Bet Jēzus Kristus dzimšana notika tā… Dievs aicināja – un aicinātie atsaucās
Jes 7:10-16 Ps 80:1-7,17-19 Rm 1:1-7 Mt 1:18-25
Zane Butnāre, teoloģe
Cauri miglainajām dienām un dažādu nokrāsu tumsai šobrīd koši iemirdzas Adventa vainags visā savā krāšņumā un pilnībā. Pakāpeniski iedegtās četras sveces ir kā sirds ceļa izgaismotājas, klusām vedot pretī brīnumam – Dieva nākšanai šajā pasaulē, Jēzus piedzimšanas svētkiem. Svētie Raksti šo notikumu atklāj divos evaņģēlijos – Lūkas un Mateja –, katrā no tiem piedāvājot atšķirīgu skatu punktu, bet liecinot par vienu un to pašu Dieva mīlestības un klātbūtnes noslēpumu. Šajā noslēpumā ietverti arī Dieva aicinājums un aicināto atsaukšanās.
Lūkas evaņģēlijā Jēzus piedzimšanas stāsts tiek atklāts caur Marijas pieredzi, sākotnēji rādot, kā pie viņas ierodas eņģelis Gabriels, lai pasludinātu brīnumaino vēsti, ka Marija taps grūta no Svētā Gara un dzemdēs Dēlu Jēzu, kuru sauks par Visaugstā Dēlu, Dieva Dēlu (Lk 1:26-38). Pēc īsas sarunas ar eņģeli Marija pazemībā un paļāvībā saka “jā” šim Dieva aicinājumam. Viņa nepretojas, bet pieņem savu dzīves ceļu, nesaprotot (jo kaut ko tādu nav iespējams saprast), bet uzticoties Dievam.
Mateja evaņģēlijs Jēzus piedzimšanu atklāj caur Jāzepa skatu punktu. Lai gan šajā stāstā maz uzmanības pievērstas Jāzepa emocijām un izjūtām, tomēr pārādītas viņa bailes – uzzinājis, ka viņa saderinātā, ar kuru viņi vēl nedzīvo kopā, ir grūta, Jāzeps nobīstās un viņu var labi saprast. Tā laika sabiedrībā tas ir skandalozs fakts un mēs varam tikai iztēloties kā Jāzepu nomoka iekšējas šaubas un dilemma – ko darīt šajā situācijā? Jo – ko padomās citi, kā viņi reaģēs, kādas tam būs sekas? Jāzeps izvēlas no Marijas klusām šķirties. Mateja evaņģēlijā viņš tiek raksturots kā “taisns vīrs”, kas varētu norādīt ne tikai uz likuma paklausību, bet padevību Dieva gribai. Jāzepa vēlme šķirties no Marijas slepeni, nepakļaujot viņu publiskam kaunam, atklāj, ka taisnīgums ietver arī Dieva žēlastību.
Jāzeps no sarežģītās situācijas vēlas iziet tā, lai pēc iespējas mazāk kādu sāpinātu. Viņa bailes un šaubas pārtrauc sapnis, kurā pie Jāzepa ierodas Dieva eņģelis un saka: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara”. (Mt 1:20). Eņģeļa teiktais Jāzepam aizņem lielāko daļu no Jēzus piedzimšans stāsta Mateja evaņģēlijā. Soli pa solim viņš skaidro to, kas noticis ar Mariju, ka viņa dzemdēs Dēlu Jēzu, kurš izglābs cilvēkus no grēkiem un viņu sauks Immānū-Ēls, kas tulkojumā nozīmē “Dievs ir ar mums”. No sapņa uzmodies, Jāzeps, “taisnais vīrs”, darīja kā Dieva eņģelis bija pavēlējis. Viņš ņēma Mariju pie sevis un, kad piedzima Dēls, viņš nosauca to par Jēzu.
Jāzepa stāsts neliecina tikai par kaut ko sen notikušu. Tā vēstījums, it sevišķi Adventa laikā, atgādina, ka Dieva aicinājums mēdz izskanēt brīžos, kad esam grūtībās, smagu izšķiršanos priekšā, kad esam ievainoti un ievainojami un jūtamies nedroši. Dievs nenogaida, kad viss būs labi (mūsu izpratnē), kad bailes būs pārgājušas, kad būsim ieguvuši harmoniju un līdzsvaru, sasnieguši kādus pašuzstādītus rezultātus un mērķus, kad būsim tik ļoti centušies izdarīt pareizi un visu tā, lai noturētos sevis uzkonstruētā pasaulē. Dievs ir realitātes Dievs nevis mūsu fantāziju daļa vai līdzeklis kā uzlabot dzīvi. Viņš ir pati Dzīve, Dzīvība un Aicinājums. Līdzīgi kā Adventa laikā sveces izgaismo tumsu, tā Dieva aicinājums, Viņa iezīmētais ceļš mēdz parādīties tad, kad negaidām un jūtamies negatavi. Marija un Jāzeps atsaucās un pieņēma to. Ne tāpēc, ka saprata un zināja un ne tāpēc, ka tas bija ērti. Dieva aicinājums bija, mūsdienu valodā izsakoties, izaicinājums viņiem abiem, taču Jāzeps un Marija uzticējās Dievam.
Diez kādu dzīvi viņi bija iztēlojušies pirms satikās ar Dieva eņģeli? Kādi bija viņu sapņi un domas par savu nākotni? Mēs to nezinām, bet varbūt varam pieļaut, ka visdrīzāk, lai kādas tās arī bija, Dieva aicinājums tās satrieca druskās. Tomēr jaunā realitāte, kas paverās aiz tām, ir dzīve kopībā ar Dievu. Un tā nav tikai individuāla aicinājuma došana, saņemšana un piepildīšana. Marijas un Jāzepa stāsts atgādina arī par draudzi – par cilvēku kopību, kur katrs, atsaucoties Dieva aicinājumam, ir līdzdalīgs jaunās realitātes veidošanā. Visdrīzāk tas mainīs vai izjauks mūsu individuālos plānus un ieceres, radīs kādu diskomfortu vai apjukumu, bet varbūt tieši Adventa laikā mēs varam klusi mācīties būt šajā jaunajā uzticēšanās telpā? Atsaukties aicinājumam un nedomāt, ka tas ir tikai kāds viens ļoti spilgts notikums, bet varbūt Dievs mūs aicina katru dienu? Citreiz skaļāk, citreiz klusāk, citreiz uzstājīgāk un tiešāk, citreiz maigi un knapi sajūtami. Tieši Adventa laiks aicina un atgādina, ka varam ļauties un paļauties Dieva vadībai, uzticēties Viņa klātesamībai pat vislielākajā tumsā un ik dienas, līdz pat laiku beigām, kā Jēzus apsolīja.
Viņš stāv pie durvīm un klauvē. Kas dzird Viņa balsi, tas durvis atdara.
…
Ilustrācija: Arta Skuja