Klusā sestdiena
Jāņa evaņģēlijs 19:38-42
teoloģe Zane Butnāre
Tajā vietā, kur viņu sita krustā, bija dārzs un šajā dārzā jauna kapa vieta, kurā neviens vēl nebija guldīts. (Jņ 19:41)
Klusa, patiesi klusa ir mana dvēsele, dārzā vērsdamās uz Dievu.
Te — starp mūžam nerimstošo radīšanu, reiz viss sākās.
Tieši te — Dieva dārzā.
Te cilvēks tika ielikts, un mierā un priekā viņš dzīvoja ar radību un Dievu.
Te viņš bija drošs, jo mita Dieva tuvumā un Viņa gaismā.
Un tomēr tieši te viņš krita grēkā, iepazīstot bailes, kaunu, nāvi.
Te — Dieva dārzā cilvēks sāka slēpties,
un Dieva tuvums viņam kļuva tāls.
Klusa, pazemīgi klusa ir mana dvēsele, meklējot Dievu:
kas mani glābs, kas būs ar mani?
Es veros dārzā…
Te asins sviedri karstām straumēm lūgsnā lija,
un piepildījās itin viss — gan sāpes, ciešanas, gan nāve.
Jauns kaps ir dārzā, kur neviens vēl nebija guldīts.
Un tie, kas agrāk slēpās, iznāk gaismā, ne baiļu mākti vairs, bet ticības un drosmes apspīdēti.
Pie Ķēniņa tie nāk ar alvejām un mirrēm, un smaržu drānās Viņu ietērpt sāk.
Klusa un cerību asniem pilna ir mana dvēsele šodien, gaidot uz Dievu.
Drīz! Pavisam drīz Dievs atkal cilvēku vārdā sauks. Te — dārzā. Viņš pilnīgi noteikti atradīs un vārdā sauks! Un viss taps jauns. No tukšā kapa.
Klusa, vēl tomēr klusa ir mana dvēsele gaviļu gaidās pēc Dieva.
Es dārzā veros…
Aust, pavisam klusi aust —
Augšāmcelšanās rīts.
Ilustrācija: Klusā zeme. Arta Skuja, 2026
