4. Adventa lasījumi: Mihas 5:1-4a I Ebrejiem 10:5-10 I Lūkas 1:39-45 (46-56)
“Mīlestības dziesma Dievam”
“Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zacharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.”
Ar šodienas evaņģēlija tekstu esam pietuvojušies Ziemsvētkiem pavisam, pavisam tuvu. Pievēršot uzmanību Marijai un viņas drīzajām dzemdībām, mēs elpojam vienā elpā ar pasauli. Tieši pašlaik dzīve tur, aiz loga sasniedz savu Ziemsvētku gaidu un cerību kulmināciju; turklāt izmisušo pircēju izmocītās un glāžainās acis ar katru dienu ir arvien vieglāk atrast. Dažreiz atliek tikai ielūkoties spogulī. Tā lielā diena tuvojas! Tas nu ir jūtams ik uz soļa!
Bet interesanti, kā evaņģēlijs runā vēl vairāk par iziešanu “tur ārpusē”. Elizabetes un Marijas stāsts izskan kā mīlestības dziesma Dievam. Sensenās ilgas pēc atbrīvošanas un drošības beidzot ir piepildītas. Mēs tiekam aicināti ieklausīties stāstā par nākotni, kas sastopama ar pārliecību un sajūsmu. Šīs divas šķietami neiespējamās grūtnieces – neauglīgā sieva novecojušam priesterim un nezināma jaunava bez augstdzimušām asinīm iesāka slavas dziesmu, kas turpinājusies vairāk kā 20 gadsimtus: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju…” Brīnišķīgi vārdi – nav nevienas dziesmas, kas šajā dāvanu meklēšanas laikā skan veikalos un iepirkumu centros, kas spētu pat kaut mazliet līdzināties šai slavas dziesmai, ko latīniski sauc: Magnificat. (Magnificat, magnificat, magnificat anima mea Dominum.) Vai atceraties, kad veikalos jau sāka skanēt Ziemsvētku dziesmas? Vai jūs līdzīgi kā es bēgāt laukā, jo uzmācīgie “Zvaniņš skan!” griezās ausīs kā metāliska skaņa nevis dvēseliska melodija, pēc kādas alkst sirds un prāts? Vai jūs arī ieskrējāt veikalā kā ledusskapī, kurā ilgi nav iespējams uzturēties un ātri, iegādājušies vajadzīgo, laidāties prom kā bites dzelti? Es bieži vien šajā laikā domāju, kāda ir atšķirība starp izjustajiem Ziemsvētku korāļiem, kuros gribas klausīties un iegrimt un tiem svētku laika treļļiem, kas izsauc šermuļus un bēgšanas sindromu?
Pa to laiku abas pasaules – gan tā tur ārpusē, gan tā, kas mūsu dvēselēs, šai stresa un baiļu laikā izmisīgi meklē to tīro prieka un cerības vārdu. Jo pa vidu tam visam Ziemsvētku garam, kas ir ap mums, ir arī daudz sāpju. Mēs zinām, ka daudziem miljoniem pasaulē šis laiks ir smagi sāpīgs draudošo briesmu, kara šausmu un neziņas dēļ.
Tai pat laikā tas jau nav nekāds pārsteigums. Laicīgums parasti atduras pret savādu īssavienojumu. Tukšums parasti jāizkruzuļo, jāizrotā vai jāizkrāso ar nedabīgi spilgtām krāsām, lai izskatītos iespaidīgi un piesaistītu acis. Tas tāpēc, ka tad, kad pasaule raugās pati uz sevi, meklējot piepildījumu; kad pasaule tikai pati sevī cenšas atrast iemeslu svinēšanai un priekam, tā to nespēj. Pasaule spēj atrast tukšumu, ko tā izmisīgi tiecas piepildīt, bāžot visu ko tajā iekšā. Piemēri nav tālu jāmeklē.
Bet nav jau ko rādīt ar pirkstiem. Tas pats attiecas arī uz mums. Ja mēs pirmām un vienīgām kārtām skatāmies paši uz sevi, uz to, kas mēs esam, ko mēs spējam, ko mēs par to dabūsim; ja mēs pirmām kārtām skatāmies uz savu piepildījumu, prieku un cerību, tad mēs varam palikt tukšā uz visiem laikiem. Jo tikai un vienīgi šajā pasaulē, tikai un vienīgi mūsos vien nav tādas dziļas un paliekošas labās vēsts.
Marija un Elizabete skaļi dzied par pavisam citu prieku un cerību. Jo viņu prieks ir tieši vērsts uz pasaules sāpēm – uz mūsu sāpēm, kas nu katram personīgi un globāli mums šajā laikā nomāc prātu un sirdi. Abas sievietes priecājas, abas dzied – tomēr neviena nesvin savu pašas panākumu. Neviena nedzied par to, ko viņa būtu pati sasniegusi; vai par to, ko viņa būtu pelnījusi; vai par to, ko pasaule dara viņu labā, ne arī tāpēc, ka šis vienkārši ir tāds gada laiks, kad cilvēkiem jādzied, ja nav nekā jēdzīgāka par dāvanu pirkšanu un stresošanu.
Marija un Elizabete dzied tāpēc, ka viņām ir dota jauna dzīve, kurā dalīties. Katra no viņām dzied tāpēc, ka tā, ko daba un pasaule nosauca par tukšu, ir pēkšņi piepildīta ar dzīvību – dzīvību, kas vienu dienu sakratīs pasaules pamatus; tās pašas pasaules, kas galīgi nesaprot, kas notiek.
Šīs divas sievietes priecājas un mēs līdz ar viņām tāpēc, ka Dievs mūs pietiekoši karsti mīl, lai rīkotos. Viņu prieks un mūsējais perfekti sabalsojas. Viņu dziesma un mūsējā dziedama tikai tāpēc, ka Dievs mūs pietiekoši karsti mīl, lai nāktu pie mums – vistukšākajiem un nepamanītākajiem, vismazākajiem no visiem. Dievs nāk, lai iestādītu mūsos un mūsu pasaulē savu paša dzīvi, Dieva paša cerību un Dieva paša miera apsolījumu. Mūsu cerība ir tā Kunga vārdā. Un tas parasti nekad nenotiek tur, tad un tā, kā mēs to iedomājamies vai izplānojam.
Bet par visām skaistajām gleznām un debešķīgo mūziku, ko iedvesmojis Marijas apciemojums pie Elizabetes, viens ir skaidrs – toreiz neviens nepamanīja, jo nevienam jau neinteresēja. Pēc Mērfija likuma – ne jau skaļie trokšņi iznes Dieva vārdu pasaulē.
Un tomēr, man kaut kā šķiet, ka tas, ko Dievs vēlas darīt mums Ziemsvētkos, ir tieši tas, ko Viņš darīja Marijai un Elizabetei. Vai tikai Dievs nevēlas ielikt mūsu sirdīs un dzīvēs cerību un prieku? Īstu cerību – tādu, kas nekļūst ne par centu lētāka un kas pat pēc svētkiem nenonāk izpārdošanā, nenovalkājas, nenoplūk un neizstaipās (vai nesaraujas mazāka). Un tā vien šķiet, ka Dievs šajos Ziemsvētkos vēlas, lai mēs, tāpat kā Marija, nestu sevī pašos un dotu arī pārējiem neko citu kā tā Kunga dzīvi. Ja nu tas ir tas, ko Dievs vēlas?! Ko tad?
Lai Marija un Elizabete saņemtu šo dāvanu, viņām nebija jādodas iepirkties. Tieši pretēji – viņām bija jāpaliek mājās – klusām un mierīgām. Viņām bija jāklausās balsīs, ko neviens cits nespēja sadzirdēt; balsīs, kas teica neiespējamas lietas. Viņām abām bija jānotic, ka kaut kā (nezin kā) Dievs patiešām būs uzticams.
Tam vajadzīgs īpašs redzējums un speciāla disciplīna – saskatīt cerības ceļazīmes un atklāt prieka mērķus. Mūsu pasaulē un mūsu dzīvēs patiešām ir vajadzīgas acis, kas paļaujas un sirdis, kas tic, ka var atrast patiesus iemeslus dziedāt, augsti teikt to Kungu un pateikties Viņam. Bet tas ir iespējams un mums tas būtu jādara, ja saprotam, par ko tad īsti ir Ziemsvētki.
Var būt, ka tas, kas Marijai un Elizabetei būtu sakāms mums šajos Ziemsvētkos ir cerība un prieks, kas atbalsojas mīlestības dziesmā Dievam un ko ārpasaule cenšas aši safabricēt, nopirkt, vai iztēloties. Šajā mēnesī patiesībā tā ir dāvana, ko parasti pasniedz klusībā tādās vietās, kur mēs parasti to vismazāk sagaidām, tādā veidā, kā mums tas pat šķiet gluži neiespējams.
Pavisam iespējams, ka ienesīgākā nodarbe šajās pēdējās dienās pirms Ziemsvētkiem ir gaidīšana, klausīšanās un uzticēšanās, ka Dievs augsti pacels necilo, neievēroto un pazemoto. Un tikpat iespējams, ka Viņš dos mums to, ko pasaule nedz dod, nedz atpazīst. Un ja nu vēl notiek tā, kā tas gadījās Marijai un Elizabetei, ka mūsos sākt augt jauna dzīvība, jauna dzīve, kas absolūti spēj mūs pārmainīt vai kaut ko mūsos izmainīt līdz nepazīšanai, tā, ka pašiem nemanot mēs sākam dziedāt mīlestības dziesmu Dievam? Tad tādā dziesmā neapnīk klausīties vai visu mūžu!
Mācītāja Gundega Puidza
(attēls: Arta Skuja, “Gaisma no Gaismas” IV)