Mūžīgs prieks klās viņu galvas
Jes 35:1-10; Ps 146:5-10 (vai Lk 1:46b-55); Jēk 5:7-10; Mt 11:2-11
Daina Mežecka, LLSTA
Ko mums šī gada Adventē atnes trešās svētdienas teksti? – Tie, jau ar pašu pirmo sākot, izgaismo varen plašu “skatuvi” mūsu acu priekšā.
Jesaja, tēlojot tā Kunga atsvabināto pārnākšanu mājās Ciānā, uzrunā visus klātesošos un uzsauc tiem: “Lai līksmo tuksnesis un izkaltusi zeme, lai kailatne priecājas un plaukst [..], plauktin lai plaukst un līksmot lai līksmo ar dziesmu!” – Jā, jā, viņš tiešām uzrunā visus klātesošos, ne tikai ļaudis vien. Tā nu radība, kas bez acu un ausu, ir aicināta stiprināt, uzrunāt slābanos mūs, kas tobrīd esam ar “nogurušām rokām” un “ļodzīgiem ceļiem” (Jes. 35: 1-3). Tobrīd. Varbūt arī šobrīd.
Pravietis apsola, ka klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs. Ka tuksnesī ūdeņi uzbangos un kailatnē straumes. Izvirdīs! Sazaļos! Kuplos! – Kas par dārdošu himnu, kāda neprātīga prieka deja! Cik satricinoši un neaptverami ir iztēloties to, ka cilvēku gaviles reiz izskanēs vienotā dziesmā ar visu radību!… – To radību, ko mēs dēvējam par dabas stihijām, kuru priekšā jūtam bijību un bieži izbīstamies gluži tāpat kā cilvēki Jesajas vai vēl senākos laikos. Taču šinī vārdu gleznā mēs līksmojam kopā. Tai dziļajā vienotībā un sapratnē, kas vedina atminēties neatminamo un domāt par kādu Dārzu. Neatminamu un dziļi ilgotu. Dārzu, kurā cilvēks vēl nebija atsvešinājies no sava Radītāja un pārējās radības. Kurā gavilēja ar tiem kopā.
Šķiet, ka ne vien Jesajam nākotnes pravietojuma vārdi aizgūtnēm vēlušies pār lūpām, bet arī tulkotāji teju vai sacentušies, šo ainu aprakstot: kur vieni uzsver, ka ūdeņi izvirdīs un uzbangos un zāles un niedrāji kuplos, tur otri – iepriekšējā tulkojumā – vēstī, ka tas viss svelošā smiltī notiks. Un ka šais pārvērtību mutuļos… taps līdzens un drošs ceļš. Dieva tautas ceļš, kurā pat neprašas nevarēs apmaldīties. – Cik iedrošinoši, vai ne!
Un pravietis turpina izgaismot ceļu un tā mērķi – Ciānu, kurp atsvabinātie steigsies ar gavilēm, un “mūžīgs prieks klās viņu galvas” (Jes. 35:10).
Apstājies šeit un apdomā, kā īsti tas varētu būt – kad prieks apklāj galvu? Tai jābūt labai sajūtai – ja reiz ir runa par prieku. Tiktāl skaidrs. Taču tieši kādas varētu būt šīs izjūtas?
Toreiz izraēlieši tuksneša tveicē varbūt to iztēlojās kā veldzējošu paēnu pār galvu? Kādas sajūtas nāk prātā Tev, drēgnā un tumšā decembrī?
Man prieks drīzāk saistās ar siltumu. Kā ziemas dienā sajust saulīti sejā. Ilgi nebijušu, sen gaidītu. Vai vasarā, ar riteni braucot, sajust maigu, siltu vēju plūstam pār galvu. Savukārt maniem melnajiem kaķīšiem – brālīšiem, kā izskatās, prieks var nozīmēt tiklab stundām ilgu gulēšanu vienam otra līkumiņā, kā pārtapšanu viesuļvētrā “Astoņkājis”, lai drāztos neprātīgā ātrumā pāri jebkam ar mērķi noķert brāli.
Pravietis sola vēl ko vairāk par spēcīgu mirkļa aizrautību. Viņš ļaudīm ar izmisušām sirdīm un ļodzīgiem ceļiem vēstī par mūžīgu prieku pār viņu galvām. – Pār mūsējām.
“Mūžīgs prieks klās viņu galvas, tos pārņems līksme un prieks.” (Jes. 35:10b)
Vai tu spēj iztēloties sevi, šim paredzējumam piepildoties? Kā tas tev izpaustos, ja īstenotos šeit un tagad?
Pamēģini uz mirkli iztēloties savus draugus, mūžīga prieka apklātus, līksmes pārņemtus! – Visintrovertāko no taviem draugiem vai radiem. Un – visbrāzmaināko.
Kas tas ir, kas pār mums izlīs, kad būsim pārnākuši Apsolītajā zemē? Kad būsim sasnieguši Piepildījumu pie Dieva, kas nācis mūs glābt – pirmajos Ziemassvētkos un nāk joprojām ik dienas (Jes. 35:4b). Kā gan mūs apklās mūžīgais prieks? Ar ko tas rezonēs katrā no mums?
No Jesajas grāmatā lasāmā šķiet, ka šis prieks nāks pār mūsu galvām no ārienes. Un tomēr… – Nu, nevar tas būt kas ārējs vien, jo kurš gan mēs spētu mūžīgi staigāt ar svešķermeni ap galvu?! Lai vai cik bezķermenisks tas nebūtu… – Kas manī būs tas, kas atsauksies šim mūžīgajam priekam, to atpazīs un ar to saplūdīs vienā veselumā?
“Uz mūžiem.” – Tas ir pavediens, kas savij kopā vairākus šīs Adventes tekstus. To atrodam gan Jesajas grāmatā, gan 146. psalmā, un to, dvēselei augsti teicot Kungu un garam gavilējot par Dievu, savu Pestītāju, skandē Marija savā slavas dziesmā (Ps. 146:6b; Lk. 1:55). Tā ir mūsu Debesu Tēva, mūžīgā Dieva, atpazīšanas zīme: labais, kas nāk no Viņa, paliks uz mūžiem. Paliks spēkā uz mūžiem.
Ir bijuši laiki, kad šis apsolījums “uz mūžiem” tika nests visiem redzamā veidā, sargāts un lolots Derības šķirstā. Tomēr Derības šķirsts kādudien tika nolaupīts.
Šīs Adventes teksti turpretī liecina par kādiem citiem šķirstiņiem, dārgumu lādītēm, kas tika nosargāti un no paaudzes paaudzē pārmantoti. Kā mazas, kabatā paslēpjamas dozītes, ko tev neviens nevar atņemt, jo nepamana. Vai kā Krievijas cara laiku zelta naudas gabals, saukts par “nikolaju”, ko savulaik kāda manas dzimtas sieviete esot iepinusi matu copē, dodoties bēgļu gaitās. – Un katrā šādā dozītē pa apsolījuma vārdiņam, pa labās vēsts sēkliņai tika nodoti no paaudzes paaudzē un ar Dievpalīgu nosargāti arī cauri visām kailatnēm un svelošām smiltīm.
Mūžīgā Dieva solītais paliek spēkā uz mūžiem. Šī pārmantotā, Dieva Gara un cilvēku nosargātā mūžīgā labā vēsts ļauj Marijai, vēl pavisam jaunai sievietei, runāt visu paaudžu vārdā – gan aizgājušo, gan turpmāko, kas “no šā laika” teiks viņu svētīgu (Lk. 1:50, 55, 48b).
Marijas slavas dziesmā ieskanas visu iepriekšējo paaudžu vēstnešu, labās vēsts sargātāju balsis, un tai pievienojamies arī mēs. Jo tas patiešām ir tiesa, ka
Kungs nāk mūs glābt,
Viņš iztiesā apspiestos,
dod maizi izsalkušajiem – jā, “piepilda tos ar labumiem”!
Viņš atbrīvo gūstekņus,
atdara acis aklajiem,
atraisa mēmo mēles,
atdara nedzirdīgo ausis,
dod klibajiem lēkāt gavilēs,
pieceļ nomāktos,
mīl taisnos – paša taisnotos.
Viņš pasargā svešinieku,
pieceļ kājās bāreni un atraitni,
paaugstina pazemīgos,
izklīdina sirdsprātā lepnos
un varenos nogāž no troņiem (arī tad, ja šobrīd tas vēl nav līdz galam īstenojies).
“Kā Viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa dzimumam uz mūžiem.” (Jes. 35, Ps. 146, Lk.1, ieskaitot LK.1:55.)
Dod mums, mīļais Dievs, redzīgas acis Tavu darbu ieraudzīt, Tava prieka mirkļus pamanīt un pateicībā Tev līdzdarboties – šinī Adventē un vienmēr. Dod mums, pārgurušiem, skrienošiem, nenorimušiem, to līdzeno ceļu, kur pat nepraša nevar apmaldīties. Līdz mūžīgs prieks klās mūsu galvas, un mūs pārņems līksme un prieks.
Nāc, Kungs Jēzu!
…
Ilustrācija: Arta Skuja