Anežka Junova ir jaunākās paaudzes čehu teoloģe, kas turpina studijas Kārļa universitātē Prāgā. Viņa ir aktīvi iesaistīta Evaņģēliskā Čehu brāļu baznīcā, kas ir lielākā protestantu baznīca Čehijā, vadot jauniešu darbu reģionālā līmenī. Anežka savu nākotni saista ar darbu baznīcā un gatavojas ordinētai kalpošanai. Sarunā ar LLSTA Anežka stāsta par studijām, aktuāliem jautājumiem lokālā baznīcā un pētījumu par pastorālo teoloģiju un jauniešu mentālo veselību.
LLSTA: Pastāsti – ko Tu dari Vecās Derības nodaļā Kārļa universitātē Prāgā?
Anežka Junova: Esmu sākusi strādāt par studenti-asistenti Vecās Derības nodaļā. Tas ir dažādu pienākumu apvienojums, bet galvenais uzdevums ir atbalstīt profesorus viņu akadēmiskajā darbā. Es rediģēju rakstus un ceru, ka būs salīdzinoši maz putekļu tīrīšanas un kafijas pasniegšanas. (smejas) Katrā katedrā ir viens šāds studentu asistenta amats, kas parasti tiek uzticēts vairāk pieredzējušiem studentiem. Tā kā mūsu nav tik daudz, tiek darīts viss iespējamais, lai katrs maģistrantūras students tiktu iesaistīts kādā asistenta darbā vienā no fakultātes nodaļām.
Teoloģijas programmas ietvaros mums ir astoņas katedras, un vēl ir sociālo un pastorālo studiju katedra un Ekumeniskais institūts. Mums ir Vecās Derības, Jaunās Derības, filozofijas, teoloģiskās ētikas un citas katedras.
Vai tas ir kaut kas kopīgs ar pārējām divām fakultātēm – katoļu un husītu?
AJ: Nē, tām ir pilnīgi atšķirīgas katedras, bet Ekumeniskais institūts piedāvā sadarbību. Mūsu fakultāte ir mazākā, ja runājam par studentu skaitu. Pārējās divās fakultātēs ir vairāk programmu, arī vēsturiskās programmas, un tur ir vairāk studentu.
Lielākā daļa protestantu fakultātes studentu – ko viņi dara dzīvē? Kas viņus joprojām vilina studēt teoloģiju?
AJ: Man šķiet, ka šobrīd Teoloģijas fakultātē nāk arvien vairāk cilvēku ar mērķi kļūt par mācītājiem. Agrāk tā nebija, pat nesenā pagātnē. Tas gan ir tikai mans novērojums, nezinu, vai tas apstiprinātos arī statistiski.
Domājot par Čehijas Evaņģēlisko Brāļu baznīcu – droši vien ir vairākas teoloģiski izglītojošas institūcijas, kas kalpo kā izglītības un formācijas vieta topošajiem mācītājiem?
AJ: Patiesībā baznīcai šī fakultāte ir vienīgā profesionālā iespēja, tiem, kas vēlas kļūt par mācītāju. Pat studijas ārzemēs zināmā mērā ir problemātiskas, un, ja visu izglītības programmu apgūsti ārzemēs, nav viegli pārliecināt draudzes vadītājus, ka iegūtā izglītība ir līdzīga tam, ko dara fakultātē Prāgā. Parasti ir nepieciešams iegūt maģistra grādu šeit, protestantu fakultātē, lai varētu uzsākt ordinācijas procesu. Ir arī vairākas citas baznīcas, kas savus kandidātus sūta uz mūsu fakultāti, jo tām nav savu semināru vai fakultāšu. Tie ir studenti no Brāļu baznīcas, kā arī cilvēki no evaņģelikāļu vides, dažkārt no Apustuliskās baznīcas vai Adventistu baznīcas.
Vai lielākā daļa studentu iestājas fakultātē, domājot par turpmāko kalpošanu baznīcā? Kā ar pārējiem – vai viņi atrod vietu akadēmiskajā vidē?
AJ: Daži paliek akadēmiskajā vidē, bet bakalaura studenti bieži vien vienkārši izvēlas fokusu uz Bībeles valodām, jo mūsu fakultāte ir pazīstama ar ļoti augstiem standartiem, faktiski seno valodu jomā tā ir labākā iespēja Čehijā. Taču šādā gadījumā, pēc bakalaura programmas, viņi parasti pārtrauc studijas. Ir arī tādi, kas izvēlas skolotāja karjeru vai darbu bērnudārzos, kas tad neuztur tiešu saikni ar iegūto izglītību. Vēl citi izvēlas kapelānu kursu, ko arī piedāvā fakultāte, un dažādos kontekstos viņi strādā par kapelāniem.
Tātad nav daudz studentu, kas būtu “pavisam no malas”, t.i., personas, kas iestājas teologijas fakultātē, bez reliģiskas kopienas pieredzes vai bez reliģiskas leksikas, bet vēlas paplašināt savu izpratni, piemēram, par reliģijas fenomenu?
AJ: Tas ir ļoti reti. Es atceros, ka mūsu desmit cilvēku grupā bija viens cilvēks, kuram nebija pieredzes baznīcas un vispār kristīgā vidē. Biežāk tādi studenti pievienojas Ekumenisko studiju programmai, kas ir programma, paredzēta cilvēkiem, kuri studē citā jomā. Iespējams viņi jau strādā, un tāpēc studē vakaros. Lai kāds turpinātu studijas pēc bakalaura programmas, izejot cauri nopietnai biblisko valodu programmai, ir jābūt ar lielu interesi teoloģijā – teiksim, kļūt par mācītāju vai varbūt darboties ar ko citu, kas saistīts ar baznīcu. Interesanti gan, ka pašai fakultātei oficiāli nav nekāda sakara ar baznīcu, tā ir fakultāte valsts universitātē, pilnīgi neatkarīga no jebkādas reliģiskās piederības, bet tajā pašā laikā baznīca pieprasa izglītību tieši šajā iestādē, tātad pastāv šī dīvainā saikne – saistīta un nesaistīta ar baznīcu.
Kā Tu raksturotu savas teoloģiskās intereses, un vai redzi savu nākotni saistītu ar kalpošanu baznīcā?
AJ: Jāsaka, ka man nav ļoti skaidra redzējuma par savu nākotni teoloģijā, bet iepriekš padziļināti esmu pievērsusies pastorālās un praktiskās teoloģijas jomai. Jūtu, ka šobrīd vairāk interesējos par biblisko teoloģiju, varbūt tāpēc, ka fakultāte šī joma ir sevišķi augstā līmenī. Liekas, ka tā ir labākais, ko es lokāli varu iegūt, citas jomas varētu studēt ārzemēs, bet bibliskās teoloģijas tradīcija šeit Prāgā ir ļoti bagātīga. Droši vien no šejienes nāk mana interese par Veco Derību, bet, iespējams, tas nebūs turpmākās pētniecības fokuss. Jā, un es gribētu kādu dienu kļūt par mācītāju baznīcā. Bet, šis ceļš nav viegls.
Cik ilgam laikam jāpaiet, līdz tā varētu kļūt par Tavu realitāti?
AJ: Pēc studijām tas vēl būtu gads. Pēc tam, kad iegūts maģistra grāds, jāiestājas gadu ilgā prakses programmā, kur nosūta uz draudzi un pieredzējuša mācītāja vadībā, tiek aizsākta kalpošana. Praksē ir dažādi posmi – kādu brīdi tā vairāk saistīta ar homiletiku, tad katehēzi, bet ir arī citi posmi, kuros pievēršas dažādiem kalpošanas aspektiem. Pēc prakses gada tiek kārtots noslēguma eksāmens, pēc tam kandidāts ir gatavs ordinētai kalpošanai baznīcā.
Vai tā ir populāra izvēle? Tavā studiju vietā un baznīcā tas droši vien tiktu uzskatīts par normālu ceļu, bet ārpus šī loka – vai jūti atbalstu un izpratni savā aicinājumā? Varbūt attieksme dažādos kontekstos ir ļoti atšķirīga?
AJ: Ak, jā, ir ļoti lielas atšķirības. Baznīcas kopiena ir ļoti atbalstoša. Lai gan kopējā tendence liecina par cilvēku skaita mazināšanos, tomēr draudzēs joprojām trūkst mācītāju. Cilvēki draudzēs saprot, ka ir nepieciešams būt atbalstošiem un aicināt vairāk jaunu cilvēku studēt teoloģiju. Parasti, kad es saku, ka studēju teoloģiju un domāju kļūt par mācītāju, cilvēki mani ļoti atbalsta. Runājot par plašāku sabiedrību, manuprāt, Čehijas konteksts ir specifisks ar to, ka tā, iespējams, ir sekulārākā valsts Eiropā. Cilvēki neinteresējas par baznīcas dzīvi, neatkarīgi no konfesijas. Lielākajai sabiedrības daļai tā vienkārši nav saistoša tēma. Parasti, kad es stāstu par teoloģijas studijām, cilvēki ir ziņkārīgi un vēlas uzzināt vairāk. Tas ir kaut kas tik rets un īpašs, ka viņiem ir interesanti uzzināt, ko tas nozīmē.
Kā Tu skaidro teoloģiju un nepieciešamību pēc baznīcas, cilvēkiem bez zināšanām par to?
AJ: Parasti jau viņiem ir ļoti specifiski jautājumi. Bieži vien ir liels pārsteigums par to, ka es varu precēties un veidot ģimeni, vai pat par to, ka esmu sieviete un varu kļūt par mācītāju baznīcā. Ja vispār it kādi priekšstati par baznīcu, tad parasti tie ir par katoļu baznīcu.
Ko Tu domā par garīdznieka lomu – daudzas lietas mācītāja aicinājumā un uzdevumos nav mainījušās, bet citas, mūsdienu daudzslāņainajos kontekstos, mainās? Vai baznīcas pamats joprojām būs cilvēki, kas pārzina baznīcas tradīciju?
AJ: Agrāk tā bija, un noteikti 20. gadsimta sākumā, kad baznīca radās, tas bija kaut kas tāds, kas tika nodots no paaudzes paaudzē, un mācītājs lielākoties kalpoja draudzes cilvēkiem. Protams, mūsdienās tas tā vairs nav. Rūpes par ticību mūsdienu ģimenēs nav pašsaprotamas, un tas nozīmē, ka ir lielāks spiediens rūpēties par cilvēkiem ārpus baznīcas, piemēram, labdarības, vai izglītības jomā. Tagad mums ir jauna ģimnāzija, ko vada baznīca un kas sāka darboties pirms dažiem mēnešiem, – ļoti iespējams tas būs kaut kas, ko nākotnē varētu attīstīt tālāk. Un labdarība – tā ir diezgan nošķirta no tiešās baznīcas misijas, jo tā nav neatņemama sastāvdaļa draudžu dzīves un notiek diezgan neatkarīgi no draudzes darba.
Pēdējos gados pieaug interese par baznīcas laulībām. Pat cilvēki ārpus baznīcas vēlas, lai viņu kāzas notur mācītāji. Tātad tas ir vēl viens jauns kontaktpunkts garīdzniekiem ar ārpasauli. Skolas arī var aicināt, lai mācītājs regulāri ierodas un māca reliģiju, taču tas nenotiek bieži.
Atgriežoties pie Tavas baznīcas pirmsākumiem – tai nav īpaši sena pagātne, tikai nedaudz vairāk kā gadsimts. Varbūt vari vari pastāstīt, kā tā radās? Kā cilvēki nonāca pie idejas apvienot tradīcijas un izveidot Čehu Evaņģēlisko Brāļu baznīcu?
AJ: Baznīcas vēsture ir īsa, un tā sākās 1918. gadā līdz ar republikas dibināšanu. Tā bija divu pastāvošo baznīcu – luterāņu baznīcas Habsburgu monarhijā un Helvētu konfesijas baznīcas – apvienošanās un jaunveidojums. Tas bija diezgan ilgs process, kas sākās 20. gadsimta pašā sākumā, kad notika arī republikas dibināšana un šī gaisotne veidoja piemērotus apstākļus arī, lai apvienotu abas baznīcas. Joprojām var saskatīt ietekmīgāko tradīciju – kalvinistu konfesiju, jo lielākā daļa baznīcu pirms tam piederēja šim atzaram. Arī mūsdienās mūsu draudzēs ir zināmas atšķirības – tās, kas agrāk bija luteriskās, un tās, kas bija helvētiskās ticības apliecības praktizētājas.
Kur vērojamas šīs atšķirības?
AJ: Piemēram, liturģijā. Joprojām ir draudzes, kurās liturģija ir bagātāka, un arī liturģiskās telpas interjers ir atšķirīgs. Helvētiskās ietekmes draudzes praktizē ļoti vienkāršu liturģiju, un, pat ja ir pagājis tik ilgs laiks, kopš baznīcas ir apvienojušās, to joprojām jūt atmosfērā. Piemēram, Čehijas augstienē, no kurienes es nāku, helvētiskā konfesija ir daudz vairāk klātesoša – pat pirms vairākiem gadiem mēs saskārāmies ar situāciju, ka sveces iedegšana uz altāra dažiem draudzes cilvēkiem sagādāja problēmas.
Daži rituālie elementi tiek uztverti kā lieki, ārišķīgi?
AJ: Jā. Tas nav sevišķi bieži, bet kādās draudzēs ar to vēl var sastapties.
Lielākajai daļai cilvēku baznīcas tradīcija ir ģimenes lieta vai arī jums pievienojas jauni cilvēki?
AJ: Lielāko daļu draudžu kopienu patiešām veido ģimenes, kas tradīciju uztur dzīvu, bet arvien biežāk pievienojas personas, kurām, iespējams, ir kādas baznīcas saknes, bet, dažādu iemeslu dēļ, saikne ir zaudēta, bet tad atkal viņi atgriežas un pievienojas.
Kas viņus piesaista?
AJ: Starp citām baznīcām Čehijā, iespējams, tas, ka mūsu baznīca ir visliberālākā. Tas ir viens no pievilcīgajiem aspektiem cilvēkiem, kuri meklē garīgu mājvietu.
Liberāla – kā tas izpaužas praksē?
AJ: Piemēram, par tādiem jautājumiem kā homoseksuāli pāri, sieviešu ordināciju, kas citās baznīcās Čehijā joprojām nav izplatītas tēmas. Pat tādā ziņā, ka baznīca pievieno savu balsi diskusijām par ekoloģisko krīzi un citām būtiskām tēmām publiskajā domas telpā.
Viena no izaugsmes formulām, kas izskan domājot par baznīcas nākotni, ir tāda, ka jāpastāv dzīvam kopienas un misijas, evaņģelizācijas apvienojumam. Kā Tu par šiem aspektiem domā Čehijas evaņģēliskās baznīcas tradīcijas kontekstā, kā tie ir klātesoši?
AJ: No šiem diviem aspektiem mūsu baznīca noteikti vairāk rūpējas par kopienu. Jāsaka, ka evaņģelizācija mūsu draudzēs joprojām nav populārs vārds, lai gan mums nav koloniālas vēstures. Ietekmējoties no tā, ka protestantu baznīcās, arī ar plašāku evaņģēlisko un Vasarsvētku kustību uzplaukumu un to, ka šīs kopienas vairāk rūpējas par evaņģelizāciju, tradicionālās baznīcas no idejas par evaņģelizācijas baidās. Mūsu baznīcā nenotiek diskusijas par evaņģelizāciju, bet tad atkal – tas ir atkarīgs, kā tā tiek definēta. Piemēram, baznīcas skolu atvēršanu arī var saukt par evaņģelizāciju.
Šobrīd, uzskatu, ka mums ir problēmas ar baznīcas misijas definēšanu. Pēdējos gados un desmitgadēs Čehijā notiek valsts un baznīcas atdalīšanas process, tāpēc šobrīd vairāk uztraucamies par ekonomiskajiem jautājumiem, kas saistīti ar šo atdalīšanos, nevis domājam par konkrētu baznīcas misiju. Un tas ir lielākais pārmetums baznīcas vadītājiem, ka viņi pārāk daudz domā par naudu un par to, kā mēs rīkosimies ar ēkām, kas vairs netiek izmantotas, kā mēs risināsim cilvēku trūkuma problēmu draudzēs, bet vadība un visa baznīca – mēs nediskutējam par baznīcas nākotnes misiju.
Viss, kas saistīts ar jaunatni ir daļa no nākotnes, un Tu esi iesaistīta darbā šajā jomā, kādi ir Tavi novērojumi?
AJ: Katrā reģionā ir brīvprātīgo jauniešu grupa, kas organizē baznīcas jaunatnes darbu reģionā. Ir vietas, kur ir īpaši jauniešu darbam ordinēti mācītāji. Jauniešu darbs ir decentralizēts un lielā mērā neatkarīgs no baznīcas augstākās vadības, līdz ar to, ir daudz vietas eksperimentiem un radošumam.
Darbs ar jauniešiem dažādos reģionos ir dažāds, tomēr standarta piegājiens ir tāds, ka reģionāli katru mēnesi tiek organizētas nedēļas nogales tikšanās. Brīvprātīgo vadītāju grupa lemj, kāda būs programma. Dažos reģionos ir specifiskākas programmas ar deju ballēm un festivāliem. Bet nedēļas nogales tikšanās ar kādām lekcijām, spēlēm, pārgājieniem, tas ir tāds ierasts un plaši praktizēts formāts. Reizi gadā baznīca centrāli organize tikšanos, kad jaunieši sanāk kopā no visiem reģioniem.
Liela nozīme ir mūzikai. Kāds interesants fenomens ir dziesmu grāmatu, kas tika izdota 1970. gados. Tas ir pagrīdes kustības produkts, komunistiskā režīma laikā, un lielākā daļa dziesmu šajā izdevumā ir protesta dziesmas, kas rakstītas īpašā kontekstā. Tāpēc ir ļoti interesanti, ka tā joprojām ir tik ietekmīga un plaši izmantota, un jauniešiem tā ļoti patīk, pat ja konteksts tagad ir pavisam cits.
Nesen veiktais pētījums arī ir saistīts ar jauniešu tēmu – vai vari dalīties ar kādiem atklājumiem, atziņām, secinājumiem?
AJ: Pētījuma tēma ir par jauniešiem ar depresiju un trauksmi, pastorālās aprūpes kontekstā. Mani interesēja ne tikai cilvēki baznīcā, bet drīzāk tas, ko pastorālā aprūpe var piedāvāt jauniešiem ar mentālās veselības izaicinājumiem. Jāsaka, ka man personīgi tajā laikā, šis bija diezgan smags jautājums. Es biju iesaistīta darbā ar jauniešiem un redzēju, ka baznīcu kopienās ir arvien vairāk jauniešu, kuri piedzīvo garīgās veselības izaicinājumus, un daži no viņiem pat tika hospitalizēti. Tas man bija liels jautājums – ko draudze, mācītāji un pastorālā aprūpe var viņiem piedāvāt? Kā var viņiem palīdzēt? Šis jautājums nebija tikai mans personīgais novērojums, bet patlaban notiek valsts finansēti pētījumi, un iegūtie dati liecina, ka pieaug to jauniešu skaits, kuru mentālā veselība nav stabila. Kāds satraucošs pētījums, kas tika veikts 9. klašu skolēnu vidū, norādīja, ka aptuveni 30 % jauniešu cīnās ar trauksmi un aptuveni 40 % piedzīvo depresiju, tātad gandrīz puse jauniešu populācijas, tā vai citādi, cīnās ar savu garīgo veselību. Mani tas tiešām ļoti satrauc. Es domāju – ja pastorālai aprūpei ir jāatbild un jāsabalsojas ar sabiedrības vajadzībām, tad mentālās veselības tēmai tur vajadzētu būt. Pētot sapratu, ka nav neviena praktiskās teoloģijas izdevuma, kurā būtu aplūkotas mentālās veselības problēmas vietējā kontekstā. Līdz ar to, es galvenokārt strādāju ar citu valstu rakstiem un publikācijām.
Viens būtisks jautājums, kas rodas, domājot par mācītāja – garīgās aprūpes sniedzēja figūru un jaunieti ar mentālās veselības izaicinājumiem, un šeit ienāk pastorālās vardarbības tēmas potenciāls. Arī jautājums – kādam jābūt mācītāja un aprūpētāja tēlam, kas ir palīdzošs sarunu procesā? Daudzviet, arī Čehijas kontekstā, ierastais pastorālās aprūpes tēls ir tāds, ka mācītājs ir kā gans, kas vada cilvēkus, tos, kuri nāk uz konsultāciju. Man šis tēls šķiet problemātisks, jo īpaši, raugoties no citām perspektīvām šajā ziņā.
Viens no lielajiem punktiem, uz ko es vērsu uzmanību savā pētījumā, ir tas, ka Čehijā praktiskajā teoloģijā mums ir viena ļoti ietekmīga grāmata, tulkota no vācu valodas, kuras nosaukums ir “Īsa saruna un pastorālā aprūpe”, un mans mērķis bija parādīt, ka autora īsās sarunas koncepcija nedarbojas situācijās ar cilvēkiem, kam ir garīgās veselības izaicinājumi vai slimības. Grāmatas galvenis arguments ir tāds, ka mācītājam ir jāspēj palīdzēt cilvēkiem, kas pie viņa nāk, maksimāli īsā laikā un jāspēj atrast risinājums viņu situācijai, visefektīvākajā veidā. Es negribu teikt, ka tas nav adekvāts jēdziens pastorālajā aprūpē, daudzos gadījumos tas var būt noderīgs, taču, aprūpējot cilvēkus, kuriem ir garīgās veselības problēmas, jāņem vērā, ka tas vienmēr ir ilgtermiņa process, un tas nevar būt orientēts uz risinājumu. Ir jābūt kaut kam citam kā tikai problēmas atrisināšanai.
Minēji, ka jūsu baznīca ir diezgan liberāla – kāds ir klimats garīgās veselības jomā, vai tā ir tēma, par ko runāt ir viegli?
AJ: Manuprāt, diskusija par garīgo veselību savā ziņā kopē procesu plašākā sabiedrībā, tas nozīmē, ka kopumā šīs tēmas pirms desmit gadiem vēl bija tabu, bet, tā kā sabiedrībā tā kļūst par arvien biežāk apspriestu tēmu, arī baznīcā arvien vairāk cilvēku par to uztraucas un cenšas reflektēt, caur teoloģisku diskusiju un pastorālu aprūpi. Man bija interesanti lasīt pēdējo izdoto grāmatu – tādu kā rokasgrāmatu par pastorālo aprūpi mūsu baznīcā, un līdz ar to, nozīmīgu arī mūsu fakultātē, kas tika izdota tikai pirms diviem gadiem, un tur bija atrodama pavisam īsa nodaļa par pastorālo aprūpi un garīgo veselību. Diskusijām par to vajadzētu atvēlēt daudz vairāk vietas. Es domāju, ka situācija daudzās valstīs ir neatliekama un steidzama.
Vissliktākais, kas var notikt, un tas jau ir noticis pagātnē, ir tas, ka garīgā veselība tiek “garīgota” un kā līdzeklis cīņā tiek lietota ne pārāk noderīga, pat kaitnieciska teoloģija.
AJ: Taisnība. Tas ir grūts jautājums – garīgā veselība kā sods par kādu garīgu grēku. Nav daudz cilvēku, kas tam patiesi tic, bet, lai gan par to nerunā bieži, cilvēku vidū pastāv šī sajūta, pārliecība, ka cilvēks, kurš cieš garīgi, varētu būt kaut ko nepareizi izdarījis vai nav pietiekami veiksmīgi dzīvojis savu ticības dzīvi. Ir grūti pievērsties šīm tēmām. Es domāju, ka mācītājiem būtu skaidri jāpasaka, ka nav nekādas saistības starp garīgo veselību un kaut ko tādu, ko šis cilvēks varētu būt darījis nepareizi.
Vai Tavā praksē un pētījumā ir vieta sarunām ar jauniešiem? Ko jaunieši saka par to, kas viņiem palīdz, kad viņi piedzīvo mentālās veselības krīzi?
AJ: Pats pētījums bija teorētisks, bet procesā un brīvprātīgā darbā ar jauniešiem, ir bijušas daudzas sarunas. Viena no lietām, kas bija vienojoša un bieži pieminēta – kas jauniešiem ar garīgās veselības traucējumiem palīdz, ir tas, ka cilvēki viņu jauniešu grupā atkārtoti cenšas viņus uzrunāt. Kad nebija iespējams sekot līdzi sanāksmēm vai tajās piedalīties, bet grupas biedri centās viņus apmeklēt mājās vai slimnīcā, tieši cilvēcīgais kontakts bija tas, kas mainīja situāciju. Tika minēts, ka ir svarīgi gūt pārliecību, ka viņiem joprojām ir vieta grupā, pat ja viņi tajā nepiedalās. Daudziem grūtākajā periodā palīdzēja apziņa, ka ir cilvēki, kas ar viņiem rēķinās un uztur kontaktu. Bet kopienu nevar organizēt centralizēti, tai vienkārši jātop starp cilvēkiem. Ir nepieciešams apzināti veidot kopienu.
Kādas varētu būt reālās prakses, ko baznīcu kopienas varētu pārņemt, lai atbalstītu cilvēkus ar garīgās veselības problēmām?
AJ: Es domāju, ka pieaug nepieciešamība un arī izpratne par to, ka mācītājiem un tiem, kas strādā ar jauniešiem, ir jābūt labāk izglītotiem, vismaz ar pamatzināšanām psiholoģijā un psihopatoloģijā, lai viņi spēj atšķirt, kādi ir riski, kuros gadījumos varētu būt nepieciešama profesionāļu tālāka aprūpe. Tas ir saistīts ar to, ka mācītājiem būtu labi jāapzinās savas kompetences un jāspēj adekvāti izvērtēt, vai pietiek ar tikšanos ar jaunieti, pat ja tā ir ilgstoša, vai arī situācijā nepieciešama mediķu palīdzība. Baznīcā šobrīd jau sākas mēģinājumi, mācītāju un citu kalpošanā iesaistīto personu, izglītošanā.
Es redzu progresu arī protestantu fakultātē, vēl pirms vairākiem gadiem nebija psiholoģijas kursa tiem, kas studē teoloģiju, lai kļūtu par mācītājiem, un tagad mēs varam pieteikties psiholoģijas un psihopatoloģijas pamatkursiem, kā arī krīzes intervences praksei. Šādi kursi tiek piedāvāti arī kā tālākizglītība mācītājiem draudzēs.
Vai tālākizglītība mācītājiem ir obligāta prasība?
AJ: Tā ir obligāta. Es gan šobrīd nevaru pateikt, kāda ir ar to saistītā politika un kāds varētu būt sods, ja cilvēks neturpina izglītību, taču katru gadu tiek organizēti nedēļu ilgi kursi mācītājiem. Ir ieteicams tur būt, un bez tiem, garīdzniekiem tiek piedāvāti arī citi kursi. Un tad reizi pa reizei tiek piešķirts profesionālais atvaļinājums, sabata laiks, kas var ilgt līdz 4-5 mēnešiem, lai turpinātu studijas ārzemēs vai arī lai ilgāku laiku atpūstos no kalpošanas un atsvaidzinātu savu redzējumu.
Baznīcā ienāk daudzas jaunas tēmas, uzlūkojot draudžu praksi un to, kas tiek diskutēts – vai redzi, ka kaut kas mainās?
AJ: Ir vairāki līmeņi, kuros notiek diskusijas – pirmkārt, ja ir impulss no sabiedrības vai varbūt no kādām konkrētām draudzēm, notiek ilgs diskusiju process, pirms tas reāli var izraisīt pārmaiņas baznīcā. Piemēram, parlamentā diezgan saspringta tēma ir par viendzimuma laulībām. Tāda tā bija arī baznīcā, gan atsevišķu draudžu līmenī, gan sinodes līmenī, un pēc tam tika pieņemta baznīcas vadītāju deklarācija. Tas cieši savijas ar teoloģiskajām diskusijām – daudzi mūsu fakultātes profesori ir baznīcas un draudžu padomju biedri, kas veic pētījumus un tādējādi var sniegt informāciju baznīcas vadītājiem. Piemēram, teoloģiskā argumentācijā nozīmīgs bija arī jautājums par homoseksuāliem pāriem un laulībām. Pirms vairākiem mēnešiem mūsu baznīcas vadītāji paziņoja, ka draudžu mācītāji oficiāli var dot svētību viena dzimuma partnerus, jo valsts to juridiski neuzskata par laulību, bet kā partnerību. Baznīcā šobrīd jau tiek apspriesta iespēja pārus ne tikai svētīt, bet arī veikt visu partnerattiecību uzsākšanas ceremoniju baznīcā, draudzē, līdzīgi kā tas ir ar laulību rituālu.
Jautājums par sievietēm mācītājiem jūsu baznīcā, visdrīzāk ir senā pagātnē, jo daudzās draudzēs sievietes kalpo jau labu laiku, tomēr, vai vīrieši un sievietes šobrīd atrodas vienādos amatos?
AJ: Kopš pirmajām ordinācijām pagājuši jau 70, šobrīd jau 71 gads. Baznīcā sieviešu ordinācija patiešām vairs nav aktuāls jautājums, bet jāatzīmē, ka izņēmumi pastāv, līdzīgi tam, ko es minēju iepriekš, ka dažās vietās ir atšķirīgi uzskati un tradīcijas, arī par sievietēm, kas sludina un vada dievkalpojumus. Problemātiskas situācijas gan ir retas, tomēr tās vēl var rasties. Un jāatzīst, ka vēl joprojām ir lietas, par kurām mums baznīcā ir jārunā.
Aptuveni trešdaļa mācītāju mūsu draudzē ir sievietes, un, tāpat kā tas ir citās profesijās, ir ierobežojumi attiecībā uz dekrēta atvaļinājumu, un tas var ietekmēt sieviešu tālākās karjeras un kalpošanas iespējas. Kopumā gan ir sajūta, ka tad, kad jautājumi tiek uzdoti un situācija izklāstīta, tad baznīcas vadītāji cenšas šos jautājumus risināt. Man prātā ir konkrēts gadījums – ir pieejama kāda baznīcas piešķirta stipendija, tiem, kas ir teoloģijas studenti un ir atzīmējuši savu vārdu sarakstā, ka vēlētos kļūt par mācītāju. Viens no stipendijas iegušanas nosacījumiem ir tāds, ka uzreiz pēc studijām jāaizsāk gadu ilga prakse un pēc stažēšanās jāapņemas kalpot kādā draudzē piecus gadus. Ja es būtu šādā situācijā, es to neizvēlētos, jo es varētu vēlēties domāt par ģimenes dibināšanu, bet tas nav iespējams ne pirms prakses uzsākšanas, ne pirms kalpošanas sākšanas draudzē, un šie seši gadi pēc studijām bez pārtraukuma ir diezgan ilgs laiks. Ja šajos sešos gados tiktu ņemts pārtraukums, stipendijas nauda būtu jāatgriež. Arī, ja pārtraukuma iemesls ir bērnu dzemdēšana. Tomēr, jāsaka, ka nupat sākušās izmaiņas stipendijas saņemšanas kārtībā un šobrīd minētais nosacījums vairs nepastāv, un dekrēta atvaļinājums tiek ieskaitīts šajos sešos gados. Daudzās nevienlīdzības situācijās ir panākts liels progress, bet vēl ir daudz risināmas lietas.
Iespējams, iepriekš lēmumu pieņemšanā nav piedalījies pietiekams sieviešu skaits?
AJ: Tā, protams, ir taisnība. 70 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai sievietes atrastos dažādos amatos baznīcā, un tā trešdaļa mācītāju, kas kalpo mūsu baznīcā, proporcionāli neatspoguļojas, nav redzama baznīcas augstākā līmeņa vadībā. Iespējams, ka tāpat kā citās jomās, sievietes izvēlas neuzņemties šādus amatus. Kopējais klimats varētu mainītos, ja iesaistītos vairāk sieviešu un tas mudinātu citas sievietes atsaukties jauniem aicinājumiem un uzdevumiem.
Čehijas Evaņģēliskās brāļu baznīcas mājaslapa: https://e-cirkev.cz/en/
intervija un tulkojums, Arta Skuja