Edinburgas universitātes kapelānes, Skotijas baznīcas mācītājas Dr. Urzulas Glīnekes svētruna
Es varētu daudz stāstīt par aitām, bet tā vietā, izteikšu nelielu piedāvājumu – ja vien iespējams, lūdzu, pavadi kādu laiku, vērojot aitas.
Aitas ir daudz inteliģentākas, nekā mēs domājam. Aita ir aptuveni tikpat inteliģenta kā suns. Viņas spēj atpazīt sejas, to dažādās izteiksmes un izrādās, ka aitas dod priekšroku smaidošām sejām. Parasti aitas cilvēkiem neuzticās, ar dažiem izņēmumiem – piemēram, tās, kuras ‘jēra gados” ar pudelīti barojis cilvēks. Aitām ir visas tiesības baidīties – mēs esam tās ķēruši un cirpuši, un tūkstošiem gadu esam tās kāvuši.
Aitas ir vieni no senākajiem pieradinātajiem dzīvniekiem. Piemēram, Hebridu salās Skotijā, aitu vilna gandrīz bez nekādām izmaiņām, ir atrodama jau kopš bronzas laikmeta. Aitas pašas nezina, ka viņu ir pārāk daudz! Uz Zemes to ir vairāk nekā miljards. Bet tā nav aitu vaina – tā ir mūsu nesabalansētā izturēšanās pret dabu. Aitas var būt postošas vai arī tās var būt ļoti vērtīgas. Tāpat kā mēs, cilvēki. Padomāsim par to kopā!
Līdzības
Edmonstons grāmatā Feasting on the Gospels stāsta par to, kā Meksikas lauku baznīcā kāds jaunietis spēlējis uz ģitāras un bērnu balsis piepilda telpu: “Yo tengo gozo, gozo, gozo en mi corazon!” – man sirdī prieks, prieks, prieks…. Bērni skaļi un sajūsmināti, ar smaidu sejās, dzied tā, ka viņu līksmībā nav nekā pieklusināta vai apslēpta. Tā bija ir kā fiesta, svinības, kas notiek uz ielas un viņu dziedāšana izklausījās pēc kārtīgas ballītes.”
Līdzības par avi un monētu bieži tiek dēvētas par līdzībām par zaudēto. Par pazudušo aitu. Par pazaudēto monētu. Taču avis un monēta līdzībās tikai uz brīdi ir nozaudētās lietas. Šīs līdzības ir par atjaunošanu, atgriešanos un prieku, par atrašanu. Tikai desmit pantos vārdi “prieks” un “līksmība” ir pieminētas piecas reizes! Stāsta centrā ir gans un sieviete, kas aicina savus draugus un kaimiņus svinēt: “Priecājieties kopā ar mani! Es esmu atradis, kas bija pazaudēts. Priecājieties kopā ar mani!”
Kā ir ar Dievu?
Dieva mīlestība ir vērsta uz nabagiem, atstumtajiem, apspiestajiem. Dievs redz “pazudušo aitu” – to, kam sāp. Un Dievs priecājas kopā ar tiem, kas ir atrasti, ka tiem beidzot ir dzīve pilnībā.
Jēzus līdzības nesākas ar līksmību. Priviliģētie varas pārstāvji – Jēzus pretinieki – sūdzas par izskatu un piemērotību. Viņiem nepatīk cilvēki, kas nāk pie Jēzus. Viņi domā: “Tie nav tādi kā mēs! Ja viņi būtu “mūsējie”, viņi ievērotu mūsu tradīcijas, formas un normas. Viņi runātu, izskatītos un dzīvotu kā mēs! Tā vietā tie ir bīstami, necienīgi, nepatīkami, grēcīgi cilvēki.
Tad Jēzus viņiem stāsta par gana līdzcietību, ka viņš ne tikai atrod vienu pazudušu jēriņu, bet to pats nes mājās, kā kaut ko ļoti dārgu un mīļu. Stāstā aprakstītās sievietes monēta arī bija viņai ļoti dārga un tradicionāli viņa to būtu nēsājusi iekārtu kaklarotā. Iespējams, viņai nebija nekā daudz vērtīga, varbūt, ka monēta bija viss, kas viņai piederēja. Viņa apgrieza savu māju ar kājām gaisā, izmisumā cenšoties atrast šo monētu. Kad sieviete to atrada, viņa atradumu svinēja kopā ar kaimiņiem un draugiem. Mana pieredze liecina, ka nereti tie, kam pieder vismazāk, ir visdāsnākie un dalās visvairāk.
Dievs rūpējas par “pazudušajiem”. Agrāk es ticēju, ka viņi ir pazuduši “grēku” vai neticības dēļ. Tagad es esmu sākusi uz to raudzīties citādāk. Lielākoties cilvēki ir “pazuduši” atstumtības, apspiestības, marginalizācijas dēļ – zaudēto tiesību, pašcieņas, vērtības, zaudētās līdzdalības dēļ. Un Dievs dodas pretī, lai viņus atrastu un atrastu arī mūs. Dievs mūs aicina darīt to pašu. Ieraudzīt to, kas ir ievainots, to, kas ir pazudis. Un cīnīties kopā ar viņiem par viņu tiesībām, cīnīties par taisnīgu iekārtu, par taisnīgu sabiedrību, kopienu, baznīcu. Aktīvi mīlēt, lai viņi top atrasti.
Kad pazudušais tiek atrasts, sirds gavilē priekā – kad atstumtais tiek iekļauts un apspiestais atgūst savas tiesības un cieņu. Bet arī tad, kad grēcinieks nožēlo grēkus un tiek atrasts: “Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.” (Lk 15:7)
Mēs visi reizēm krītam un grēkojam, un ik pa laikam apmaldāmies. Un tas ir pavisam normāli. Tomēr tas nav viss – ir lietas, kam jāmainās. Turpinās nevienlīdzība: rasisms, dzimumu nevienlīdzība, cilvēku, ar atšķirīgām spējām, diskriminācija. Mūsu prioritātei ir jābūt tiem, kuri ir apdraudēti un pret kuriem izturas netaisnīgi.
Bet, ko mēs varam darīt? Kā varam kļūt par labākiem aizstāvjiem un sabiedrotajiem?[1]
Izglīto sevi!
Sabiedrotais vispirms velta laiku, lai lasītu, klausītos, skatītos un padziļinātu savu izpratni. Piemēram, veltot laiku ne tikai izpētot valsts sistēmiskā rasisma vēsturi un cīņas, ar kurām saskaras melnādainie vai citu rasu, nacionalitāšu, kultūru cilvēki vai personas no LGBTQ+ kopienas, bet arī izvērtēt, kā mana uzvedība stiprina dažāda veida diskrimināciju.
Kad pēc tam sarunājies par grūtībam, ar kurām sastopas diskriminētās personas, lūdz viņu piekrišanu līdzdalīt šīs pieredzes, un, ja atļauja tiek dota, stāstot, pieej šīm pieredzēm ar pazemību un ar gatavību no tām mācīties.
Izvērtē savas priekšrocības!
Labs sabiedrotais apzinās savas priekšrocības, iespējas, resursus un varu, kas tam ir automātiski dotas, (piemēram “baltais vīrietis” ar sev raksturīgām priekšrocībām), bet, kas citiem atklāti vai neredzami ir liegtas. Šādas atskārsmes var būt sāpīgas, jo bieži vien tas nozīmē atzīt, ka savas privilēģijas un panākumus neesam nopelnījuši pašrocīgi.
Veido atgriezenisko saiti!
Mērķtiecīgi meklē atgriezenisko saiti ar marginalizētajām grupām, taču apzinies, ka starp Tevi un viņiem pastāv varas dinamika. Ja, piemēram, melnādainās sievietes lūdz palīdzību baltādainiem kolēģiem vīriešiem, un viņas pašas neatrodas drošā pozīcijā, situācija var kļūt ļoti problemātiska.
Kļūsti par uzticības personu!
Ļauj citām sievietēm, saprast, ka viņas var Tev uzticēties un līdzdalīt pieredzes par aizvainojumiem, atlaišanu no darba vai agresiju, ar ko tik bieži sievietes sastopas savas darba vietās. Esi pieejama/s, laipni uzklausi, centies iejusties viņu pieredzē.
Veicini daudzveidību!
Atbalstītāji un sabiedrotie ir tie, kuri uz sanāksmēm un apspriedēm aicina pēc iespējas vairāk pārstāvju no marginalizētām grupām, un viņi jautā: “Kuru viedoklis mums vēl šeit trūkst?”.
Ja kaut ko ievēro, tad runā par to!
Tas iespējams ir visgrūtākais uzdevums. Uzmanīgi seko līdzi tam, vai Tavā darbavietā nav rasistisku vai seksistisku komentāru un uzvedības – skaidri un izlēmīgi iestājies pret to! Negaidi, ka apspiestais spēs reaģēt pats. Ja esi lieciniece diskriminācijai, neej pie cietušā vēlāk, lai izteiktu līdzjūtību, bet sniedz savu atbalstu uzreiz.
Nepieņem un neatbalsti nepārbaudītus pieņēmumus!
Ja kāds izskatās vai izklausās atšķirīgi, nepieņem, ka tas ir kāds ārzemnieks. Sarunu uzsākot, nejautā: “No kurienes Jūs esat?”. Tas otram liek justies tā, it kā viņš ir atšķirīgs, kā tāds, kas neiederas. Pret cilvēkiem ar atšķirīgām spējām vai ar valodas akcentu jāizturas tāpat kā pret jebkuru citu. Sāc iepazīstinot ar sevi.
Veido sarunu!
Jautā cilvēkiem no marginalizētām grupām – kādas ir tavas pieredzes? Ne tikai izrādi interesi, bet arī atbalstu. Un galvenais, ļauj viņiem būt tiem, kas viņi ir.
Veidojiet sabiedroto kopienu!
Atbalstītāji var paplašināt savu ietekmi, pievienojoties kādai eksistējošai domubiedru grupai vai veidojot jaunas sadarbības grupas.
Mēs esam aicināti ne tikai “klausīties un mācīties”, bet arī nožēlot to, kas pagātnē ir darīts nepareizi un piedalīties pārmaiņu īstenošanā.
Es atkārtošu, ko jau minēju:
Dievs dodas ceļā, lai atrastu “pazudušos”. Un Dievs mūs aicina darīt to pašu. Pamanīt to, kurš cieš vai tiek diskriminēts. Un tad kopā ar viņiem cīnīties par viņu tiesībām, cīnīties par taisnīgām sistēmām, sabiedrību, kopienām, baznīcām. Aktīvi mīlēt viņus, lai viņi kļūst brīvi lai visi varam priecāties kopā!
[1] https://hbr.org/2020/11/be-a-better-ally
uzrunas tulkojums: Arta Skuja