Aklie redzēs, un mums netrūks nekā
1Sam 16:1-13 | 23.psalms | Efesiešiem 5:8-14 | Jāņa ev. 9:1-41
teoloģe Līga Puriņa
Gavēnī bieži vien jautājam sev tos pašus jautājumus, ar kuriem sākas visi mūsu dzīves projekti: ko uzlabot, no kā atteikties, ko pievienot? Dzīvojot kultūrvidē, kas gadsimtiem ir nodarbināta ar “pareizu rīcību”, arī Svētie Raksti viegli pārvēršas par instrukciju.
Kad Pāvils saka: “dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef. 5:8), mēs to gandrīz automātiski saprotam kā uzdevumu sarakstu. Jācenšas palīdzēt nelaimē nonākušajiem, jābūt draudzīgam, jābūt iekļaujošam. Latviešu luterāņu sieviešu kontekstā fokusā varētu būt aktīva cīņa par sieviešu tiesībām baznīcā. Citās kopienās tas var nozīmēt: turēt grožus stingrāk, sargāt un uzraudzīt.
Tā, nemanot, siltā gaisma kļūst par aukstu prožektoru, kuru spīdinām, lai pārbaudītu sevi un lai pārbaudītu citus.
Taču, manuprāt, tas nav šo tekstu saturs. Manuprāt, te ir kaut kas nozīmīgāks, ko es gribu parādīt arī jums.
“Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.” To pateicis, viņš spļāva zemē un no siekalām sataisīja dubļu piku, ar to iezieda neredzīgā acis… (Jāņa 9:6)
Jāņa 9. nodaļa mums liek priekšā savādu ainu. Jēzus spļauj, taisa dubļu piku, ieziež aklajam acis, un tad – aklais redz.
Vai Jēzus paveic kādu, no stāsta atrautu, neizskaidrojamu brīnumu? Nē. Jāņa evaņģēlijs šeit atbalso Radīšanas stāstu. Mēs to redzam, pirmkārt, pēc tā, cik uzkrītoši teksts turas pie valodas par dubļiem (adam – tekstā tiek pieminēts četras reizes). Otrkārt, pēc tā, ka aklais ir akls kopš dzimšanas. Tas ir – kopš iesākuma.
Tāpat kā radīšanas stāstā cilvēks ir dubļu pika, tā arī te Jēzus ņem to pašu materiālu un turpina veidot. Jēzus turpina Ādama radīšanu. Tikai šoreiz tas, ko Jēzus “izveido”, ir tas, kas Ādamam trūka – spēja redzēt. Citiem vārdiem, tas, kurš bija akls no iesākuma, tagad ir redzīgs.
Un Jēzus sacīja: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.” Daži farizeji, kas ar viņu tur bija, to dzirdēja un viņam jautāja: “Vai tad arī mēs esam akli?” Jēzus tiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka, bet jūs sakāt: mēs redzam. Un jūsu grēks paliek.” (Jāņa 9:39-41)
Nākamais, kas mums ir jāievēro ir saruna ar farizejiem. Farizeji ir nopietni, izglītoti un ietekmīgi Rakstu skaidrotāji. Ja šajā tradīcijā ir kāds, kas “redz” un spēj skaidrot Svētos Rakstus, tad tie ir farizeji. Un tieši viņiem Jēzus pasaka skarbu frāzi: “jūsu grēks paliek.”
Kā grēks var palikt pie tiem, kas redz? Kā var grēkot tas, kurš visu dara pēc augstākajiem standartiem un labākajiem nodomiem?
Un tomēr – var. Jo “redzēt” nenozīmē vienkārši zināt, kā ir pareizi.
“Ja jūs būtu akli…” nozīmē: ja jūs apzinātos, ka jūs esat piedzimuši tādi paši akli, kā šis cilvēks; ja jūs apzinātos, ka pie jums ir jāturpinās Dieva radīšanai, tad jums nebūtu grēka! Bet tā vietā jūs esat pašapmierināti; jūs no ticības taisāt sistēmu; jūs sakāt: “mēs redzam”. Tāpēc grēks paliek.
“Jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni.” (Ef 5:8)
Dzīvojot tikai pēc instrukcijas, mēs nespējam būt gaisma. Ar to mēs varam būt vien kā cilvēki ar mākslīgo apgaismojumu rokās, ar kuru skrupulozi pārbaudīt citus un sevi – pēc instrukcijas. Un, kamēr prožektors spīd mūsu rokās, mēs paši stāvam tumsā. Neizmainīti.
Tomēr “Kungs redz sirdī.” (1. Sam 16:7)
Tāpēc Pāvils nelokāmi saka: jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma.Nevis kļūstiet, nevis spīdiniet gaismu, bet – jūs esat. Tagad esat. Dieva izmainīti. Uzceltie no miroņiem. Dzīvi.
Jums vairs nevajag sarakstu ar pareizajiem uzdevumiem, kas ir jāizpilda. Nevajag priekšrakstus. Nevajag darīt kaut ko pierādīšanas pēc vai ķeksīša pēc.
Viss ko vajag: ļaut Dievam turpināt radīšanu mūsos.
Dzīvot nevis pēc saraksta, bet pēc būtības.
Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. Zaļās ganībās viņš mani gulda, pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved, manu dvēseli atveldzē, vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ, pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani, tava gana vāle un spieķis man dod drošību. (23.psalms 1-4)
Visbeidzot 23. psalmā mēs noslēdzam apli un varam redzēt, kā tas ir, kad dzīvojam zem Dieva radīšanas. Kā tas ir, kad mūsu aklums ir dziedināts. Kā tas ir, kad mēs paši esam gaisma –
Tad mums netrūkst nekā.
Atdevuši sevi Dieva radīšanai, mēs varam dot citiem pa īstam, tas ir – paši to nepamanot. Varam mīlēt, netēlojot. Un izturēt, paši nezinot, cik. Dievs svaida mūsu galvu ar eļļu, un visa mūsu dzīve ir žēlastība.
Tad nu, lai šis gavēnis nav entuziasma projekts, bet Dieva radīšana mūsos. Lai tas ir mūsu mājupceļš Kunga namā uz mūžu.
.
Ilustrācija: Dieva darbu atklāšanās. Arta Skuja, 2026
