Nikodēm, paldies!
Gen 12:1-4a I Psalmi 121 I Rom 4:1-5;13-17 I Jāņa ev.3:1-17
Daina Mežecka, Lutera draudze Torņakalnā
.
Paldies par to, ka Tu naktī devies pie Jēzus, un par to, ko Tu Viņam jautāji! Jēzus atbildes uz Taviem jautājumiem man ir daudz nozīmējušas dažādos manos ticības ceļa posmos triju gadu desmitu garumā. Esmu tās piedzīvojusi kā labās vēsts kodolu, kā atbalsta punktu apjukuma brīžos, kā pārsteigumu un noslēpumu krātuvi. Taču pēdējo nedēļu laikā biju pievērsusies tieši Taviem jautājumiem, pārdomāju un izgaršoju tos.
Paldies, ka Tu toreiz pārvarēji stīvumu kaulos, neļāvies nogurumam pēc dienas darbiem un uz savu mazo ikvakara rituālu un naktsmiega rēķina devies ceļā. Arī redze Tev tad droši vien vairs nebija tik asa kā jaunībā, un gan jau, ka tumsa krietni apgrūtināja iešanu pa ikdienā neierasto maršrutu.
Vai tā bija nakts, kuru Tu nepacietīgi gaidīji pēc tam, kad kādudien biji pieņēmis lēmumu satikt Jēzu sarunai divatā? Vai arī šie jautājumi nakts melnumā Tevi sāka urdīt tik neizturami, ka Tu cēlies un gāji, nespēdams sagaidīt rītu?
Tu nepakautrējies Jēzum uzdot savu visai absurdo jautājumu: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt” (Jņ. 3:4). Visai savāds jautājums no cienījama garīgā skolotāja lūpām… Un pēc brīža, apjukumam pieaugot, Tu neatlaidies un pārvaicāji – nu jau īsi un tieši, atteicies no jelkādiem paša minējumiem: “Kā tas var notikt?”
Sarunu ar Jēzu uzsākdams, Tu viņu uzrunāji kā “rabi” un apliecināji uzticēšanos viņam kā “no Dieva nākušam” skolotājam. Pats būdams skolotājs, Tu viņā saskatīji godājamu skolotāju. Tu viņam paudi cieņu arī kā varasvīrs. Es Tavā rīcībā saskatu atvērtību, spēju ieraudzīt Dieva iedvesmojumu un klātbūtni citādi domājošā kolēģī. Sludinātājā, pret kuru daudzi Tavi amata brāļi izturējās ar aizdomām vai dalītām jūtām. Bez tam, nez, cik daudz tādu citādu sludinātāju tolaik jūsu zemē staigāja? Kā jūs izlēmāt, kuri no viņiem tad ir “no Dieva nākuši” un kuri – viltvārži, narcisi vai vēl kādi savādnieki?
Tu Jēzus teiktajā pamanīji paradoksu, neslēpi savu apmulsumu un savos jautājumos to tieši uzrunāji. Tā radās divu skolotāju saruna, kas iedvesmo un raisa pārdomas joprojām.
“Vējš pūš, kur grib. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara” (Jņ. 3:8). – Es varu tikai minēt, kas sekoja jūsu sarunai. Vai Tev vēlāk radās vēl citas iespējas izjautāt Jēzu divatā? Domāju, ka Tu dalījies dzirdētajā un savās pārdomās ar domubiedriem – tiem rakstu mācītājiem, ar kuriem kopā jūs bijāt nākuši pie pārliecības, ka rabi Jēzus tiešām ir “no Dieva nācis”. Ko tas raisīja viņos? Vai viņi Tevī ieklausījās? Vai Tavi ceļi vēlāk krustojās ar Jēzus sekotājiem? Kristiešu Svētie raksti par to klusē. Es tomēr iztēlojos, ka uz taviem un domubiedru dedzīgajiem jautājumiem saņemtās atbildes jums neļāva klusēt. Tās mudināja dalīties ar citiem par Jēzus sacīto un viņa pausto attieksmi. Tā pamazām, paviršam garāmgājējam nepamanot, šīs tikšanās iespaidi izplatījās jūsu līdzcilvēku vidū. – Mūsdienās lielu ievērību gūst sēņu noslēpumainā, acij neredzamā dzīve. Izrādās, ka micēlijs augot apbrīnojami dzīvelīgi un intuitīvi un gudri izplatoties pa mazākās pretestības ceļiem. Tomēr micēlijs, būdams radība, ir ierobežots savā varēšanā un “gudrībā” (kā lai dēvē šo “viedumu” būtnē, kurai nav smadzeņu un centrālas nervu sistēmas?). – Tad cik gan vēl neizmērojami jaudīgāka, gudrāka un pārsteidzošāka ir Visuradītāja Gara darbība – lai arī acīm neredzama?
Pirms gadiem sešiem, pandēmijas radītajā sarežģītajā izolācijas laikā, man sāka izgaismoties paradoksu nozīmība manā ticības ceļā. Tās bija tādas epizodes dziļākās sarunās, kas man lika pārsteigtai apstāties to pretrunīguma un absurduma priekšā. Reizumis tās radīja tik nekomfortablas, neērtas sajūtas, ka man kļuva skaidrs: no paradoksālā dveš īstums. Tas nav mana prāta radīta iluzora konstrukcija, tas ir kas neparedzams, kas nāk no ārpuses. Mani ar baznīcu nesaistītie draugi, pašiem to nenojaušot, manī izsauca patiesi uzjundījošas ticības pārdomas. Kopš tā laika es piegriežu īpašu vērību no institucionālās baznīcas tālu stāvošu draugu novērojumiem un dzīvesziņai. – Jo esmu piedzīvojusi: gars tiešām pūš, kur grib. – Un, ja grib, Viņš man kaut ko atklāj arī caur baznīcas skeptiķiem, uzrunājot spēcīgi un citādi kā draudzē. Gara vējš pūš un neļauj man ērti iekārtoties pašai savu priekšstatu vai tuvāko domubiedru-baznīcēnu viedokļu šūpuļtīklā
Nesen šis vējš mani ieveda ceļā ar diviem impulsiem kā laternām: kāda mana drauga kodolīgu pašraksturojumu: “manī nav reliģijas gēna” un draudzenes atziņu: “kopš es esmu sākusi iepazīt Bībeli, man, kas savulaik studēju astrofiziku, Visums šķiet vēl apbrīnojamāks”. Abi izteikumi ar savu tiešumu manī ir kaut ko iekustinājuši. Es tajos nojaušu patiesīgumu, dziļumu un ilgas – līdzīgi kā Tavos jautājumos, Nikodēm. Kur manī ir tas urdīgums, kas neļauj nogaidīt līdz rītam un jau naktī dzen noskaidrot “Dieva lietas” jeb patiesību? – Tāds dzenulis mēdz radīt neērtības sajūtu un novest pie neparedzamā. Tādēļ kaut kas manī tam pretojas. Tomēr iestigšana ierastībā vai viszinības ilūzijā [reizi no reizes] izrādās vēl nepanesamāka.
Nupat ir uzsācies atkal jauns ceļa posms – gadskārtējais ceļojums pretim Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Gājums Viņam pretī… sekojot Viņam. Man ir drusku bail ļauties šim ceļam, jo nojaušu, ka tajā būs daudz nezināmā, baisi brīnišķā. Tomēr atgādinu sev, ka “Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta” (Jņ. 3:17) un stājos gājēju pulkā, sekoju Viņa un Tavās pēdās, Nikodēm, un saucu korī ar Tevi un citiem ceļabiedriem:
“Nāc, Svētais Gars, nāc, patiess Dievs,
No debesīm nāc, nolaidies!
Un sniedzi mums tās dāvanas,
Kur gars un dvēsele atspirgstas.
Nāc, Svētais Gars, nāc, patiess Dievs!”
.
Ilustrācija: Saruna nakts aizsegā. Arta Skuja, 2026.
