Pateicoties open access iespējai (izmantojiet šo saiti, lai rakstu lejuplādētu: https://www.mdpi.com/2077-1444/16/9/1195 ) piedāvājam iepazīties ar svaigi publicēto teoloģes Mardžolaines Legrosas-Hofneres rakstu The Rebellion Against Suffering Women’s Silence: The Transformation of Despair into Language for a Pastorally Helpful Eschatology. Tajā aplūkota ar vēzi skarto sieviešu dzīves realitāte— pakļaušanās, vientulība un klusums, kas slēpj ciešanu un cerības pieredzi. Autore dialogā ar Audres Lordes The Cancer Journals un viduslaiku tekstiem no Noričas Juliānas un Margērijas Kempas skaidro jaunu skatījumu uz eshatoloģiju, kas var veicināt pastorālo atbalstu, pārvēršot izmisumu par jēgpilnu valodu.
LLSTA lūdza autori pastāstīt par to, kā šī pētniecības tēma pie viņas atnākusi un kāpēc tā ir būtiska.
Īsa biogrāfija:
Maržolaina Legrosa-Hofnere (Marjolaine Legros-Hoffner) ir ieguvusi bakalaura grādu filozofijā un teoloģijā Dominikāņu universitātes koledžā Otavā (Kanādā) un teoloģijas pētniecības maģistra grādu KU Leuven (Beļģijā). Pašlaik viņa ir doktorantūras pētniece, un strādā pie vienota promocijas darba izstrādes KU Leuven un Fribūras universitātē (Šveicē). Fribūras universitātē viņa strādā kā morālteoloģijas un kristīgās sociālās ētikas katedras asistente, kā arī pārstāv Starpdisciplināro cilvēktiesību un ētikas institūtu.
Kā šī tēma pie manis atnāca:
Lai gan mans pētnieciskais interešu lauks jau kopš bakalaura studijām ir ciešanas un eshatoloģija, ar rakstā aplūkotajām autorēm iepriekš nebiju saskārusies. Šovasar atvaļinājuma laikā apmeklēju Kingslinas pilsētu, Mārgerijas Kempes dzimto vietu un Noriču, kur apmeklēju Julianas svētvietu. Tur pirmo reizi paņēmu rokās viņu grāmatas, un atpakaļceļā, caur Londonu braucot, iegāju citā grāmatnīcā un iegādājos Audres Lordes darbu. Es izvēlējos tieši šo sieviešu grāmatas pēc kādas teoloģes draudzenes ieteikuma, jo meklēju domātājas, kas varētu iedvesmot manu garīgo ceļu. Lasot, sapratu, cik ļoti viņu pieredze un vārdi rezonē ar mani kā sievieti, kas dzīvo ar hroniskām sāpēm, un cik daudz tie saskan ar novērojumiem, ko guvu vietās, kur esmu veikusi brīvprātīgo darbu. Līdz ar to raksts kļuva par manas ilggadējās pētniecības, pastorālās aprūpes pieredzes un nejauši atklātu autoru saplūsmi.
Ko es atklāju kā teoloģe, akadēmiķe un sieviete, pētot šo tēmu:
Vispirms jāpaskaidro, kāpēc vispār studēju teoloģiju. Mani vienmēr ir vadījusi vēlme dot balsi tiem, kurus sabiedrībā vai Baznīcā ir mēģināts apklusināt, un kritiski izvērtēt doktrīnas, kas atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēkiem. Esmu redzējusi, kā daudzas sievietes pamet teoloģiju, jo nevēlas saskarties ar diskrimināciju vai nesamērīgām prasībām, un esmu piedzīvojusi, kā cilvēkus, kas cieš, var ievainot noteiktu doktrīnu paušana.
Šajā kontekstā man šķiet, ka publicētais raksts ir gadu ilgas pētniecības un atdeves kulminācija, kas redzama tekstā. Interesanti bija tas, ka savos centienos dot balsi citiem, atklāju arī pati savu balsi. Publiski paust nostāju, apliecināt sevi akadēmiskajā vidē un formulēt domas rakstiski – tas ne vienmēr man nācis viegli, bet ir izrādījies būtiski manam ceļam. Un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka uzdrošinājos runāt atklāti par tēmu, kas man pašai ir ļoti svarīga.
Es domāju, ka viens no svarīgākajiem atklājumiem, ko esmu guvusi raksta tapšanas procesā, ir pilnībā mainīt savu jautājumu uzstādījumu. Es jau ilgi esmu apzinājusies sieviešu klusumu daudzās mūsu sabiedriskās dzīves jomās, un, lai gan esmu centusies to izaicināt, nekad patiešām nebiju padomājusi, kādas konkrētas mācības mums šis klusums varētu sniegt. Tāpēc mans redzējums pārgāja no vienkāršas atteikšanās no sievietēm uzspiestas noteiktas lomas (klusējošās) uz iespēju pozitīvi pārveidot šo zemteksta lomu, pētot tās ietekmi uz dogmām un piedāvājot praktiskus rīkus, sieviešu atbalstam. Tā kā mēs esam mantinieki sieviešu noturīgajam klusumam, es uzskatu, ka veids, kā tam pretoties, ir klusēšanu izmantot to kā resursu, no tā mācīties, nevis akli noraidīt.
.
Teksts un ilustrācija: Lux aeterna. Dobspiedums, 2022. Arta Skuja