Gaisma, kas prasa izvēli. Pasaules gaismas atklāsme.
Mateja ev. 2:1-12
Ieva Graufelde, mācītāja, prāveste emerita
Gaisma nekad neparādās tukšumā. Tā uzlec tumsā, kas tai pretojas. Tumsā, kas cenšas apslāpēt cerību, izdzēst apsolījumu, iznīcināt dzīvību. Epifānija novelk ne skaļu, ne vardarbīgu – bet skaidru robežlīniju. Tā aicina mūs izvēlēties: vai stāvēsim gaismas pusē, vai ļausim tumsai mūs izmantot.
Tas ir stāsts par gudrajiem. Par cilvēkiem, kuri skatījās debesīs un ieraudzīja zīmi. Zvaigzni. Viņu debesīs. Viņu pasaules daļā. Gudrie nāca no Persijas – no citas zemes, citas kultūras, citas reliģiskas valodas. Un tomēr – viņi bija gudri savā tradīcijā. Viņi zināja: kad pasaulē dzimst jauns valdnieks, debesīs iemirdzas zvaigzne. Zvaigzne parādījās. Un tad – pazuda. Bet viņi nezaudēja ceļu. Viņi izsekoja tās trajektorijai un turpināja iet. Cik daudz ticības ir šajā iešanā, kad zīme vairs nav redzama, bet sirds vēl atceras gaismu!
Šis ir evaņģēlijs tiem, kas ir ārpusē. Viņi pamana zīmes, seko savas sirds patiesībai un ierauga to, ko citi – pat ar Rakstiem rokās – neredz. Rakstus var zināt – un tomēr tiem nepaklausīt. Pravietojumus var citēt – un tomēr tiem neticēt. Dieva vārdu var dzirdēt – un tomēr pēc tā nedzīvot.
Gudrie meklē kādu, ko pielūgt ar visu savu sirdsprātu. Un, tā kā viņi to neatrod savā tradīcijā, viņi uzdrošinās iziet ārpus tās. Daudzi no tiem, kas vēlāk pievienosies Mateja kopienai, būs tieši šādi cilvēki: pagāni, grēcinieki, atstumtie, svešinieki. Tas ir stāsts par tiem, kas redz, un par tiem, kas ir neredzīgi. Šis nav ērts stāsts – nav mierinošs, bet ir patiess, un tas, ka tas atrodas evaņģēlija otrajā nodaļā, nozīmē, ka tas ir būtisks.
Kur es esmu šajā stāstā?
Jautājums vairs nav par gudrajiem. Jautājums ir par mums. Kur es esmu šajā stāstā? Reliģijas struktūrās? Varas tuvumā? Drošā attālumā no riska?
Hērods jautā priesteriem un rakstu mācītājiem: “Kur bērnam jāpiedzimst?” Un viņi atbild pareizi, citējot Rakstus. “Betlēme, no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu – Israēlu.” Bet viņi neiet, neceļas, neko arī nemaina. Zināt patiesību vēl nenozīmē tai sekot.
Zvaigzne atkal parādās, kad gudrie atstāj Jeruzālemi – varas centru, reliģijas un politikas saplūšanas vietu. Jo Dievu neatrod varas centros. Ne tur, kur reliģija kalpo bailēm. Ne tur, kur patiesība tiek izmantota. Zvaigzne parādās ceļā. Kustībā. Iziešanā. Un viņi priecājas un seko zvaigznei līdz nonāk pie bērna. Tikai pēc tam, kad viņi ir redzējuši bērnu un pielūguši jauna veida varu, viņi sapnī saņem norādījumu: “Atgriezieties mājās pa citu ceļu!”
Sapņi ir Dieva klusā valoda. Ne izskaidrojama, bet paklausāma. Un gudrie paklausa. Pielūgsme vienmēr maina virzienu. Ja tu patiesi esi sastapis Dzīvības Dievu, tu nevari atgriezties tāpat kā atnāci. Gudrie atnes dāvanas: zeltu – valdniekam, vīraku – Dievam, mirres – tam, kurš nesīs arī nāvi. Un pretī viņi saņem ko vairāk: gudrību, spēju atšķirt gaismu no tumsas, dzīvību no iznīcības.
Ko mēs nesam šim bērnam? Ko mēs noliekam viņa priekšā? Mūsu gaismu – tieši tur, kur pasaule ir aptumšota. Un, ja mēs patiesi sastopam Glābēju, mēs nevaram palikt nemainīti. Mēs atgriežamies mājās Kristus mierā – atvērtām sirdīm, ar tukšām rokām, skaidrāki un gudrāki attiecībā uz dzīvību un nāvi, daudz apzinātāki par labo un ļauno, kas slēpjas mūsu vidū.
Mūsu jaunais ceļš ir bērna ceļš, miera ceļš, krusta ceļš, gaismas ceļš, augšāmcelšanās ceļš.
Dievs ir šeit. Vārds ir tapis miesa. Un ir uzcēlis savu telti mūsu vidū.
.
Epifānijas lūgšana
Klusumā mēs nākam Tavā gaismā, Dievs.
Gaismā, kas neapžilbina,
bet atklāj.
Gaismā, kas nevalda,
bet aicina.
Šajā Epifānijas laikā
Tu mums rādi savu godību
ne varā, ne spožumā,
bet bērnā,
klusā klātbūtnē,
trūkumā un uzticībā.
Mēs atzīstam, Kungs,
ka bieži meklējam Tevi
nepareizajās vietās –
tur, kur ir drošība,
kur ir kontrole,
kur ir vara.
Dod mums gudro drosmi
iet ārpus ierastā,
sekot gaismai,
pat tad, kad ceļš nav skaidrs.
Atver mūsu acis,
lai redzam zīmes Tavā pasaulē,
atver mūsu sirdis,
lai tās spēj atpazīt patiesību,
atver mūsu dzīves,
lai mēs nestu gaismu
tur, kur mājo bailes un tumsa.
Mēs noliekam Tavā priekšā
to, kas mums ir:
mūsu laiku,
mūsu ievainojamību,
mūsu cerību.
Vadi mūs, Kungs,
pa citu ceļu,
kad esam Tevi sastapuši.
Māci mums iet miera ceļu,
bērna ceļu,
gaismas ceļu.
Jo Tu esi Dzīvības Dievs,
kas atklājas pasaules tumsā
un paliek ar mums.
Āmen.
.
Ilustrācija: Arta Skuja