2. Adventa lasījumi: Maleahija 3:1-4 I Lūkas 1:68-79 I Filipiešiem 1:3-11 I Lūkas 3:1-6
Svētdien būs Otrā Advente. Tā būs diena, kad kristieši Adventes vainagā iedegs miera sveci. Parasti es to iztēlojos tā apcerīgi – uz galda kūp tēja, istabā ir pieklusināta gaisma, cilvēki ierušinās savos plediņos. Miers ir silts, ērts un patīkams. Taču šogad mani urda neatbildēts jautājums: kas ir tas miers, ko gaida kristietis? Ko mums nozīmē miers? Vai tas ir mans netraucētais komforts? Vai tas ir mans uzstājīgais mēģinājums aizstāvēt savu pasaules kārtību? Vai varbūt tas ir kas dziļāks – Dieva miers? Un, ja tas patiešām ir Dieva miers, vai to var pielīdzināt manai ieilgušajai, sapņainajai snaudai dzīves pusdienlaikā?
Lai rastu atbildi uz šiem jautājumiem, vispirms pievērsīsimies diviem notikumiem, kas ilustrē, kā miers ir ticis izprasts vēsturē.
Seno laiku versija par “mieru mājās”
Pirmais notikums ir 4. gadsimta nogalē, kad Romas imperators Teodosijs Pirmais izdeva Tesalonikas ediktu, pasludinot kristietību par valsts reliģiju. Šis lēmums pieprasīja visiem Romas impērijas iedzīvotājiem pieņemt Nīkajas ticības apliecību, vienlaikus aizliedzot citus reliģiskos kultus. Kristietība, kas sākotnēji bija mazs un vajāts ticības ceļš, pēkšņi kļuva par valsts varas aizsargātu reliģiju. Daudzi teologi uzskata, ka šis solis izmainīja kristietības būtību, pārvēršot to no dzīvas ticības institucionalizētā sistēmē, kas tika izmantota, lai radītu vienotu un kontrolējamu impērijas struktūru. Vienotā reliģija kalpoja kā līdzeklis harmonijas un kārtības uzturēšanai sabiedrībā.
Otrā epizode ir 800. gada Ziemassvētkos, kad pāvests Leons III kronēja Kārli Lielo par Romas imperatoru. Pilsētā runāja, ka šis notikums nebija tikai simboliska ceremonija – tas bija abpusēji izdevīgs darījums, kura laikā reliģija un vara savienojās vēl ciešāk. Leons III, saņemot Kārļa militāro un politisko atbalstu, nostiprināja baznīcas ietekmi un savu autoritāti Romā. Savukārt Kārlis Lielais konsolidēja savu varu un ieguva titulu, kas padarīja viņu par Dieva svētītu imperatoru. Tā valsts miers kļuva par Dieva mieru, bet zobena cirtiens – par paša Dieva gribētu cirtienu.
Šie divi vēsturiskie notikumi – Tesalonikas edikts un Kārļa Lielā kronēšana – atspoguļo mēģinājumus radīt “mieru” ar cilvēka spēkiem. Taču miers, kas balstās uz varu un kontroli, vienmēr nāk ar savu cenu. Tas bieži nozīmē kompromisus, uzspiestu vienotību un bailes. Bet vai tiešām tas ir miers, ko kristieši gaida? Vai tas ir miers, ko atnesīs Dievs? Un vai mēs esam gatavi pieņemt, ka Viņa miers var būt pavisam citāds, nekā esam pieraduši iztēloties?
Adventes pravietojumi
Tagad pievērsīsimies Adventes tekstiem. Otrajā Adventē Maleahijs mums pravieto: “Pēkšņi nāks uz savu namu Kungs.” (Mal 3:1) Ne lēnām, ne paredzami – pēkšņi! Un tad viņš jautā: “Kurš var izturēt viņa nākšanas dienu, kurš var nostāvēt viņu ieraudzījis? Dieva nākšana ir kā uguns, kas tīra no sārņiem.” (Mal 3:2)
Tie ir neērti vārdi, kas neieaijā, bet satricina. Tie atgādina, ka Dieva klātbūtne nav kontrolējama. Dievs neienāk mūsu sakārtotajās istabās, lai mierīgi apsēstos un paskatītos, kā mēs zvilnam savos dīvānos. Taču arī mēs, cilvēki, neesam tā uguns, kas tīra pasauli no sārņiem. Tā ir paša Dieva nākšana, kas svēpē un atsedz – atmasko pasaules haosu, viltus mieru un patiesības trūkumu.
Tad mums seko divas rakstu vietas no Lūkas evaņģēlija. Pirmajā Zaharija pravieto, ka saņemsim pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu. Rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūkos, lai mirdzētu tiem, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu kājas uz miera ceļa. (Lk 1:77-79)
Pēc tam Jānis Kristītājs mūs sapurina: “Sataisiet Kungam ceļu! Dariet līdzenas viņa takas. Katra ieleja lai top piepildīta, un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts; līkumi lai top taisni un grambas par līdzenu ceļu, un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu!”(Lk 3:4-5)
Sākumā tas var šķist sarežģīti, taču būtībā Zaharija vārdi ir vienkārši: mūsu miers sākas ar izlīgumu ar Dievu. Ne ar ediktiem, ne zobena cirtieniem, ne reliģijas institucionalizēšanu, bet attiecību sakārtošanu ar Dievu. Taču Jānis mūs brīdina: Dieva nākšana atklāj visas grambas un līkločus, katru pauguru, kas neļauj Viņam pie mums nākt.
Vai pasaule to grib?
Paskatīsimies uz Jēzus stāstu. Kopš brīža, kad stāstā piedzimst Jēzus, nekas neiet uz mierīgo pusi. Nekas. Valdnieks sāk baidīties un slepkavot bērnus, pūlis kļūst nemierīgs, pat mācekļi nesaprot, kas notiek. Jo atklātāk Jēzus darbojas, jo lielāka kļūst spriedze. Bet ne tāpēc, ka Jēzus nāktu ar zobenu un iznīcību. Gluži otrādi – Viņš nāk ar Dieva mieru, bet pasaule sāk trakot. Tā izvelk savus ekskavatorus un tankus, bazūnes un lingas. Tā turas pie miera, kas ir karš, jo izmisīgi pretojas pārmaiņām, ko nes Dievs.
Un tad rodas jautājums: vai esmu gatavs pieņemt, ka Dieva nākšana var radīt dubļus arī manā dārzā – ne tāpēc, ka Viņš nes man ciešanas, bet tāpēc, ka pasaule reaģē ar nemieru uz Viņa patiesību? Vai esmu gatavs stāvēt šajos dubļos, zinot, ka tās nav beigas, bet tikai ceļa sākums?
Pāvila prieks
Es atveru Pāvila vēstuli filipiešiem. Viņš raksta no cietuma. Vēstule ir pilna prieka, pārliecības un iedvesmas. “Kā tas ir iespējams? Tu esi cietumā un ciešanās!” es sev jautāju.
Bet Pāvilam ir atziņa, ko mēs bieži nepamanām: Dieva miers dod prieku pat tad, kad viss apkārt šķiet brūkam. Šis miers nav atkarīgs no tā, vai apstākļi sakārtojas mūsu labā. Gluži otrādi – tas ir miers, kas sakņojas pārliecībā, ka mēs nekad neesam vieni; ka Dievs ir klātesošs un uzticīgs. Vienmēr.
Un šī pārliecība nav tikai emocionāla sajūta. Tā balstās apsolījumā. Dievs ir slēdzis ar mums derību par atjaunošanu, pestīšanu un cerību. Tā ir drošība, ka Dievs ved mūs uz vietu, kur Viņa klātbūtne būs pilnīga un viss tiks darīts jauns. Vai mēs ticam šim solījumam? Jā, vai mēs patiešām ticam?
Miera sveces aicinājums
Noslēdzot, mana miera svece šogad nav par komfortu un dzīvi bez vētrām. Man tā simbolizē ticību un cerību, ka Dievs darbojas pat vētras vidū. Tā ir zīme, ka miers, kuru mēs meklējam, nenāk no mums pašiem, bet no Viņa, kurš ir uzticams un svēts.
Tāpēc šajā Otrajā Adventē es vēlos pateikt sev un jums: nebaidīsimies no pārmaiņām. Tās var būt daļa no ceļa, kas ved pie Dieva. Nebaidīsimies no pasaules trakošanas – tā var būt zīme, ka Dievs darbojas.
Un neaizmirsīsim, ka miers, kuru patiesi meklējam, ir lielāks par visu, ko pasaule var piedāvāt, jo balstās apsolījumā: “Es visu darīšu jaunu.” (Jes 43:19)
Bet ko darīt mums? Klausīsim Jāņa Kristītāja vārdos: iesim un sataisīsim Kungam ceļu. Līdzināsim Viņa takas. Lai miers, kuru Viņš nes, var ienākt mūsu dzīvē, līdz atkal dziedāsim:
Kad Kungs aizvestos pārveda Ciānā, mums likās, ka redzam sapni!
Tad pildījās smiekliem mūsu mute un mūsu valoda gavilēm, tad runāja tautās: re, diženas lietas Kungs dara ar šiem! Diženas lietas Kungs darīja mums, un mēs līksmojām!
Atjauno, Kungs, mūs kā straumes Negebā – kas ar asarām sēj, ar gavilēm pļaus!
Raudādams aiziet, nes sētuvi laukā, gavilēdams nāks, pārnesīs labības kūļus! (126.psalms)
Līga Puriņa, teoloģijas studente
(attēls: Arta Skuja “Gaisma no Gaismas” II)