Saruna ar mācītāju Emmu Jansoni
Saruna ar mācītāju Emmu Jansoni (Emma Jansson) notika 2025. gada novembrī nedēļas nogales konferencē, ko Malmē rīkoja Forum för prästvigda kvinnor. Emma ir viena no konferences organizatorēm un valdes loceklēm. Viņa kalpo Svētā Mateja draudzē Malmē, Zviedrijā, un aktīvi iesaistās ekumeniskajā darbā. Viņa ir studējusi Pasaules Baznīcu padomes Ekumeniskajā institūtā Bozē (Šveicē).
Forums ir organizācija, kas apvieno sievietes mācītājas Zviedrijas Baznīcā. Pašlaik tajā ir apmēram 100 biedres. Tā kalpo kā vieta, kur dalīties pieredzē, savstarpēji izglītoties un veicināt dažādas iniciatīvas. Galvenais notikums ir ikgadējā konference un 2025. gadā tā notika Upsalā. Tur tika aicinātas piedalīties arī vairākas dalībnieces no Latvijas.
Šogad aprīlī norisināsies gadskāretējā konference Upsalā un tajā piedalīsies arī LLSTA valdes locekle Aļesja Lavrinoviča un tikšanās laikā noslēgs īpašu draudzības un savstarpējā atbalsta līgumu starp Zviedrijas sieviešu mācītāju forumu un LLSTA.
.
Emma, vai varam sākt ar Tavu personīgo stāstu? Kā nonāci baznīcā un vēlāk – kalpošanā?
Emma Jansone: Es pievienojos baznīcai 14 gadu vecumā pēc tam, kad viena gada laikā nomira abi mani vecvecāki. Tajā laikā man bija daudz eksistenciālu jautājumu, un kaimiņš, kurš bija mācītājs, iedrošināja mani pievienoties iesvētes mācībai. Es tiku kristīta ezerā 14 gadu vecumā un iesaistījos kalpošanā kā jauniešu vadītāja. Aicinājumu kļūt par mācītāju es pirmo reizi sajutu 18 gadu vecumā. Pēc tam, 2013. gadā, sāku studēt teoloģiju Upsalā un galu galā tiku ordinēta 2020. gada jūnijā.
Kā šodien saskati savu vietu kalpošanā?
Emma: Es kalpoju ļoti aktīvā draudzē ar cilvēkiem, kuri patiesi meklē Dievu. Es ticu, ka jābūt drosmīgam un stipram, lai atrastu un ieņemtu savu vietu baznīcā. Mana pieredze ekumeniskajā vidē man ir parādījusi, ka globālā baznīca bieži ir aktīvāka sociālā taisnīguma un miera jautājumos, un es cenšos šīs pieredzes un stāstus nest atpakaļ uz savu vietējo, Zviedrijas kontekstu.
Kā Tu raksturotu, kas ir Evaņģēlija kodols?
Emma: Kodols ir tas, ka mēs esam Dieva mīlēti. Tā ir vienkārša, bet dziļa patiesība – Dievs mūs redz un dzird. Mēs esam mīlēti jau pirms piedzimšanas, visas dzīves laikā un arī pēc nāves. Apustulis Pāvils raksta, ka nekas mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības Jēzū Kristū. Tas ir visa pamatā: viss, kas mēs esam kā cilvēki, kaut kādā veidā ir ietverts Dievā.
Ļoti svarīga ir ieklausīšanās citās, plašākās pasaules balsīs un tad dzirdētā absorbēšana un uzņemšana savā dzīvē. Mums ir jādomā arī par cilvēkiem, kurus mēs, iespējams, nekad nesatiksim, jo mūsu dzīve un dzīvesveids “šeit” ietekmē viņus “tur”. Mums jāredz sava pasaules daļa kā veselums.
Jēzus kalpošana bija vērsta uz ievainotajiem un atstumtajiem sabiedrībā – viņi ir Kristus uzmanības centrā. Ja mēs aizmirstam trauslos un neredzamos, mēs aizmirstam Jēzus kalpošanu; mēs aizmirstam Evaņģēliju.
Tev ir bijusi iespēja kalpot trīs dažādās draudzēs. Kas Tavā darbā ir vislabākais?
Emma: Tie ir cilvēki un svētdienas dievkalpojumi. Eiharistijā ir kaut kas radikāls un skaists – dažāda vecuma un dzīves pieredzes guvuši ļaudis sanāk kopā, lai dalītos vienā maizē un vīna kausā. Kad mēs dalāmies Eiharistijā, es redzu Kristu cilvēku acīs. Kad viņi nāk saņemt maizi un vīnu, var samanīt, kā cilvēki tiek veidoti Kristus līdzībā – viņos atklājas Kristus klātbūtne.
Man ļoti svarīgi ir arī tas, ka šis aicinājums ir atvērts un pieejams visiem. Mēs nākam kopā, saņemam un baudām elementus, un visi esam vienlīdzīgi. Tas ir tik radikāli! Tajā atklājas pasaule, kādu mēs ilgojamies redzēt – tādu, kas vēl ne tuvu nav piepildījusies.
Dievkalpojums var nest mieru, atņemot satraukumu un nemieru. Ir miers, kas ienāk caur draugu mīlestību un cilvēkiem, kuri uzklausa cits citu un palīdz mīlestības un labestības darbos, arī tas ir labākais.
Kā ekumenisms ir veidojis Tavu kalpošanu, un kas ir “receptīvais ekumenisms”?
Emma: Receptīvais ekumenisms nozīmē mācīties no citām tradīcijām, nevis tikai mēģināt citus pamācīt. Tas mums ļauj saprast, ka, lai gan mums ir kopīgs centrs Kristū, daudzveidība arī ir skaistums. Iesaistīšanās attiecībās ar atšķirīgo, bieži stiprina arī paša identitāti, jo nevienam nav jāatsakās no sevis, lai būtu daļa no kopības. Malmē tas ietver arī starpreliģiju projektus starp kristiešiem un musulmaņiem, kas šeit ir nozīmīga ikdienas dzīves daļa.
Domāju, ka lielākā daļa cilvēku, kas iesaistās ekumeniskajā darbā, atklāj, ka viņu identitāte kļūst spēcīgāka, sastopoties ar atšķirīgu skatījumu. Nav jābaidās pazaudēt savu identitāti – ekumenisms nozīmē, ka centrā ir Jēzus Kristus un mūsu ticība, nevis tas, ka mums visiem jābūt vienādiem. Mēs varam arī nepiekrist viens otram, un tas ir pavisam pieņemami. Nav daudz tādu vietu, kur viens no pamatiem ir tas, ka mēs varam nepiekrist dažos jautājumos, bet vienlaikus ir daudz, par ko varam vienoties.
Kas iedvesmo Tavus sprediķus un kalpošanu?
Emma: Iedvesma nāk no uzticēšanās – no tā, ka man tiek uzticēti manas draudzes cilvēku stāsti un dzīves. Es arī atrodu jaunu dzīvību iknedēļas svētdienas dievkalpojumā, atceroties, ka mans darbs notiek kopā ar Dievu un tiek uzturēts ar Dieva mīlestību. Parasti es Svēto Rakstu tekstus izlasu pirmdienā, lai tie būtu ar mani visu nedēļu. Tomēr sprediķis nav īsti “pabeigts”, kamēr tas nav izteikts dievkalpojuma kontekstā. Parasti es to pierakstu, bet arvien vairāk kļūstu brīvāka un gatavāka runāt to, ko Svētais Gars konkrētajā brīdī mudina teikt.
Noslēgumā – vai ir kādi rakstnieki vai domātāji, kas īpaši ietekmējuši Tavu teoloģiju?
Emma: Mani spēcīgi ietekmējusi Henrija Nouvena grāmata The Return of the Prodigal Son (“Pazudušā dēla atgriešanās”) , īpaši veids, kādā autors apraksta Dieva mīlestību. Šobrīd kopā ar kolēģiem lasu teologa un priestera Tomāša Halika grāmatu The Afternoon of Christianity (“Kristietības pēcpusdiena”) un no nesen lasītā vēlos minēt amerikāņu episkopāļu bīskapes Mariannas Baddes grāmatu The Way of Love (“Mīlestības ceļš”), kurā runāts par ļoti reālām, īstām garīgām praksēm ikdienas dzīvei.
Saruna un transkripcija: Arta Skuja
