Lejup
Psalmi 118:1-2, 19-29 I Mateja 21:1-11
mācītāja Arta Skuja
.
“…Nabagi turas pie saviem lupatu gabaliem, neapzinoties, ka vienīgais veids, kā savas lupatas ne vien saglābt, bet padarīt vērtīgas, ir ar prieku un mīlestību tās atdot tiem, kam tās nepieciešamas. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs lupatas ir iznīcīgas bagātības no šīs pasaules valstības. Atdodot tās, atdodot sevi pilnībā — ar visu savu iekšējo pasauli, noliekot savu dvēseli —, cilvēks kļūst garā nabags, viens no svētlaimīgajiem, jo pēc mūsu Pestītāja solījuma viņam pieder Debesu valstība. Tāds kļūst par neiznīcīgo un mūžīgo valstības bagātību mantinieku — jau tagad, šeit, virs zemes —, iegūstot neizmērojamu prieku nesavtīgā, sevi dodošā, upurējošā mīlestībā, kā arī saņemot brīvību un vieglumu, ko sniedz stāvoklis, kad nekam neesi īpašnieciski piesaistīts.” (Marija Skobtsova, no esejas “Garā nabagie”)
Romas iekarotājvaras pārstāvji, taisnām mugurām, apjozušies ar zobenu un bruņām, pārvietojas pa okupētajām teritorijām skaistu, muskuļotu un veiklu zirgu mugurās. Viņi maršē, lai izklaidētos, iebiedētu, ievāktu naudu, kontrolētu un pakļautu Jeruzālemes iedzīvotājus.
Bet Kungam vajag ēzelīti. Viņam nevajag spožspalvainu, cēlu zirgu. Kādā dienā, kad Dieva laikam bija pienācis laiks piepildīties, sēdēdams uz jauna ēzelīša muguras, Dieva tautas galvaspilsētā iejāj Jēzus. Viņš nenāk viens — ar viņu kopā ir draugi, sekotāji, kam pievienojas aizvien pieaugošs ziņkārīgo un aizgrābto pulks.
Jēzus ne tikai pats ir pazemīgs, bet caur šo ērmīgo parādi un visu, kas soli pa solim atklāsies Klusajā nedēļā, kļūst par pazemoto, par kalpu kalpu. Tāda ir viņa Valstības apvērstā kārtība. Lai gan fiziskais ceļš uz Jeruzālemi ved kalnup, Jēzus ceļš iet lejup — līdz pašiem zemākajiem, neglītākajiem un atbaidošākajiem punktiem. Viņa valdīšanā nav saskatāms nekas no romiešu varaskāres.
Ar skatu no ārpuses, un ar lielu laika distanci, mēs varētu domāt: ak, negudrie jeruzālemieši, jūs, kas gaidījāt Mesiju — atbrīvotāju, karali, kas būs līdzīgs, bet tomēr stiprāks par romiešu vietvalžiem, centurioniem un kara zirgiem —, no kurienes jums bija kaut mazākais pamats domāt, ka jūsu atbrīvotājs būs tāds kā jūsu apspiedēji? Jā, viņš apgāza tirgoņu galdus templī, bet tikai dažas dienas vēlāk “Ozianna augstībā!” pūlis dzirdēs šos Jēzus vārdus: “Bāz savu zobenu atpakaļ makstī, jo visi, kas zobenu ņem, no zobena ies bojā!”
Arī tagad, apzināti, bet vairāk gan neapzināti, turpinām gaidīt, ka Jēzus tomēr varētu būt tāds: spēcīgs, majestātisks atbrīvotājs, uzvarētājs, izlēmīgs un tiešs savā labvēlībā vai dusmu kvēlē. Jo ir daudz mierinošāk domāt, ka Dievs savā visvarenībā ar vienu elpas pūtienu vai stipra elkoņa grūdienu varētu ņemt un sadragāt putekļos destruktīvos spēkus mūsu dzīves telpā, iznīcināt ļaunos, despotiskos un korumpētos valstu vadītājus, apstādināt karus, plūdus, slimības, trūkumu. Jēzu, dziedinātāj un uzvarētāj, kur Tu esi? Šķiet, ka ne ūdens pile nav pārvērsta vīnā, ne aklais atgūst redzi, ne mirušais atgriezts dzīvē. Vai Tu mūs esi atstājis? Vai varbūt mēs klīstam neredzīgi, nejūtīgi, neapgaismoti tajā, kas jau ir sācis atklāties mūsu vidū?
Bet kāpēc brīnumainais, pārdabīgais mums šķiet tik saistošs? Varbūt tāpēc, ka tas neliek mums nokāpt no saviem zirgiem? Un mums nav jāizklāj savas drānas — savā pazemībā un vienkāršībā nav jākrīt ceļos un jāizrullē viss tas, kas esam un kas mums pieder? Jēzus iejāšanas Jeruzālemē aculieciniekiem tik vien bija kā krekls uz plikas miesas. Jā, neērta un bezmērķīga var izskatīties visa nolikšana Dieva priekšā, zinot, ka tas viss tiks sabradāts ēzelīša un citu līdzgājēju kājām. Pēc šāda notikuma vienīgais krekls tagad ir skrandas. Bet, iespējams, tikai ar tādiem lupatu lēveriem, pēc visiem skaļajiem “Ozianna” un palmu vai pūpolu zaru vicināšanas, mēs spējam pietuvoties Dieva godības vispilnīgākajai atklāsmei.
Varbūt jeruzālemiešu “Ozianna!” pūlis nemaz negaidīja lielo, vareno? Varbūt viņi — paēdinātie, padzirdinātie, redzīgie, augšāmceltie — jau ar sirds ausi, aci, prātu bija uztaustījuši, ka viss ir pavisam citādi — apgāztā un ačgārnā kārtībā, ne matemātiski, simetriski izmērot, un no šī paradoksa tad arī sakustējās visa pilsēta, kā lasām stāstījuma noslēgumā.
Jēzus, sēdēdams ēzelīša mugurā, ved mūs tuvāk Valstībai, kuru viņš sāka sludināt pēc sava gavēņa ceļa, izcīnīdams dziļas iekšējas cīņas, iznākdams no tuksnesī pavadītām četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm, un kājām apstaigādams savas apspiestās māsas un brāļus sev atvēlētajās zemes dienās. Tikai Jēzus līdz galam spēs parādīt, ka mīlestība nepazīst atteikšanās robežu. Mīlestība uzvar pat nāves bailes. “Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs…”
Tas nekas, ka tad, kad esi atradusi savu naudiņu, Tu, svinot ar kaimiņienēm, iztērēsi divtik naudas — svētīga esi Tu, kas priecājies dāsnu prieku, jo tas, kas bija zudis, ir atrasts! Debesu valstība uzrūgs no jauna — jā, paties’!
Svētīgs esi Tu, ja nebaidies no dzīves ielāpiem, trūkuma un novalkātības — dalies arī tajā!
Svētīgs esi Tu, kas nebaidies no dzēlīgas pretinieka pļaukas, bet pieņem to, stāvot stingi ar abām kājām uz zemes — tas izkūpēs kā migla, ja neļausi tam sevī sabojāties.
Svētīgs esi Tu, kas nebaidies no kāpiena vai kritiena lejup.
Svētīga esi Tu, kas savā garā esi kā caurspīdīga marle, nespējīgs aizēnot Dieva gaismu, un saki: “Spīdi caur mani!”
Svētīgs esi Tu, kas skūpsti un nomazgā kājas ubagam un viņa dēļ lej dārgas eļļas un līdzjūtības asaras — tas nav vājprāts, tas ir Dievprāts.
Svētīgi jūs, kas zināt, ka “Ozianna!” sekos “sit viņu krustā!”, bet jūs, acis nenovērsdami, būsiet līdzās pie tiem pasaules krustiem, kurp ceļš vedīs.
Svētīgi jūs, kas izvēlaties uzvilkt neredzamās ticības bruņas un sēdēt maza ēzelīša mugurā.
No tā sakustēsies visa pilsēta.
.
Ilustrācija: Lejup, lejup. Arta Skuja, 2026
