diakones Vijas Klīves referāts par Annu Irbi konferencē “Ticības liecinieki”. Tukums, 2013. gada 4. decembrī
(Deacon Vija Klīve’s conference paper on Anna Irbe. English translation below — please scroll down.)
Indiete Violeta Stīvena savā 2005.gada runā mūsu Latvijas luterāņu sieviešu teoloģu apvienības jubilejas konferencē aprakstīja misionāri Annu Irbi kā sievieti, „kura apsteidza savu laiku”. Kura cita sieviete pagājušā gadsimta 20s un 30s gados bija tik uzņēmīga, drosmīga un fokusēta, lai praktiski viena pati Indijas sirdī uzcelt žēlsirdības un Dievam veltīto izglītības, labdarības un dziedniecības ciemu? Kura cita sieviete šajos gados vai arī vēlāk bija šādas iestādes izplānotāja, cēlāja, pārzine par pamatskolu, atraitņu patvērsmi, feldšera darbu, garīgiem pasākumiem un praktiskiem lauku darbiem?
Varētu teikt, ka starp latviešu luterāņiem Anna Irbe ir leģenda, bet zināmu iemeslu dēļ – 50 gadu padomju okupācijas pūlēm apslāpēt Latvijas baznīcas vēsturi – šī leģenda ir bijusi gadiem ilgi praktiski aizmirsta, vismaz šeit Latvijā. Ar Latvijas brīvās valsts atjaunošanu ir parādījies atkal interese par šo interesanto, dievbijīgo sievieti.
Īss Annas Irbes dzīves stāsts parasti sastāv no šādiem faktiem: Anna Irbe dzima Dzērbenē 1890.gadā tolaika mācītāja, vēlāk bīskapa, Kārļa Irbes ģimenē; 1925.gadā viņa kā misionāre ar kuģi aizbrauca uz Indiju, strādāja Zviedrijas baznīcas misijas paspārnē ar sievietēm un bērniem, 1933.gadā nodibināja patstāvīgo misijas iestādi ar nosaukumu „Karunāgarapuri”, strādāja kopā ar vietējo Tamiļu baznīcas mācītāju G. Stīvenu. Kad sakarā ar 2. Pasaules karu pārtrūka sakari ar Latviju, misijas iestāde nonāca Zviedrijas misijas rokās un vēlāk to pārņēma Tamiļu luterāņu baznīca. Anna Irbe pensionējās, gāja dzīvot savā mājā Kunūrā, Nilgiri kalnos un kopa mācītāja Stīvena 5 bērnus. Viņa mira 1973.gadā Tirupattūrā, zviedru slimnīcā un apglabāta slimnīcas kapos.
Bet kas padarīja Annu Irbi tādu, kāda viņa bija? Man liekas, ka, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgriežas uz pašiem sākumiem un Annas Irbes jaunības laikiem. Kas bija tie veidojošie spēki un notikumi Annas Irbes dzīvē, kas viņu sagatavoja uz viņas dzīves vislielāko aicinājumu Indijā? Šeit esmu atļāvusies izmantot informāciju un tekstus no diviem avotiem, ko rakstījusi gan Violeta Stīvena, kas uzskatīja Annu Irbi par savu mīļo „Omīti”, gan Ģirts Pētersons savā Teoloģijas fakultātes bakalaura diplomdarbā par Annu Irbi (1995.g.).
Anna Irbe piedzima 1890.gadā 19.septembrī Dzērbenē, turienes mācītāja Kārļa Irbes ģimenē. Māsa Marija piedzima trīs gadus vēlāk, bet mira jau 1926.gadā. Anna tika kristīta un iesvētīta Dzērbenes baznīcā. Viņa apmeklēja un pabeidza vietējo skolu, dzīvoja maza lauku ciema apstākļos. Divdesmitdivu gadu vecumā Anna devās studēt uz Ženēvu, lai mācītos par žēlsirdīgo māsu, bet Pirmā pasaules kara sākšanās neļāva studijas pabeigt. Karam skarot Latviju, Irbes ģimene pārcelās uz Kaukāzu, kur tēvam piederēja māja un zeme skaistā kurortā. Kaukāzā Anna apprecējās ar bagātu krievu muižnieku Kaļitajevu. Ģimēnē piedzima dēli Kirils (saukts arī par Kiriku) un Viktors. Tikai dažas nedēļas pēc Viktora piedzimšanas Krievijā sākās revolūcijas notikumi, kas komunistu vadībā drīz izvērtās tā, ka sākās aristokrātu kā „tautas ienaidnieku” iznīcināšana. Tajā laikā Kaukāzā plosījās tīfa epidēmija. Annas vīrs komūnistu ienākšanu Kaukāzā nepiedzīvoja, jo piepeši nomira no tīfa. Kā vēlāk atzina Anna – Dievs savā žēlastībā ir paņēmis vīru, pirms tas piedzīvoja vēl drausmīgāku nāvi no „sarkanajiem”. Jaunākais bērns Viktors arī saslima ar tīfu un drīz nomira. Anna, kopā ar māsu Mariju un dēlu Kirilu, devās uz Maskavu, kur tēvs tajā laikā atradās, palīdzot latviešu bēgļiem. Ar tīfu saslima arī māsa un Kirils.
Savās atmiņās Anna atzina, ka šis bija kritiskākais brīdis viņas mūžā. Un tad viņa īsti saprata, ka vienīgā palīdzība un meklēšana, meklējama Dievā un, ka viss, kas notiek un notiks, ir pēc Viņa prāta.
Lai pasargātu savu un sava dēla dzīvību, viņa ar ienākušajiem vajātājiem runāja latviski, jo cerēja, ka viņus kā ārzemniekus tie neaiztiks. Viņa to uzskatīja par Dieva žēlastības zīmi, ka mazais Kirils viņus nenodeva, runādams krieviski, jo gulēja drudzī un nevarēja parunāt ne vārda.
Šajā ārkārtīgi grūtajā pārbaudījuma laikā, kad plosījās slimības un bads, Anna Irbe iemācījās pārtikt tikai no lauku zālēm vai nedaudz dārzājiem, strādāt smagus lauku darbus, kopt govis… Viņa iemācījās daudz ko, kas vēlāk noderēja misijas darbinieces darbā Indijā, kur pa laikam apstākļi bija līdzīgi. Anna Irbe vēlāk rakstīja: „Dzīvojot tāpat kā trūcīgie, es iemācījos paļauties vienīgi uz Dieva vadību. Dzīvojot ar kazakiem, es biju gluži laimīga. Tādās mežonīgās vietās cilvēki viens otram ir ļoti vajadzīgi. Kad atgriezos Latvijā, viss bija pavisam savādāk – šķita, ka nav vietas sirdī tam, lai būtu atkārīga no Dieva. Nav viegli dzīvot šajā vidē.”
Ceļš uz Maskavu bija garš un briesmu pilns, bet ar turku jūrnieku palīdzību tomēr izdevās turp nokļūt. Arī Maskavā bija vardarbība un nedrošība. Anna Irbe kādā apšaudē tika pat ievainota. Šajā laikā Maskavā nomira viņas māte. Maskavā Anna vairākus gadus strādāja, palīdzot izglābties un atgriezties dzimtenē pavisam ap 23 latviešu ģimenēm. Bieži nācās arī riskēt ar dzīvību un slēpt tos, ar kuriem komunisti gribēja izrēķināties, tai skaitā – arī pašas dēlu. Lai viņu pasargātu, Anna to iekārtoja bāreņu patvērsmē, kurā pati strādāja.
Beidzot Annai un Kirilam, kopā ar lielāku bāreņu grupu, izdevās atgriezties Latvijā tikai divdesmito gadu sākumā. Arī to izdarīt nebija viegli.
Latvijā viņa dzīvoja pie tēva, kurš 1922.gadā kļuva par Latvijas Evanģeliski Luteriskās Baznīcas pirmo bīskapu, un darīja tēva lietvedības un saimniecības darbus. Tajā laikā tēvs bija arī Baznīcas ģimnazijas (tagad Rīgas Angļu ģimnazijas) direktors un dzīvoja kotedžā skolas teritorijā. Sakārā ar viņa ievešanu bīskapa amatā, Rīgu apmeklēja Zviedrijas arhibīskaps Dr. Nātans Sēderblūms, kas arī konsakrēja jauno bīskapu. Bīskapa kotedžā ciemojas garīdznieki no dažādām konfesijām, no vairākām zemēm. Latvijas un Zviedrijas baznīcu attiecības kļuva ciešākas un Rīgā iegriezās arī Zviedrijas baznīcas Ārmisijas darbinieks Dr. Johannes Sandegrens, kas pēc tam bija ievēlēts par Indijas Tamīļu luterāņu baznīcas bīskapu. Sandegrens stāstīja par zviedru baznīcas misiju Indijā un par to, ka ļoti vajadzīgas bija sievietes, kas strādātu ar indiešu sievietēm un bērniem, jo sakarā ar indiešu parašām, vīriešu misionāriem nebija īsta pieeja pie sievietēm. Anna to klausoties teica vienkāršus, liktenīgus vārdus: „Ņemiet mani!”
Kad bīskaps Kārlis Irbe 1924.gada pavasarī Rīgas Vecā Ģertrūdes baznīcā par misionāri iesvētīja savu vecāko meitu Annu, viņš sacīja: „Pirms trīsdesmit septiņiem gadiem es stāvēju tieši tāpat kā tu pie altāra; grūtības tev jau ir pazīstamas … Es nebaidos, ka tu varētu nobīties no grūtībām, es baidos, ka tu varētu zaudēt garīgo spēku un pacietību brīdī, kad misijas darba sekmes nebūs pamanāmas.” Tajā pašā gadā Zviedrijas baznīcas Misijas valde Annu Irbi nosūtīja uz angļu valodas un misionāru kursiem Anglijā, bet oktobrī viņa ar dēlu Kirilu kuģoja uz Indiju, kur viņai pēc tamīlu valodas studijām deva darbu Zviedrijas misijas laukā Majuramas pilsētā, bet pēc trim mēnešiem Koimbatores pilsētā.
Savā pirmajā Indijas posmā viņa strādāja bāreņu mītnēs, vadīja Koimbatores zēnu skolu ar internātu un sieviešu evanģelizācijas darbu – tās sauktās Bībeles sievietes (Biblewomen) – tā misionāri sauca vietējās kristīgās sievietes, kas misionāru vadībā apmeklē zenanas (sieviešu dzīvokļus) un pasniedz savām nekristīgām māsām, kuras to vēlas, kristīgās ticības pamatus.
Strādājot ar bērniem un sievietēm, un redzot kādas ir vietējās vajadzības, Anna Irbe sāka lolot sapni. Jau 1928.gada 30.jūnijā viņa vēstulē no Indijas raksta: „Gribam atvērt internatu kādā sādžā, uzņemt bērnus vecumā no 6-12 gadiem un tos audzināt nevis pilsētas, bet lauku dzīvei. Redzēs, vai Dievs mums dos vajadzīgos līdzekļus”. Pēc kādu laiciņu šo darbības plānu viņa saskaņoja ar Zviedrijas misijas mācītāju Sandegrenu. Un proti izcēlās plāns par sava neatkarīga misijas darba centra izveidošanu, ko atbalstītu Latvijas evanģeliski luteriskās baznīcas draudzes. Šajā plānā viņa bija gatava arī ieguldīt savu naudu. Viņa rakstīja: „Mēģināšu sataupīt tik daudz personīgas naudas, lai nopirktu 5 akrus auglīgas zemes. Tad lūgšu Zviedrijas misiju aizdot man naudu, lai uzceltu 6 būdas skolniekiem, vēl vienu būdu sev, otru skolotājai, palieveni skolai un mazu baznīciņu. Misija var ieturēt ikmēnešus dažas rupijas no manas algas, kamēr izdevumi būs segti. Šādā jaunuzceltā sādžā dzīvos ap 60 bērnu un 6 atraitnes. …. Tas varētu būt pamatakmens nākamajai Latvijas misijai Indijā.”
Pēc septiņu gadu kalpošanas Anna Irbe atgriezās Latvijā uz vienu gadu ilgu atvaļinājumu. Viņa apmetās pie tēva un ceļoja apkārt pa visu Latviju, apciemoja luterāņu draudzes, vērsās pie citiem sponsoriem, lai iegūtu līdzēkļus, īstenojot savu sapni par latviešu misijas staciju Indijā.
Atgriežoties Indijā, uz pazīstamo Koimbatores pilsētas rajonu, Anna rūpīgi meklēja kādu zemes gabalu laukos, jo viņa tīšām gribeja uzcelt iestādi laukos, bērnu audzināšanas un izglītošanas dēļ. Viens no viņas mērķiem bija: apkarot indiešu nabadzību un netīrību ar ļoti efektīvu izglītošanas un darba audzināšanas sistēmu jau no pašas mazotnes, lai bērni no mācībām brīvajā laikā neatradinātos no zemes un fiziskā darba, kā tas notiek pilsētu vidē. Annai rūpēja indiešu atraitņu, slimnieku un citu grūtdieņu liktenis un tādēļ bija paredzēts sniegt laipnu palīdzību ikvienam, kam tas bija nepieciešams. Rajonā ap Koimbatoru, kas bija kokvilnas plantācijas rajons, starp 53 citām vietām Anna atrada piemērotu vietu: lauku zemi ar labu aku. Zeme tur bija auglīga, jo atšķirībā no apkārtējās dabas, bija ūdens gan dzeršanai, gan lauku apūdeņošanai. Anna nopirka 16 akru zemes un sāka, ar saviem palīgiem, būvēt dažas mājiņas, jeb būdiņas.
Misijas stacija tika atklāta 1933.gada 5.martā ar lielu procesiju, kurā, dziedot dziesmas, uznesa krustu ar vainagu nelielā kalnā. Krusts tika novietots uz akmens balsta. Zviedrijas misijas vadītājs Frikholms deva vietai vārdu Karunāgarapuri un bīskaps Sandegrens deva svētību. Ko nozīmē Karunāgarapuri? Tā ir vieta, kur mīt žēlsirdīgas rokas.
Jau pirmajā gadā Annai Irbei pievienojas tamīļu mācītājs Stīvens un viņa sieva, kristieši ceturtajā paaudzē. Mācītājs Stīvens bija tikko ieguvis B.D. grādu, un tas viņam bija pirmais kalpošanas gads.
Annas darbošanās laikā sāka stādīt kokus, tai skaitā, banānu, mango un kokosriekstus. Viņa un mācītājs Stīvens uzraudzīja būvniecību. Gadiem ejot, uzbūvēja misijas ēku, kur dzīvoja misionāre Irbe, pastorātu, kur dzīvoja mācītājs Stīvens ar sievu un vēlāk arī bērni, pavisam pieci. Uzbūvēja skolas ēku, kuras vienā galā bija altārtelpa, nodalīta ar koka durvīm skolas mācību laikā, bet atvērta svētbrīžiem 6.30 no rīta un vakarā. Tika izveidota ambulance (angliski – dispensary) , māja bērniem – tajā laikā tikai zēniem, atraitņu mītne Karunei-Illam, un māja veciem ļaudīm kā, piemēram, Īzakam, kurš šeit dzīvoja gadiem, parvietodamies četrrāpus. Uzbūvēja šķūni lopiem, ar kuriem strādāja lai uzartu laukus un audzinātu nepieciešamo barību visai misijai. Savā ziedu laikā Karunāgarapuri bija vairāk nekā desmit govju, zivju dīķis, augļu dārzi, dārzeņu un labību lauki, kas uzturēja kopieni. Violeta Stīvena atcerējas, ka „saimniecībā bija kādas piecdesmit vai simts vistas, mango koki augļu dārzā, kā arī kopienā saražotā sviesta un jogurtu pārpilnība”. Annas Irbes brīnišķīgās organizatores spējas palīdzēja veiksmīgi vadīt šī daudzveidīgā „latviešu ciema” darbību.
Pie misijas iestādes ieejas bija (un vēl ir!) divi akmens pilāri, uz kuru pusloka arkas bija vārdi: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Anna Irbe spēja pievilkt klāt palīgus evanģelizācijas un sociālās palīdzības darbos. Viņa turpināja un attīstīja tālākus kontaktus ar zviedru misionāriem, kuri kopā ar viņu vairāku gadu laikā izveidoja Kristiešu centru, kas – kā raksta Violeta Stīvena – kļuva bāka un patvērums gan apkārtnes iedzīvotājiem, gan arī misionariem, bīskapiem, mācītājiem un pilsētniekiem. Annas sapnis par ciemu, latviešu ciemu, bija piepildījies.” No Annas Irbes un citu kalpošanas izauga 10 draudzes apkārtējo kokvilnas plantāciju strādnieku ciemos.
Par Annu Irbi var daudz ko pateikt, jo viņa regulāri sarakstījās ar LELB Ārmisijas sekretāri māc. Robertu Feldmani un viņas vēstules parādījas speciālā biļetenā, kas saucās „Ārmisija”. Feldmanis pats apciemoja misionāri Irbi Indijā, kad viņš ieradās 1938./1939.gadā uz starptautisku konferenci Madrasā. Tajā laikā viņš uzņēma daudz fotogrāfiju, kuras tagad glabājas LELB Arhīvā.
Mazliet par Annas Irbes mantojumu vai darba turpinājumu. Lai gan viņa pēc Otrā pasaules kara beigām aizgāja pensijā, viņa nebija bez darba. Kā es teicu agrāk, viņas ilgu laiku līdzstrādnieks bija tamiļu luterāņu mācītājs G. Stīvens un Karunāgarapuri skolas vadītāja bija viņa sieva Meibela. Viņiem piedzima pieci bērni. Anna Irbe ļoti dabiski kļuva par Stīvena bērnu audzinātāju un praktiski par ģimenes locekli. Bērni viņu sauca par „Omīti” (Granny). Varbūt viņas vislielākais iespaids bija tieši uz vecāko meitu Violetu, kad tā studēja skolotāju koledžā Madrasā.
Kad latvieši luterāņi Rietumos sāka domāt par kontaktu atjaunošanu ar Indiju un palīdzības sniegšanu, un pēc konsultācijas ar Annu Irbi, tad tieši Anna ieteica savu līdzgaitnieku mācītāju Stīvenu kā jauno darba vadītāju. Iesākās latviešu ārmisijas otrais posms. Ap to laiku nomira misionāre Anna Irbe Zviedrijas misijas slimnīcā Tirupatturā un tika apbedīta slimnīcas kapsētā. Violeta raksta: „Ilgus gadus viņa bija glabājusi burciņu ar Latvijas zemi un šīs smiltis, pēc viņas vēlēšanās, tika izkaisītas virs viņas kapa 1973.gada 13.februārī.”
Inspirēts no savas asociācijas ar latviešu misionāri, Stivens nodibināja citā vietā Tamil Nadu misijas iestādi, ko sauca Karuneipuri – ar bērnu internātskolu, atraitņu mītni, aušanas darba istabu, ar lopiem un sakņu laukiem, un enerģiski starp 53 citām starp 53 citām sāka evanģelizācijas un sociālo darbu tuvākājos ciemos. Lai darbu izdarīt, Stīvens pieņēma klāt evanģelistus un praktisko darba darītājus.
Mācītājs G. Stīvens pats aizgāja Dieva mierā 1995.gadā. Un tad, jūtot Dieva aicinājumu un pienākumu pret savu „Omīti” un savu tēvu, darbas vadīšanu pārņēma Violeta Stīvena, kas drīz vien aizgāja pensijā no skolotājas darba Anglijā un varēja veltīt visu savu laiku Ārmisijas laukam Indijā. Gadiem ejot, ir notikušas izmaiņas darba saturā un apjomā, bet Violeta, godinot savas Omītes piemiņu, turās pie stingras apņemšanās „izrādīt kristīgo mīlestību caur sociālo rīcību”.
Avoti:
- Pētersons, Ģirts. Latvijas pirmā misionāre Anna Irbe, viņas dzīve un darbs. LU Teoloģijas fakultātes Bakalaura darbs, Rīga, 1995.
- Stīvena, Violeta. Misionāre Anna Irbe – sieviete, kura apsteidza savu laiku. Ceļš: LU Teologijas fakultātes teoloģisks un kultūrvēsturisks izdevums, Nr. 57, Rīga 2006. Arī Internetā: www.sieviesuordinacija.lv/docs/1092/Vesture/AnnaIrbe-cels57.pdf.
ANNA IRBE
Vija Klīve
In her address at the 2005 anniversary conference of the Latvian Lutheran Women Theologians’ Association, the Indian theologian Violeta Stephen described the missionary Anna Irbe as a woman “ahead of her time.” What other woman in the 1920s and 1930s was so enterprising, courageous, and focused that she could almost single-handedly establish, in the heart of India, a village devoted to mercy, education, charity, and healing in the service of God? What other woman during those years—or even later—served simultaneously as planner, builder, administrator of a primary school, caretaker of a widows’ shelter, medical assistant, organizer of spiritual activities, and supervisor of practical agricultural work?
It may be said that among Latvian Lutherans Anna Irbe has become a legend. Yet, for understandable reasons—namely the fifty years of Soviet occupation and its systematic suppression of Latvian church history—this legend remained virtually forgotten for many years, at least in Latvia itself. With the restoration of Latvia’s independence, renewed interest has emerged in this remarkable and deeply devout woman.
A brief account of Anna Irbe’s life usually includes the following facts: Anna Irbe was born in Dzērbene in 1890 into the family of the pastor, later bishop, Kārlis Irbe. In 1925 she travelled by ship to India as a missionary, where she worked under the auspices of the Swedish Church Mission among women and children. In 1933 she established an independent mission institution called Karunāgarapuri, where she worked together with the local Tamil Lutheran pastor G. Stephen. When contact with Latvia was severed during the Second World War, the mission came under Swedish missionary administration and was later transferred to the Tamil Lutheran Church. After retiring, Anna Irbe settled in her own house in Coonoor in the Nilgiri Hills, where she helped raise Pastor Stephen’s five children. She died in 1973 in Tirupattur, in a Swedish mission hospital, and was buried in the hospital cemetery.
Yet what shaped Anna Irbe into the person she became? To answer this question, one must return to the very beginning and to the years of her youth. What formative influences and events prepared her for her life’s greatest calling in India? In this paper I have drawn upon two principal sources: the writings of Violeta Stephen, who regarded Anna Irbe as her beloved “Grandmother,” and Ģirts Pētersons’ Bachelor’s thesis on Anna Irbe, completed at the Faculty of Theology in 1995.
Anna Irbe was born on 19 September 1890 in Dzērbene, into the family of the local pastor Kārlis Irbe. Her sister Marija was born three years later, but died in 1926. Anna was baptized and confirmed in the Dzērbene church. She attended and completed the local school and grew up in the environment of a small rural village.
At the age of twenty-two Anna travelled to Geneva to study nursing, but the outbreak of the First World War prevented her from completing her studies. As the war reached Latvia, the Irbe family moved to the Caucasus, where her father owned a house and land in a beautiful resort area. There Anna married a wealthy Russian landowner named Kaļitajev. Their sons Kirill (also called Kirik) and Viktor were born there.
Only a few weeks after Viktor’s birth, revolutionary events erupted in Russia and soon developed into a communist campaign of extermination against the aristocracy as “enemies of the people.” At the same time, a typhus epidemic ravaged the Caucasus. Anna’s husband did not live to witness the communist advance into the region, as he suddenly died of typhus. Anna later reflected that God, in His mercy, had taken her husband before he could suffer an even more terrible death at the hands of the “Reds.” Her younger son Viktor also contracted typhus and soon died.
Together with her sister Marija and her son Kirill, Anna travelled to Moscow, where her father was then assisting Latvian refugees. Both her sister and Kirill also fell ill with typhus.
In her memoirs Anna described this as the most critical moment of her life. It was then that she fully realized that true help and hope could be found only in God, and that everything which happened and would happen was according to His will.
In order to protect her own life and that of her son, she spoke Latvian to the persecutors who entered their dwelling, hoping that they would spare them as foreigners. She regarded it as a sign of God’s grace that little Kirill, delirious with fever, did not betray them by speaking Russian.
During this extraordinarily difficult time of disease and famine, Anna Irbe learned to survive on wild herbs and small amounts of vegetables, to perform heavy agricultural labor, and to care for cattle. She acquired many of the practical skills that later proved essential in her missionary work in India, where living conditions were often similarly harsh. Anna later wrote:
“Living as the poor lived, I learned to rely solely upon God’s guidance. Living among the Cossacks, I was truly happy. In such wild places people desperately need one another. When I returned to Latvia, everything was entirely different—it seemed that there was no room in people’s hearts for dependence upon God. It is not easy to live in such an environment.”
The journey to Moscow was long and perilous, but with the help of Turkish sailors they eventually succeeded in reaching the city. Yet Moscow itself was marked by violence and insecurity. Anna Irbe was even wounded during a shooting incident. During this period her mother died in Moscow.
For several years Anna worked in Moscow helping approximately twenty-three Latvian families escape and return to their homeland. Often she had to risk her own life by hiding those whom the communists sought to eliminate, including her own son. To protect him, she placed him in an orphanage where she herself worked.
Finally, in the early 1920s, Anna and Kirill succeeded in returning to Latvia together with a larger group of orphans. Even this was not easy to accomplish.
Back in Latvia she lived with her father, who in 1922 became the first bishop of the Evangelical Lutheran Church of Latvia. Anna assisted him with administrative and household responsibilities. At that time Bishop Irbe also served as director of the Church Gymnasium (today the Riga English Gymnasium) and lived in a cottage on the school grounds.
On the occasion of his consecration as bishop, the Archbishop of Sweden, Dr. Nathan Söderblom, visited Riga and personally consecrated the new bishop. Clergy from various denominations and countries frequently visited the bishop’s residence. Relations between the Latvian and Swedish churches became increasingly close, and among the visitors was Dr. Johannes Sandegren, a representative of the Swedish Church Mission, who was later elected bishop of the Tamil Lutheran Church in India.
Sandegren spoke about the Swedish mission in India and emphasized the urgent need for women missionaries to work among Indian women and children, since prevailing customs prevented male missionaries from gaining access to women. Listening to him, Anna uttered the simple yet fateful words: “Take me.”
When Bishop Kārlis Irbe consecrated his eldest daughter Anna as a missionary in St. Gertrude’s Old Church in Riga in the spring of 1924, he said:
“Thirty-seven years ago I stood before the altar just as you do now. Hardships are already known to you… I do not fear that you will shrink from difficulties; I fear only that you may lose your spiritual strength and patience when the fruits of missionary work are not immediately visible.”
That same year the Mission Board of the Swedish Church sent Anna Irbe to England for English-language and missionary training. In October she sailed to India together with her son Kirill. After studying Tamil, she was assigned to work in the Swedish mission field in the city of Mayuram, and after three months was transferred to Coimbatore.
During her first years in India she worked in orphanages, directed the boys’ boarding school in Coimbatore, and supervised women’s evangelistic work. These “Bible women,” as missionaries called them, were local Christian women who visited the zenanas—women’s quarters—and taught interested non-Christian women the foundations of the Christian faith.
Working among women and children and witnessing local conditions, Anna Irbe gradually began to nurture a dream. Already on 30 June 1928 she wrote from India:
“We wish to open a boarding school in a village, receiving children from six to twelve years of age and educating them not for city life but for rural life. We shall see whether God grants us the necessary means.”
After some time she discussed this plan with Pastor Sandegren of the Swedish Mission. Gradually the vision emerged of creating an independent missionary center supported by congregations of the Evangelical Lutheran Church of Latvia. Anna herself was prepared to invest her own money in the undertaking. She wrote:
“I shall try to save enough personal funds to purchase five acres of fertile land. Then I shall ask the Swedish Mission to lend me money to build six huts for students, one hut for myself, another for a teacher, a shelter for the school, and a small church. The Mission may deduct a few rupees each month from my salary until the expenses are covered. In this newly built village there would live approximately sixty children and six widows… It could become the cornerstone of a future Latvian mission in India.”
After seven years of service Anna Irbe returned to Latvia for a year-long furlough. She stayed with her father and travelled throughout Latvia visiting Lutheran congregations and approaching sponsors in order to raise support for her dream of a Latvian mission station in India.
Upon her return to India and the familiar region of Coimbatore, Anna carefully searched for suitable rural land, since she intentionally wished to establish the institution in the countryside for the sake of children’s upbringing and education. One of her aims was to combat poverty and unsanitary conditions through an effective system of education and vocational training beginning in childhood, so that children would not lose their connection to the land and physical labor, as often happened in urban environments.
Anna was deeply concerned for widows, the sick, and other vulnerable persons, and therefore the mission was intended to provide compassionate assistance to all in need. In the cotton plantation district around Coimbatore, among fifty-three possible locations, Anna discovered a suitable site: farmland with a good well. The land was fertile because, unlike the surrounding terrain, it possessed sufficient water both for drinking and irrigation. Anna purchased sixteen acres of land and, together with her assistants, began constructing several small houses.
The mission station was officially opened on 5 March 1933 with a large procession during which, while singing hymns, participants carried a cross crowned with a wreath to a small hill. The cross was placed upon a stone base. Frikholm, director of the Swedish Mission, gave the place the name Karunāgarapuri, and Bishop Sandegren pronounced the blessing. The name means “the place where merciful hands dwell.”
Already during the first year Pastor Stephen and his wife joined Anna Irbe. They were fourth-generation Christians, and Pastor Stephen had only recently received his Bachelor of Divinity degree; this was his first year of ministry.
During Anna’s years of service, trees were planted, including banana, mango, and coconut trees. Together with Pastor Stephen she supervised the construction work. Over time the mission complex expanded to include the missionary residence where Irbe herself lived, a parsonage for Pastor Stephen and his family, a school building with an altar space separated by wooden doors during classes but opened for worship at 6:30 each morning and evening, a dispensary, a home for boys, a widows’ residence called Karunei-Illam, and a shelter for elderly people such as Isaac, who had moved on all fours for many years.
Barns were built for cattle used in plowing the fields and producing food for the entire mission. At its height Karunāgarapuri possessed more than ten cows, fish ponds, orchards, vegetable gardens, and grain fields that sustained the community. Violeta Stephen later recalled:
“There were perhaps fifty or one hundred chickens on the farm, mango trees in the orchard, and an abundance of butter and yogurt produced within the community.”
Anna Irbe’s remarkable organizational abilities enabled her successfully to manage the activities of this multifaceted “Latvian village.”
At the entrance to the mission stood—and still stand—two stone pillars bearing the words: “Love your neighbor as yourself.” Anna Irbe was able to attract co-workers for evangelistic and social ministry. She maintained and expanded cooperation with Swedish missionaries, and together over the years they created a Christian center which, as Violeta Stephen writes, became “a beacon and a refuge” not only for local inhabitants but also for missionaries, bishops, pastors, and visitors from the city. Anna’s dream of a village—a Latvian village—had been fulfilled. From the ministry of Anna Irbe and her co-workers ten congregations eventually emerged among the neighboring cotton plantation communities.
Much can be said about Anna Irbe because she maintained regular correspondence with the secretary of the Latvian Church’s Foreign Mission, Pastor Roberts Feldmanis. Her letters were published in the special bulletin Ārmisija (“Foreign Mission”). Feldmanis himself visited Irbe in India in 1938–1939 while attending an international conference in Madras. During his visit he took many photographs, which are now preserved in the archives of the Evangelical Lutheran Church of Latvia.
A few words should also be said about Anna Irbe’s legacy and the continuation of her work. Although she retired after the Second World War, she was by no means inactive. As mentioned earlier, her long-time co-worker was the Tamil Lutheran pastor G. Stephen, whose wife Mabel served as principal of the Karunāgarapuri school. They had five children, and Anna Irbe naturally became their caretaker and practically a member of the family. The children called her “Omīti” (“Granny”).
Perhaps her greatest influence was upon the eldest daughter, Violeta, especially during the latter’s studies at a teachers’ college in Madras.
When Latvian Lutherans in the West later sought to renew contact with India and resume support for missionary work there, Anna Irbe herself recommended Pastor Stephen as the new leader of the mission. Thus began the second phase of Latvian foreign mission work in India.
Around this same time Anna Irbe died in the Swedish mission hospital in Tirupattur and was buried in the hospital cemetery. Violeta writes:
“For many years she had kept a small jar filled with soil from Latvia, and according to her wishes these grains of earth were scattered over her grave on 13 February 1973.”
Inspired by his association with the Latvian missionary, Pastor Stephen later founded another mission institution elsewhere in Tamil Nadu called Karuneipuri, which included a boarding school for children, a widows’ residence, a weaving workshop, livestock, and agricultural fields. From there he energetically carried out evangelistic and social work in the surrounding villages, assisted by evangelists and practical workers.
Pastor G. Stephen himself entered into eternal rest in 1995. Feeling both a divine calling and a responsibility toward her “Granny” and her father, Violeta Stephen then assumed leadership of the mission. Soon afterward she retired from her teaching position in England and devoted herself fully to the missionary field in India.
Over the years the content and scope of the work have changed, yet Violeta, honoring the memory of her “Granny,” has remained firmly committed to “demonstrating Christian love through social action.”
Sources
- Pētersons, Ģirts. Latvia’s First Missionary Anna Irbe: Her Life and Work. Bachelor’s Thesis, Faculty of Theology, University of Latvia, Riga, 1995.
- Stephen, Violeta. “Missionary Anna Irbe – A Woman Ahead of Her Time.” Ceļš: Theological and Cultural-Historical Journal of the Faculty of Theology, University of Latvia, No. 57, Riga, 2006. Also available online.