Ps 72:1-7,18-19 Jes 11:1-10 Mt 3:1-12 Rm 15:4-13
mācītāja Arta Skuja
Nevajag steigties. Visa radība to mums māca, bet telpa un laiks, kas mūs ietver, vēlas, lai rīkojamies pretēji – uz gada beigām sakāpinām tempu tā, ka nespēkā un bezcerībā iesoļojam jaunā sākumā, neesot gatavi Dieva vēlētai jauntapšanai. Zeme atdziest un cenšas sastingt, tikai ekoloģisko pārmaiņu ietekmē katru gadu tas notiek aizvien lēnīgāk un negribīgāk. Tumsā un klusumā zeme audzē sēklu, un nocirstais koks vēl dzīvo. Varbūt šī sēkla, šis sākums izskatās paguris un pamiris, bet īstajā laikā atdzims. Kaut kas tumsā mirst, un kaut kas celsies augšā jaunai dzīvei.
Advente ir laiks, kad mācāmies gaidīt, sastapties ar dziļākajām ilgām un vienlaikus ar abām kājām stāvēt uz tagadnes un ikdienišķuma zemes. Benediktiešu rakstniece Džoana Čitistera saka, ka šim gaidīšanas mēnesim, starp diviem “parastiem” Baznīcas gada laika nogriežņiem, jāļauj uzplaukt dažādās dziļuma nozīmēs, kas atdzīvina, izaicina, atjauno un uztur tālākā ceļā.
Pirmā nozīme, protams, ir Jēzus piedzimšanas gaidīšana un svinēšana – Dievs ienāk un iemājo pasaulē ar mums. Bet tad, kad Jēzus dzimšanas diena būs nosvinēta, ko darīt tālāk? Ja viss personīgi un ģimeniski siltais, mūsu prasmīgām domām un rokām veidotais adventes laikam tiek noņemts – kas paliek pāri mūsu ticībai, lai tā var augt un pilnveidoties kopā ar Dievu, kas tapa cilvēks?
Cita nākšana atklājas Kristus klātbūtnē mūsu vidū jau tagad, un tas ir dvēseles aicinājums no jauna atpazīt, sataustīt un atsaukties šai klātbūtnei – tā nav abstrakta. Dievs mūsu vidū atklājas gan viegli saskatāmos, gan neiedomājamos veidos.
Advente no jauna atgādina par Kristus atkalnākšanu – Dieva godības pilnīgu atklāšanos, Valstības piepildījumu. Te apslēptas visu dvēseļu dziļākās cerības un ilgas, bet reti mēs uzdrīkstamies dzīvot, cerēt un patiesi ticēt šajā dimensijā. Jesajas pravietojums šodienas tekstā par kuplojošu atvasi no Jišaja celma runā tieši par šādu Dieva godības pilnības atklāšanos – laikā un aizlaikā. Tagad un vēl ne tagad.
Mēs ilgojamies un lūdzam pēc miera pasaulē un varam cerēt piedzīvot dienas, kad govs ganīsies kopā ar lāci, vilks mitīs kopā ar jēru, pantera un kazlēns, lauvēns un vērsis – visi šie nesaderīgie un savstarpēji kaujnieciski noskaņotie zvēru pāri draudzīgi atpūtīsies viens otram blakus. Neviens nedarīs ļauna. Bet vēl ne – ne šeit, ne tagad. Šeit ko tādu mēs varam apjaust dziedinošās un mierinošās vīzijās un sapņos, ja Dievs kādam dod tādu dāvanu. Jā, un pravietiskajos tekstos, kas acu priekšā uzbur ainas, kas šķiet tik sirreālas kā pasakas, izaicinot mūsu ticības redzējuma plašumu.
Lasot praviešu tekstus, adventes laiks atklājas kā pārbaudījums tieši mūsu cerībai – vai spēju noticēt, ka šāda pilnība, rāmums un miers ir iespējams? Vai tā trūkums mani ieved dziļākās ilgās pēc laika piepildījuma un Dieva godības atklāsmes aizlaikā, un ved pie iemājošanas pašā Dievā šailaikā, un līdz ar to pie dziļākas iemājošanas ar savu tuvāko? Vai varbūt drīzāk zaudēju cerību jebkam, jo viss reālais un taustāmais ir tik dubļains, sabradāts, netīrs un tumšs?
Pārdomājot cerību – Dievs savā žēlastībā mūs mīl un piešķir mums mūžīgu mierinājumu un uzticamu cerību (2Tes) – dzejniece un teoloģe Olga Sedakova saka, ka visvairāk viņu biedē ticība bez cerības, jo tad ticībā vairs nav maiguma, jūtīguma, žēlsirdības. Vērojot sabiezējušos notikumus politikā, var šķist, ka visa pasaule ir nostājusies pret cerību. Un, ja tam notic, ja to pieņem par patiesību, tad visu pamazām pārņem cinisms.
Cerība ir jēgas sardze un pat tad, ja (un, protams, ka tā!) jēgas pilnīga izpratne mums ir nepieejama, tad par spīti visam kaut kā – taustoties un kārpoties, tomēr jāturpina atsaukties cerībai, to nepievilt. Vai citādi iespējams izdzīvot? Ja sakām, ka jēgas vispār nav – nekādas jēgas un nekam –, tad nododam cerību, un, nododot cerību, nododam šīs trīs: ticību, cerību un mīlestību. Un vai tad vairs varam sevi saukt par cilvēkiem, kas radīti Dieva līdzībā, kas tic ne tikai mazā Jēzus bērna dzimšanas dienas svinību jēgai, bet arī visas ierastās un pieņemtās kārtības apvērsumam, Dieva godības un mīlestības spējai izplatīties un pārvērst visu?
Jesaja rāda, ka pāreja no baiļu, nedrošības un cinisma perspektīvas uz pasauli mierā sākas ar šķietami bezcerīgo – ar nocirsta koka paliekām, no kurām iztek pēdējās dzīvības sulas piles, no padzisuma un pamestības. No nekā.
No celma, kuram sāk spraukties mazs, neko lielu nevēstošs asns, mēs nonākam pie upes. Tur šodien Jānis Kristītājs aicina un saka: “Nāc, mazgājies un topi pagremdēts Jordānas upē!” Varbūt grēks, ko šodien straumē balināt un nožēlot, ir cerības apslāpēšana un nozaudēšana?
Viss nebūs labi. Nē – viss nevar būt labi, kā to apjukumā cilvēkiem sakām, kad īsti nezinām, ko teikt lielu satricinājumu un zaudējumu gadījumos. Tā ir ilūzija. Tāds Ziemassvētku brīnums nebūs iesaiņots dāvanā zem eglītes, ka viss tiks salabots, nomainīts, sakārtots, un pār pasauli nolaidīsies lieli miera spārni, kas aizslaucīs visu tumšo un ļauno. Bet, paradoksāli, tomēr būs labi – pieminot Juliānu no Noričas –, jo mūsu cerība ir Kristus: vakar, šodien un mūžīgi. Betlēmes silītē, Dieva klātbūtnē un darbos mūsu vidū visā skaistajā un šķīstajā, ko spējam saskatīt, atspoguļot, dot, piedot, salāpīt un vērst par labu, un Mūžīgajā – tas mūsu acīm reiz atklāsies visā pilnībā, tajā visā ir cerības sēkla.
Vēl ir tumšs. Jāpaiet vēl nedaudz laikam, pirms saule vēlīgi pievienos dažus īsus gaismas mirkļus. Tagad, kad esam vistumšākajā gada laikā, nezaudēsim cerību, pat ja jūtamies panīkuši, samīdīti, it kā ieguldīti zemes dzīlēs. Atzīsimies Dieva priekšā tajā, kur esam, un dosim Dievam to, kas mums ir – steigu un vilcināšanos, pārsātinājumu, notrulinājumu un dziļas ilgas, bezcerību un cerību, to daļu mūsos, kas vēlas saņemt, un to, kas vēlas atdot, to, kas pretojas un to, kas kvēli tuvojas Dievam. Lai jērs un vilks, kas abi katrā rosās, apguļas mierā. Patiesīgums un sirds godīgums, lai kļūst par mūsu atgriešanos uz gaidīšanas ceļa – sava skata atkal vēršanu uz cerības Dievu.
.
Ilustrācija: Arta Skuja