Ieraudzīt savu atspulgu akas ūdeņos
Exodus 17:1-7 I Psalmi 95 I Romiešiem 5:1-11 I Jāņa ev. 4:5-42
Mācītāja Aija Greiema
.
Reiz, sensenos laikos, kādā tuksnesī dzīvoja lauva. Tuksneša vidū bija neliels, sekls dīķis, vienīgā vieta, kur zvēri varētu nodzerties ūdeni. Bet, tā kā šajā tuksnesī bieži vien plosījušies lieli, neganti vēji un vētras, tad ūdens šajā dīķītī bijis ļoti duļķains, tajā nebija iespējams redzēt nekādu atspulgu, un tuklāt ūdens arī bijis dubļaini nebaudāms. Tad nu lauva devās meklēt citu ūdens avotu, un, ilgi gājis, viņš nonāca pie cita dīķa, kurā bija vēsākais, tīrākais, dzidrākais, mierpilnākais ūdens, kādu jebkāds viņš bija redzējis.
Lauva nolieca savu galvu, lai padzertos no šī ūdens, bet pēkšņi dzirdrajā ūdenī viņš ieraudzīja atspulgu un sabijās. Viņš domāja, ka viņa priekšā ir cits lauva! Liels, spēcīgs lauva, kas viņu apdraud. Ieraudzījis šo attēlu, lauva muka prom. Bet tomēr lielās slāpes lika viņam atgriezties pie dzidrā dīķa ūdens. Un atkal, viņa priekšā cita lauvas tēls. Lauva atver savu rīkli, parāda savus asos ilkņus un izlaiž lielu, dimdinošu rūcienu, lai aizbaidītu šo otru lauvu, kas nāk no ūdens. Bet arī tas lauva atver savu mjti, lai rēktu pretī. Tas nu bija pārāk baisi un bailīgi. Un atkal lauva mūk prom no šī dīķa, bet atkal slāpes pēc ūdens ved viņu atpakaļ pie dzidrajiem ūdeņiem. Un, jo biežāk viņš atgriezās pie skaidrā ūdens, jo drosmīgāks lauva kļuva. Līdz vienā dienā lauva atļāvās visu savu purnu iemērkt dzidrajā ūdenī un šis cits, otrs lauva, no kura viņš bija baidījies, pilnīgi pazuda…
Cik bieži mums ir bailes ieraudzīt savu patieso atspulgu dzīves ūdeņos. Vai nu mēs nevaram noticēt tam labajam, ko redzam, neļaujam sev redzēt gaišo sevī, un tādēļ atspulgu vērojam ar ļoti tiesājošām, bargām acīm, bez mīlestības. Vai arī mēs tīksmināmies par savu atspulgu kā Narciss, nespējot reflektēt godīgi un darām visu, lai neviens neredzētu no malas, kas manī pašā īstenībā notiek. Visiem rādīt tikai ārējo daļu, iekšējo pasauli slēpjot aiz maskām un sava veida izlikšanās.
Saka jau, ka spogulis, atspulgs nemelo. Bet tās acis, kas vēro spoguļa attēlu un tās balsis, kuras mēs dzirdam par attēlu, bieži vien nav nemaz mūsu, tās ir citu cilvēku balsis, citu cilvēku standarti, citu cilvēku ekpektācijas, citu cilvēku viedokļi. Vai nu pārāk sevis apjūsmošana un nereāla sevis ieraudzīšana vai arī sevis burtiska iznīcināšana, skatoties attēlā.
Un tieši tā ir tekstā ar samariešu sievieti.
Dienas pašā viducī, karstākajā dienas stundā, tveicē, pa ceļu iet samariešu sieva. Viņa dodas uz aku. Uz savu dīķi tuksneša vidū, lai nodzertos. Kā ik dienas. Viņa nes uz aku savus tukšo krūku, lai to piepildītu, un, piepildot krūku, viņa akā redz savu atspulgu. Smaga ir viņas sirds, to redzot. Viņa uz sevi, un savu dzīvi skatās smagi, ar nosodījumu, viņā skan citu cilvēku balsis, pārmetumi, greizie skatieni. Un droši vien, ja viņa ielūkojās akā un ieraudzīja tur savu atspulgu, tad viņa domāja: “Es esmu grēciniece, es esmu tik daudz kļūdījusies, es nemāku mīlēt, es esmu nemīlama, es esmu nekam nederīga, es esmu nepieņemta.”
Bet redzi, vienā dienā no daudzām citām – pie akas ir Jēzus. Dieva lielā, pieņemošā mīlestība ir pie šīs akas. Un šī mīlestība liek sievietei uz sevi paskatīties citādāk. Savu atspulgu redzēt un just citādāk.
Pārkāpjot reliģiskos, sociālos stereotipus, Jēzus viņai lūdz pēc ūdens. Jēzus acīs viņai ir vērtība. Viņš šo sievieti redz citām acīm. Jēzus acīs viņa ir skaista. Jēzus acīs viņa ir mīlestības vērta. Jēzus acīs viņai viss ir piedots. No šīs samariešu sievietes rokām un trauka, kuram citi jūdi savos aizspriedumos nepieskartos, Jēzus vēlas nodzerties. Viņš nojauc visu ienaida sienu, sadalījumus – labs, slikts, manējais, svešais, piederīgais, atšķirīgais, sieviete, vīrietis, tīrais no grēka un grēcinieks, mana reliģija – cita reliģija. Bet pāri visam – viņš liek sievietei smelt no akas vēlreiz un paskatīties savā atspulgā ar piedošanas un mīlestības pilnām acīm. Viņš liek ieskatīties savas dzīves atspulgā, visā, kas tur bijis un ir, bez bailēm un nosodījuma.
Izrādās, Jēzus zina sievietes visu dzīvesstāstu. Redz to bez vainošanas, kaunināšanas, sodīšanas, izstumšanas. Vai citiem vārdiem sakot, Jēzus samārietei teica tā: “Nebaidies, Es zinu, kam tu ej cauri. Tu sevi saisti ar savu pagātni. Tā ir tava nebeidzamā tukšā krūka vai smagi pilnā nasta. Bet Es Tev piedāvāju paskatīties uz savu dzīves atspulgu citādāk – ar pieņemšanu.”
Šis nu ir brīdis, kad sieva atstāj pie akas savu trauku, ko ierasti nēsāja sev līdzi, un iet uz savu ciemu, lai sludinātu par Jēzu. Līdzīgi mēs citur Rakstos varam lasīt, ka cilvēks, kam Dievs pieskāries un uzrunājis, tas atstāj savus zvejas tīklus vai nodokļu vācēju rakstāmtāfeles, lai pilnībā atdotos Kristum un atgrieztajai sirds brīvībai. Kad cilvēks spēj ieskatīties savā dzīvē bez bailēm, viņš atstāj vecās, atkarību veicinošās lietas, kas piesējušas pie pagātnes, lai sekotu Jēzum brīvs, atraisīts un atsvabināts. Jo izrādās – Dieva mīlestībā mans atspulgs ir mainījies. Un sievietes dzīvesstāsts mainās. Viņa kļūst par evaņģēlisti – viņa sludina, ka ir satikusi Pestītāju – kādu, kas pieņēmis viņu tādu, kāda viņa ir. Viņa kļūst par evaņģēlisti – viņa savā akas atspulgā redz Dieva mīlētu cilvēku. Ne piecu vai sešu vīriešu mīlētu un citu cilvēku aprunātu. Dieva mīlētu cilvēku viņa redz savā atspulgā!
Aka simbolizē mūsu sirdi. Un akas ūdens ir sirds spogulis. Un, ja tā godīgi savā sirdī ieskaties, kāds ir tavs atpulgs? Kā tu uz sevi un savu dzīvi skaties? Vai bailes no dzīves, bailes no citiem, bailes pašam no sevis neļauj sevi saredzēt kā Dieva mīlētu, pieņemtu, vajadzīgu? Ir tik svarīgi, lai pie tavas sirds, pie tavas akas ir Jēzus. Jo viņš maina acis, kā uz sevi un visu, kas ap mums un mūsu dzīvēs notiek, skatāmies. Dziļāk, godīgāk, patiesāk, saudzīgāk, ar lielāku žēlastību. Varbūt kādreiz arī skaidrāk, jo duļķainie ūdeņi nav ļāvuši redzēt patieso tēlu, savu īsto Es.
Gluži kā tas lauva no pasakas, kad viņš beidzot visu savu purnu drosmīgi bija ielicis dzidrajā dīķa ūdenī, viņš zaudēja savas bailes pats no sava atspulga. Būtībā lauva kļuva brīvs, nebaidījās redzēt savu iekšējo spēku. Viņš ar to saplūda. Tāpat cilvēkam, savas akas, sirds, ūdeņos, Kristus tuvumā, savs patiesais atspulgs un būtība jaierauga. Tas maina dzīvi.
.
Ilustrācija: Dzīvais ūdens. Arta Skuja, 2026
