Jes 2:1-5 Ps 122 Rom 13:11-14 Mt 24:36-44
Pamostieties!
mācītāja, bīskape emerita Jāna Jēruma-Grīnberga
Jēzus sacīja: “Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā. Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs; divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs. Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks. Bet to saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā sardzes stundā zaglis nāks, viņš paliktu nomodā un neļautu tam ielauzties savā namā. Tādēļ esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt.” (Mateja ev. 24.36-44)
Šeit Latvijā pēkšņi ir ieradusies ziema. Pirmie sniegi pārklāj zemi, vēsas dienas un vēl vēsākas naktis dzen mūs meklēt siltās šalles, cepures un cimdus, un varbūt karstu zupu vai siltu upeņu sulu. Tumsa mūs lēnām apņem; mostamies vēl naktī un no darba nākam mājās arī jau naktī. Tā vien gribas būt kā ezītim, ierušināties zem lapām un doties ziemas dusā – pārlaist šo auksto, tumšo laiku snaužot un gaidot, kad atgriezīsies saule un maigāki vēji.
Savādi – tieši šajā laikā, kad ziemeļu puslodē lēnām slīgstam aizvien dziļāk ziemā, sākas kas šķietami neatbilstošs: jaunais Baznīcas gads sākas ar Adventes laiku un ar šo saucienu no Kristus: esiet nomodā! Tiem, kas dzīvo otrajā zemeslodes pusē, šī simbolika skan pavisam savādāk; bet es rakstu, sēžot pie loga, kur jau pēcpusdienā ir tumšs, kur skatos, kā putni meklē barību mūsu apsnigušajā dārzā, un no šāda skatpunkta top šīs pārdomas. Nav laika snaust, nav laika tīties segās un gaidīt labākas dienas – šī ir tā diena, ko Kungs mums ir devis, un arī tajā mums ir jābūt nomodā, jābūt gatavībā.
Bet gatavībā tieši uz ko? Jēzus šajā Bībeles tekstā atbild uz mācekļu jautājumu: “Saki mums, kad tas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un laika piepildījuma zīme?” Mācekļi mēģina uzzināt to, ko ļaudis arī jau iepriekš neskaitāmas reizes ir centušies prognozēt – kad atgriezīsies Jēzus? Kad būs visu lietu piepildījums, pasaules beigas, ko iezīmēs Jēzus atgriešanās godībā un taisnā tiesa – tas, ko teologi un teoloģes mēdz saukt par eshatonu? Jēzus atbilde – “to dienu vai stundu neviens nezina”, un necenšieties arī jūs to izzīlēt, jo tam nav jēgas. Galvenais ir tas, ka jūsu dvēseļu stāvoklis ir tāds, ka esat gatavi – vienalga, vai eshatons notiks šodien pulksten puspiecos, nākamgad vai vēl pēc daudziem gadu tūkstošiem. Esiet nomodā, nevis garīgi aizsnaudušies. Esiet gatavi saņemt Kristu! Esiet gatavi arī saņemt Kristu savās sirdīs, jo pie mums Viņš nāk nevis kādā neizzināmā nākotnē, bet ik dienas.
Pamostieties! Paskatieties apkārt un redziet Kristus klātesamības zīmes ļaužu savstarpējā mīlestībā, bērnu nevainīgajās čalās un nesagaidītajā un nepelnītajā žēlastībā, ko mēs katrs savā mūžā piedzīvojam. Svētais Benedikts sava ordeņa mūkiem regulā ir teicis: “Lai katrs viesis, kas nāk, tiktu uzņēmts, it kā tas būtu Kristus”; un katru reizi, kad paši šādu viesmīlību (viesu mīlību!) vai nepelnīti baudām, vai arī sniedzam kādam citam Dieva bērnam, Kristus mums ir klāt, acīm neredzams, kā dziedam senajā Ziemassvētku dziesmā.
Pamostieties! Ieskatieties pasaules skaistumā un redziet tur Dieva Radītāja dāsnumu un radošo brīnumu. Katrs saulriets šajā gada laikā ir kā skaistākā glezna, vienu vien vakaru baudāma. Katra sniega pārsla nevainojami veidota, katrs apsnigušais mežs neatkārtojama ainava – viss liecina par to, ka Dieva radīšanas process nav tikai kaut kas funkcionāls, bet ar nolūku: radīsim Dieva bērnam arī daiļumu un prieku, kas vistiešāk liecina par Radītāja esamību un klātnību.
Pamostieties! Ieklausieties mūzikā, kas skan šajā laikā – varbūt ne gluži “Zvaniņš skan”, bet skaistajās Adventa dziesmās, ērģeļu grandiozā skanējumā, baznīcu zvanu skaņās, bērnu eglīšu sarīkojumos dziedātajās dziesmiņās un lielo koru dziedājumos. Aizejiet uz kādu mākslas izstādi vai muzeju: visur manīsiet iedvesmu, kuras avots ir Dieva Gars, plūzdams caur cilvēkiem, caur tiem, kurus Dievs brīnumaini radījis. Ja no mājām grūtāk iziet, paņemiet rokā kādu iemīļotu grāmatu, lai sev atgādinātu, ka arī rakstītajā vārdā ir spēks un iedvesma. Noklausieties kādu skaistu sprediķi, kurā mācītājs vai mācītāja, Dieva Gara iedvesmots, pauž šo skaistāko vēsti: Jēzus Kristus ir dzimis Betlēmē kā cilvēks starp cilvēkiem; Jēzus Kristus ir klāt pie mums arī šodien, acīm neredzams, bet rokā vadīdams; Jēzus Kristus atgriezīsies laika galā. Dievs mums bija klāt, kad piedzimām, un Dievs mūs sagaidīs tad, kad mūsu meklētāja ceļš šeit virs zemes būs galā.
Ieklausīsimies Jesajas grāmatas vārdos, ar kuriem noslēdzas pirmās Adventes svētdienas Vecās Derības lasījums: “Nāc, iesim Kunga gaismā!” (Jes. 2.5b). Nepaļausimies tumsas valdzinājumam un bailēm, nelaidīsimies snaudā, bet būsim nomodā, būsim gatavi. Iesim droši Kunga gaismā!
Ārā vakars, ziemas lauks
atmirdz zvaigznēs brīnumjauks,
Sirds to zina atmirdzam
Viņam, mazam Nācējam.
Zvani torņos gavilē,
prieks plūst bēdu dvēselē.
Zvanus zinām atskanam
Viņam, mazam Nācējam.
Ko Tev, bērniņ, zeme dos?
Ko te svētais iemantos?
Kokus krustam audzinām,
ērkšķus pinam vainagam.
Zini, redzi visu Tu,
Ģetzemani, Golgatu.
Tomēr glābt un pestīt nāc,
slavēts Tavs un Tēva prāts!
Alberts Vītols (Dziesmu grāmatā nr. 6)
.
Ilustrācija: Arta Skuja