Saruna ar Dr. Kristīnu Ēci, par viņas pavasarī aizstāvēto doktora disertāciju “Pirmās misionāres no Kurzemes un Vidzemes – viņu devums sieviešu lomas izpratnē baznīcā un sabiedrībā no 1896. līdz 1926. gadam.
LLSTA: Tu sāc savu pētījumu ar pašām pirmajām misionārēm, 19.gs. beigās. Kāds ir fons un konteksts? Kā viņām rodas iespēja misijas darbam, un kas ir viņu pamudinājums?
Kristīna Ēce: Patiesībā grūti pateikt, jo pietrūkst materiālu, lai saprastu, teiksim to, kāpēc Hildegarde Procela pēkšņi izdomāja un aizbrauca, nekur nav tādu materiālu, kas apliecinātu, ka viņa piedzīvoja, nezinu, kaut kādu, zibens spērienu vai ko tādu, ka saprata, un viss, es un tagad braukšu! Es domāju, ka viņas būtu varējušas dzirdēt par tādu iespēju, jo citur jau tas notika – Anglija un Amerika sūtīja sievietes misionāres jau krietni agrāk.
19. gadsimta vidū, Leipcigas misija strādā Indijā un tur radās jautājums par sievietēm, kā aizsniegt sievietes? Viņi sāka saskatīt, ka vīrieši nevar aizsniegt viņas, ka tam ir vajadzīgas sievietes. Es saprotu, ka Leipcigas misija bija viena no tām pirmajām, kas sāka runāt par to, ka ir nepieciešamība pēc sievietēm misijā.
Tas ir luterāņu baznīcas kontekstā?
K.E. Jā, tieši tādā kontekstā. Tur, kur ir angļu un amerikāņu misionāri, tur ir anglikāņi, tur ir metodisti. Bet es skatījos tieši uz luterāņiem, jo luterāņi bija pirmie, ja neskaita katoļus, kas sūtīja misijā no Latvijas teritorijas. Baptisti tajā laikā vēl tika vajāti, un attiecīgi, pirms tam, no Brāļu draudzēm nav liecības, ka kādu no Latvijas būtu sūtījuši.
Kurzemei un Vidzemei bija vislabākais kontakts ar Leipicigu, kas tad arī bija pirmā vieta, kur sākt meklēt. Pirmā misionāre no Latvijas ir Hildegarde Procela, un tātad Leipcigas misija sāka sūtīt sievietes un viņa aizbrauca. Tas bija 1896. gadā, kādus piecus, sešus gadus pēc tam, kad pirmās sievietes vispār ir kaut kur bija aizbraukušas. Noteikti viņa bija padzirdējusi, ka kāds kaut kur brauc, un domāju, ka viņai tas likās interesanti, aizraujoši. Viņai nav tāds īpašs atgriešanās stāsts ar kaut ko vienreizīgu, spilgtu. Tāds stāsts ir Augustei Vietniekai un Lilijai Otīlijai Grīviņai. Hildegarde vienkārši saka, jā, es vienmēr esmu ticējusi, enmēr esmu sekojusi Dievam. Tagad, lūk – sekojot aizdevās uz Indiju.
Kur viņas sagatavoja misijas ceļam?
K.E. Vīrieši, tāpēc, ka viņi bija tika ordinēti – kā misionāri, ordinēti mācītāji, viņiem jau bija teoloģiskais grāds, un Leipcigā apguva kaut kādas pamatlietas. Viņi patiesībā uzreiz varēja braukt uz Leipcigu un tur mācīties teoloģiskajā seminārā. Mācījās četrus gadus – tāda konkrēta izglītības programma, tai skaitā valodas un daudz kas cits, un tad beigās viņus ordinēja. Sievietēm ne Leipcigas misijā, ne Bārmenes misijā, tām divām senākajām Vācijas misijām, kuras aplūkoju, nebija formāla apmācība. Tas, apmēram bija tā – tad tu atbrauc uz Leipcigu, iepazīsties ar mums, iepazīsties, kā mēs te strādājam, apskaties, kādā valodā tur tie cilvēki runā un laimīgu ceļu! Trīs, četri mēneši. Un viss.
Vai viņas tika sūtītas kā papildinājums vīriešiem misionāriem?
K.E. Īsti nē. Viņas tika sūtītas kā skolotājas. Tas arī bija tas uzstādījums, jā, ka šie vīrieši ir mācītāji, un tātad viņiem ir sava kalpošana. Svētdienas skola vai īstā skola, internātskola, tā tad būtu sieviešu atbildība, it sevišķi mācīt mazākos bērnus.
Faktiski uzdevums evanģelizēt jau, tik vai tā, tiek atstāts vīrietim?
K.E. Jā, protams. Bet, sieviete ir tā, kas pievilina citas sievietes. Viņas brauca kā skolotājas un mācīja gan vispārizglītojošos priekšmetus, gan, protams, arī Bībeles mācību, tā kā tādā ziņā arī ar bērniem un sievietēm arī tur notika evaņģelizācija. Sievietes evaņģelizē sievietes, ja vīrieši netiek klāt.
Tad sanāk, ka evaņģelizācijas bāze faktiski ir šo sieviešu personīgā Dieva pieredze, nevis kaut kādas akadēmiskas teoloģiskas zināšanas?
K.E. Jā, noteikti.
Un, kur tas viss atspoguļojās – vai viņām bija dienasgrāmatas, vai bija jāraksta atskaites?
K.E. Atskaites, jā. Bet zini kā ir ar atskaitēm – tās jau ir selektīvas, raksta to, ko vajag. Vai to par ko lepojies. Tu jau neraksti – viss ir slikti. Varbūt tu raksti, viss ir slikti, bet ar Dieva palīdzību man viss labi izdevās, un tagad viss ir labi.
Dienasgrāmatu diemžēl nav, tādas personīgākas vēstules visvairāk ir Annai Irbei.
Hildegarde aizbrauca no Latvijas 1917. gadā, viņa palika neprecēta. Viņa dzīvoja ar māsu, kas arī bija neprecēta. Tātad, kas palika pēc viņas, tas nav atrodams. Viņa atgriezās Latvijā, bet kad devās prom no Latvijas uz Vāciju, pēc tam saikni ar Latviju neuzturēja.
Viscerīgākā šajā ziņā likās Elizabete Zēzemane, kas bija ordinēta diakonise. Pēc kalpošanas viņa aizdevās uz Vāciju un dzīvoja konventā, tur es atradu kādus arhīvu materiālus, bet diemžēl atkal dienasgrāmatu nav. Kas, protams, ir žēl, jo dienasgrāmatas, tās būtu tās, kurās godīgāk visu stāsta, kas un kā notiek, bet, nu, diemžēl nav.
Par Grīviņu ir zināms, ka viņa atbrauca atpakaļ uz Latviju, tad apprecējās, viņiem bija bērns, bet kara laikā aizgāja bojā. Tā kā arī tur visa tā dzimta izbeidzās. Varbūt ir kādi attāli radinieki.
Tādā ziņā Annai Irbei ir visvairāk materiālu. Arī žurnāls “Ārmisija”, kur, protams, viss stāstījums jau ir rediģēts. Ja viņa ko sūtīja tēvam, to slikto vai personīgās lietas izņēma ārā. Kad biju Anglijā, atvedu uz LELB arhīvu kādas 50 vēstules, ko viņa bija rakstījusi Violetai Stīvenai. Vēstules ir rakstītas angliski, rokrakstā. Būtu interesanti tās lasīt. Tās rakstītas jau tad, kad viņa ir beigusi kalpošanu, bet joprojām vēl dzīvo Indijā. Tā kā, nu, tas atkal varētu būt tāds interesants, jauns, vēl neredzēts, materiāls, ber pagaidām man nav bijis laika tās lasīt.
Kaut kādā veidā tās personības tomēr esi varējusi rekonstruēt?
K.E. Nu, nedaudz. Mana mīļākā varone ir Auguste Vietnieka, tāda šerpa dāma.Viņa nāk no Viļķenes, no Limbažu puses. Viņas tēvs bija pagastskolas skolotājs, bet tēvs nomira, kad viņai bija deviņi gadi. Ar skolotāju, tāpat kā ar mācītāju – mācītāja vairs nav, tad tev jāatvadās no mācītāja mājas. Viņiem bija jāizvācās no skolotāju dzīvokļa. Pārcēlās uz Rīgu un tad viņa sāka dzerstīties pa bāriem un tādā stilā. Mamma arī nomira, kad Augustei bija 14 gadi. Jādzīvo, jācīnās.
Kaut kad, vienā brīdī, viņai nāk tāda spēcīga grēkapziņa – ko es daru, viss ir slikti, māte mirst un es staigāju pa bāriem. Auguste ar to vainas sajūtu īsti nezina, ko darīt. Brālis, kas bija vecāks par viņu un strādāja par skolotāju Rēvelē, saka Augustei, brauc pie manis. Tās pārējās dāmas bija pabeigušas labas ģimnāzijas, viņām uzreiz bija mājskolotājas tiesības, bet Augustei labā ģimnāzija nesanāca. Tomēr brālis saka, mācies! Noliec mājskolotājas eksāmenu, būs tev labāka dzīve! Tām, kas labajās ģimnāzijās bija gājušas, tās varēja likt mājskolotāju eksāmenu tādā valodā, kā bija mācījušās. Tātad Hildegarde un Elizabete to darīja vācu valodā. Lilija Otīlija Grīviņa, tāpēc, ka viņa mācījās ģimnāzijā krieviski, tad viņa krieviski kārtoja eksāmenu. Auguste bija mācījusies vācu arodskolā Rīgā, bet, ja tu eksternā kārto to eksāmenu, tev valsts valoda “po ruski.” Bet viņa nezina un tad divus, trīs gadus mocījās, kamēr iemācījās. Viņa arī to rakstīja savās atmiņās, ka bija šausmīgi grūti un sarežģīti. Beigās viņa to eksāmenu nolika un varēja kļūt par mājskolotāju. Vietas, uz kurieni brauc gan Hildegarde, gan Auguste, ir pie Pievolgas vāciešiem, kur ir vācu kolonijas. Tur Auguste satika mācītāju Albēru, kurš viņu tā kā ievirzīja pareizā virzienā. Un viņai teica – Kristus ir tas, kurš tev piedod, labi, tu nevari atgriezt atpakaļ pagātni, bet, re, kur tev ir piedošana. Tas viņai dod tādu brīvību un apziņu, ka tagad kaut kas ir jādara. Un tad viņai pirmā doma, ir – braukšu uz Sibīriju pie katordznieku bērniem, jo, kaut kas taču ir jādara. Tas mācītājs viņai saka – pagaidi, ja tu gribi kalpot, kā būtu ar ārmisiju? Viņa saka, jā, labi.
Galu galā, Auguste misijā nokļuva Indonēzijā. No Indonēzijas bija paredzēts atvaļinājums vienreiz pa 10 gadiem. Indonēzija ir pasaules otrā galā, tu esi aizkļuvis līdz Indijai, un tad tev vēl ir apmēram tikpat daudz, kamēr tu aizkļūsti tur tālāk, tā kā viņa jau zināja, ka brauc uz ilgiem gadiem.
Viņa tāda izdarīga dāma, viss labi veicās, bet tur ir priekšnieks, kas ir tāds ļoti patriarhāls un nepatīkams. Viņai uzdeva uzdevumu izveidot skolu ciematā. Auguste saka, labi, dodos un daru. Jāpārliecina cilvēki, jāstāsta, kāpēc skola ir vajadzīga, gan, protams, jāsludina arī evaņģēlija vēsts. No sākuma viņa raksta – te bērni mūk un vecāki tos slēpj. Nekāda skola, nekas tur nesanāks, bet pēc trim mēnešiem vecāki sāk uzticēties. Viņai izdodas izveidot tās skolas, viss notiek un viss ir labi. Priekšnieks atsauc atpakaļ uz galveno misijas centru un saka, nu, vispār jau es negaidīju, ka tev kaut kas sanāks, tas bija tikai pārbaudīt un pierādīt, ka tu to nevari izdarīt. Izceļās strīdiņš, tāds, ka Auguste gandrīz dabūja braukt atpakaļ. Nu kā, ja priekšniecība mani neciena, ko tad es varu izdarīt. Tam mācītājam, kas tur uz vietas, ir tāds dikti jocīgs, hierarhisks uzstādījums. Nevar saprast, vai to vietējais mācītājs izdomāja, vai tas bija visas Bārmenes misijas uzstādījums, bet hierarhija bija tāda, ka māsas misionāres, kas nodevušās Dievam, ja viņas sanāk kopā uz lūgšanas sapulci, tad viņas pašas nevar to vadīt, ir vajadzīgs mācītājs. Ja nav mācītājs, tad vajadzīgs kāds no draudzes vecajiem, ja nav arī neviens draudzes vecajs, nu, tad vienalga kurš vīrietis. Auguste bija viena no tām, kas teica, paga, šitais nestrādā, tā nevar, jo viņas ir iesvētītas un tomēr izglītotas, bet tad jebkurš vīrietis no ciema ir labāks? Viņai bija vēl pāris domu biedres, tādas, ar ko viņas tur kopā cīnījās. Konflikts bija tāds, ka, protams, ja viņa būtu bijusi kaut kur tuvāk Eiropai, tad droši vien arī atbrauktu atpakaļ, bet Indonēzija ir pietiekoši tālu. Nācās tomēr sakārtot tās attiecības, un tad Auguste beigu beigās arī palika līdz atvaļinājuma gadam, nokalpoja tos 10 gadus. Pēc tam viņa vairs nesūdzējās par to priekšnieku. Auguste vadīja un kalpoja citās skolās.
Kad Auguste atbrauca atpakaļ, izrādās, viņa bija smagi slima. Netiek pieminēts tieši kas par vainu, bet ārsts dod trīs mēnešus dzīvot. Viss – dzīve beigusies, misija beigusies. Un ko Auguste izdomā? Ko varētu pa trīs mēnešiem izdarīt? Aizbraukšu uz Bībeles skolu Vācijā, pamācīšos! Viņa aizbrauc un Dievs viņu brīnumainā kārtā pilnīgi dziedina, tā, it kā, nekas nebūtu bijis. Un viņa saku – labi, esmu dzīva, ko tālāk? Viņa saprata, ka uz Indonēziju vairs atpakaļ nebrauks, jo sirds tepat, uz vietas. Kādu laiku viņa kalpoja Pleskavā. Viņa strādāja kā skolotāja, bet ar domu par misiju. Kad sākās 1PK, viņa it kā pazūd un nevar saprast, kas ar viņu notiek. Beigu beigās izrādās, viņa ir aizkļuvusi uz Angliju, jo ir izdomājusi, ka Eiropā sākas karš, ko tad es – es aizbraukšu uz Angliju papildināt angļu valodu. Auguste nonāk Anglijā un tur viņa iepazīstās ar Pestīšanas armiju, tā vienkārši uz ielas. Pestīšanas armija kaut ko sludina, un viņa pēkšņi izdzird, viņu tas atkal uzrunā. Viņa saka, es esmu atradusi savu cilti. Viņa iziet apmācību. Parasti, kad cilvēks no malas atnāca, viņš pabeidza to kursu, viņam deva pirmo, zemāko virsnieka pakāpi, bet Augustei, tāpēc, ka viņai jau bija misijas pieredze, viņai tiek piešķirta nākošā pakāpe. Viņa tika sūtīta dažādos virzienos, dažādās vietās. Cik var saprast, Auguste kādu laiku ir bijusi gan Somijā, gan Čehijā, gan vēl šur tur. 1923. gadā tiek nolemts, ka Latvijai arī vajadzētu Pestīšanas armiju, un viņa ir viena no tām, jo Auguste runā vietējo valodu, kas tiek atsūtīta uz šejieni. Jā, un tā ir pilnīgi cita karjera. Es domāju, ka cilvēkam, kurš ir pieradis iet un darīt, Pestīšanas armija ar to, ka sievietei ir tik daudz iespējas, viņa var būt mācītāja, kalpot un darīt, ka tas viņai derēja. Viņas raksturam atbilstoši. Pestīšanas armijā jau šāda vienlīdzība ir pašos pamatos ierakstīta. Tāpēc arī Auguste teica – mana cilts un pie tā arī palika.
Vai ir arī kādas liecības par to, ka Auguste sludināja?
K.E. Kad gandrīz jau biju beigusi rakstīt savu disertāciju, parādījās svaigi nodigitalizēti avoti periodika.lv. Atradu divus viņas rakstiņus Pestīšanas armijas žurnālītī “Kara sauciens”.
Līdz tam man pat nebija zināms viņas nāves datums, jo man pēdējās vēstules no arhīva bija, ka viņa devās uz Pleskavu par skolotāju. Kad padomju vara ienāk Latvijā 1940. gadā, viņa ir viena no tām, kas Pestīšanas armijas vārdā raksta lūgumu Augustam Kirhenšteinam: “Lūdzu, atļaujiet Pestīšanas armijai darboties, jo mēs tikai darām žēlsirdības darbu…” Bet, protams, kuram tas interesē? Viņa nonāk nepatikšanās ar VDK, ir pratināšanas, bet viņa paliek Latvijā. 1944. gadā, kad padomju vara nāk atpakaļ, viņa saprot, ka nebūs labi. Viena daļa no Pestīšanas armijas māsām pārceļās uz Vāciju, arī Auguste. Berlīnē viņa kalpo vēl vairākus mēnešus, līdz arī tur viss sabrūk. 1945. gadā viņa nonāk filtrācijas nometnē, nav skaidrs kāpēc. Droši vien nosaukums Pestīšanas armija, kāds varbūt nesaprata, kas tā par armiju. Kad viņa no filtrācijas nometnes tika vaļā, nonāca Zviedrijā un kādu laiku dzīvoja tur, bet dzīves pašā nogalē tomēr nonāca atpakaļ Anglijā.
Auguste oficiāli jau bija pensijā, bet viņa turpināja strādāt ar jauniešiem, palīdzēja koordinēt jauniešu darbu un vēl kaut ko. Viņa nomira 1952. gadā Londonā.
Tās sievietes misionāres ir fascinējošas. Jo vairāk stāstus mēs stāstām, jo vairāk mēs zinām un šī ir tikai pati virskārtiņa. Par katru vēl varētu daudz pētīt un analizēt, un uzdot jautājumus. Disertācija bija vispār parādīt, ka viņas tādas vispār ir, un ka viņas tos procesus ir arī kustinājušas.
Ko varam mācīties no šīm sievietēm?
K.E. Viņas varētu būtu iedvesma jebkurai sievietei, jebkuram vīrietiem – viņas saka, es ticu Dievam, bet ko tas nozīmē tālāk, ja tu tici? Kā tas izpaužas? Vai tu kaut ko dari ar to? Vai tu mīli sev tuvāko? Aicinājums var atklāties ļoti dažādos veidos. Dažkārt, man liekas, cilvēki gaida kaut kādu vienu lietu, viena veida aicinājumu. Bet Hildegardai nenotika nekas ļoti īpašs, vienkārši vienā brīdī viņa izdomāja, es to darīšu. Augustei tas bija satikt īsto cilvēku, šo mācītāju. Lilijai izlasīt īpašu grāmatu par Ķīnas martīriem. Tas nebija nekas tāds viegls – lasīt, o, tur nomira cilvēki un es tagad tur braukšu, bet pēc nopietnām lūgšanām viņa pie šādas atbildes nonāca. Gan Elizabetei, gan arī Annai Irbei tas vairāk atklājās kā būt īstajā vietā, īstajā laikā, kur viņas izdzird, ka tiem meklētas misionāres. Katram tas aicinājums ir savādāks, bet, ja tu esi to sadzirdējis un tu atsaucies, tad ej tālāk.
Viņas māca – skatīties plaši, skatīties ārpus kastītes un atsaukties aicinājumam, uzdrīkstēties!
Kristīna stāsta LSM par doktora disertāciju “Pirmās misionāres no Kurzemes un Vidzemes – viņu devums sieviešu lomas izpratnē baznīcā un sabiedrībā no 1896. līdz 1926. gadam”:https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/30.03.2025-loti-drosmigas-sievietes-tapis-petijums-par-pirmajam-misionarem-no-latvijas.a593459/
Kristīnas sagatavotie šķirkļi Nacionālā enciklopēdijā par Latvijas misionārēm: https://enciklopedija.lv/meklet/autors/450719
ar Kristīnu Ēci sarunājās Arta Skuja