Lācars, Marta un Marija bija starp viņa tuvākajiem cilvēkiem. Nams Betānijā bija vieta, kur Jēzus varēja atgriezties, kur tika gaidīts, uzņemts un saprasts. Kad Pūpolsvētdienā Jēzus devās uz Jeruzālemi, viņš devās ceļā tieši no Betānijas. Un pirms nodošanas un apcietinājuma viņš atkal atgriezās tur, lai dažas dienas atpūstos. Lai gan pretestība Jēzus vārdam pieauga un viņš piedzīvoja noraidījumu, Jēzum bija tas, kas vajadzīgs mums visiem spriedzes un pārbaudījumu laikā — uzticīgi draugi.
Bet tad notiek tas, kas satricina Jēzus draugu māju. Lācars nomirst. Kad ir pagājušas jau vairākas dienas, Jēzus ierodas un atrod sērojošās māsas. Marta un Marija ir tik salauztas, ka gandrīz notiek vārdu sadursme. Vienā elpas vilcienā viņas saka: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Un turpat apliecina: “Visu, ko Tu lūgsi no Dieva, Dievs Tev dos.” Tieši tā nereti izklausās ticība. Tajā ir vienlaikus pārmetums un cerība.
Marta saka: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.” Un Jēzus viņai atbild ar vienu no spēcīgākajiem teikumiem visā evaņģēlijā: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu. Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tici tam?”
Marta atbild ar vienkāršu, bet dziļu apliecinājumu: “Jā, Kungs. Es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.”
Draudzībā, kas ir atvērta un uzticīga, nav vajadzīga izlikšanās. Tur cilvēks drīkst būt patiess. Tāpēc Jēzus var Martai atklāt savu patieso būtību. Un tur, kur patiesība tiek izrunāta mīlestībā, tur kļūst iespējama arī augšāmcelšanās.
Pirmo un vienīgo reizi Jaunajā Derībā, mums tiek atklāts kāds dziļš brīdis: Jēzus raud. Jēzus raud — ne tāpēc, ka viņš ir bezspēcīgs, bet tāpēc, ka nāve ir ielauzusies Dieva radītajā pasaulē. Tāpēc, ka cilvēku sirdīs ir bailes, sāpes un neticība. Jēzus raud kopā ar viņiem. Taču viņš neraud par Lācaru, jo Jēzus zina, ko darīs. Līdzjūtība neatceļ viņa mērķi, un asaras nemazina viņa autoritāti. Jēzus dodas pie kapa. Un tur viņš varenā balsī sauc: “Lācar, nāc ārā!” Un, kad Lācars iznāk, Jēzus saka ļaudīm: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”
Šis stāsts nav tikai par vienu brīnumu Betānijā. Tas ir arī mūsu stāsts, jo katra cilvēka dzīvē ir kapu vietas. Ir zaudējumi, ir vilšanās un ir cerības, kas sabrūk. Dažreiz mirst sapņi. Dažreiz ieradumi, kas mums vairs nekalpo. Dažreiz elki, pie kuriem esam pieķērušies. Un reizēm arī attiecības.
Bez nāves nav atdzimšanas. Ja vecais netiek palaists vaļā, jauna dzīve nevar sākties. Jēzus ne vienmēr pasargā mūs no katras nāves. Bet viņš stāv pie kapa un sauc dzīvībā.
Svētais Ambrozijs rakstīja, ka cilvēku draudzība ir viena no Dieva draudzības izpausmēm.
“Tā kā Dievs ir patiesīgs,” viņš teica, “draugi var būt patiesi. Un tā kā Dievs piedāvā draudzību, mēs varam būt viens otra draugi.” Svētais Augustīns uzskatīja kopienu par izaugsmes pamatu. “Jo vairāk draugu man būs,” viņš rakstīja, “jo vairāk mēs kopā varēsim mīlēt gudrību.” Un svētais Benedikts uzskatīja, ka sevis atklāšana otram cilvēkam ir būtisks solis ceļā uz pilnīgu cilvēka briedumu.
Varbūt tieši draugi, kurus mēs iegūstam, visprecīzāk atklāj mūsu dvēseles dziļumu. Patiesi draugi ir tie, kuri mūs mīl tik dziļi, ka uzticas mūsu ceļam, pat ja viņi vēl pilnībā nesaprot tā nozīmi. Viņi mūs ieskauj ar drošību un cerību. Viņi palīdz un tic dzīves iespējamībai arī tad, kad tā kļūst neskaidra un pilna negaidītu pavērsienu. Šādā sadraudzībā top vieta, kurā no jauna varam pārdomāt dzīvi un jautāt: Ko no manis prasa dzīve? Ko prasa taisnība? Ko prasa drosme?
Un varbūt tieši šajā jautājumu telpā mēs spējam sadzirdēt arī to balsi, kas reiz skanēja Betānijā. Balsi, kas sauc ne tikai Lācaru, bet arī mūs. Kristus sauciens pie kapa nav tikai pagātnes brīnums — tas ir Dieva vārds katrai cilvēka dzīvei. Un tāpēc šodien, kad Gavēņa ceļš tuvojas noslēgumam un Klusā nedēļa ir pavisam tuvu, mēs varam ieklausīties tajā pašā balsī. Kristus stāv arī pie mūsu dzīves robežām — pie mūsu bailēm, pie mūsu zaudējumiem.
Un viņš joprojām sauc: “Nāc ārā!”
Nāc ārā no bailēm.
Nāc ārā no izmisuma.
Nāc ārā no visa, kas tevi tur ieslēgtu nāves varā.
Un tālāk Jēzus saka vārdus kopienai ap mums: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.”
Jo Kristus dod ne tikai dzīvību. Viņš dod arī brīvību. Un tur, kur Jēzus balss tiek sadzirdēta, tur, pat pie kapa, dzīve sākas no jauna.
.
Ilustrācijas: Lācara atgriešana I , II. Arta Skuja, 2026
