Zaļā ceturtdiena
Jāņa evaņģēlijs 13: 1-20
mācītāja Arta Skuja
.
Zaļo ceturtdienu svētot, atceramies Jēzus maltīti ar draugiem pirms apcietināšanas un ciešanu ceļa, kad viņi baudīja Izraēla tautas atbrīvošanas Pashā mielastu.
“Tanī naktī viņš ņēma maizi un biķeri…”, ar šiem vārdiem, pateicībā svinam, pieminam un piedzīvojam Kristu – Dzīvības maizi un Svētības kausu – eiharistijā, Svētajā Vakarēdienā.
Bet neticami reti svinam šī sadraudzības vakara otro daļu, par ko stāsta Jāņa evaņģēlija autors. Pēc maltītes Jēzus cēlās no galda, aplika priekšautu, ņēma trauku ar tīru ūdeni un mazgāja savu draugu kājas. Un jums arī tā būs darīt, Jēzus teica. Es jums atstāju piemēru. Neviens nav lielāks, neviens nav mazāks – tas, kurš kalpo, un tas, kuru apkalpo – viņi nav viens par otru svarīgāki.
Pirms piecpadsmit gadiem pienāca mana pirmā Zaļā ceturtdiena, kad piedalījos kāju mazgāšanas liturģijā. Tas notika Šķirsta kopienā, kuras kodols ir cilvēki ar intelektuālas attīstības traucējumiem. Mēs sēdējām aplī, kurā pamīšus sēdēja persona ar invaliditāti un kāds asistents. Apļa vidū bija bļoda, krūka ar siltu ūdeni un vairāki dvieļi.
Mēs dziedājām Ubi caritas et amor, ubi caritas Deus ibi est. Kur labvēlība un mīlestība, tur ir Dievs. Un mazgājām viens otra kājas. Tas, kura kājas tika mazgātas, lika rokas uz kalpa galvas un deva svētību.
Mūsu spējas un nespējas izlīdzinājās. Neviens nav lielāks par otru.
Dzīvojot kopienā, ar patiešām dažādiem (ne)ticību, pārliecību un personību cilvēkiem, daudzās sīkās atšķirības var kļūt par pamatu noklusētai, bet dziļai neapmierinātībai un aizvainojumam, un reizēm, kā visās mūsu attiecībās, aizved pie eksplozīva konflikta. Pazemība un jūtīgums, ko paredz kāju mazgāšana, bija tieši tas, kas spēja patiesi vienot. Tā bija mūsu savstarpējās izlīgšanas, kopības un mīlestības zīme – sacramentum.
Vakars ar maltīti un kāju mazgāšanu ir Jēzus dotā baušļa redzama atklāsme: mīli Dievu un mīli savu tuvāko. Šos divus nevar vienu no otra atdalīt un nošķirt, bet viens atklāj un piepilda otru. Vieglāk gan šo paradoksālo patiesību nepieņemt un pateicībā baudīt tikai Dieva dāvanas pie altāra.
Pirms simts gadiem par to, sev ierastā tiešumā, rakstīja pareizticīgo mūķene un svētmocekle, daudzu miesā, prātā un garā nabago māte, Marija Skobtsova:
“Tuvākā mīlestība nav morāls pielikums Dieva mīlestībai, bet gan tās būtība. Tāpat arī Vakarēdiens nav tikai vienotības sakraments ar Kristu, bet arī vienotības sakraments ar visiem cilvēkiem. Kristus miesa ir lauzta par visiem, un, to saņemot, mēs tiekam savstarpēji saistīti. Ja mēs novēršamies no sava tuvākā, ja mēs viņā nesaskatām Kristu, tad mūsu komūnija ir meli.”
.
Ilustrācija: Kāju mazgāšana. Arta Skuja, 2026
