Lielā piektdiena
Jāņa evaņģēlijs 18. un 19. nodaļa
mācītāja Urzula Glīneke
.
Edinburgas Universitātes kapelānu dienestā, kur es strādāju, kāds bija atstājis nelielas brošūras. Tajās bija vēstījums, kam es agrāk ticēju – Jēzus nomira par mūsu grēkiem: “Dievs radīja pasauli. Cilvēki grēkoja, un tāpēc tika atšķirti no Dieva. Tāpēc mēs esam pelnījuši mirt un mocīties ellē mūžīgi. Bet Jēzus nomira un pie krusta samaksāja par mūsu grēkiem. Tici tam un topi glābts!”
Es vairs neticu šim vēstījumam. Es ticu, ka Dievs mīlot radīja pasauli — Visumu, Zemi un visas dzīvās būtnes. Arī mūs, cilvēkus. Es ticu, ka Dievs bija klātesošs un darbojās dabiskajos procesos: Visumam izplešoties un evolūcijai attīstoties brīnišķīgi un daudzveidīgi. Taču es neticu, ka Jēzus ar savām ciešanām un nāvi pie krusta “samaksāja” par mūsu grēkiem. Pirmkārt — kam viņš maksāja? Velnam? Es neticu personalizētam ļaunumam. Ļaunums ir mūsu izvēlēs: alkatībā un vardarbībā, tajā ko mēs, cilvēki, nodarām viens otram un dabai. Tas ir tajā, ko izvēlamies darīt vai nedarīt. Tas ir tajā, kā mēs apspiežam citus cilvēkus un postām savu planētu, uz kuras dzīvojam.
Vai Jēzus maksāja Dievam? Kāds Dievs tas būtu?! Dievs, kurš pieprasa paša Dēla spīdzināšanu, ciešanas, pazemojumu un nāvi, lai samaksātu par to, ka “mūsu grēki Viņu aizvaino”, kā gadsimtiem tika domāts? Tas ir feodāla kunga tēls, nevis Dieva tēls, ko sastopam un iepazīstam Jēzus dzīvē un mācībā.
Tagad es ticu, ka Jēzus nomira tāpēc, ka viņa dzīve un mācība daudziem bija neērta, tāpēc viņu nogalināja. Viņš nomira mūsu grēku dēļ, nevis par mūsu grēkiem. Es ticu, ka Dievs nāca uz Zemes, pie mums, cilvēkiem, jo Dievs gribēja būt ar mums. Dievs gribēja būt viens no mums un dalīt mūsu prieku un sāpes, mūsu dzīvi un mūsu nākotni. Jēzus — Dievs Ar Mums — iesāka kustību, veselu pārmaiņu lavīnu. Nu, iespējams, viņš to nesāka; tā jau bija klātesoša. Ikviens misionārs ar atvērtu sirdi un prātu atklāj, ka Dievs jau ir pie cilvēkiem, pirms misionārs ierodas, un darbojas pasaulē; tāpat Dievs bija ar mums arī pirms Jēzus piedzimšanas. Dievs bija dabā un visā radībā, Dievs bija ebreju Rakstu gudrībā un līdzcietībā, bet arī citās kultūrās, reliģijās un stāstos. Dievs bija draudzībā pasniegtā rokā, kas izstiepta pāri visām atšķirībām; Dievs bija laipnībā un dāsnumā, kas parādīta svešiniekam — un vēl daudzviet citur, dažādos apstākļos.
Jēzus nāca pasaulē kā ievainojams, bezpalīdzīgs bērniņš. Viņš piedzima kūtī silītē, jo citur viņam nebija vietas. Viņš kļuva par bēgli, jo viņam draudēja vardarbība un nāve, ko bija ieplānojis despotisks valdnieks.
Kā kalps, kas aprakstīts Jesajas grāmatā, viņš auga kā asns, kas izlaužas cauri cietai, sausai, izkaltušai zemei. Viņš tika apspiests, nicināts, un galu galā nogalināts. Bet viņš tika arī mīlēts. Viņš nesa vēsti par brīvību gūstekņiem, par dzimumu līdztiesību, par taisnīgumā sakņotu mieru. Jēzus mācīja un dzīvoja vēsti, kas deva cerību apspiestajiem. Tā bija vēsts, kas traucēja, bija neērta un pat bīstama tiem, kam piederēja lauvas tiesa varas un bagātības — politiskajiem un reliģiskajiem vadītājiem. Un tāpēc Jēzu nogalināja.
Lasot Lielās piektdienas tekstus — Jāņa evaņģēlija 18. un 19. nodaļu, kā arī stāstu par kalpu Jesajas 52.–53. nodaļās un 22. psalmā, mana sirds piepildās ar mīlestību pret šādu cilvēku. Es domāju par Jēzu, bet arī par daudziem citiem. Cik bieži cilvēki, pret kuriem izturas kā pret Jesajas aprakstīto kalpu, ir tie, kas dod tik daudz — pat izmaina pasauli. Cilvēki, kurus uzskata par niecīgiem un bez ietekmes; cilvēki, par kuriem domā, ka viņiem nav ko dot, bet bieži viņi ir vislielākie devēji. Reizēm — tikai ikdienas sīkumos, un arī tas ir ļoti svarīgi.
.
Ilustrācija: Krusta koks – Dzīvības koks, Arta Skuja 2026
