Vai varu lūgt iepazīstināt ar sevi un pastāstīt par to, kā veidojusies Tava interese par sievietēm evaņģēliju tekstos.
Māsa Lizbete: Mani sauc māsa Lizbete. Esmu Indijas pirmās pirmiedzīvotāju reliģiskās kongregācijas – Karmelas Mātes kopienas – locekle. Pirms viarākiem gadiem es ierados Eiropā, lai pabeigtu pētniecisko maģistra grādu Bībeles studijās, un mani aizvien vairāk sāka interesēt sieviešu tēli Bībelē. Mana dzimšanas diena ir 8. martā, Starptautiskajā sieviešu dienā, un varbūt tā ir nejaušība vai nē, ka es jūtu iekšēju aicinājumu kaut ko darīt tieši sieviešu labā. Sākumā domāju, ka strādāšu ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem, jo sieviešu tēlu tur ir vairāk, bet, kādu dienu uz ielas satiku profesoru, kurš man jautāja, kāpēc gan ne kaut ko no Jāņa vai Pāvila tekstiem? Es teicu – tā ir laba ideja, ļaujiet man par to padomāt. Mana vadība piekrita, dodot brīvu izvēli tematam, jo kopienā nav citu māsu, kas nodotos bibliskajām studijām. Toreiz, maģistrantūrā es strādāju pie Martas ticības apliecības Jāņa ev. 11.
Tālākajā pētniecībā es gan vairs nenodarbojos ar ticības apliecību, bet gan ar pašu Martas tēlu. Tas, ko atklāju par Martas ticības apliecību Jāņa ev. un Pētera ticības apliecību sinoptiskajos evaņģēlijos, ir tas, ko atzīst arī lielākā daļa zinātnieku, proti, ka Jāņa evaņģēlijā Pētera ticības apliecība tiek aizstāta ar Martas ticības apliecību.
Vai varam paturpināt par Tavu dzīvesstāstu un piederību pirmajai pamatiedzīvotāju reliģiskajai kopienai Indijā?
Atgriežoties par mana stāsta, esmu piederīga reliģiskai kongregācijai, ko 1886. gadā valsts dienvidos, Keralā dibinājis indiešu priesteris, un tagad mums ir aptuveni 6500 māsu. Tai ir karmelītu harizma un mēs dzīvojam daļēji kontemplatīvu dzīvi – pusi no laika veltot lūgšanām, meditācijai un tamlīdzīgām praksēm, bet otru laika daļu esam aktīvas sabiedrībā, un mūsu galvenā misija ir sieviešu un bērnu iekļaušana un aprūpe. Mēs vadām skolas, mums ir slimnīcas un sociālie centri.
Māsas vada skolas, kurās mācās gan meitenes, gan zēni, taču īpašu uzmanību pievēršam tieši meitenēm. Mēs arī vadām HIV centrus sievietēm un bērniem, kurus skārusi šī slimība. Pirms tam es biju skolotāja. Studēju dabaszinības un internātskolā mācīju apmēram 30 vidusskolas meitenes. Tad mani nosūtīja iegūt nopietnāku reliģisko izglītību, lai es varētu atbalstīt šīs skolnieces arī viņu garīgajā ceļā. Ieguvu bakalaura grādu teoloģijā, pēc tam maģistra grādu un tagad arī doktora grādu.
Kāda ir reliģiskā ainava Tavā dzimtajā Indijas ziemeļaustrumu daļā?
M. Lizbete: Nagalendē, Meghalajā un Mizorāmā dominējošā ir kristietība, visizplatītākais ir protestantisms, jo tie bija pirmie misionāri, kas ieradās ziemeļaustrumos. Savstarpēji protestantiem un katoļiem mums ir ļoti labs dialogs un sadraudzība, it īpaši, ja mums ir kāds nozīmīgs notikums, svētki, tad mēs visi sanākam kopā un palīdzam viens otram.
Kāda bija ierašanās Eiropā — vai bija viegli turpināt savu reliģisko aicinājumu sekulārā sabiedrībā?
M. Lizbete: Ierodoties, es sākumā piedzīvoju kultūršoku, un redzēju daudzas lietas, ko savā kultūrā vēl nebiju sastapusi. Labā lieta ir tā, ka es viegli pielāgojos, tāpēc man nebija tik grūti. Esmu šeit, lielā mērā, savu profesoru dēļ, kuri mani ļoti atbalsta. Līdz ar to, arī studijas nebija īpaši grūtas un esmu daudz ko dzīvei mācījusies. Cilvēki šeit, lai gan viņi neiet uz baznīcu, ir ļoti pieklājīgi un, lai kur mēs dotos, šķiet vienmēr ir gatavi palīdzēt. Individuālisms, protams, arī ir, bet cilvēki ir ļoti atvērti dažādajam.
Nākot no valsts ziemeļaustrumu daļas, jāsaka, ka mēs esam diezgan atšķirīgi no citiem Indijā – mūsu izskats, kultūra un ēdiens – citi indieši mūs neuzskata par īstiem indiešiem. Tādi incidenti un diskriminācija, kas ir mājās, šeit nav. Varbūt tāpēc, ka Eiropā mēs visi piederam pie tik daudzām tautībām.
Kas ir diskriminācijas iemesli Indijā?
M. Lizbete: Tas ir tāpēc, ka mēs patiešām izskatāmies ļoti atšķirīgi. Un cilvēki jautā – vai tu esi no Ķīnas, Japānas, Filipīnām, Korejas? Protams, mūsu fiziskā izskata dēļ mēs esam atšķirīgi. Es personīgi neesmu pieredzējusi, ka pret mani izturas kā pret ārzemnieci, bet kopumā tā ir regulāra manu tautiešu pieredze – pret mums, mūsu pašu zemē, izturas kā pret citplanētiešiem.
Kādi ir Tavi novērojumi par sievietes vietu sabiedrībā un baznīcā Eiropā ?
M. Lizbete: Kā vispārējs novērojums, manuprāt, sievietes tiek vairāk cienītas un viņām ir lielākas iespējas strādāt baznīcā vai principā jebkurā amatā. Es domāju, ka ir lietas, kas vēl jāuzlabo, bet, salīdzinot ar Indiju un citām pasaules daļām, sievietēm šeit ir diezgan labi.
Katrai kultūrai ir sava specifika. Manā kultūrā sievietēm nav tiesību mantot. Bet, salīdzinot ar citām Indijas daļām, pret sievietēm izturas labāk, jo mēs varam brīvi iziet no mājas un būt vienā kompānijā ar vīriešiem. Mēs varam sēdēt blakus jebkurai personai autobusā. Arī atrašanās ārpus mājas pēc plkst.18, vai pat pa nakti, sievietēm nav nekas briesmīgs. Citviet Indijā esmu redzējusi, ka sievietes tiek nošķirtas no vīriešiem – sēž pretējās autobusa vai baznīcas pusēs. Esmu citās Indijas daļās personīgi piedzīvojusi vīriešu uzmākšanos, nepiedienīgus pieskārienus, bet manā provincē tādas lietas ir liels retums. Vienīgi problēma, ko es redzu, ir tāda, ka sievietēm nav tiesību mantot ģimenes īpašumu un viss īpašums nonāk ģimenes dēliem, nevis meitām. Tā ka tā ir kulturāla lieta, tad izmaiņas aizņems ilgu laiku.
Tava promocijas darba nosaukums ir “Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem Jāņa evaņģēlijā.” Kāda veida atšķirības tiek uzsvērtas, atrastas? Vai tās ir atšķirības tajā kā Jēzus uzrunā sievietes, no evaņģēlija autora perspektīvas?
M. Lizbete: Mans galvenais pētījuma jautājums un fokuss ir uz to, ko evaņģēlists saka tieši, un secina netieši, par atšķirību starp vīriešiem un sievietēm, kā arī, kā atšķiras Jēzus attieksme pret vīriešiem un sievietēm, kad viņi nāk pie viņa pēc dziedināšanas vai kāda cita nolūka dēļ.
Par Jāņa evaņģēlija tekstu ir daudz pētījumu, kas norāda, ka sievietes šajā evaņģēlijā ir daudz pamanāmākas, atšķirībā no sinoptiskajiem tekstiem. Jāņa evaņģēlija sievietes ir prominentākas un viņām tiek dotas vienādas iespējas, kopā ar vīriešiem, aktīvi piedalīties un veidot kopienas dzīvi. Marija Magdalēna ir Jēzus augšāmcelšanās lieciniece; citos evaņģēlija tekstos mēs redzam, ka Pēteris ir tas, kurš pirmo reizi redz augšāmcēlušos Jēzu. Jāņa evaņģēlija Marta sniedz ticības apliecību tāpat kā Pēteris sinoptiskajos tekstos.
Iedziļinoties ievēroju, ka pastāv pētnieciska plaisa, mēģinot parādīt, kas un kāda Jāņa evaņģēlijā ir atšķirība starp sievietēm un vīriešiem. Protams, ir pētījumi, ka Jāņa evaņģēlijā sievietes ir savienotas pārī ar vīriešiem – kā jau minēju – Marta un Pēteris vai Marija Magdalēna un Pēteris, vai citi mācekļi. Ir arī kontrastējoši savienojumi, piemēram, Nikodēms un pēc tam samariete. Un mēs redzam, ka samariete ir atvērtāka un spējīgāka uztvert un komunicēt ar Jēzu.
Bet kā ir ar atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem Jāņa evaņģēlijā? Tieši šis aspekts Jāņa evaņģēlijā ir maz pētīts, tāpēc mana pētījuma fokusā atrodas jautājums par to, vai Jāņa evaņģēlijā ir teksti, kurā aprakstītās sievietes atšķiras no vīriešiem; vai ir kādi ar dzimumu saistīti termini, kas pievērš uzmanību atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem? Es pētīju un atklāju, ka Jāņa evaņģēlijā ir trīs vietas, kur atšķirība starp sievietēm un vīriešiem ir ļoti pamanāma. Viens no tiem ir Jņ 4:27. Tur mēs lasām, ka mācekļi ir atgriezušies un ir šokēti, redzot Jēzu runājam ar sievieti. Viņiem neapšaubāmi bija jautājumi, bet viņi tos atklāti neuzdeva. Evaņģēlists skaidri nepasaka, kāpēc mācekļi bija pārsteigti, redzot Jēzu runājam ar sievieti. Es mēģināju to analizēt Jāņa evaņģēlija 4. nodaļas kontekstā. Stāstījuma sākumā sieviete tiek pasniegta kā tāda, kas nāk smelt ūdeni no akas, un tas ir tipisks sievietes darbs. No sākuma viņa tiek attēlota kā sieviete, kas dara kaut ko sievietei ierastu, tad viņa kā samariete tiek pretstatīta Jēzum – ebreju vīrietim. Tālāk saruna starp viņiem sadalās divās daļās. Pirmā daļa sākas ar “dod man dzert” – Jēzus lūdz kādai sievietei. Dod man padzerties, šis lūgums un pienākums saista sievieti ar viņas tipisko lomu – iedot dzērienu un smelt ūdeni. Pēc tam dialoga otrajā daļā, Jēzus viņai saka, lai viņa iet un pasauc savu vīru. Patriarhālā sabiedrībā ir raksturīgi sievieti saistīt ar vīrieti. Vēlāk vairs netiek izcelta samarietes identitāte un viņa tiek uzrunāta vienkārši kā sieviete.
Šajā stāstījumā ir trīspadsmit vārda “sieviete” lietojumi. Varam pabrīnīties – evaņģēlists varēja vienkārši pateikt: Jēzus teica sievietei; viņa sacīja Jēzum, lietojot trešo personu, bet autors 13 reizes lieto uzrunu “sieviete”. 4:21 Jēzus šeit uzrunā ar vārdu: (γύναι (gynai))”Sieviete!” un 4:27 tiek sasniegta kulminācija, kad mācekļi sastop Jēzu sarunā ar sievieti. Sieviete šeit tiek uzsvērta kā sarunu biedre. Tad sākot ar 4:28 notiek izmaiņas un mainās uzsvars – no sievietes uz mācekli. Sieviete atstāj sasmelto ūdeni un dodas uz ciemu, lai sauktu cilvēkus, ka tie nāk un redz Jēzu. Viņas vārdi ved cilvēkus pie Jēzus. Tas parāda viņas kā sievietes māceklību. Mēs redzam divas izmaiņas – sākumā uzvars no etniskās identitātes (7-9) uz sievietes identitāti (11); un otrā pārmaiņa, un uzsvars ir no sievietes uz sievieti mācekli. Šeit viņas aicinājums ir paralēls pirmā mācekļa aicinājumam Jāņa ev. 1:35-51. Vispirms cilvēks nonāk pie ticības Jēzum un gūst personisku pieredzi, un tie, kuriem ir šāda personīga pieredze, pie Jēzus ved arī citus cilvēkus.
Otrs aspekts, ko aplūkoju, ir vokatīvs gynai – sieviete! Jāņa evaņģēlijā šāda uzruna tiek izmantota sarunā ar trim sievietēm. Jēzus uzrunā savu māti, samariešu sievieti un Mariju Magdalēnu. Jēzus savu māti uzrunā gynai divas reizes: 2:4 un 19:26. Daudzi pētījumi ir mēģinājums risināt mīklu – kāpēc Jēzus savu māti uzrunā par sievieti, nevis sauc viņu par savu māti? Zinātniskas diskusijas nereti balstās vienā jautājumā, proti, par to, vai šī uzrunas forma ir pieklājīga vai necienīga. Par gynai lietojumu Jāņa evaņģēlijā nav neviena plaša pētījuma.
Es atklāju, ka ikreiz, kad Jēzus uzrunā sievieti, lietojot šo uzrunu, stāstījumā vienmēr veidojas pretstats starp sievietēm un vīriešiem. Piemēram, Jāņa ev. 2. nodaļā redzam, ka Jēzus māte ir pretstats nama pārvaldniekam, kas pārrauga kāzas. Kā pārvaldniekam, šim cilvēkam vajadzēja zināt, kad beidzas vīns, bet šeit lasām, ka Jēzus māte ir tā, kura pievērš īpašu uzmanību apkārt notiekošajam, un viņa informē Jēzu, un lūdz viņu kaut ko darīt šajā krīzes situācijā. Tikai tad, kad ūdens jau ir pārvērsts vīnā, pārvaldnieks atnāk nogaršot vīnu. Pastāv atšķirība starp Jēzus mātes vērīgumu un pārvaldnieku, kurš sev apkārt notiekošo ne sevišķi labi apzinās. Tā ir atšķirība, kontrasts starp vīriešiem un sievietēm. Jēzus māti arī var pretstatīt mācekļiem. Jēzus un viņa mācekļi tika uzaicināti uz kāzām kopā ar māti. Bet šie mācekļi bija klāt pašā sākumā, un savu klātbūtni atkārtoti dara zināmu tikai stāstījuma beigās un sāk ticēt zīmes dēļ. Jēzus māte savukārt ir klātesoša no stāstījuma sākuma līdz beigām. Ja mācekļi vienmēr ir kopā ar Jēzu, tad tieši viņiem vajadzēja nākt pie Jēzus un pateikt, kas viņam jādara, un viņiem būtu jātic viņa spējai veikt jebkādu zīmi. Jēzus māte ir tā, kas uzņemas iniciatīvu lūgt Jēzum veikt brīnumu, lai izpaustos Viņa godība un cilvēki sāktu ticēt.
Arī Jņ 4:21 samariešu sieviete tiek uzrunāta arī vārdu gynai. Šeit mēs redzam pretstatu starp mācekļiem un samarieti. Šī sieviete ir ļoti atvērta, un viņa tiek rādīta kā līdzvērtīga dialoga partnere sarunā ar Jēzu. Viņa savās domās neaizķeras, viņa uzdod tiešus jautājumus, un, kad Jēzus liek viņai atvest savu vīru, viņa neīsteno prasību atvest savu dzīvesbiedru. Kad viņai rodas šaubas par Jēzus piedāvāto dzīvo ūdeni, viņa prāto, kā gan viņš var dabūt ūdeni bez spaiņa, sieviete uzdod kritiskus jautājumus un turpina reflektēt. Viņa savā sarunā ir ļoti brīva. Jēzus uz viņu skatās kā uz līdzvērtīgu sarunu partneri. Bet mācekļiem, ko mēs arī redzam stāstījumā, viņos nav pietiekamas atvērtības, lai sarunātos ar Jēzu. Viņi ierauga Jēzu runājam ar sievieti, un ir šokēti, taču neviens no viņiem neuzdrošinājās Jēzum uzdot jautājumus, bet viņi sarunājās savā starpā un jautāja, kāpēc viņš to dara, bet nespēja atklāti un tieši jautāt Jēzum pašam. Vēlāk, kad mācekļi aicina Jēzu ēst un saka: ēd rabi! Viņš atbild, ka viņam jau ir ēdiens. Mācekļi atkal runāja savā starpā un prātoja, kurš viņam atnesis ēdienu.
Šķiet, ka attālums starp viņiem ir lielāks kā Jēzum ar samarieti?
M. Lizbete: Jā, un ir liels kontrasts – sieviete ir brīvāka un atvērtāka pret un ar Jēzu, un uzdod kritiskus jautājumus, bet ar mācekļiem vērojama tāda kā distance, un viņiem nav drosmes atklāti uzdot jautājumus Jēzum.
Brīvība un drosme, kas ir Jēzus mātei stāstā Kānā, piemīt arī samarietei?
M. Lizbete: Es to saucu par sieviešu rīcības brīvību (women’s agency) — spēju runāt, būt brīvām, atvērtām un būt pašām, darot un esot tām, kas viņas ir, un, jā, Jāņa evaņģēlija sievietes parāda savu rīcības brīvību mijiedarboties ar Jēzu, esot īstām un neizliekoties par kādu citu.
Vai var teikt, ka tie ir tie paši principi, kas vērojami stāstā par Martu un Mariju?
M. Lizbete: Jā, un tas pats ir Jāņa ev. 20. nodaļā ar Mariju Magdalēnu. Marija Magdalēna nāk pie kapa un, lai gan neredz Jēzus miesas, viņa tur stāv un jautā: kur tu viņu esi nolicis? Arī mācekļi nāca pie kapa, bet viņi redz, ka kaps ir tukšs, un dodas atpakaļ. Viņi tur nepaliek un neuzņemas nekādu iniciatīvu, lai noskaidrotu, kur atrodas Jēzus ķermenis. Marija paliek, viņa raud. Viņa redz eņģeli un eņģelis arī sauc viņu vokatīvā sieviete!, un tad, kad viņa satiek augšāmcelto Jēzu, viņš dara to pašu. Tā kā, jā, arī šeit varam saskatīt to pašu kontrastu starp vīriešiem un sievietēm.
Minēji, ka ir diskusijas par gynai intonāciju, ka tas var būt arī necienīgs veids, kā tuvoties kādam, kādi tad ir Tavi secinājumi?
M. Lizbete: Es teiktu, ka tas nav necienīgs veids, kādā Jēzus tuvojas sievietei un lieto vārdu gynai, drīzāk tam ir dziļa teoloģiska nozīme. Kad viņai tuvojas, sieviete tiek uzrunāta, viņai tiek pievērsta uzmanība tieši kā sievietei, piemēram, kad es sauktu tevi – kundze, vai lietotu tavu personvārdu. Mēs varam iedomāties, ka šī uzruna notiek situācijā, kad apkārt ir citi cilvēki, piemēram, Jāņa evaņģēlijā, Jēzus māte nav vienatnē, kad viņa tiek uzrunāta, un mātes uzmanība nekavējoties tiek pievērsta Jēzum. Uzsvars tiek likts uz noteiktu identitāti, un sieviete tiek izcelta no pūļa. Un tiek izcelta viņas kā konkrētas sievietes identitāte, un uzrunātā cilvēka uzmanība tiek vērsta uz Jēzu.
Ikreiz, kad Jēzus lieto uzrunu gynai, tā ir sagatavošanās Jēzus pašatklāsmei. Tad sievietes uzmanība no parastas, konkrētas dzīves situācijas tiek sasaistītas ar dievišķu atklāsmi. Jāņa ev. 2.nod. materiālās rūpes – ūdens un vīns ir piesaistītas Jēzus stundai. Jāņa 4:21 sievietes uzmanība ūdenim ir vērsta uz pielūgsmi Garā un patiesībā. Jņ.20:15 Marijas Magdalēnas, kas meklē mirušo ķermeni, uzmanību pievērš augšāmcēlies Jēzus, kas atrodas viņas priekšā. Vienmēr notiek fokusa maiņa no kaut kā konkrēta fiziskajā dzīvē uz kaut ko atklājošu garīgā nozīmē.
Tiek atklāta daudz dziļāka jēga. Evaņģēlists neko konkrēti nesaka, bet, jo vairāk pārdomājam un pētām, un iedziļināmies, jo vairāk teoloģiskas nozīmes evaņģēlijā varam saskatīt. Cita lieta, ka sievietēm, kuras uzrunā aicinošs gynai, ir nozīmīga vieta Jēzus stundā; Jāņa evaņģēlijā stunda attiecas uz Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Šīm sievietēm tajā ir centrāla loma.
Ja tā būtu cita kultūra un laiks, vai Jēzus būtu saucis šīs sievietes vārdā?
M. Lizbete: Mēs zinām, ka Jēzus sauc Mariju Magdalēnu par sievieti, un pirmajā reizi, kad Jēzus viņu sauc vārdos gynai, viņa neatpazīst Jēzu, tāpēc viņa domāja, ka sastop dārznieku, bet otrā reizē, kad Jēzus viņu sauc par Mariju, viņa tam atbild rabuni. Ir kāds jautājums, ko es sev uzdodu – kad cilvēku sauc personvārdā, vai tur ir kāda dziļāka atklāsme, kas tiek sniegta šim cilvēkam? Vai arī pārējām sievietēm, kuras uzrunā ar vokatīvu gynai, tas ir tāpat?
Nespēja atpazīt Jēzu, šāda veida situācijas nav raksturīgas tikai Marijai Magdalēnai, bet arī citiem mācekļiem, piemēram, 21. nod. viņi nevarēja atpazīt Jēzu. Iespējams Jēzus veidols pēc augšāmcelšanās bija mainījies. Cita skaidrojums, ka Marija bija pilnībā iesaistīta mirušā ķermeņa meklēšanā un negaidīja, ka atradīs kaut ko citu, vai arī asaras aizmigloja viņas acis un tādejādi nespēja atpazīt Jēzu.
Tas, ko es centos pateikt savā disertācijā, ka atklāsmes saņēmējs, kurš tiek uzrunāts, ja vien šī persona ir pietiekami atvērta, lai uzņemtu, var saņemt Jēzus pašatklāsmi pilnībā, tomēr katra atklāsme notiek pakāpeniski. Jēzus pašatklāsme uzrunātajam neatklājas vienā piegājienā, bet tas notiek secīgi, soli pa solim. Manuprāt, jo atvērtāki mēs esam, jo vairāk kaut kas atklājas. Samariete vispirms atpazīst Jēzu kā parastu ebreju vīrieti, tad viņa izrāda mazliet lielāku cieņu un sauc viņu par kyrie – kungu. Pēc kāda brīža, kad Jēzus viņai stāsta par viņas pagātni, samariete pēkšņi saka: tu esi pravietis! Tad, kad Jēzus ir runājis par pielūgsmi garā, viņa ir sākusi atpazīt solītā mesijas aprises, un te mēs redzam, šo pakāpenisko atklāšanos un atpazīšanu: no parasta jūda par pravieti un par Mesiju. Marijas Magdalēnas gadījumā viņa atpazina Jēzu kā parastu vīrieti, dārznieku, pēc tam savu skolotāju, un tad kā augšāmcēlušos Kungu.
Vai Jāņa evaņģēlijā līdzīgas Jēzus pašatklāsmes tiek dotas arī vīriešiem?
M. Lizbete: Ar viņiem tas ir ļoti atšķirīgi. Tekstā eksplicīti nekas nav teikts par šādām vīriešiem sniegtām atklāsmēm. Jāņa ev. 2.nodaļā ir teikums par zīmi, ko Jēzus izdarīja un kurai mācekļi ticēja. Jāņa 4. nodaļā sievietes saņem pakāpenisku Jēzus atklāsmi, bet vīrieši mācekļi, nē, par viņiem sniegto atklāsmi nav ne vārda.
Vai varam pieņemt, ka izšķirošais ir tas, ka sievietes kopumā ir atvērtākas?
M. Lizbete: Jā, tas ir viens no maniem atklājumiem – sieviešu rīcība. Viņas ir atvērtākas un izmanto savu rīcības brīvību, runāt un mijiedarboties, kā arī veidot dialogu. Un šīs atklātības, atkalinātības dēļ viņas saņem Jēzus atklāsmi.
Kā ar sinoptiskajiem tekstiem, vai tur notiek kaut kas līdzīgs?
M. Lizbete: Sinopiskajos evaņģēlijos ir Jēzus kā glābēja atklāsme stāstā par asiņojošo sievieti, kura nāk pie viņa, lai taptu dziedināta. Viņa atpazīst Jēzu kā savu glābēju, jo viņš ir izdziedinājis no grūtas slimības, bet cita veida atklāsmes nav. Jānim šī ideja ir vairāk attīstīta. Sinoptiskajos tekstos atklāsme nav tik dziļa kā tas, kam kopā ar sievietēm, mēs varam būt liecinieki Jāņa evaņģēlijā.
Vai tas kaut ko maina tajā, kā tiek domāts par Jāņa evaņģēlija autorība? Kāpēc šajā tekstā sievietes ir pārstāvētas tik atšķirīgi?
M. Lizbete: Sinoptiskajos evaņģēlijos sievietes nerunā. Evaņģēlistam, kas raksta, piemēram, par asiņojošo sievieti, nedod sievietei vietu runāt ar savu balsi, bet autors atstāsta viņas vārdus. Sieviete nerunā tieši ar Jēzu, bet savās domās gan, un evaņģēlists it kā lasa viņas domas, tomēr viņa pati to nepasaka. Jāņa evaņģēlija autoram tas ir pavisam savādāk. Tur mēs redzam attiecības – viens pret vienu.
Varam teikt, ka Jāņa evaņgēlija autors ir feminists?
M. Lizbete: (smejas) Jā, salīdzinot ar sinoptiķiem, Jāņa evaņģēlija autors ļoti pozitīvi vērtē sievietes. Visdrīzāk Jāņa evaņģēlijs ir rakstīts vēlāk nekā sinoptiskie teksti un varbūt tāpēc, ka sieviešu līdzdalības ietekme kristiešu kopienā bija tik nozīmīga, ka tekstā viņas tiek atzītas un izceltas par savu darbu, pievēršot viņām pavisam citādu uzmanību.
Vai tas netieši liecina par to, ka sievietes pirmkristiešu kopienā bija izteikti aktīvas un nozīmīgas, un Jāņa ev. autors to vēlas pasvītrot?
M. Lizbete: Jā, es domāju, ka tā ir. Jāņa ev. autors mums sniedz pilnīgāku priekšstatu par tā laika kopienu. Lielākā daļa no tā, ko mēs lasām, nāk no vīriešu perspektīvas, tāpēc kādi pētnieki mēdz teikt, ka Jāņa evaņģēlija autorei ir jābūt sievietei, un dažreiz es tam ticu (smejas), nu, ja ne sieviete, tad mazliet feminists!
Kāda ir šo atziņu ietekme uz aktuālo teoloģiju, uz eklezioloģiju?
M. Lizbete: Mani fascinē Jāņa evaņģēlija sieviešu tēli, jo viņas patiešām ir īstas. Šīs sievietes runā, kad un ko vēlas, un seko savai sirdij. Es domāju, ka vissvarīgākā mācība, ko mēs šodien varam gūt no Jāņa ev. aprakstītajām sievietēm, ir ļaut sievietēm būt pašām. Dodiet sievietēm vienlīdzīgas tiesības un iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Vienlīdzība nav vienveidība, kur sievietēm būtu jādara tāpat kā vīriešiem, bet, kad runājam par vienlīdzību, tad jāsaprot, ka runa ir par dažādības veicināšanu un novērtēšanu. Atšķirība starp vīriešiem un sievietēm nevar pastāvēt tādēļ, lai sabiedrībā diskriminētu sievietes vai vīriešus, bet gan lai sniegtu visiem vienādas iespējas sabiedrībā un kopienā. Jāņa ev. sievietēm tika dotas tiesības praktizēt savu rīcības brīvību, būt pašām, un mēs redzam, ka daudzām sievietēm ir centrāla loma Jēzus dzīvē, un, ja viņas sniedz kaut ko labu Jēzum, tad tas nozīmē, ka viņas dara kaut ko ļoti labu kopienai. Jāņa evaņģēlijs teoloģiski ir ļoti bagāts, un iespējams, tas tieši tāpēc, ka sievietēm tajā ir tik liela nozīme.
Sievietes Jāņa ev. tekstā ir atbrīvotākas nekā vīrieši, tomēr tas ko nereti redzam baznīcā un sabiedrībā ir, ka sievietes, lai funkcionētu patriarhālajā sistēmā, nemitīgi pielāgojas, lai gan patiesībā šis evaņģēlijs ir piemērs, kas aicina mūs visus uz cita līmeņa autentiskumu.
M. Lizbete: Tieši tā! Pētījumā es runāju par to, ka Jēzus atbrīvo sievietes. Patriarhālā kultūrā sievietes ir meitas, māsas, sievas, mātes – viņu identitāte veidojas attiecībā pret vīrieti. Jāņa ev. 4.nodaļā Jēzus sākotnēji arī norāda uz sievietes identifikācijā caur vīrieti, aicinot samarieti pasaukt vīru, bet naratīva turpinājumā Jēzus sauc viņu par sievieti – viņa tiek atpazīta kā sieviete pati par sevi. Viņa ir atbrīvota no saiknes ar vīrieti un tiek cienīta. Turpmākā saruna un atklāsme notiek ar viņu kā ar neatkarīgu sievieti.
Savā pētījumā es strādāju arī ar citām svēto rakstu vietām, un viens fragments ir 1. Tim. 2:12-13, kurā autors aizliedz sievietēm būt pārākām pār vīriešiem. Sievietes nedrīkst ne mācīt, ne citādi būt redzamas un tām vienkārši jāklusē. Iemesls – vienkārši tāpēc, ka Dievs radīja vīrieti pirms sievietes, un sieviete ir nepaklausīgā, pārkāpēja. Timoteja vēstules autors atgriežas pie Genesis radīšanas stāsta, mēģinot skaidrot iemeslu, kāpēc sievietēm nevajadzētu darīt šo vai to, jo pirmradītais ir vīrietis. Šī nostāja ir problemātiska, jo Gen 2, otrajā radīšanas naratīvā, cilvēku radīšana ir neskaidra. Mēs redzam 2:7 – tiek radīts cilvēks, kas ir seksuāli nediferencēts, tas ir tikai cilvēks. Adam seksuālais šķīrums – vīrietis un sieviete notiek pēc 2:18. Pirmā doma par seksuālo diferenciāciju vērojama tikai tad, kad Dievs saka, ka adam – cilvēkam nav labi būt vienam, tāpēc veidosim partneri, palīgu. Tad sieviete ir izgatavota no ribas, no cilvēka sāna. Vārds “sieviete” (lə·’iš·šāh ) parādās Gen 2:22, bet “vīrietis” (’îš) 2:23. Vīrietis un sieviete tekstā atklājas viens otram blakus tikai 2:23. Tekstā nav skaidri pateikts, kā notikusi seksuālā diferenciācija no adam, tāpēc mūsdienu zinātnieki nesaka, ka vīrietis ir radīts pirms sievietes, un rūpīgi lasot Genesis, nevaram apgalvot, ka vispirms tiek radīts vīrietis un pēc tam sieviete.
Ko varam secināt no Timoteja vārdiem?
M. Lizbete: Redzams, ka Timotejs balstās Genesis 2. nod. tekstā, taču šodien mums nav iespējams teikt Timoteja vēstules autoram – Tu kļūdies! Bet saskaņā ar mūsdienu pētniecības atklājumiem, viņš ir kļūdījies. Timoteja vēstulē mēs redzam skaidru vīriešu un sieviešu nošķīrumu, un vienīgais skaidri saskatāmais iemesls ir tas, ka tiek pieņemts, ka vīrietis ir radīts pirms sievietes, tāpēc sievietēm būtu jāstāv klusu. Citās vietās Jāņa evaņģēlijā arī vērojamas netiešas atsauces uz dzimumatšķirību, taču nav norādīts iemesls, kāpēc sieviete tiek uztverta savādāk nekā vīrietis.
Pirmā radīšanas stāstā, radot cilvēku, vērojam personu vienlīdzību un līdzību Dieva tēlā, bez hronoloģiskas secības. Un otrajā stāstā, Genesis 2. nod. pirmais cilvēks ir radīts bez seksuālās diferenciācijas, tas notiek vēlāk. Lielākā daļa zinātnieku piekrīt, ka šis naratīvs nav mēģinājums parādīt, ka viens ir pārāks par otru, bet gan tiek akcentēta savstarpējā līdzība – adam nāk no zemes. Iša nāk no iš, proti, sieviete no vīrieša sāna, un tas drīzāk norāda uz savstarpējo vienotību un mijiedarbi, un to, ka viņi atrodas viens otram blakus. Nav tā, ka Dievs radīja vīriešus, lai tie valdītu pār sievietēm, tas viss notiek vēlāk. Ir primārās atšķirības, kas ir bioloģiskās atšķirības, tas, kas veido sievieti vai vīrieti un sekundārās atšķirība, kas ir tādas atšķirības, kuru pamatā ir kultūras prasības un sociālās normas, bet tās var mainīties. Lielākā daļa atšķirības, kas iezīmējas starp sievietēm un vīriešiem Jāņa evaņģēlija un citos bibliskos tekstos, ir sekundāras atšķirības. Pret sievietēm izturas atšķirīgi un viņas tiek diskriminētas, pamatojoties uz sabiedrības normām un kultūras cerībām. Tomēr, jāatzīmē, ka Jāņa evaņģēlijā sieviešu rīcības brīvība ir liela salīdzinājumā ar citiem tekstiem.
Vai pozitīvu feminisma teoloģiju ir vieglāk konstruēt balstoties tieši Jāņa evaņģēlija tekstā?
M. Lizbete: Viens no jautājumiem, kas man ir uzdots pētījuma sakarā, kāpēc neizmantoju feminisma perspektīvu un metodi. Uz to es atbildu, ka strādāju ar teksta kritisko metodi, jo, manuprāt, tas ir pārliecinošāks veids, lai rezultātā nonāktu pie feministiskas pozīcijas.
Kā Bībeles ekseģēte es vēlējos koncentrēties uz tekstu; ko teksts saka un kas tajā nav pateikts. Tas bija mans galvenais nodoms un fokuss – tiešas atsauces un netieši secinājumi par vīriešiem un sievietēm.
Tu drīz dodies atpakaļ uz Indiju, kā šī atbrīvojošā vēsts varētu tikt nodota sievietēm, kurām kalposi?
M. Lizbete: Ja vēlamies redzēt izmaiņas, nepietiek, ka runāju tikai ar sievietēm. Ja vēlos sekmēt izmaiņas sieviešu dzīvē, man jārunā gan ar sievietēm, gan ar vīriešiem. Pirmkārt, lai visi saprastu, ar ko mēs esam atšķirīgi, un kā cienīt vienam otru. Manā kultūrā agrāk redzējām tikai sievietes, kas nes ūdeni, bet, kad esmu mājās, es mudinu visus savus brāļu un māsu bērnus iet un darīt to kopā. Pārmaiņas notiek lēnām. Es redzu, kā mazi zēni un meitenes kopā dodas pie strauta, lai atnestu ūdeni. Lomu sadalījumam nevajadzētu būt fiksētam, bet mēs nevaram visu izdarīt ātri, tikai ejot soli pa solim.
Esmu laimīga, ka dažkārt man ir iespēja runāt baznīcā un sludināt. Manā apkārtnē mise nenotiek katru svētdienu. Ikdienā draudzi un dievkalpojumus vada vietējais katehists. Kad es vai citas reliģiskās māsas esam mājās, vai kaut kur viesojamies brīvdienās, tiekam lūgtas draudzi uzrunāt ar vēstījumu un mums ir iespēja runāt gan ar vīriešiem, gan sievietēm. Līdzās evaņģēlija vēstij mēdzu sniegt arī praktiskas ilustrācijas tam, kā augt cieņā pret sievieti un ģimenē risināt vardarbības tēmu. Ar mazām lietām un ar laiku mēs varam panākt pārmaiņas.
Vai vīrieši izrāda cieņu sievietei sludinātājai?
M. Lizbete: Manā kultūrā valda liela cieņa pret reliģiskajām māsām, tāpēc, lai ko viņas teiktu, tam tiek pievērsta liela uzmanība. Man, piemēram, ir klasesbiedrs no vidusskolas laikiem, viņš ir precējies un dažreiz viņa sieva man piezvana, un viņa saka, ka vīrs klausa tikai mani un savu jaunāko brāli. Tāpēc, ja ir kaut kas grūts, par ko viņai ar vīru jārunā, viņa mani sauc palīgā. Tas ir piemērs cieņai, ko es saņemu savā kopienā.
Indijas baznīcā konsekrētai sievietei iespējams ir lielāka autoritāte nekā tas ir Eiropā?
M. Lizbete: Jā, tā varētu būt patiesība, jo tiešām mums tiek izrādīta liela cieņa, un mūsu vārdiem ir liela ietekme. Es ļoti ceru, ka daļa no manas turpmākās kalpošanas būs mācīšana un sludināšana. Līdz šim man ir bijušas iespējas vadīt rekolekcijas studentiem, arī vīriešu un sieviešu reliģiskajām kongregācijām, un tā ir lieliska platforma, lai pozitīvi ietekmētu dažādus procesus.
Kā Tava pētniecība atbalsojas personīgajā ticības dzīvē?
M. Lizbete: Daudzas sievietes, apmēram, 80-90% laika pavada, cenšoties izpatikt citiem, cenšoties izpildīt sabiedrības, kultūras vai ģimenes locekļu prasības. Bet šīs sievietes Jāņa evaņģēlijā ļauj man būt pašai un tā arī dzīvot. Ja mēs kā sievietes dzīvojam esot patiesi tās, kas esam, autentiskas savā būtībā, tad varam sniegt tik daudz. Ja mīlu sevi tādu, kāda esmu, tad varu pieņemt citus, pieņemt citu ierobežojumus un vājības, jo es zinu, kas es esmu. Tā ir viena no svarīgākajām lietām. Ir ļoti nogurdinoši dzīvot saskaņā ar sabiedrības un kultūras prasībām, bet, kad mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar to, ko saka mūsu sirds, tad domāju, ka mēs dzīvojam savu dzīvi pilnvērtīgi un varam pilnīgāk sniegt savu ieguldījumu, nemēģinot parādīt citiem to, kas mēs neesam. Esi patiesa pret sevi! Cilvēki domā, ka tad, kad sievietes ir emancipēta, viņa nespēs cienīt citus un pārkāps citu tiesības, taču tas nepavisam tā nav. Ja zinu, kas es esmu, tad esmu patiesi emancipēta, cienu sevi un citus. Un tad nevienam nav no kā baidīties.
…
Teoloģes Lizbetas Materu Ašes publikācijas:
Ashe, M., Bieringer, R. (sup.), Ibita, M.M. (cosup.) (2024). The Difference Between Women and Men in the Gospel of John: A Literary-Critical Analysis in Light of John 4:27, the Vocative Gynai, and Women’s Agency in John 11:1–46. (disertācija vēl tiek gatavota izdošanai)
Ashe, M. (2024). The Emphasis on Women as Women in the Use of the Vocative γύναι in John. Annali di Storia dell’Esegesi.
Ashe, M. (2023). Universal, Not Particular: A Study of μετὰ γυναικός in John 4,27. BIBLICA.
Ashe, M. (2023). THE MYTH OF DZÜLIAMOSÜROU: The Origin of Humankind in Poumai/Mao Naga Tradition and Its Implications. Vidyajyoti Journal of Theological Reflection, 87 (6), 424-439.
Ashe, M. (2020). Sara Parks. Gender in the Rhetoric of Jesus: Women in Q. Lanham/Boulder/New York/London: Lexington/Fortress, 2019. ISBN 978-1-9787-0198-4. Review by Ashe Materou, KU Leuven. Reviews of Biblical and Early Christian Studies (RBECS).
Intervija, tulkojums un transkripcija: Arta Skuja