3. Adventa lasījumi: Cefanja 3:14-20 I Jesaja 12:2-6 I Filipiešiem 4:4-7 I Lūkas 3:7-18
Trešā svētdiena adventā ir gaudete – prieka un līksmības diena. Otrpus kalendāram ir ciešanu laika, gavēņa puslaika laetare – iekšējā prieka, atspirdzinājuma, svētdiena. Kaut ko ilgi gaidīt, pat tad, ja tā ir Jēzus piedzimšana vai augšāmcelšanās, un tam veltīt visu savu uzmanību, un uzņemties dažādas iekšējās un ārējās disciplīnas, ir grūti. Tāpēc – maza pieturvieta un atelpa.
Abas šīs svētdienas, baznīcas tradīcijā, vieno rožaini maigā krāsa, kas, ja ievērota un praktizēta, redzama liturģiskajos tērpos un iedegtās sveces krāsā. Mūsdienu acīm raugoties, kad daudzveidīgi un individuālistiski varam aizpildīt šo gaidīšanas laiku, neko neaizturot un neko sev neliedzot, ir grūti iztēloties viduslaikus un šādu pēkšņu rožainu uzplaiksnījumu tumsas vidū. Šodienas adventa laiks ar vainagiem, svecēm, šokolādes kalendāriem un svinībām, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no “pēdējo lietu” – nāves, tiesas, debesu un elles, pieminēšanas viduslaiku adventā, un šo kontrastu paturot prātā, liturģisko lasījumu nozīmes var paplašināties.
“Gavilē, priecājies, līksmo no visas sirds! Nenolaid savas rokas! Priecājies, priecājies! Neraizējies!”
Tie ir mūsu, šīs svētdienas lasījumu, darbības vārdi, kuriem būtu jāatsaucas. Kaut kā tiem jāļauj mūsos “notikt”.
Prieks bibliskajos tekstos un aizrautīgajās rietumu pasaules receptēs, kas mūs gatavo Ziemassvētkiem, atrodas plaša spektra abos galos. Pirmssvētku priecāšanās, un visi ar to saistītie notikumi, šobrīd ir iegriezušies vai iegriezti kā koka vilciņš, un to nevar apstādināt. Tas iztukšots apstāsies pats no sevis, janvāra sākumā.
Savukārt, liturģisko lasījumu fonā samanāmi dramatiski, drūmi notikumi un noskaņas, tādi, kā arī šodienas pasaule, it kā priekam tiktu piekabināts klāt kāds “bet”, “un”, “par spīti”, “tik un tā”, kas disonē ar adventa laika ierastajām praksēm, un apdraud gaišo, sezonai pieņemto attieksmi un izjūtu.
Pāvils cietumā necenšas sevi un citus lētiem vārdiem uzmundrināt un teikt – smaidiet, aizmirstiet un attālinieties un visa nepatīkamā, un viss būs labi! Varbūt nebūs. Un viņš to zina. Varbūt cietums nozīmē to, ka jāsastop nāve. Nereti ieslodzītie vientulības apskauti sabrūk, tomēr domas par tuvajiem un mīļajiem ārpusē, ļauj sūtīt cerību pilnus sveiciena vārdus. Varbūt pēdējos, kas zina?
Teoloģe Elza Tameza, Pāvila vēstuli pārdomā Latīņamerikas politieslodzīvo vēstuļu gaismā, un secina, ka prieks un laime ir tēmas, kas itin bieži caurvij ieslodzīto vēstules. Nelaimju, vajāšanu un iespējamu nāvessodu tuvumā, ieslodzītie smeļas spēku, rakstot vai runājot par prieku, lai pārvarētu gan pašreizējās sāpes, gan sāpes, kas viņus varētu sagaidīt nākotnē. Taču viņu rūpes ir saistītas ne tik daudz ar viņu pašu situāciju, cik ar vēstules saņēmējiem. Domās viņi ir kopā ar saviem mīļajiem, saviem līdzgaitniekiem un aicina vārdu saņēmējus atbrīvoties no skumjām, ko rada viņu ieslodzījums un vajāšanas, un mudina viņus priecāties un nesatraukties.
Pārceļoties no Latīņamerikas uz Latviju, domu, par prieku nebrīvē, turpina padomju laika latviešu politieslodzītās Lidijas Lasmanes un krievu-ukraiņu politieslodzītās dzejnieces Irinas Ratušinskas kopējās atmiņas par Ziemassvētku svinēšanu “mazajā zonā”, par prieku tumsas, nedrošības, šaubu, vientulības vidū – ieslodzījuma vietā Mordovijā, 1980. gadu vidū, par ko Lidija pati ir stāstījusi un Irina iekļāvusi autobiogrāfiskajā vēstījumā “Pelēkā – cerību krāsa”.
“Mēs sanācām kopā pie galda un “Mūsu Tēvs debesīs” lūgšanas vārdi izskan lietuviski, latviski, krieviski, ukrainiski, lai gan pareizticīgo Ziemassvētki vēl priekšā. Paņe Jadviga izdala komūnijas maizīti no Lietuvas, tā, lai katrai tiek mazs gabaliņš. Šī plāksnīte, ne biezāka kā papīra lapa, aploksnē pienākusi no viņas tuviniekiem. Cenzore to ir izlaidusi cauri: vai nu viņa nesaprata, kas tas ir, vai arī izlēma nekonfiscēt, jo tam netika doti tieši norādījumi. “Klusa nakts, svēta nakts…” dzied Gaļa un paņe Lida, divās valodās. Un mēs, par spīti, dažādām ticības pārliecībām, nešaubījāmies, ka šajā mirklī, Dievs mūs uzlūkoja un apmeklēja. Tad mēs lūdzamies par Oļu [karcerī], lai viņa arī sajūt atvieglojumu savā vientulībā: lai viņa nenosalst, lai viņa nepadodas skumjām.”
Pravieša Cefanjas grāmata, dažu Bībeles pētnieku vārdiem, tiek saukta par visskumjāko grāmatu visā Bībelē, un tai veltīts šāds raksturojums: “Nav rīta rasas, nav zāles, tur nemājo ne koks, ne plaukst kāds zieds, bet visapkārt uguns, dūmi un kraukļi lūkojas no pamestu ēku logiem”. Un, tomēr, dūmakainā muklāja vidū, ar tādiem izteiksmes līdzekļiem un Dieva redzējumu, kāds viņam bija, Cefanja gavilē un noskumušajiem uzbur cerīgu svētku ainu.
Jesaja un Cefanja runā par laika turpinājumu – to, kāds tas varētu būt reālā, hronoloģiskā laika nākotnē. Pēc laika gala, vizionāri utopiski. Kad Kristus nāks otrreiz vai tad, kad viņš jau reiz bija atnācis, bet mēs nesapratām. Tajā dienā, tajā laikā – būs atvieglojums un līksmība, visi tiks pulcēti kopā. Un visa vidū, pašā centrā būs tie, kuriem parasti paliek atbirums un kurus nostumj malā. Tas būs prieks, nevis tikai par to, ka viens aklais ir izdziedināts un redzīgs, bet pārējo redzīgums nebūs viņu pārākums un vara.
Vai mēs jau dzīvojam pāri tai dienai un ar mums tam vairs nav nekāda sakara? Vai vēl tikai gaidām to laiku un mums nav īstenas saķeres? Vai tas ir laika sapludinājums un nav lineāra nošķīruma starp bija, ir un būs?
Mēs no savas perspektīvas redzam, ka Dievs šo laiku sāka piepildīt ar ekscentriskā, izpūrušā un neērtā Jāņa Kristītāja sludināšanu. Uz vienmēr aktuālo meklētāju jautājumu: ko mums būs darīt, kā mums vajadzētu dzīvot, Jānis dod pirmās norādes – dod tiem, kam nav, no tā, kas tev ir. Esi godīgs, dāsns un mierā ar to, kas tev piešķirts.
Mūsu glābšanas naratīvā tas ir tikai sākums. Varbūt, ka iemiesotajam Immānuēlam – Dievam ar mums, kas nāk un nāk, katru gad’ no jauna, jau atkal jāļauj klons izvētīt, mazgāt un aizdegt ar Svētā Gara liesmu, kas nevis iznīcina, bet transformē tā, ka ne Jānim Kristītājam, ne mums, pat prātā nenāk.
Dieva godības atklāsmei un Dieva “dabai”, kas atklājusies Jēzū Kristū, klājas virsū gadsimtu senas teoloģiskas tradīcijas un pieņēmumi. Tie ir gan aizsargkārta ticības noslēpumu noturībai un pārmantojamībai, gan apsūbējums, kas tīrāms ar sārmiem.
Iespējams, ka šodien, tik daudzus gadsimtus pēc Jēzus dzimšanas, mēs vēl tikai drupinām savu maizi ar trūcīgajiem, atdodam liekos, par šauriem palikušos svārkus un nedroši, tikai nedaudz, spējam atsaukties svelmainajai, attīrošajai, bet ne iznīcinošajai vai pazudinošajai Dieva ugunij.
Ugunij, kurā degošais krūms nesadeg, bet svētdara zemi zem mūsu kājām. Ugunij, kas izgaismo vistumšāko nakti un ved uz atbrīvošanu. Ugunij, kurā degošie Šadrahs, Mēšahs un Abēdnego kopā ar Dieva Dēlu, atraisīti un neskarti, ceplī slavē Dievu.
Vēl šodien ir laiks un turpina atklāties Dieva sirds žēlsirdība un austoša zvaigzne no augšienes mūs uzlūko. Laiks vēl nav beidzies vai aiztecējis mums garām.
Nāc, Kungs Jēzu, nāc un savāc kviešus savā klētī, sadedzini mūsu pelavas un Tavs prieks lai notiek mūsos!
teoloģe Arta Skuja
(attēls: Arta Skuja “Gaisma no Gaismas” III)