Šodien Baznīca piemin Jēzus draugus Betānijā – Martu, Mariju un Lācaru (Lk. 10:38-42); citās tradīcijās, īpaši tiek svinēti Martas svētki.
Bieži vien Lūkas evaņģēlija stāstījuma skaidrojums izskan polarizēti, padarot Martu par “slikto varoni”, kurā viņa tiek norāta par savu rosību, nemieru un gaušanos, pretstatā stāsta spožajai varonei – Marijai, padevīgajai, rāmajai māsai, kas uzreiz saprot, ka nav nekā svarīgāka par atrašanos Jēzus tuvumā.
Šāds lasījums piedāvā vienkāršotu skaidrojumu par pareizo un nepareizo attieksmi, izvēli un rīcību, un tādējādi turpina iesakņoties stereotipiskais, binārais skaidrojums par via activa un via contemplativa; jūdaismu pretstatā kristietībai; darbiem iepretī ticībai, u.tml.
Lasot Marijas un Martas stāstu, ir būtiski turpināt meklēt tādus skaidrojumus, kas paver iespēju domāt par komplementaritāti, nevis bināro dalījumu – abu māsu rīcību kā savstarpēji papildinošiem aspektiem ticības un kopienas dzīvē. Tas nozīmē atzīt, ka sociālajā un reliģiskajā kontekstā nav striktu robežu, lomu un iedalījuma “Martās un Marijās”. Tādos kā – introvertos un ekstravertos; sakrālās un temporālās laiktelpas šķīrumā; Jēzus draugus (hierarhiski) izvērtējot kā kontemplatīvus vai aktīvus; vienus uzskatot par patiesiem mācekļiem, kas sadzird Kristus vēsti, un citus kā tādus, kas vēl nav satvēruši patiesību un pagaidām vēl tikai apkalpo un izrāda viesmīlību.
Teoloģe Barbara Rīda piedāvā interpretāciju[1], kurā “virējas un mājsaimnieces pienākumu” arguments Lūkas evaņģēlija kontekstā atklājas kā arguments par garīgo kalpošanu. Martas aktīvā un pārliecinošā rīcība un vārdi kustina lietas. Viņa ir kopienā cienīta un novērtēta persona, un savā namā ir ģimenes galva. Rīdas interpretācijā Martas sūdzība Jēzum nav par daudzajiem viesmīlības uzdevumiem, kas viņu apgrūtina un nogurdina, vai ēdieniem, kas jāpasniedz, bet par to, ka Martai tiek liegta viņas loma, viņas uzdevums un kalpošana, un klātesošie (vīrieši) viņu aizstumj prom no diakonālajiem pienākumiem. Šajā naratīvā apkārtesošie faktiski atņem Martas pašcieņu un godu, iejaucas viņas “es esmu” lielajā Dieva “ES ESMU” darbā.
Kalpošana pie galda pirmkristīgajā baznīcā nebija pazemīga pakalpošana, bet gan pagodinošs reliģisks uzdevums, kas netika uzticēts kalpam, bet gan tam – vīriešiem un sievietēm, kurš bija izvēlēts šādai kalpošanai un šajā stāstā, tas ir Martas uzdevums.
Iespējams, ka nevis Marta, bet Marija ir tā, kas vēl neatpazīst savu uzdevumu, un tāpēc viņai jāapklust, jānomierinās un jāsadzird Jēzus vārdi, kas atklāj patiesību par to, kas ir viņas aicinājums.
[1] Barbara E. Reid, OP, Choosing The Better Part? Women in the Gospel of Luke (Collegeville, MN: Liturgical Press, 1996).
Barbara E. Reid and Shelly Matthews, Wisdom Commentary: Luke 10-24 (Collegeville, MN: Liturgical Press, 2021).