Sarmīte Cīrule ir ticības un pieredzes bagāta sieviete, drosmīga un tieša. Viņas dzīve ir saistīta ar medicīnu, teoloģiju un vēsturi. Kopš 2022. gada oktobra kā mediķe atrodas Ukrainas frontē. LLSTA Sarmīti aicināja uz sarunu Adventa laikā, kad viņa vēl nezināja, ka pēc pavisam neilga laika, pateicoties iedzīvotāju augstajam novērtējumam un balsojumam, tiks atzīta par šī gada Eiropas cilvēku Latvijā. Sarunā Sarmīte stāsta par Dieva aicinājuma piedzīvošanu savā dzīvē, par to kā viņa nonāca Ukrainā un kādas pārdomas raisa karš.
Pastāsti, kur Tu esi sazvanīta?
Sarmīte Cīrule: Esi mani sazvanījusi frontē. Šodien ir aizņemts, kā parasti. Protams, ir dienas, kad ir mierīgāk. Patreiz gaidu vienu puisi, kurš ir kontuzēts. Tikko no ierakumiem atveda. Būs jāsadod zālītes. Mēs tagad varam droši runāt, bet tad, kad viņš atnāks, tad būs maza pauzīte.
Cik ilgi jau esi frontē? Tev pašai arī kādu laiku bija nepieciešama ārstēšanās, vai ne?
S. C. Es atbraucu uz Ukrainu 2022. gada 24. septembrī. Pašā frontē esmu no 2022. gada 16. oktobra.
Man bija vairākas kontūzijas un smadzeņu satricinājumi. Pirmais bija 30. decembrī [2022.g.], to nevar aizmirst. Pārējie jau vieglākā formā, bet dabūju ārstēties tik un tā.
Kāda ir Tava ikdiena? Katru dienu jau nevar būt gatavs visam, ar ko nākas sastapties?
S. C. Katra diena ir pilnīgi neparedzama, bet tajā neparedzamībā ir arī sava kārtība. Ja es esmu uz evakuācijas mašīnām, tad gan neko nevar paredzēt. Pirmkārt, jau to, vai pats vispār paliksi dzīvs. Arī esot šeit uz vietas bāzē ir uzlidojumi, bet te tā paredzamība ir mazliet lielāka. Es nezinu, kā diena attīstīsies, bet ir sava apzināta rutīna un kārtība, lai galva vismaz kaut kā strādā. Bet, ir tā, ja cilvēks ir savā vietā, nevis, teiksim, banāli teikt, Dievs mani ir sūtījis, jo es nezinu, vai tā varu teikt, bet esot savā vietā – to visu var izdarīt. Problemātiskāk ir, ja cilvēks dara kaut kādu noteiktu mērķu dēļ. Piemēram, finansiālo mērķu dēļ. Varbūt grib sev vai visai pasaulei kaut ko pierādīt, vai varbūt tāpēc, ka ir ambīcijas. Te jau ir dažādi puiši un meitenes, un iemeseli kāpēc viņi ir frontē. Man tas ir no tīras sirdsapziņas. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Drīzāk ir škrobe par to, ko dara Putins, un tad jāmēģina palīdzēt ukraiņiem – tas ir sirdsapziņas jautājums. Protams, otrs ir ticība Svētajai Trīsvienībai. Karš ir tā vieta, kur vislabāk var redzēt – kas ir cilvēks, kam viņš tic. Te viltvāržu nav.
Vai bija pašsaprotami, ka Tu dosies uz fronti? Kā nonāci tur, kur Tu šobrīd esi?
S. C. Mans pirmais lēmums jau bija 2014. gadā, kad sākās karš. Es tajā laikā strādāju uz kuģa par ārsti. Lai strādātu uz sauszemes man būtu atkal jāpārmācās, bet to es nedaru. Tagad mana dzīve vairāk saistās ar teoloģiju un vēsturi, bet medicīna vienmēr ir bijusi fonā, un es nevēlos to zaudēt.
Tas bija dabīgi, jautājumu nebija, un tie, kas mani zina, nejautāja, vai es braukšu, bet – kad es braukšu. Jau 2014. gadā gribēju braukt kā mediķe, bet tad mēs vēl nedrīkstējām. Likumdošana to neļāva. Mēģināju humanitāri sūtīt palīdzību, bet tagad, kad ir pilna eskalācija, esmu šeit. Pirmajos mēnešos nebija skaidrības, vai karš atnāks arī uz Latviju. Bet, tā kā tas turpinās Ukrainā, tad bija jākārto iespēja, kā tur tikt. Iesākumā es vēl nevarēju, jo tajā laikā strādāju Rīgā slimnīcā Covid nodaļā, bet tas man bija tāds labs treniņš.
Es esmu strādājusi dažādās pasaules valstīs. Viens no tādiem treniņiem bija arī strādājot uz kuģa, kur mums bija dažādi scenāriji, kas veidoja bāzi tam, ko darīt un kā izdzīvot kritiskās situācijās. Protams, atrodoties īstā karā tas ir savādāk, bet tomēr bāze kaut kur apakšā jau ir. Uz kuģa manā atbildībā bija 142 cilvēki.
Kāds ir Tavs dzīves gājums, Dieva aicinājums un pamudinājums? Kā veidojusies Tava dzīve?
S. C. Es nāku no pilnīgi neticīgas ģimenes. Par Dievu nekad netika runāts. Es esmu padomju laiku bērns. Kad atnāca atmodas gadi un baznīcas bija vaļā, cilvēki skrēja un tika vestas humānās palīdzības… Es nāku no laukiem. Mācījos Alojas Ausekļa vidusskolā un tur redzēju tos padomju kompartijas biedrus – kā viņi skrēja ar sarkaniem karodziņiem. Kad sākās atmoda, visas tās vecenes un veči ar karodziņiem, tikai jau ar citiem – sarkanbaltsarkaniem karodziņiem un ar pielīmētu auseklīti, skrēja uz baznīcu. Man tā likās šausmīga liekulība. Man bija 14-15 gadi un es strauji pieaugu.
11 gadu vecumā aizgāja bojā manu jaunāko māsu tēvs un, iespējams, visa dzīve, jau no paša mazuma, lai izdzīvotu, iemācīja iepazīt cilvēkus. Man kā mazam bērnam nepatika liekulība, melošana. Un, es domāju, kāda tur baznīca? Es redzēju, kā ar lieliem maisiem grābj humāno palīdzību, un tā pati klačošanās. Un tad iet uz baznīcu un baigi tic Dievam! Bija kāda sieviete, kas nodarbojās ar burvestībām un zīlēšanu, kas arī par Dievu man stāstīja, bet es lepni teicu, ka nekad Dievam ceļos nekritīšu, ka es nekad viņu nelūgšu. Man tas likās ļoti pazemojoši. Es neticēju tam, kā nav. Es neticēju pasakām. Es biju mazs pieaugušais cilvēks ar ļoti nopietnu attieksmi pret dzīvi.
Atmodas laikā es mācījos, iespējams, jau 7. klasē vai vēlāk, un man bija klasesbiedrene. Viņa arī bija pioniere, bet viņa bija savākāda. Viņa citus bērnus neizsmēja. Mēs pārējie trakojām un kāvāmies, viens otru rāvām uz zobu, bet viņa nekad to nedarīja. Viņa bija ieturēta un labsirdīga, pavisam savādāka. Vienā reizē viņa man sāka stāstīt par Dievu, par Jēzu. Es neko daudz nesapratu, bet kaut kas sirdī mainījās. Un mainījās tieši viņas dēļ. Es domāju, bet tad jau kaut kas ir! Tajā vakarā es aizgāju mājās, stāvēju savā istabā un teicu: “Dievs, man draudzene Ramona saka, ka tu esi, bet es tev neticu. Ja tu esi, tad parādies tā, lai es saprotu, ka tu esi!” Debesis neatvērās, zibeņi pa gaisu nebija, rupja vīrieša balss no debesīm: “Es esmu Dievs!” neskanēja, bet kaut kas sirdī notika un kaut kas mainījās. Lai gan esmu pragmatiska, es biju arī ļoti jūtīgs bērns un ļoti pārdzīvoju par visu – raudāju, priecājos, līdzi jutu. Man pat laukos bija kukaiņu kapsēta.
Draudzene iedeva grāmatiņas un bērnu Bībeli. Es atceros, ka es nomazgāju rokas un noliku tās grāmatiņas uz gultas. Pati tupēju uz ceļiem, jo uzskatīju, ka tas ir kaut kas gaišs un īpašs, ka es neesmu cienīga vispār sēsties tām līdzās un lasīt. Es tiešām ticēju, mana sirds bija aizgrābta, bet es Dievam teicu: “Klausies, tur ir baigā liekulība. Es uzbaznīcu neiešu.” Un negāju. Vēlāk, pēc dažādiem arī traģiskiem dzīves notikumiem, es lūdzu un par mani aizlūdza, un pilnīgi varēja redzēt, ka tas ir Dievs, kas manā dzīvē visu ir darījis.
16 gadu vecumā es pārcēlos uz Rīgu. Mācījos vakarskolā un strādāju “Vīķos” par sanitāri un gribēju mācīties par māsiņu. Nonācu dažādās draudzēs. Viens no punktiem, ko vēlos izcelt, ir draudze, kas mani ir cēlusi. Tā ir vienīgā draudze, kur es patiesi jutu, ka ir tā, kā Jēzus saka, kad biju izslāpis, jūs mani padzirdinājāt. Tā bija Rīgas Internacionālā draudze – misionāri un latvieši. Tur cilvēki redzēja, ka man nav ziemas zābaki, ka man ir saplēsti apavi un viņi vienkārši pasaka: “Aiziesim uz tirgu. Es tev nopirkšu apavus.” Tajā draudzē es patiešām iepazinu, kas ir Dieva mīlestība. Es iepazinu to, kas ir arī cilvēku mīlestība un kādai tai ir jābūt. Tā bija liela izaugsme.
Es biju arī harizmātiskā kustībā un tagad arī pieskaitu sevi pie harizmātiskiem cilvēkiem. Es sludināju. Pabeidzu Jaunatnes ar Misiju “Kristus mācekļu skolu”, tur darbojos līdz 1998. gadam un pēc tam līdz 2004. gadam biju ar Mātes Terēzes māsām. Vēlāk devos uz Īriju un tur arī dzīvoju.
Tavs dzīvesstāsts liecina par to, ka kristietību redzi kā aktivitāti, kā darbības nevis lietvārdu?
S. C. Protams, protams. Un patiesībā, ja tu vaicā, kā tagad ir dzīvē, tad es teiktu, tagad ir tāds kā noslēgts aplis. Vispirms es izmācījos medicīnu, bet kristietība visam ir gājusi līdzi.
Ir bijušas visādas cīņas un jautājumi Dievam, un tas ne vienmēr bijis skaisti un rožaini. Es ar Dievu runāju atklātu valodu un vienmēr pasaku godīgi, kā es jūtos. Uz Dieva pusi ir raidīti visādi vārdi. Un, ja kāds man teiktu, ka tas ir necienīgi, es teiktu, nu, atvaino, mums katram ir savas attiecības un sapratne. Dievs nav tas, kas nosoda un ļoti labi redz, kādi mēs esam.
Tad es aizgāju mācīties teoloģiju, jo akadēmiskās zināšanas ir nepieciešamas, vēlāk studēju vēsturi. Jā, un šķiet, ka tas aplis piepildās un ir noslēdzies. Medicīna, teoloģija un vēsture ir tās, kas man ir nepieciešamas, un tas kopums, viss, kas mani dzīvē ir veidojis, ir sagatavojis mani, lai es tagad varētu būt šeit.
Sastopot ievainotos karavīrus, nereti kritiskā dzīves punktā, vai Tevi apciemo fundamentālie, eksistenciālie jautājumi par dzīvību un nāvi? Vai Tu domā par netaisnību, ienaidniekiem? Kas ir tās kategorijas, kurās domā, sastopoties ar dzīves trauslumu?
S. C. Kritiskā brīdī es nedomāju par Dieva eksistenci. Tajā brīdī es domāju, kā lai es uzturu dzīvu karavīru, kā lai es apstādinu asiņošanu, kā lai viņu pēc iespējas ātrāk nogādā tur, kur viņš jānogādā. Eksistenciālie jautājumi ir tad, kad esam uz vietas bāzē, un kad karavīriem ir dusmas. Te ir dažādi karavīri, un īpaši ukraiņiem ir netaisnības sajūta un dusmas. Man arī reizēm ir dusmas, bet ne tādas, kas iznīcina, bet tādas, kas liek virzīties uz priekšu. Man tie eksistenciālie jautājumi jau ir sastapti dzīves laikā, strādājot medicīnā.
Lielākie jautājumi bija strādājot Covid nodaļā. Gandrīz divus gadus aktīvi un akūti strādāju pāri saviem spēkiem. Reizēm bija izmisums un jautājums – kā tas var būt, ka palātā ir četri cilvēki, visiem līdzīgs vecums, bet divi nomirst. Iespējas izdzīvot ir visiem četriem vai iespējas izdzīvot nav nevienam no viņiem. Pašā iesākumā cilvēkus vienkārši pļāva… Var jau teikt liktenis, Dieva griba, bet es nezinu.
Vai Dieva klātbūtni redzi visā?
S. C. Nē! (smejas) Es bieži redzu sātana klātbūtni! Pagājušā gada 23. decembrī [2022.gadā] mēs vedām smagi ievainotu kareivi, un pamatīgi bumbo. Es šoferītim bļauju: “Brauc ātrāk, brauc ātrāk!” Viņš saka: “Es jau braucu!” Mēs lidojam ne pa jokam. Es pat nevaru atcerēties, vai es lūdzu Dievu. Es tikai domāju, kaut mēs paliktu dzīvi. Pēc tam es lūdzu un pateicos. Ir bijis tā, ka uz evakuācijas mašīnām šauj un es stāvu šķūnī, durvju ailītē, un saku: “Dievs, es esmu gatava. Es esmu gatava.” Bet, es domāju, ka viņš [Dievs] nebūtu laimīgs, ja es tur aizietu, jo tad es tur kārtību ievestu (smejas). Viņam ir izdevīgāk, ka es esmu šeit.
Kā ir dzīvot nāves tuvumā? Kā ir mainījušās Tavas attiecības ar nāvi?
S. C. Ar nāvi tas skumjākais ir tas, ka es to cilvēku vairs nesatikšu. Saka, ka nav neaizvietojamu cilvēku, bet tās ir pēdējās muļķības. Nevar aizvietot cilvēku. Mums tika ievainots komandieris, un kā viņš pietrūka! Ir konkrēti cilvēki, kas var izdarīt konkrētu lietu un tagad pietrūkst, jo šo cilvēku vairs nav. Man kā kristietei, reizēm ir tā – nu, pietiek visas šīs zemes šausmas! Man ir bijuši dažādi traģiski apstākļi un pašai šie eksistenciālie jautājumi un sauciens: “Es vairs nevaru, es gribu pie tevis mājās, Dievs!” Esmu savu dvēseli izraudājusi. Bet, pēc tam ir tā – Sarmīte, bet tu vari izdarīt to un to, un to… Ja mani nogalinātu, es būtu dusmīga un prasītu Dievam, kāpēc tu tā izdarīji, kāpēc tu to pieļāvi, ka mani nogalina? Ir daudzas lietas, ko mēs katrs varam izdarīt un vairs nevaram. Covid laikā ar nāvi tā attieksme reizēm bija – nu, kas tur tāds, vecs cilvēks nomira. Bet, pagaidi, tas vecais cilvēks varēja dzīvot. Jā, viņam ir saslimšanas un problēmas, bet ar savām zālītēm vēl varēja dzīvot. Tas vecais cilvēks kādam ir vecmāmiņa, kādam tas vecais cilvēks ir mamma vai tētis, vai vectētiņš. Cilvēks varēja dod pienesumu.
Man, piemēram, ir miris tēvs un man nav pie kā griezties. Es noteikti gribētu tēvam kaut ko pajautāt un viņš noteikti man būtu kaut ko iemācījis, bet viņa nav. Un tur ir tā nāve, ka šī cilvēka vairs nav. Varbūt ir atstāti kādi darbi, piemēram, mans tētis un mamma ir mīlējušies, un tāpēc es esmu. Es esmu viņu testaments. Bet, man pietrūkst tā dzīvā cilvēka, kam es varu pajautāt. Es varu vienīgi aizlūgt Dievu. Es jau nezinu, kur mans tēvs ir – debesīs vai kur. Varu Dievam aizlūgt par savu tēvu un teikt, ka es ceru, ka viņam viss ir kārtībā, ka viņš ir ar Dievu. Un teikt: “Dievs, tad esi man tēvs!” Nāves jautājumā, piemēram, vakar, es ļoti pateicos un slavēju, un saku Dievam: “Pie kā cita, lai es griežos, Dievs, ja ne pie tevis tajā visā ļaunumā?”
Dievs mums ir devis visādus talantus. Dievs noteikti zina, kāds mums ir raksturs, un tieši tāpēc arī mēs varam kaut ko konkrētu izdarīt. Mēs esam radīti nevis, lai dzīvotu kādam konkrētam mērķim, bet, es gribu ticēt tam, ka es esmu uz šīs pasaules tāpēc, ka konkrēti esot šādai, es varu kaut ko izdarīt un nevaru izdarīt kaut ko citu.
Kamēr es biju slimnīcā, mans bataljona galvenais mediķis, saka, mēs esam priecīgi, ka tu esi atpakaļ, jo tikai tu tiec galā ar kolumbiešiem (smejas). Un tas palīdz. Nevis palikt iedomīgai un lepnai: “Redz, kā viņi bez manis nevar!” Bet, tā apziņa par to, kāpēc man ir šeit jābūt. Dievs man to ir uzticējis.
Kad karavīri brauc uz ierakumiem, mēs cenšamies kopā lūgt. Klusiņām es arī aizlūdzu par ukraiņiem. Man ir palīdzības, atbalsta grupas, kas ir ar mani, arī ukraiņi, kas ir ļoti Kristū. Es zinu, ka viņi neteiks, ka par mani aizlūgs, bet nemaz nelūgs, jo es zinu, ka viņi aizlūdz. Manā atbalsta grupā ir kristieši un nekristieši, un man nav jāpaskaidro, viņi vienkārši saprot, ka ir grūti, un aizlūdz. Pēc tam es aizrakstu, kas bija noticis. Tas ir par iedrošinājumu arī viņiem, kā tāds atskaites punkts.
Vai kara apstākļos redzi, ka cilvēki vairāk pieskaras jautājumam par Dievu? Varbūt redzi, ka ir dusmas un jautājumi par to, kur tad ir tas Dievs?
S. C. Tie, kas ir bijuši aktīvi savā ticībā, ne tādi, kas tikai dzimšanas brīdī kristīti, bet tādi, kas savu ticību izdzīvo, tiem ir skumji. Kolumbiešiem, kad kāds no viņu draugiem aiziet bojā, tad mēs kopā raudam, kopā pielūdzam Dievu un samīļojamies. Daudz jau nevajag. Lielākas dusmas ir ukraiņiem, jo tā ir viņu zeme. Es nevienā brīdī neesmu izjutusi šo – kāpēc Dievs to pieļauj? Es zinu, ka puiši man ir teikuši, piedod, es Dievam neticu, nekad neesmu ticējis un es esmu ateists. Es saku, ja tu esi ateists, tad tev tik un tā ir jātic Dievam (smejas).
Ko tas Tev nozīmē, ka Tevi pamana, novērtē?
S. C. Tas interesantākais ir tas, ka es parasti neko par tādām lietām nezinu, izņemot, ja man kāds cilvēks netīšām pastāsta. Piemēram, tagad par Eiropas gada cilvēku Latvijā, ka esmu nominēta. Es par to neko nezināju. Viena paziņa, ar ko neesmu runājusi jau gadiem, mani apsveic. Viņa mani jau apsveic ar balvu, es saku, ar kādu balvu? Viņa bija pārpratusi, ka jau ir balva. Pagājušajā gadā es biju “Gada mediķe”, par ko man bija liels pārsteigums, bet paldies, ka novērtē.
Es jau tikai mierīgi atbraucu un kalpoju, daru savu darbiņu, palīdzu. Sociālos tīklos es cenšos nelasīt komentārus, bet reizēm palasu. Tur, piemēram, cilvēki saka, ka es esot atbraukusi naudu pelnīt. Naudu man nesanāk nopelnīt, es patiesībā esmu mīnusos, ja tā parēķina stundas un darbu, ko es daru. Latvijā to darot, es nopelnītu vairāk. Izdevumi šeit ir ļoti lieli, un es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas iegulda arī savā rotā. Ja man nebūtu nekāda nauda, tad es nevarētu palīdzēt ne sev, ne rotai.
Kad cilvēki man prasa, Sarmīt, nu ko tev sūtīt? Tad es saku, ka man nevajag neko. Es drīzāk varbūt vēlētu jums uz mājām aizsūtīt. Protams, ir tādas lietas, ko Ukrainā nevar nopirkt, un arī jau tas, cik tad es te bieži tieku uz veikalu? Ir bijuši periodi, kad es gandrīz pusgadu neesmu varējusi izbraukt ārā no šīs teritorijas. Man ir bāze un evakuācijas mašīnas. Es aizbraucu vest kādu ievainoto un nekādam veikalam tur nav laika. Arī tie veikali, kas ir, tur jau arī ir tikai kādas noteiktas lietas.
Es pazemīgi daru savu darbu, un ko tur lepoties? Ir jau patīkami, ka ir atzinums, jo tomēr tas upuris tiek nests. Kalpot, tā ir tava izvēle, un kalpot ir arī strādāt pāri saviem spēkiem un iespējām. Es nesu šādu upuri.
Kad es biju slimnīcā, es runāju ar ārstu un mēs sadraudzējāmies, un turpinājām sarakstīties. Vienu no maniem paramediķiem nogalināja, viņš krita kaujā. Es teicu komandierim, viss, es braucu uz ierakumiem, bet viņš ne par ko neļauj un saka, ka mans uzdevums ir šeit, ka mans karš ir šeit. Tu esi rotas galvenā kaujas mediķe, un tavs pienākums ir šeit. Tad, kad mani ievainoja, 140 karavīri palika bez mediķa. Tas ir ļoti nopietni. Jā, un tā ārste, ar ko es runāju, es viņai vaicāju, bet ar ko mana dzīvība ir vairāk svarīga par ukraiņu puiša dzīvību, kurš ir aizgājis bojā. Viņa man vienkārši un mierīgi pateica – tu esi šeit, tava dzīvība ir jāsaglabā, lai tu pēc tam vari pasaulei pastāstīt tās šausmas, kas te notiek. Tā ir tava vērtība – tu atbrauc, tu redzi, tu strādā, kalpo, tu mums palīdzi un tu pēc tam par tām šausmām vari pastāstīt.
Caur to es esmu kļuvusi daudz pielaidīgāka pret žurnālistiem. Atpazīstamība Latvijā aug. Un arī te ir citas atbalsta grupas, un tad notiek tā, ka viņi vēlas īpaši kaut ko nosūtīt tieši adresētu man. Atsūta, jo uzticās, ka viņu ziedotais mazumiņš vai lielums tiek izdalīts godīgi, un tā ir. Tas netiks nedz notirgots, nedz izpļurināts. Tāpēc, no vienas puses, paldies, ka mani novērtē un atpazīst, jo tādā veidā var vairāk palīdzēt Ukrainai. Tas nav tāpēc, ka mani tur redz, bet es esmu “par”, ja var palīdzēt Ukrainai. Es esmu māla trauks, kuru var lietot.
Minēji, ka vari būt lieciniece, kas tālāk varēs stāstīt par kara šausmām – vai Tu domā par kara beigām, par to, ko varēsi cilvēkiem pastāstīt? Un, par ko mums tagad vajadzētu domāt un ko sadzirdēt?
S. C. Ir jābūt kara tribunālam. Noziedzinieki – vai tie ir bijuši ukraiņi, kas ir sadarbojušies ar Krievijas federāciju vai Krievijas Federācija kā valsts. Noziedziniekiem ir jāsaņem sods, jo karam ir jābeidzas. Un būtu labi, ja tas jau būtu beidzies vakar. Upuri, ko nes Ukraina, ir lieli. Piemēram, šodien es liku sistēmu puisim, es viņam dodu papīru, kas nepieciešams, ja jānokļūst slimnīcā vai pēc tam, nonākot civilā dzīvē. Viņš saka, bet man to formu nevajag, tāpēc, ka mani nogalinās. Viņš ir ļoti labs kareivis un apzinās tās briesmas, apzinās ierakumus, cīņas un loģistiku, to, cik ātri ir iespējams palīdzēt un rīkoties. Tāpēc, ja dzirdat par Bahmutu un Avdijvku, tad tur tiešām ir elle. Viņš saka, ka tikai par viņu posteni kamikadžu droni 20 reizes lidoja virsū un tad vēl visa pārējā artilērija.
Gribētos runāt un klauvēt pie lieliem cilvēkiem Eiropā par ieroču piegādi, jo Ukrainai ir jāuzvar, jo citādi pārējās tumšās varas būs iedrošinātas uzbrukt – Irāna, Ziemeļkoreja, Ķīna un kas vēl tur celsies augšā. Krievija neapstāsies ar Ukrainu, mēs labi zinām, kā PSRS mantinieki, kāda ir Krievijas politika.
Ja būs tribunāli, es ļoti labprāt runāšu par kara noziegumiem. Viss liekas šausmīgi, pilnīgs ārprāts, 21. gadsimts taču, cilvēce ir tik tālu attīstījusies, un tik daudz karu bijis, bet mēs nekur tālu neesam tikuši. Vienai daļai patīk uzbrukt un citiem vienalga “ne mana cūka, ne mana druva”, tas nenotiek pie manis, tas ir kaut kur tālu Ukrainā. Man ir ērti savā mājā – ir mašīna, dzīvoklis, māja un atvaļinājumi. Dēļ kara ir milzīgs sadārdzinājums visā pasaulē un lētā dzīve ir beigusies. No tā cieš vienkāršais cilvēks. Tā, ka teikt, ka tas mani neskar, tā ir rūgta maldīšanās, jo tas skar mūs visus. Tas arī ir sirdsapziņas jautājums.
Kad karš beigsies, mums būs jāsāk domāt arī par piedošanu un izlīdzināšanos, būs no jauna jāmeklē veids, kā celt tiltus vienam pie otra, būs jādomā, kā būt kaimiņiem, ko Tu par to domā kā teoloģe?
S. C. Es neesmu diplomāte vai diplomātisks cilvēks. Kad redzu netaisnību, es neesmu tas cilvēks, kas izlīdzinās, jo neesmu kompromisu cilvēks. Manuprāt, kompromiss nestrādā, jo viena vai abas puses paliek zaudētājos, tā ir iešana par slidenu ledu. Par piedošanu – tur ir jābūt ļoti lielai Dieva mīlestībai, jo cilvēcīgi tas nav izdarāms. Man tas ir izdarāms, jo te nav manas ģimenes, te nav manas mājas, te nav mana dzimtene. Man ir savādāk, es varu teikt, ka es piedodu. Es varu teikt: “Dievs, es piedodu viņiem.” Man tas ir daudz vieglāk, bet arī tad, tas ir ļoti grūti. Sirds sāp un liekas, ka izleks ārā pa krūtīm, reizēm ir tādas emocijas. Bet nevar tajā ieslīgt iekšā.
Ko Tu dari, lai tajā neieslīgtu?
S. C. Tad ir jābrauc mājās. Tad, kad emocionāli nevar panest, tad ir jābrauc mājās. Visiem sāp. Tikko aizgāja bojā brīnišķīgs kareivis. Es ieeju kabinetā pie komandieriem, un redzu to smeldzi, kas ir viņos, bet viņi nerādīs, ka sāp, jo viņi ir komandieri. Mēs ar kareivjiem visi varam sēdēt un raudāt, un vīrieši arī raud. Sirdis izraud no sāpēm. Emocijas postpadomju domāšanā vēl grūti izrādīt, bet kolumbieši, argentīnieši, spāņi – viņi ir mācīti rādīt emocijas un viņi brīvi raud. Viņiem ir vieglāk, rūgtums ir mazāk. Bet man ir arī karavīri, kas saka, ka viņiem praktiski vairs nav nekādu emociju – viņiem nav bailes, reizēm ar nolemtības sajūtu. Atšķirās cilvēks, kuram ir Svētā Trīsvienība.
Kā Tu personīgi šajā laikā piedzīvo Svēto Trīsvienību?
S. C. Es piedzīvoju Svētā Gara spēku. Jēzus Kristus svētās asinīs es esmu pasargāta, mazgāta. Dievs mans Tēvs un Kungs, ir mans pasargātājs. Dievs ir mana klints. Tā ir tā Svētā Trīsvienība. Ja to spēku piedzīvo, tad tur tā dzīvība kūsā. Nekas nav atdalāms Svētā Trīsvienībā un tas nav nekas sauss vai nesasniedzams un ārišķīgs.
Vai to spēku Tu piedzīvo katru dienu un tas ļauj iet uz priekšu?
S. C. Nē, katru dienu nav tāda enerģija. Man ar Dievu ir normālas attiecības – es esmu dzīva un manī ir dzīvība. Spēks un dzīvība, jā, bet man ir arī nogurums, bet tad es naktī paguļu, palūdzos, un atzīstu – viss, es vairs nevaru, un tad no kaut kurienes nāk spēks. Bieži vien ir tā, ka nav gudrības, ko darīt un tad es saku: “Lūdzu, palīdzi Dievs, man vajag gudrību!” Un, pēkšņi, lādīte, atmiņas procesors, kaut kas smadzenēs atveras un parādās gudrība (smejas).
Tad Tu dodies no viena šāda mirkļa uz nākamo?
S. C. Jā. Es redzu mazas, sīkas lietiņas un tās mazās sīkās lietiņas iepriecina. No daudzām mazām lietiņām veidojas lielās lietas (priecīgi).
Kas Tevi šodien iepriecināja?
S. C. Es izmeklēju karavīru, kas tika ievainots, kuram ir kontūzija, bet smadzeņu satricinājuma nav. Viņš vakar izmisīgi pa rāciju sauc un sauc, un neviens neatsaucās. Izmisumā viņš saka: “Vai te vispār kāds ir?” Es viņam saku: “Jā, es tevi dzirdu!” Viņš atnāk manā kabinetā un raud, un saka paldies. Es viņam saku, ka man bija sajūta, ka viņš bija kā tuksnesī, kā Jēzus tuksnesī, kas sauc. Viņš saka, nē, Tu man biji kā Dievs, paldies Tev, ka atsaucies. Viņš raud un man asaras. Mums abiem asaras un prieks, un samīļošanās. Tas dod lielu spēku iet tālāk. Cilvēcība. Būt cilvēkam un palikt cilvēkam traģiskos apstākļos.
Es reizēm lamājos un kliedzu, jo savādāk nevar (smejas). Tad es saku: “Ai, Dievs, piedod, bet vajadzēja!” (smejas)
Kāda ir Tava rota un pienākumi pret viņiem? Tu esi arī garīgs atbalsts tiem, kam esi blakus, ne tikai dziedē ievainotās miesas?
S. C. Ir bijis tā, ka es aizeju pie komandiera un redzu, ka arī viņš ir vājuma mirklī. Tad es saprotu, ka pie viņa nevar neko saņemt. Ir bijis tā, ka pie manis vēršas, bet man nav pie kā vērsties. Labi, ka man Latvijā ir atbalsta grupa. Ģimene, labi draugi. Ir jāskatās, kuram ko izstāstīt, kuram labāk neko nestāstīt.
Rotā es esmu kā mamma, jo te ir ļoti jauni puiši, te ir 23-25 gadīgi. Viens karavīrs man saka, o, mamma! Es saku, kāda tev mamma! Viņš saka, bet mana mamma ir 10 gadus jaunāka par tevi! (smejas) Es saku: “Labi, labi!”
Es atbildu arī par ēdiena kvalitāti, arī par to, lai viņi nenosalst. Tāpēc es arī vienmēr, ja cilvēki prasa par sūtīšanu, saku, lai sūta roku un pēdu sildītājus, jo tie ļoti ātri aiziet.
Mūsu rota ir 150 cilvēki. Protams, ir arī cilviliedzīvotāji un karavīri no citām rotām un bataljoniem, kas pie manis iegriežas. Vēl ir sadarbība bataljonu līmenī. Populāra es esmu! (smejas) Un, mani ieraugot, galvu negriež un lapās nelaižās! Ir karavīri, kuriem ir jāguļ un jāatpūšas, un jāpilda, ko esmu likusi, bet, ja viņi to nav darījuši, tad tie ir tie, kas laižās lapās, lai nedabū no manis pa ausīm! Es taču redzu, kurš zāles ir dzēris, kurš saka, ka nekas viņam nepalīdz. Pēc kāda laika sanāk ieiet viņa mājās un skatos – pilns ar zālēm! Tad viņi tā klusu nolaiž actiņas. Es saku, nākamreiz dabūsi ar koku! Viņš saka – sarunāts! Un nākamreiz nenāk! (smejas) Atnāk citu reizi. Ir visādi! Ir arī tā, ka neuzticas, nu, ko tu tur sievišķis vispār saproti. Tad es nolasu “morāli” un paskaidroju, un tad jau redz, ā, nu, jā, šī jau saprot! (smejas)
Ikdiena un daudzas situācijas mēdz būt smagas un tumšas, kas ir tas, kas notur pie prieka?
S. C. Ir jau arī gaišas dienas. Ne jau katru dienu ir ievainotie. Ne katru dienu ir nogalinātie. Atnāk karavīrs ar ievainojumu. Un es viņam saku, bet paskaties, Tev tur tikai šķemba ir kājā, Tev kāja nav norauta. Ir tikai šķemba, tas taču ir ļoti labi! Esot tajā situācijā, kādā Tu biji, tas ir ļoti labi – un, viņš paskatās no otras puses. Dzīves rūdījums, kas man ir, arī strādājot medicīnā, es teiktu, tas nav mākslīgs optimisms, bet riska situāciju izvērtēšana un apzināšanās par to, kas varēja notikt un kas notika. Man ir bijis, ka vēlāk, pēc kādas situācijas, trīc rokas un kājas. Es ik pa laikam pārdomāju to, kā mūs saspridzināja. Nezinu, kā mēs palikām dzīvi. Arī, braucot ar ātrajiem, ar evakuācijas mašīnu, pa mums artilēriju laida, pilnīgi visa mašīna nodrebēja, bet pa mums netrāpīja.
Man bija atvaļinājums un es paliku vienā vietējā Vasarsvētku draudzē. Paliku pie viņiem, tur pie baznīcas ir kā viesnīciņa – guļamistaba, virtuvīte, pieņemšanas istaba. Es paliku tur, es pat negāju uz bistro, jo ir taču vietējie, kas koriģē uzlidojumus. Un tad spridzina pa kafejnīcām. Karavīriem finansējums tomēr ir lielāks, kareivis iet veikalā, kāds noziņo, un pēc tam pa to veikalu bliež. Man gribās saglabāt dzīvību un es lieki neraustu runci aiz ūsām. Ja ir iespējams izvairīties, tad es labprāt izvairos – tas ir riska menedžments. Es cenšos staigāt bruņuvestē, bruņucepurē, kur vien tas ir iespējams, lai saglabātu savu dzīvību. Nevis tāpēc, ka domāju, ka mani nogalinās, bet drīzāk tas ir par to, ka es varētu kaut ko izdarīt, bet manis vairs nebūtu. Atbildība ir liela. Arī atbildība dod spēku un prieku. Tāda es esmu, varbūt pasista.
Vai Tu domā par atgriešanos Latvijā?
S. C. Es jebkurā brīdī varu aizbraukt uz Latviju, bet mana atbildība ir liela. Bataljona galvenais komandieris saka, Semī, mēs pat nevaram savu rotu iedomāties bez tevis. Vairāk kā gadu es šeit tomēr esmu, un esmu saaugusi ar savu rotu. Iesākumā gāja ļoti grūti. Standarti, sapratne – grūti. Bija puņķi un asaras, un es domāju, priekš kam to? Palēnām, palēnām viss aizgāja un ir kārtībā. Atgriezties man vajadzētu 2025. gada 31. janvārī, jo jāpabeidz rakstīt maģistra darbs vēsturē.
Laiks vēl ir!
S. C. Nu, ja! Bet, es ceru, ka līdz tam laikam karš jau būs beidzies.
Lai Dievs dod!
S. C. No Tavas mutes, Dieva ausī!
Zini, kas man dod mieru? Tas, ka sātans nevar vienlaicīgi būt visur. Viņa darbinieki ir viskautkur, bet viņš nevar būt visur, un tas dod milzīgu prieku, labsajūtu. Bet, Dievs ir visuresošs. Un visu zinošs. Reizēm kauns par to, ka viņš ir visuzinošs (smejas).
Prieku man dod arī dažādas atmiņas. Igauņi un latvieši noorganizēja tādas mobilās pirtis. Mašīnu mobilās pirts, veļas mašīna, duša. Mums ir uzlidojumi, un es esmu pirtiņā, apgūlusies uz lāvas. Šausmīgi tie uzlidojumi! Es tur guļu kaila un domāju, ja tagad iespers pa to pirtiņu, es ar visiem tiem karstajiem akmeņiem kaila uzlidošu gaisā, tas gan būtu baigais skats! Un, ik pa laikam tās domas atceros, un vienkārši nāk smiekli.
Vienreiz reaktīvās lidmašīnas virs galvas, un es jau nezinu, vai tie ir krievi vai ukraiņi, tas viss notiek tik ātri. Tu aizturi elpu, mute paliek vaļā, un pēc tam nodomā, varbūt ķiveri uzvilkt? Bet, ķiverei jau netiek tā uzreiz klāt, bet, redzi, tomēr padomā, varbūt uzvilkt. Ja tā ir aviācijas bumba, tad, ej taču tu, ar savu ķiveri! Tad es tā domāju, pag, bet, ja tie būtu krievi, viņi vispirms izšautu raķeti un pēc tam lidotu pāri, tā ka, laikam, ukraiņi. Izrādās, divas ukraiņu reaktīvās lidmašīnas. Es trīcēju, drebēju, bija šausmīgi. Domāju, viss, ir pēdējā minūte. Tanī brīdī tikai spēj aizturēt elpu, un mute vienkārši paliek vaļā, un sastingusi sēžu, pat padomāt nevaru. Ik pa laikam atceros, sēžu un smejos. Īpaši izmisuma brīžos. Varbūt tas ir psihes aizsardzības mehānisms. Kad ir kaut kas traģisks, tad prātā nāk smieklīgais.
Tev Visu laiku jābūt gatavībā uz faktiski jebko?
S. C. Jā, tā ir. Pakausī visu laiku jābūt gatavībā un ir neliels stress. Un, es neesmu nekad atslābusi. Esmu nedaudz “uz nerva.” Katram ir savs. Katram savi talanti un vieta, kur darboties, un tur neviens, neko no tā, kas mums dots, nevar izdarīt. Tāpēc, tā ir vieglāk.
Ko Tu vēlies teikt mums, kas mierīgi sēžam savā māju komfortā?
S. C. Sēžiet! Sēžiet savā mājas komfortā, nopietni! Man nav nekādu iebildumu, bet aizlūdziet par mums! Nesiet to upuri lūdzot. Ļaunums nevar pastāvēt mūžīgi. Ir ļoti daudzas reizes, kad kāda granāta nav uzsprāgusi un mēs palikām dzīvi. Es nezinu, kā mēs palikām dzīvi, jo tā māja tur vairs nav. Kad mūs aizvilka projām, jo es jau pati biju kaut kādā citā realitātē, pārlaimīga un galva eiforijā, jo sprādziens, kas bija 3 metrus no manis, bija drausmīgs. Tas nav joks. Sēdēju virtuvē un sienas vairs nav. Kad mūs aizveda prom, un pēc nākamajiem sprādzieniem, to māju vairs nav, bet mēs esam dzīvi. Tātad, ja jums ir ērti, tad esiet tur un, ja varat padalīties ar savu ērtumu, teiksim, finansiāli – padalieties vai aizlūdziet. Mums vajag ieročus, bet tos jau nekārto “latvietis parastais”, kas sēž mājās. Arī ērtumā vajag vismaz sapratni, ka mums vajag ieročus, jo karu nevar citādi atrisināt. Var meklēt diplomātisku veidu, bet, kā iespējams runāt ar Putinu? Kamēr viņam ir fizisks pārsvars gan ieroču, gan cilvēku ziņā, tur tikai Dievs un viņš vienīgais var iejaukties. Ja Krievijas pareizticīgās baznīcas galva baznīcā sludina, ka
vajag slepkavot ukraiņus, ka tā ir liela svētība, un, ka ieroči nāk no Dieva, un tā tālāk, ja baznīca to sludina… protams, es varu teikt, viņš ir čekists, jo viņš tāds ir un nav no Dieva, bet šeit tā ir oficiāla baznīca, kas to sludina Krievijas iedzīvotājiem. Ja saka, ka slepkavot ukraiņus ir pareizi, ka tas ir Dieva darbs, tad ir jābūt pretspēkam. Ir jāaizlūdz.
Senos laikos, kad es biju “Jaunatnē ar misiju”, protestantiskās baznīcas vairāk runāja nevis darīja. Var kritizēt Māti Terēzi kā tieši notika viņas darbība un rūpes par cilvēkiem, bet tomēr, tas praktiskais man ļoti pietrūkst. Man pietrūka tas, ka nevis tikai runā par Dieva mīlestību, bet praktiski palīdz. Kur ir nabadzība – tur ir jāpalīdz! Nevar tikai ērti sēdēt un runāt, bet nespēt uztaisīt zupas virtuvi. Es četrus gadus Rīgā ar Mātes Terēzes māsām katoļu baznīcā gāju palīdzēt. Spēlēju ģitāru un palīdzēju zupas virtuvē, un kā māsiņa aprūpēju brūces, sūtīju cilvēkus uz slimnīcu. Taisījām uzvedumus, visu ko darījām. Tur bija daudz ielu bērni, liela nabadzība. Tur manī radās dzīvība. Viens ir, ka mēs runājam par Dieva mīlestību, par nabagiem un bagātiem, bet otrs, ka mēs reāli palīdzam un kalpojam. Es varu sludināt, bet tikai, ja tas ir kopā ar praktisko. Teoriju vajag, akadēmiskas zināšanas ir kā rokas, bet ir jābūt praktiskajai daļai. Tādā ziņā, es arī karu uzskatu par sirdsapziņas jautājumu. Es nevarēju savādāk. Mani draugi arī zina, ka es nevaru savādāk. Ja es redzu, ka ir netaisnība, un tāpēc es esmu diezgan daudz ienaidniekus un labus draugus ieguvusi tās attieksmes dēļ, jo, ja ir netaisnība un nepatiesība, es pateikšu. Es pateikšu, tā, lai saprot (smejas)!
(Intervija un transkripcija: Arta Skuja)