1.Adventa lasījumi: Jeremija 33:14-16 I Psalms 25:1-10 I Tesalonīkiešiem 3:9-13 I Lūkas 21:25-36
Kur esi nosēdies?
Vai esi paspējis aizdedzināt pirmo sveci, ja Tev ir Adventa vainags?
Šajā īpašajā gada laikā pievēršam uzmanību svecēm, bet vai Tev kāds rituāls vai paradums, pirms vispār sāc gatavot kaut ko īpašu?
Ja jā, vai zini, kā tas cēlies?
Ko Tu iegūsti no tā?
Reizēs, kad apzinos, ka iedvesma neradīsies pati no sevis, mēdzu paņemt rokā iemantoto ģimenes Dziesmu grāmatu.
To saukt par dziesmu grāmātu vien nebūtu pareizi. Drīzāk to var dēvēt par 19. gadsimta sākumā Kurzemes konsistorijas drukātu rokasgrāmatu lauku cilvēkiem, kura apkopotas 686 dziesmas, lasījumus katrai svētdienai, un, starp citu, Mazais katķisms. Kad laika apstākļi neatļāva doties uz attālo dievnamu, šī grāmata bija avots pie kā griezties, lai nostiprinātu ticības vietu cilvēka dzīves ritumā.
Paceļot grāmatu, ieraugu ka lapu apakšējā pusē redzami laika tecējumā atstāti pirkstu traipi. Lai arī cik rūpīgi rokas nomazgātas pirms tās pacelšanas, ikdienas dzīves un pienākumu netīrumi ir atstājuši savu zīmogu – turpat divsimts gadu ilgu cilvēku dzīves liecību.
Aizmugurē, ar zīmuli rakstīts vecajā ortogrāfijā: “Deews Kungs irr muhsu stipra pils, kur behdās warram twertees.”
Apzinos – aiz manis, kopš grāmata ienāca ģimenē, ir piecas paaudzes. Pēc manis ir jau vēl divas. Par tiem, kas nāca pirms manas mamma, zinu maz. Viņus nekad nesatiku. Vienīgais, kas palicis, ir šie pirkstu nospiedumi un apziņa, ka bijuši ļaudis, kas atkārtoti smēluši stiprinājumu šajos vārdos. Cilvēki tā kā Tu un es, kas saprata, ka nav tikai darbs un izpriecas, rūpes un panākumi, bet ir kas lielāks un varenāks par mums un šo pārejošo dzīvi, kas tuvāks, kas mūs ieskauj savā lokā un aicina pie sevis griezties – Dievs.
Šodien, pirmajā Adventa svētdienā, pievēršamies cerībai. Lai pirmās Adventa sveces liesma atver mūsu skatu uz cerību!
Aicinu Tevi ievilkt elpu, atkal lēnām izelpot, apzināties, to, kas ir ap Tevi un Tevī pašā.
Ko “cerība” Tev izsaka?
Vai šajos laikos ir vispār vērts domāt par tādu jēdzienu?
Šīs svētdienas Lūkas evanģēlija panti varbūt vienīgi palielina nedrošības, pat baiļu sajūtu, sevišķi, pieminot briesmīgos plūdus, kas nesen aizskalojuši simtiem ļaužu tepat Eiropā. Tomēr pasaules izpostišana nav tas, ko Jēzus sludina. Turpretīm, viņš gatavo savus sekotājus uz atbrīvošanu – “jūsu atpestīšana tuvojas.”
Mūsu dzīves redzējumu nosaka dzīves pieredze. To ierāmē notikumi, kas mūs personiski skāruši un no tā rodas tieksme sajust, ka tas, ko cilvēks piedzīvo ir vienreizējs. Protams, to var saprast, kad indivīdam ir kāds īpašs zaudējums. Taču vērojot plašāk, redzam, ka pārbaudījumi atkārtojas vienā paaudzē pēc otras vai pat vairākkārt vienā paaudzē. Tie var arī būt makro vai mikrokosmiski savā ietekmē. Tajā pašā dziesmu grāmatā atrodamas lūgšanas, kas attiecināmas uz šādiem gadījumiem – mēra laikos, lielos bada laikos, kara laikā. Un blakus tām ir lūgšanas lauku ļaudīm, īpaši kritiskos apstākļos – kad pērkons iesper kādā ēkā vai krusa var iznīcināt visu ražu, vai arī dzemdībās.
No cilvēciskā viedokļa skatoties, var atrast mierinājumu vēstures cikliskā kustībā – nepatīkami, dzīvību apdraudoši notikumi, – karš, bads, ļaunuma uzplaukums atkārtojas. Tomēr ir kāds nerakstīts dabas, vai dabisks likums, kad viss atgriežas līdzsvarā un iestājas miers.
Kristīgais redzējums ir plašāks. Tas balstās atklāsmē, ko jau Vecās Derības pravieši apzinājās – Dievs pasaulē grib ieviest taisnību. Tas kulminējas atpestīšanas notikumā ar Kristus augšāmcelšanos no nāves. Dieva žēlastības pilnā darbība ved pasauli no ierobežotās dzīves uz pārtapšanu mūžīgajā.
Jirgens Moltmans grāmatā “Cerības teoloģija” raksta: “Kristus augšāmcelšana nav vienīgi mierinājums viņa dzīvei, kas citādi ciešanu pilna un lemta nāvei, bet ir arī Dieva stāvēšana pretī ciešanām un nāvei, pazemošanai un ļaunumam.” Dieva griba ir glābt pasauli. To ieved Kristus augšāmcelšanās pēc nāves. Gala zīme pasaules glābšanai būs visa ļaunuma un netaisnības iznīcināšana zemes virsū ar Kristus atnākšanu pilnībā. Šī ir cerība, kas dod virzību mūsu dzīvei kā Jēzus sekotājiem.
Mēs atrodamies pagaidu laikā.
Mēs jau esam atpestīti. Dievs to pilnveidoja Kristus krusta nāvē un augšāmcelšanā, lai visa pasaule tiktu atpestīta viņā.
Mēs gaidām, cerībā, lai ierobežotā dzīve pārtaptu mūžīgajā.
Mēs esam aicināti dzīvot kā tādi, kas gaida uz Dieva solījumu piepildīšanu.
Varbūt tieši tas, ka dzīvojam nedrošā, neziņas pilnā laikā, liek pārdomāt ikdienišķo uzskatu, kas vērtē dzīvi pēc materiāliem noteikumiem, piemēram, pēc dzīves apstākļu nepārtrauktas uzlabošanās. Kas notiek tad, kad ekonomiskie apstākļi neļauj sapņiem pilnveidoties? Atbildi katrs zinām.
Dieva solījums Kristū aicina uz citu izpratni un pieeju, uz tādu, kas balstās ticības solījumā. Tā nav bēgšana no šī laika, nav slēpšanās sapņu pasaulē. Ļaujot Dievam virzīt mūs, atver acis uz to, kas aplams, kas maināms. Var būt grūti savaldīt nepacietību, kā jau baznīcas agrīnos gados piedzīvoja, toties ne mēs, bet Dievs ir visa noteicējs. Mūsu aicinājums ir dzīvot cerībā – kā tādi, kas paļaujas uz Dievu un viņa solījumu, kā tādi, kas zina, ka Kristus atnāks. Kā Pāvils norāda attiecībā uz kristīgo saimi Tesalonīkos, “Lai Kungs bagātīgi pilda jūs ar mīlestību citam uz citu un uz visiem pārējiem, tāpat kā mēs mīlam jūs, lai jūsu sirdis būtu stipras un šķīstas svētumā Dieva un musu Tēva priekšā.” (1 Tes. 3:13)
Dzīvošana cerībā uz Dieva gribas pilnveidošanu Kristū prasa daudz no mums. Paļāvība ne vienmēr nāk viegli. Tomēr brīžos, kad to spējam, kaut kad, kaut kur, nezinot, mūs nepazīstot, varbūt kāds ieraudzīs arī mūsu pirksta nospiedumu pie kāda darba. Varbūt kopā būsim palīdzējuši iedēstīt viņā ticības un cerības gaismu. Lai deg!
Māc. Ilze Kuplēna-Ewart
(attēls: Arta Skuja “Gaisma no Gaismas” I)