Klusās nedēļas otrdiena
mācītāja, bīskape emerita Jāna Jēruma-Grīnberga
.
Nākamajā dienā, kad [Jēzus ar mācekļiem] izgāja no Bētanijas, Jēzum gribējās ēst. Ieraudzījis no tālienes salapojušu vīģes koku, viņš gāja pie tā, lai ko atrastu, un, nonācis pie tā, viņš neatrada nekā cita kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Viņš uzrunāja to, sacīdams: “Lai nemūžam neviens vairs neēd augļus no tevis!” Un viņa mācekļi to dzirdēja. (Marka ev. 11.12-14)
Rīta agrumā garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz pat saknēm. Un Pēteris atcerējies sacīja viņam: “Rabi, redzi, vīģes koks, kuru tu nolādēji, ir nokaltis.” Jēzus viņiem atbildēja: “Ticiet Dievam! (Marka ev.11.20-22)
Ir Klusā nedēļa. Tā mēs to Latvijā saucam – citur tā ir Svētā nedēļa (Holy Week), Sēru nedēļa (Karwoche) u.c; un ja sekojam līdz šīs nedēļas notikumiem evaņģēlijos – no brīža, kad Jēzus, ēzelim uz muguras sēdēdams iejāj Jeruzālemē Palmu vai Pūpolu svētdienā līdz krustam Lielajā piektdienā – tad redzam, ka par ‘klusu’ to grūti aprakstīt. Jēzus dodas turpatpakaļ no Jeruzālemes uz Betāniju, viņš templī nonāk konfliktā ar tirgoņiem un tempļa autoritātēm, runā ar tautu; un vienā no gājieniem, visticamāk Klusās nedēļas otrdienā, notiek šī savādā, nesaprotamā tikšanās ar vīģes koku. Nav vīģu laiks; ir taču pavasaris. Vīģe nav vainīga pie tā, ka tai nav augļu, bet tomēr Jēzus viņu nolād. Vai tiešām tas ir tik vienkārši, ka Jēzus – cilvēks-Dievs, kurš ir ceļā uz cīņu ar eksistenciālu, ļaunu tumsu – ir noilgojies pēdējo reizi baudīt vīģes saldo, sulīgo augli? Un ieraudzījis, ka kokā ir tikai lapotne, piedzīvo dusmu lēkmi un koku nolemj nāvei, tāpat, kā viņš ir nolemts krusta nāvei?
Varbūt arī cits skaidrojums: Vecajā Derībā Israēla garīga neauglība vairākas reizes tiek salīdzināta ar neauglīgu vīnogulāju, vai arī vīģi.
Es tos noplūkšu,
lai vairs nav,
saka Kungs,
nav vīnogu vīnakokā,
nav vīģu vīģes kokā,
lapas novītušas
un tas, ko es devu,
ir prom!” (Jeremijas gr. 8.13)
Varbūt ar savu tik pēķšno un aso rīcību Jēzus norāda mācekļiem, cik svarīgi tas ir, būt garīgi auglīgam? Ka nepietiek ar kuplu, zaļojošu lapotni, ar ārišķīgu greznumu, ja tas nenes gardus, saldus augļus, kas var arī citus pamielot un stiprināt? Jēzus atbild mācekļiem, kas viņu pavada šajā ceļa uz Jeruzālemi un norāda uz novītušo vīģi, “Ticiet Dievam!”
Ticiet, lai gan nākošās dienas un nedēļas būs traģiskas, liktenīgas, traumatiskas un beidzot arī prieka pārpilnas, un jūsu emocijas un ticība tiks pārbaudītas līdz lūzumam. Ticiet, lai gan jūs vēl nesaprotat, kam īsti jātic un kur tas jūs aizvedīs.
Ticiet tā, ka jūsu ticība nes augļus desmitkārtīgi, simtkārtīgi un tūkstoškārtīgi.
Ticiet. Vienkārši ticiet Dievam, un ticiet man.
Dievs Radītāj,
Dievs Pestītāj,
Dievs Sargātāj,
dāvā man ticīgu, paļāvīgu un pastāvīgu sirdi,
lai mana ticība būtu stipra un auglīga kā vīģes koks.
Dod man spēku sekot Tev
cauri šaubām uz skaidrību,
cauri tumsai uz gaismu,
cauri nāvei uz dzīvību. Āmen.
.
Ilustrācija: Arta Skuja. Vīģes lapa, 2026
