Klusās nedēļas trešdiena
Jāņa evanģēlijs 13:21-32
Anna Galviņa, mācītāja
.
Vājš savā ticībā, atkritējs, nodevējs, zaglis.
Ko tu redzi, kad tavs draugs, nē, vēl vairāk, tavs glābējs, pamērcē maizi rūgtā zālīšu virā? Ko tu jūti tai rokas kustībā? Ko tev vēsta tas skatiens?
Kas ir tā apziņa, kura tevī ienāk brīdi pirms pasaule sabrūk? Par ko tu tur tā krizdams vēl lūdzies?
Kad tev ir jāiet. Kad dzīve ar smagu dūri zem ribām aizsit tev elpu un viss tevī pārvēršas melnā šļurā. Kā tas ir, kad nav spēka vairs pašam slāpēt to gārdzienu sevī?
“Tu. Jā, tu, vājais ticībā, atkritēj, nodevēj, zagli!”
Kas būs, kad tu paliksi viens? Vai vēl atceries mirkli, kad saņēmies iekosties rūgtajā maizē? To dienu, kad pats sev vēl biji cilvēks?
Tās acis: “Jā, zinu, vājš ticībā. Vēl divtūkstoš gadu un vairāk: “Atkritējs, nodevējs, zaglis.” Tu taču zini, tu taču atceries: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur viņu, un bez viņa nav radies nekas. Kas radies viņā, bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.”” Tās acis: “Jā. Jā, es arī zinu to balsi. Jau tad, jau pirms laika, jau ļoti, ļoti sen. Nožēlo! Viss Tev sen jau ir piedots. Nezūdi! Nezūdi – cīnies, dusmojies, sēro!” Iesākumā tur bija tā: “Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nespēja satvert.”
