Maite Eliat-Eliat (Maïté Eliat-Eliat) ir beļģu psiholoģe ar pieredzi darbā ar bēgļiem un cilvēkiem, kas piedzīvojuši smagas traumas. Sarunā viņa dalās ar savu dzīvesstāstu, kurā centrāla ir dzīve kopienā un kopībā. Viņas ģimenes praktizētais garīgums vienmēr ir bijis orientēts uz kalpošanu tuvākajam, akcentējot vienkāršību un atvērtību otram, un tas kalpojis arī kā ceļvedis viņas dzīvē. Maite runā par to, ka mums jāiemācās tuvoties otram, īpaši “svešajiem” un par to, ko darīt ar bailēm un citām emocijām.
Kāda ir Tava pirmā pieredze ar reliģiju un garīguma praksēm?
Maite Eliat-Eliat: Es uzaugu specifiskā kristīgā kopienā. Mani vecāki bija viena no pirmajām ģimenēm, kas pievienojās jaundibinātajai kopienai Colline de Penuel – Penuēlas kalns (1Moz 32:31, vieta, kur Jēkabs cīnās ar Dievu, līdz saņem svētību). Tā atrodas Valonijā, Beļģijā.
Kopienas iedvesmas avots ir tuksneša (pustīņas) koncepts – austrumu baznīcas prakse, kur cilvēks uz kādu laiku dodas klusumā un vienatnē, gavē un lūdz, lai atbrīvotos no visa liekā un no jauna sadzirdētu Dievu. Katoļu tradīcijā šī prakse ienākusi caur Katrīnu Dohertiju, kas to popularizēja Ziemeļamerikā. Tāpēc kopienas iecere bija uzcelt tuksneša mājiņas uz tās zemes, kas tai piederēja. Ap tām dzīvoja ģimenes, kas uzņēma viesus, rūpējās par īpašumu, organizēja viesu kalendāru, uzklausīja cilvēkus, kam nepieciešama saruna, un uzturēja klusumu šajā vietā.
Tuksneša klusuma mājiņas bija kopienas kodols – tās sniedza cilvēkiem iespēju izrauties no pasaules steigas un pabūt lūgšanā un pārdomās.
Kopiena tika dibināta 1993. gadā, un es biju tikai gadu veca, kad mana ģimene, tai pievienojās, tāpēc man nav atmiņu par dzīvi citur. Mēs tur dzīvojām līdz brīdim, kad man bija 13 gadi. Atceros, cik svarīgi bija būt klusiem, īpaši tuksneša mājiņu tuvumā. Mums bija arī kapela, un var teikt, ka lūgšana un garīgums bija pamatvajadzība. Katru ceturtdienu svinējām Svēto Misi.
Tad jau Tu kā bērns satiki dažādus interesantus cilvēkus?
M.E.E: Starptautiskais un multikulturālais aspekts manā dzīvē nāk no vecākiem. Viņi satikās Ruandā, kur tas viss aizsākās. Mans tēvs bija devies turp, lai mācītu seminārā, bet mana mamma strādāja kā medmāsa. Viņi iepazinās, atgriezās Beļģijā, lai apprecētos, un pēc diviem gadiem devās atpakaļ uz Ruandu jau kā ģimene.
Tur arī meklējams mans sākums. Kad sākās karš, mani vecāki atgriezās Beļģijā, un drīz pēc tam es piedzimu. Ruandā pavadītais laiks viņiem bija ļoti nozīmīgs dažādu iemeslu dēļ, un tas dziļi ietekmēja gan viņu, gan vēlāk arī manu dzīvi. Mani vecāki attīstīja komunikācijas praksi nevardarbīgā dzīvesveidā un par šo tēmu ir uzrakstījuši grāmatu. Mana mamma joprojām vada seminārus dažādās vietās, dažādām grupām par nevardarbību, un viņi abi ir pilnībā pārliecināti par tās nozīmīgumu.
Kad es vēl biju pavisam maza, mūsu ģimene uzņēma bēgļus no Ruandas. Mūsu mājā vienmēr dzīvoja vairāki bēgļi, arī kādi no Kongo.
Bēgļi un dažādas sarežģītas dzīves situācijas kā kara sekas – tās ir tēmas, kuras iepazini jau agrā bērnībā?
Jā, tā ir. Kad man bija 13 gadi, mēs pārcēlāmies uz Sīriju. Vecāku motivācija bija parādīt mums, bērniem, kaut ko citu ārpus tās pasargātās vides, kurā bijām uzauguši. Sākumā viņi apsvēra iespēju doties uz Āfriku, bet saprata, ka bērniem fiziskās atšķirības, piemēram, ādas krāsa, būtu pārāk liels izaicinājums, lai veiksmīgi iekļautos, tāpēc šo domu atmeta.
Vecāki šo jautājumu pārdomāja un par to lūdza daudzus gadus. Mēs zinājām, ka kādu dienu tas notiks, taču pagāja laiks, līdz viņi saprata, uz kuru valsti doties, kad pienāks mana tēva sabata gads.
Vai, aizbraucot, varējāt jau komunicēt arābiski?
M.E.E: Mani vecāki pirms prombraukšanas apmeklēja valodu kursus. Pirms pārcelšanās viņi devās divu nedēļu garā ceļojumā, izbraukājot visu Sīriju, lai atrastu piemērotāko vietu dzīvošanai. Mājas viņi atrada tikai divas stundas pirms lidojuma atpakaļ no Sīrijas uz Beļģiju.
Mēs nonācām mazā ciematā, kur vietējais priesteris teica: “Lūk, šī ir ciema kopienas ēka, šeit mēs tiekamies uz dažādiem pasākumiem, bet, lūdzu, nāciet un dzīvojiet šeit ar mums. Nekāda samaksa nav nepieciešama.”
Ko jūs tur darījāt?
M.E.E: Mēs tikām mājskoloti, izņemot vienu manu brāli, kurš mācījās vietējā arābu skolā. No rītiem mums bija mācības, bet pēcpusdienās es kopā ar draugu grupiņu klīdu apkārt pa ciematu, un vakarā atgriezos mājās.
Vai guvāt arī starpreliģiju pieredzi?
M.E.E: Ne gluži. Tas bija kristiešu, maronītu kopienas ciemats (maronīti ir Austrumu rita katoļi, kuru pirmās kopienas izveidojās 5.–7. gadsimtā Sīrijā. Liturģijā viņi izmanto aramiešu un arābu valodu). Es novēroju, cik ļoti strukturēta un sakārtota ir viņu ticība – visam jābūt savās vietās, visiem jāspēj iekļauties kopējās normās, un, ja kāds izdara kaut ko nepareizi, tad visi kaut kādā mērā ir līdzdalīgi.
Tad jau diezgan viegli vari iztēloties, kā šādā kopienā varētu notikt “nomētāšana ar akmeņiem”?
M.E.E: O, jā! Šajā kontekstā – mierīgi! Jā, un mūs no visām pusēm iekļāva musulmaņu ciemati. Mēs centāmies iegūt draugus šajos ciematos, bet mūsu ciemata priesterim, kurš bija arī sava veida ciemata vadonis, tas nepatika. Mums bija jāuztur šīs draudzības slepenībā. Ja tās atklātu, mums klātos plāni un, visticamāk, mēs tiktu izstumti no kopienas. Tomēr, par spīti visam, mēs nodibinājām un uzturējām vairākas draudzības ar musulmaņu ģimenēm.
Vai šī pieredze kā 13 gadīgai pusaudzei bija izšķiroša tālākajam dzīves ceļam un izvēlēm?
M.E.E: Tas man bija ļoti nozīmīgs gads. Kā pusaudze es nespēju iekļauties tipiskā sabiedrībā. Savu draugu vidū biju vienīgā ar garīgās dzīves pieredzi. Mans psiholoģiskais jūtīgums bija atšķirīgs. Arī ekoloģiskais aspekts mūs stipri atšķīra no pārējiem – mums pašiem bija savas bites, savas vistas. Visi dārzeņi tika izaudzēti mūsu dārzā. Mani vecāki to sauc par “izvēlēto nabadzību” – viņi izvēlējās dzīvot ar mazumiņu. Protams, tā bija privilēģija – izvēlēties pieticību, jo viņi abi nāca no pārtikušām ģimenēm. Viņi varēja atļauties pelnīt tikai tik daudz, lai izdzīvotu, un paļauties uz zemes dāsnumu. Man kā bērnam tas bija ļoti grūti, īpaši, kad man bija 13 gadi. Es nēsāju atšķirīgas drēbes un nespēju iekļauties. Pat baznīcā es nejutu piederību nevienai grupai. Es jutos ļoti atšķirīga.
Bet Sīrijā no manis nekas netika sagaidīts. Es biju svešiniece, ārzemniece, un vietējie negaidīja, ka uzvedīšos vienā vai otrā veidā. Vietējiem iedzīvotājiem tā bija pirmā pieredze, kad viņu vidū dzīvoja ārzemnieki, un man tas nozīmēja, ka varēju būt es pati. Un tas bija tik atbrīvojoši. Mana mīlestība uz Tuvajiem Austrumiem sāka pieaugt.
Kur šīs pieredzes Tevi ir vedušas tālāk?
M.E.E: Es ilgi prātoju, ko darīt pēc vidusskolas beigšanas. Vecāki iedrošināja mani paņemt pārtraukuma gadu, bet teica, ka nevarēs to finansēt, tāpēc man bija jāatrod iespēja, kurai nebūtu nepieciešami līdzekļi. Kāda meitene no baznīcas pastāstīja par savām pieredzēm L’Arche kopienā (L’Arche – “Šķirsta” kopienas ir starptautiska organizācija, kuras kopienās cilvēki ar un bez garīgām un fiziskām invaliditātēm dzīvo kopā, piedāvājot atbalstu, sadraudzību un iespējas pilnvērtīgai dzīvei, balstoties uz cieņu, iejūtību un mīlestību), un es pieteicos tur, gadu dzīvojot kopā ar cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Un viss izdevās. Es ieguvu neatsveramu pieredzi, tostarp uzlabojot angļu valodas zināšanas. Man bija jābūt tālu prom no ģimenes, jo iekšēji jutos ļoti pazudusi. No ārpuses biju iemācījusies iekļauties, bet iekšēji tas vēl nebija noticis.
Manu ģimeni vadīja tik spēcīgas pārliecības un vērtības, ka man bija grūti attīstīt pašai savas domas un saprast, kas ir manas vērtības. Viņi dzīvoja saskaņā ar savu ticību, un tas bija tik spēcīgi, ka man vajadzēja atrast savu ceļu. Lai to izdarītu, man bija jādodas prom – jo tālāk, jo labāk.
Tad Tu kļuvi par tādu kā “pazudušo meitu”, kurai bija jādodas prom, lai atgrieztos pārmainītai?
M.E.E: (smejas) Jā, zināmā mērā tā tiešām bija. Atceros, kā reiz teicu savai ģimenei, ka vēl kādu laiku palikšu un nebraukšu mājās. Un viņi stingri atbildēja: “Nē! Viens gads! Mēs Tevi saprotam, bet tagad Tev jāatgriežas. Tagad mēs varam maksāt par Tavām studijām, bet pēc pieciem gadiem tas vairs nebūs iespējams. Sāksi studijas un tad izdomāsi, ko vēlies iesākt ar savu dzīvi.” Es atgriezos mājās un, ar lielām grūtībām, pieņēmu lēmumu studēt psiholoģiju.
Vai Tev bija nojausma, ka psiholoģijas studijas būs saistītas ar iepriekšējām dzīves pieredzēm? Pie Jums taču dzīvoja Ruandas un citi bēgļi – vai nojauti, ka bēgļu jautājums vēlreiz kļūs aktuāls Tavā dzīvē?
M.E.E: Jā, pie mums dzīvoja arī sīriešu bēgļi. 2011. gadā, kad sākās karš, mēs sākām uzņemt sīriešus – vienu pēc otra. Bet, atbildot uz jautājumu, nē, sākumā nezināju, ka psiholoģijas studijas un bēgļi būs saistīti. Studiju laikā biju aizņemta ar dažādiem pienākumiem un vairāk domāju par diploma iegūšanu, nevis par to, ka kļūšu par psiholoģi.
Studiju laikā man bija iespēja doties praksē uz Kinšasu, Kongo. Es arī daudz laika veltīju brīvprātīgajam darbam ar bēgļiem – vairākas nedēļas nogales devos strādāt uz Kalasu, Francijā. Pirms pieredzes Kalasā sapņoju par ceļošanu pa Latīņameriku, bet pēc otrās nedēļas nogales Francijā sapratu: “Jā, es ļoti vēlētos pabūt Latīņamerikā, bet tas nav mans aicinājums. Tā vietā es turpināšu studēt arābu valodu.” Kalasā es sastapu daudzus sīriešus.
Kam Tu biji lieciniece Kalasā? Vai redzēji, ka vari atbalstīt un būt līdzās bēgļiem?
M.E.E: Viņi bija tik priecīgi sastapt kādu, kas pazīst viņu kultūru un reliģiju, lai gan tajā laikā es vēl nemaz tik daudz par islāmu nezināju. Bet šajās tikšanās reizēs es nolēmu, ka man jādodas atpakaļ uz Tuvajiem Austrumiem un jāiepazīst islāms – gan kā reliģija, gan kā kultūra.
Neilgi pēc universitātes izlaiduma es iegādājos vienvirziena biļeti uz Jordānu. Nekāda plāna nebija – tikai par pirmo mēnesi bija skaidrība, ka varēšu sadarboties caur WWOOFing projektiem (Pasaules iespējas bioloģiskajās saimniecībās). Kāda lauksaimniecība mani tomēr spēja nodarbināt trīs mēnešus, ilgāk nekā biju cerējusi, bet citu plānu un iespēju pēc tam nebija.
Pēc lauksaimniecības darbiem es devos uz palestīniešu nometni, kas man atvēra acis uz pavisam citu realitāti, ko iepriekš nezināju. Tur es iepazinos ar kādu jaunieti, kurš kļuva par ļoti tuvu draugu, un šobrīd viņa brālis ir patvēruma meklētājs Beļģijā un daļēji dzīvo manu vecāku mājā. Mēs kļuvām draugi un labi sapratāmies.
Kādā piektdienā viņš man teica: “Nāc, ēdīsim kopā ar maniem vecākiem!” Pēc piektdienas lūgšanām (līdzīgi kā kristietībā svētā diena ir svētdiena, jūdaismā – piektdienas vakars līdz sestdienas vakaram, tā islamā tā ir piektdiena) es devos uz viņu māju, lai kopīgi baudītu maltīti. Mana drauga mamma jautāja par maniem turpmākajiem plāniem un to, ko darīšu tagad, kad tuvojas ziema un lauksaimniecībās ir tukšais periods. Es teicu, ka nezinu. Mamma teica: “Nāc, dzīvo ar mums!”
Es sakārtoju mantas mugursomā un iekārtojos uz dzīvi musulmaņu ģimenē blakus palestīniešu bēgļu nometnei. Es intensīvi studēju arābu valodu un mācījos tajā sarunāties. Ģimenes mamma un mans draugs nedaudz runāja angliski. Kad sāku dzīvot viņu mājā, man tika paskaidrots, ka, dzīvojot zem viņu jumta, man būs jāievēro tie paši noteikumi, kas attiecas uz ģimenes meitām. Tas nozīmēja, ka nevarēju brīvi pamest māju un doties, kur vēlos, jo kaimiņi varēja sākt tenkot. Tāpat nevarēju atrasties uz mājas jumta. Es nedrīkstēju satikties ar kaimiņu puišiem. Daudz laika pavadīju virtuvē un kopumā ļoti daudz sēdēju. Dzīves ārpus mājas man nebija.
Man bija trīs brāļi un divas māsas. Meitenes lielāko daļu laika pavadīja mājās. Dažkārt mēs varējām iziet ārā, bet, ja ģimenes tēvs teica, ka šodien neiesim, tad bija jāpaliek mājās. Tā es dzīvoju pusotru mēnesi.
Mēs devāmies apciemot kādus ģimenes draugus, un tas man bija par daudz. Man šķita, ka sajukšu prātā. Tēvs mūs visus atveda, pats aizdevās prom, un nu mēs bijām citu vīriešu pakļautībā, kas man neļāva pamest māju veselas trīs dienas. Tas man bija par daudz. Sapratu, ka man jāmeklē cits plāns.
Tomēr to visu bija ļoti vērtīgi piedzīvot – visu to ikdienas dzīvi, kaimiņus, nabadzību, grūtības. Šī bija palestīniešu ģimene no Gazas. Ģimenes vecvecāki pārcēlās no Gazas 1968. gadā, kas nozīmēja, ka viņi vairs nevarēja iegūt Jordānas pases. Jaunākajām paaudzēm – tām, kuras jau dzimušas Jordānijā, – ir palestīniešu valsts piederība, bet viņiem nav tiesību atgriezties; viņi nevar iebraukt Palestīnā. Mājas un apkaimes ir ļoti nabadzīgas. Viņi dzīvo uz Apvienoto Nāciju īrētām zemes platībām, jo viņiem nav tiesību iegādāties zemi savā īpašumā. Kopumā nākotnes perspektīvas ir ļoti šauras.
Katrus sešus mēnešus man bija jāizbrauc no Jordānas, lai atjaunotu tūristu vīzu. Es devos uz Palestīnu un tad ar kuģi uz Ēģipti. Ammānā es atradu darbu sociālajā uzņēmējdarbībā un varēju nopelnīt pietiekami, lai nopirktu sev pārtiku, kas man deva iespēju turpināt šīs pieredzes Tuvajos Austrumos. Es sastapu citus ārzemniekus. Izrādījās, ka biju pilnīgi pārvērtusies – es biju pieņēmusi vietējās ieražas un kultūras kodus! Cilvēki vēlējās ar mani sarokoties, apkampt, bet es parāvos malā un teicu: “Nē, nē, es nevēlos tavu rokasspiedienu!” Nometnē man iedeva garu pārvalku, mēteli, ko es katru dienu valkāju (smejas), – un, nemanot, es pati biju kļuvusi par palestīnieti. Es to sāku apzināties tikai pēc tam, kad citi uz to norādīja.
Kādu brīdi es darbojos ar “Innovation Aid”, amerikāņu organizāciju, kas strādāja Zātari nometnē – sīriešu bēgļu nometnē. Tur es iepazinos ar kādu sīriešu ģimeni, kas dzīvoja ārpus nometnes, un es bieži pārnakšņoju pie viņiem uz grīdas. Piepildījās mans sapnis! Kopumā Jordānā es dzīvoju divus gadus.
Tad sākās cits posms. Es sāku audzināt savu meitu un centos saprast, kas es tagad esmu un kur dodos. Šie jautājumi mani pavadīja pusotru gadu. Tad sākās Covid, un mēs bijām izolācijā, bet man tas bija ļoti vajadzīgs laiks. Caur šiem ierobežojumiem es atguvu enerģiju un spēju virzīties uz priekšu.
Es sāku strādāt kā psiholoģe bēgļu centrā, kas izmisīgi meklēja kādu, kas pieņemtu šo darbu. Pamazām, sākot ar 2020. gadu, sāku veidot savu psiholoģijas praksi.
Tajā laikā jau Tev bija skaidrs, ka strādāsi ar bēgļiem?
M.E.E: Jā, pilnīgi skaidrs! Ikdienā es lietoju daudz arābu un angļu valodu. 2020. gadā lielākoties bēgļi bija no Sīrijas un Palestīnas, bet tagad, dēļ notikumiem Gazā, viņu ir vēl vairāk.
Kā viņi izkļūst no Gazas?
M.E.E: Tie, kuri šobrīd ir Beļģijā bēgļu centros, vēl paspēja izkļūt pirms kara sākuma. Citi tiek ārā, pateicoties ģimenes apvienošanas programmai.
Šķiet, ka Eiropa pagurst no bēgļu pieplūduma, un balss, kas saka, ka esam uzņēmuši pārāk daudzus, kļūst arvien skaļāka. Vai pietiekami labi tiekam galā ar tiem, kuri kļuvuši par daļu no mūsu sabiedrības? Kādas ir Tavas pārdomas kā psiholoģei?
M.E.E: Tas ir ļoti smags jautājums. Man ir kauns par to, kā uzņemam bēgļus, par apstākļiem, kādi valda bēgļu centros Beļģijā. Situācija ir kritiska. Man jādomā par to, kā mani pašus ir uzņēmuši un kā sabiedrība attiecas pret bēgļiem. Patvēruma lūgšanas process aizņem ārkārtīgi daudz laika, un kultūršoks ir ļoti sarežģīts.
Ar kādām situācijām Tu visbiežāk saskaries?
M.E.E: Psiholoģiski viņi visi ir traumēti. Ja trauma nav saistīta ar notikumiem viņu dzimtenē, tad tā rodas jau ceļā uz Eiropu. Un tas ir briesmīgi. Mums visiem ir vajadzīga drošības un stabilitātes sajūta.
Vai starp smagajiem stāstiem ir arī kādi priecīgi? Un kā Tu jūties – vai Tavs darbs spēj ienest pozitīvas, dzīvi izmainošas pārmaiņas?
M.E.E: Jā, man ir sajūta, ka tas, ko daru, ir svarīgi. Sākot jau ar to, ka bēgļiem tiek radīta iespēja tikt uzklausītiem, saprastiem un novērtētiem kā līdzcilvēkiem. Kad viņi nokļūst bēgļu centros, viņi kļūst tikai par cipariem – nekas vairāk. Patvēruma lūgšanas process nav par to, kas viņi ir vai kam viņi ir gājuši cauri. Tā ir tīri juridiska un politiska procedūra. Viņu pieredze netiek atzīta un nereti tās pat tiek noliegtas.
Taču daudzi cilvēki ir neticami drosmīgi. Viņi vēlas labāku dzīvi, stabilitāti. Viņi mācās valodu. Lielākoties tie ir ļoti centīgi un strādīgi cilvēki, ja vien viņiem tiek dota iespēja strādāt.
Gaidīšana ir ārkārtīgi grūta. Tu gaidi un esi neziņā, jo nav skaidrības un pārliecības, vai šī valsts tevi pieņems. Un tā tu gaidi aptuveni divus gadus. Daži saka: “Es izmantošu šo laiku lietderīgi.” Citi vienkārši padodas, un tas kļūst par “iesaldēto laiku” – varbūt pat par atkarību laiku, un no tā izkļūt ir ārkārtīgi grūti.
Vai ticība viņiem dod spēku?
M.E.E: Jā, un par to es bieži runāju. Es mēģinu palīdzēt atrast ticības kopienu. Šajā dzīves posmā, kad viss ir paralizēts gaidīšanā un praktiski neko nevar darīt, ticībai ir milzīga nozīme. Tā palīdz cīnīties ar bezmiegu, pagātnes murgiem un māju zaudējuma sāpēm.
Un ja ticība ir zaudēta?
M.E.E: Tas notiek reti. Parasti ticība ir kaut kas tāds, pie kā viņi turas ļoti cieši. Tā palīdz atrast iekšējos resursus. Viņi nāk no vidēm, kur dzīve jau ir likusi uzdot ļoti nopietnus jautājumus. Iedomājies – kā ir piedzimt Gazā? Ja viņiem nebūtu cerības, ka Lielajā Tiesas dienā cilvēki atbildēs par to, ko darījuši vai nav darījuši, – es nezinu, kā citādi viņi spētu turpināt dzīvot.
Vai tā vairāk saistīta ar sodu “sliktajiem cilvēkiem” vai ar taisnīgu atmaksu cietušajiem?
M.E.E: No savas pieredzes varu teikt, ka daudz biežāk dzirdu par ļauno cilvēku taisnīgu iztiesāšanu. Un tas sniedz zināmu mierinājumu un atvieglojumu.
Vai tas izpaužas kā agresija pret ļauno vai kā cerība uz taisnīgumu?
M.E.E: Noteikti – cerība. Lielākā daļa dzīvo ar cerību un ilgām pēc laimīgas dzīves.
Domājot par savu bioloģisko ģimeni un plašāko “adoptēto” ģimeni, ko esi atradusi savos klejojumos, kādas vērtības Tevi ir veidojušas un kas šobrīd sniedz spēku turpināt iesākto darbu? Tu arī esi sieviete ar misijas apziņu, līdzīgi kā tavi vecāki, lai gan esi izvēlējusies citu ceļu.
M.E.E: Ticība, kas man kādreiz bija, tagad ir citāda. Mana augstākā vērtība ir ikviens cilvēks. Es jūtos ļoti laimīga un pateicīga, ka varu uzklausīt neskaitāmus dzīvesstāstus un būt daļa no šīs intimitātes – ieiet cilvēku domu pasaulē. Esmu pazemīga šīs pieredzes priekšā – ka varu sniegt savu uzmanību, palīdzēt celt citu cilvēku pašvērtību. Mana pamatvērtība ir mīlestība.
Kā ar mums – tiem, kas atrodas ārpusē, kuriem nav īstas izpratnes par to, ko nozīmē būt bēglim? Kā mums vajadzētu dzīvot šajos nemiera un neskaidrības pilnajos laikos?
M.E.E: Būtiskākais ir doties pie otra. Mums jāsper pirmie soļi, lai uzņemtu svešinieku. Kā vietējās sabiedrības locekļiem mums ir pienākums klausīties un jautāt.
Esmu pārliecināta, ka bēgļu izolēšana – viņu turēšana nomaļus no pārējās sabiedrības – ir slikts lēmums nākotnei. Mums būtu jādara pretējais. Ja mēs viens otru nepazīstam, mūsu starpā valda bailes. Un, ja mums ir bail, mēs sākam izdomāt visdažādākās lietas. Tā tas notiek abās pusēs. Jo vairāk mēs baidāmies, jo vairāk norobežojamies. Mums šķiet, ka tā sevi pasargājam, bet tā nav patiesība.
Risinājums ir iepazīt “otru”?
M.E.E: Tas ir vienīgais ceļš. Man šķiet, ka mums ir paveicies. Mums tik daudz visa kā ir. Man ir grūti aptvert šīs atšķirīgās dzīves pieredzes un to milzīgo aizu starp mums. Un tomēr mums ir bail, un mēs uzskatām, ka esam visa īpašnieki. Bet mēs varam būt pateicīgi – mums ir demokrātija, drošība, turība. Tikmēr Āfrika cieš… Es nevēlos salīdzināt, bet dzīve Tuvajos Austrumos ir viena lieta, savukārt Āfrikā…
Kad sāku strādāt, man bija ļoti smagi. Mani dziļi traumēja cilvēku necilvēcība. Daudzi mani draugi, kas darbojas sociālajā jomā, ir to pametuši, jo tas ir pārāk smagi. Bet es uzskatu, ka tas ir mans aicinājums, un es nespēju novērst skatu un izlikties, ka tas viss neeksistē, pat ja neko nespēju ietekmēt.
Jo ilgāk darbojos šajā jomā, jo labāk saprotu, ka, lai palīdzētu citiem, mums vispirms jārūpējas pašiem par sevi un tiem, kas mums apkārt. Pašrūpes ir labs piemērs pārējiem. Sākumā es jutos vainīga par savām privilēģijām, bet tagad šī balss ir klusāka. Kad vēlamies rīkoties, sajūtai, kas mūs vada, nevajadzētu būt vainas apziņai.
No kādas sajūtu vietas jākalpo?
M.E.E: Tai jānāk no sirds. No tā, ka ikviens cilvēks tiek pamanīts un likts centrā.
Vai varam atgriezties pie bailēm – ne tikai individuālām, bet arī kolektīvām, kas izriet no kara Ukrainā, Gazā un citām milzu krīzēm pasaulē? Kā strādāt ar tādām bailēm?
M.E.E: Bailēm jāierāda sava vieta. Visas emocijas ir derīgas un noderīgas, arī bailes, un to ir svarīgi atzīt. Bailes mūs pasargā no briesmām, bet dažkārt tās ir pilnīgi nevajadzīgas. Mēs varam baidīties no tumsas, lai gan tur nav nekā, no kā baidīties, – nekādu īstu briesmu. Mums tas jāsaprot, jāspēj kontrolēt bailes un tās pareizi lietot.
Vai pietiek, ka to izprot indivīds? Varbūt mums nepieciešamas programmas, kas palīdzētu strādāt ar bailēm, kas spēj iznīcināt mūsu dzīves?
Būtībā tas viss sākas ar izglītību. Esmu ievērojusi, ka daudzviet skološana sākas ar bailēm. Bailes nozīmē kontroli. Vecākiem tā ir vieglāk – ja bērns no manis bīstas, viņš paklausa. Bet tā mēs palīdzam veidoties pieaugušajiem, kuri nespēj bailes lietot sev par labu. Gluži pretēji – viņi sāk rīkoties, balstoties savās bailēs, un iedzīvina autoritārismu.
Kas ir pretstats bailēm? Ko mums vajadzētu kultivēt?
M.E.E: Mums nepieciešams prieks. Taču tas nenozīmē, ka bailes jāizdzēš. Strādājot ar pacientiem, redzu, kā trauma izjauc emocionālo regulāciju – bailes aug augumā, un cilvēks vairs nespēj izšķirt racionālo no iracionālā. Es teiktu, ka bailēm nav īsta pretstata, jo visas emocijas ir vajadzīgas. Tās ir rīki, kas ir mūsu rīcībā – tikai jāiemācās tos pareizi lietot. Bailes ir viens no šiem rīkiem, un mums nevajadzētu ļaut citiem tās lietot pret mums.
Mums jāiemācās tuvoties otram. Mums arī jāspēj atzīt, ka laime un prieks ir labi, jo tie palīdz mums labāk izprast, kas patiesi ir svarīgs un par ko rūp sirds. Bet arī skumjas ir tikpat nozīmīgas. Mēs novērtējam prieku un meklējam laimi, taču tas nav viss. Iespējams, tas ir izdevīgi kapitālismā, bet tā jau ir cita saruna.
Vai saki, ka mums nevajadzētu uzstādīt mērķi kļūt laimīgiem, bet drīzāk pieņemt emociju un pieredžu daudzveidību?
M.E.E: Jā, tieši tā! Kad skumstu un to līdzdalu, cilvēki cenšas mani uzmundrināt, bet patiesībā jau nekas ārkārtējs nav noticis – ir ļoti svarīgi izjust skumjas. Prieks nāks, un, kad tas nāks, tas būs vēl jēgpilnāks. Šobrīd es varbūt esmu skumja vai dusmīga, un tas ir normāli.
Arī ar dusmām – esam iemācīti tās apvaldīt, lai gan vīriešos tās bieži tiek tolerētas. Piemēram, dusmīgs tēvs tiek uztverts kā kaut kas pieņemams. Taču nedrīkst aizmirst, ka dusmas var veicināt pozitīvas pārmaiņas. Sieviešu balsstiesības nāca no dusmām.
Tas man atgādina kaut kur lasīto, ka dusmas ir līdzjūtības sēkla.
M.E.E: Tas ir ļoti skaisti teikts. Savā darbā cenšos klientiem palīdzēt veidot saikni ar savām dusmām un tās pārvērst darbībā – piemēram, politiskā aktīvismā. Es nevaru piekrist domai, ka dusmas jāizstumj tikai tāpēc, ka tās var novest pie destruktīvas uzvedības. Mums jāiemācās dusmas regulēt. Tās ir vērtīgas. Mums nav visu laiku, par visām varītēm, jābūt priecīgiem.
Es skatos un vēroju, cik ļoti izturīgi mēs kā cilvēki esam, cik daudz enerģijas un iekšējo resursu mums ir. Iespējams, esam zaudējuši šo apziņu, vai arī kārdinājumi un dažādas izklaides mūs attur no šīs patiesības atpazīšanas.
Tu nāc no spēcīgas reliģiskas un uz kopienu orientētas vides un būtu varējusi izvēlēties to visu atstāt, lai dzīvotu pati savu dzīvi, sev. Tomēr izklausās, ka esi izvēlējusies paturēt šīs dziļi iesakņojušās vērtības, vienlaikus veidojot savu ceļu, paliekot uzticīga tam, kas esi.
M.E.E: Jā, un to es nekādi nespēju izskaidrot. Es skatos uz saviem brāļiem, un viņiem vairs nav šīs saiknes. Dažkārt arī es vēlos, lai varētu vienkārši dzīvot pati sev, jo tas būtu daudz vienkāršāk. Kad sastopies ar citu sāpēm, ir grūti. Bet galu galā – es nemaz nespētu dzīvot citādi.
Vai bailes ir mūsu lielākais izaicinājums?
M.E.E: Mēs nemākam nest nepatīkamas emocijas, un ar to ir jāstrādā. Dusmas, skumjas un bailes ir pamatemocijas, taču mums tiek mācīts, ka skumjas nedrīkst izpaust publiski. Līdzīgi ir ar dusmām – tās nav sociāli pieņemtas sajūtas.
Bailes ir galvenais instruments, ko izmanto politiskais labējais spārns, lai gan es domāju, ka nekas nav tik vienkārši. Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu laikos – dzīve kļūst sarežģītāka, klimats mainās, un mēs alkstam pēc vienkāršām atbildēm. Labējais spārns piedāvā šādus šķietami vieglus risinājumus, un mēs izjūtam lielu vilkmi tiem sekot. Taču “vienkāršs” nav īstā atbilde. Viss ir savstarpēji saistīts, un mums jāsaprot, ka dzīvē nav vienkāršu risinājumu.
Ir svarīgi, lai mēs neatstātu visu atbildību uz dažu indivīdu pleciem, jo mēs esam kopienas. Tas ir arī politisks jautājums – nevis viens vadītājs ir atbildīgs par visu, bet gan sabiedrība kopumā. Mēs esam sociālas būtnes, mums ir jāveido attiecības citam ar citu, jo kopā esam stiprāki. Tomēr mūsdienās mēs kļūstam arvien vairāk izolēti. Mums jāatceras, ka mēs piederam viens otram.
Pastorālā darbā, priestera un psihologa Henrija Nauvena pārdomu rezultātā, pastāv koncepts par “ievainoto dziedinātāju.” Jēzus Kristus ir šī dziedinātāja prototips – viņš ļāva sevi ievainot, salauzt un piesist krustā, un caur šo pašatdevi kļuva par dziedinātāju. No trausluma, tāpat kā no jebkuras citas vietas var izaugt kas jauns. Nauvens teiktu, ka mācītājam, terapeitam vai jebkuram, kurš kalpo citiem, vispirms jāsastopas ar savu trauslumu un cilvēcību – tikai tad viņš patiesi spēj sastapties ar otru.
M.E.E: Vienā vai otrā veidā mēs visi esam ievainoti, pat tie, kuri nāk no šķietami perfektām ģimenēm un labiem apstākļiem. Ja vēlamies palīdzēt citiem, mums pašiem jāatrodas dziedināšanās procesā. Mēs nevaram atbalstīt citus, ja paši neatbildīgi virzāmies pa savu izaugsmes ceļu. Tomēr tas nenozīmē, ka visiem jāpiedzīvo ciešanas, lai spētu palīdzēt tiem, kas cieš.
Pāri visam mums jāsaglabā pazemība. Mēs neesam glābēji, un citi nav upuri – šāda domāšana tikai baro mūsu ego. Kā psiholoģe es redzu panākumus tad, kad strādājam kopā. Reizēm kā palīgiem mums jāuzņemas vadītāja loma, lai atbalstītu otru, bet ir būtiski, ka šajā procesā ir brīži, kad valda pilnīga vienlīdzība. Cilvēks, kurš meklē palīdzību, ir savas pieredzes, ciešanu, domu, ticības un mērķu eksperts.
Mums jābūt pazemīgiem. Ja vienmēr sevi pozicionējam kā pārākus, mēs citus nospiežam. Patiesa palīdzība ir tad, kad cilvēks kļūst tik stiprs, ka viņam mūsu atbalsts vairs nav nepieciešams. Lai to sasniegtu, mums jāspēj savienoties ar savu trauslumu un sastapt otru ar pazemību.
Daži Maites ieteikumi, saistībā ar tēmām, kas izskanējušas sarunas laikā:
Kopiena, kurā Maite uzauga: www.penuel.be
Tobie Nathan (Joyce Zonana, trans.) novele “A Land Like You”, kas tika nominēta prestižajai Gonkūru balvai 2015. gadā. A Land Like You ir daļēji teiksmaina pasaka, daļēji reālistiska vēsture, kas balstās etno-psihiatra Tobija Nātana personīgajā ebreju-ēģiptiešu dzīvesstāsta mantojumā un viņa dziļajās zināšanās par Ziemeļāfrikas tautas paražām un ticējumiem.
Pazīstamās ēģiptiešu dziedātājas Oum Kalthoum dziesma Al Amal (Cerība), kas labi zināma visām paaudzēm un bieži dzirdama Tuvajos Austrumos.
TV sērijas (Netflix) Another self, kas ir ceļojums starppaaudžu terapijā turku kultūras kontekstā.
(saruna un tās transkripcija: Arta Skuja, LLSTA)