Vasarsvētkiem tuvojoties, ne vienam vien pavīd jautājums – kas tad šie īsti ir par svētkiem? Ziemsvētkos ir dāvanu dažādība, Lieldienās ir olas un zaķi, bet kas raksturīgs Vasarsvētkiem? Ko mēs šajos svētkos saņemam, sataustām un izbaudām? Kas ielej to svētku prieku, par ko gavilēt un tad teikt – nosvētījām Vasarsvētkus?
Vai jums kādreiz ir bijusi kāda viegli apkaunojoša pieredze, kad jūs saņemat dāvanu no kāda, atverat un jums nav ne mazākās nojausmas, ko ar to iesākt? Iedomājieties, jūs esat savas dzimšanas dienas ballītē un kāds jums iedod spilgti iesaiņotu paciņu. Jūs lēnām raisāt lentīti vaļā no skaistā mezgla un tikmēr visu acis saspringti raugās jūsu virzienā. Jūs atverat kasti un tajā ir…
Kas tas ir … zīmuļu asināmais vai kafijas dzirnaviņas? … šalle vai maizes salvete? … auskari vai makšķerāķi?
Nu protams, dāvinātājs raugās jūsos ar milzīgu aizrautību, it kā sacīdams: “Nu, vai patīk?” Un aiz pieklājības jums taču kaut kas ir jāsaka, vai ne? Un jūs sakāt: “O, kā tu zināji? Liels paldies! Man tiešām noderēs auto riepu spiediena mērītājs.” Un tūlīt nākas dzirdēt aizvainotu balsi, kas saka: “Vispār tas ir gaļas termometrs”…
Savā 18 gadu jubilejā vienā no dāvanām es saņēmu austu vilnas … kaut ko. Kad vēru vaļā iesaiņojumu, dāvinātāji no manis gaidīja lielu prieku un sajūsmu par tik skaistu mākslas darinājumu. Mans prieks būtu bijis patiess, ja vien tas nebūtu bijis tautisks, rakstains, austs, melns vilnas … zārka pārklājs. Es pat nevarēju atzīties, ka to labprāt drīz lietotu!
Redziet, līdzīga neskaidrība un apmulsums kā ar dzimšanas dienas dāvanām, tikai daudz dziļākā nozīmē, ir arī ar Vasarsvētkiem. Pirmbaznīcas vadītāji bija sapulcējušies vienā vietā, kad pēkšņi tur ieskanējās savāda skaņa, it kā viesuļvētra būtu uznākusi, tad pēkšņi virs visu galvām uzplaiksnīja uguns mēles un katrs sāka runāt evaņģēliju citā valodā. Savējā. Šeit Vasarsvētkos, visai dramatiskā stilā, baznīcai kaut kas tiek dāvināts. Taču, kad mēs to atveram, mēs jautājam, kas tā tāda ir par dāvanu? Kam tā domāta? Ko ar to dara?
Dāvana, protams, ir Svētais Gars. Vasarsvētkos Dievs savai baznīcai deva Svēto Garu. Un piederēt baznīcai, ir kā teikt: “Mēs esam saņēmuši Svētā Gara dāvanu.” Taču, kad nu jūs izņemat to dāvanu no tā iesaiņojuma, kas tad īsti šī Svētā Gara dāvana ir? Vai tas ir zīmuļu asināmais vai kafijas dzirnaviņas? Riepu spiediena mērītājs vai gaļas termometrs? Dekoratīvā sega vai zārka pārklājs?
Daži šī stāsta ietekmē ir visai sajūsmināti. Vēja spēks, kas virzījās kā ātrvilciens cauri visai tā laika draudzei un uguns mēles, kas liesmoja virs baznīcēnu galvām, bija visai iespaidīgs skats, raisot asa sižeta filmas cienīgas sajūtas. Un viņi teica: “O, es zinu, kas tā par dāvanu! Vasarsvētku dāvana ir enerģijas un sajūsmas dāvana baznīcā.” Vasarsvētki ir Dieva pieeja baznīcai, cenšoties nokasīt ap baznīcas tradīcijām apaugušās sūnas, izpūšot laukā no dievnama zirnekļu tīklus un ļaujot, lai elektrība un sajūsma enerģizē baznīcu. Nu, ja tā ir tā dāvana, tad Dievs zina, ka mums to vajag. Varbūt arī mūsu baznīcās kaut kas ir pārklājies ar sūnu, piesmacis, sapelējis vai sarūsējis.
Bet varbūt tā dāvana, ko mēs saņemam šodien Vasarsvētkos ir spēka dāvana. Galu galā Jēzus teica mācekļiem: „Kad pār jums nāks Svētais Gars, jūs saņemsiet spēku.” Un ja tas ir spēks, ko mēs šodien saņemam, tad acīmredzot Dievs zina, ka mums to vajag.
Tā ka varbūt, pavisam iespējams, ka Vasarsvētki ir spēka dāvana un Dievs zina, ka mums to vajag. Vai jūs pamanījāt, ko pasaule darīja, kad baznīca izrādīja savu Vasarsvētku dāvanu? Cilvēki bakstīja viens otram sānos un teica: „Es nezinu kā tev, bet man liekas, ka viņi ir piedzērušies!” Lūk, tas ir savāds spēks!
Kad viss ir pateikts un izdarīts, tā dāvana, ko mēs saņemam Vasarsvētkos, nav pārdabiska enerģijas un sajūsmas dāvana vai mākslīga adrenalīna injekcija. Un tas nav tāds spēks, kādu to iztēlojas pasaule. Dāvana, ko saņemam Vasarsvētkos, ir tas, ko mums un arī pasaulei visizmisīgāk vajag. Lai arī cik dīvaini tas neliktos, Vasarsvētku dāvana ir vārdu dāvana, kaut kā izsakāma dāvana; vārds, ko izteikt pasaules salauztībā un traģēdijā. Vai esat pamanījuši, kas notika ar draudzi, kad tai tika dots Svētais Gars? Baznīcēni piecēlās un runāja. Draudze mainījās no klusuma uz runāšanu. Draudze runāja un visa pasaule dzirdēja Vārda Vēsti katrs savā valodā. Tas bija Vārds par to, ka dzīvība ir stiprāka par nāvi, cerība dziļāka par izmisumu, ka katra asara tiks nožāvēta un ka Kristus augšāmcelšanās spēkā, vairs nebūs ne nāves ne sāpju. Tas Vārds ir mūsu dāvana, kas mums sakāms tālāk.
Varbūt tāpēc Vasarsvētkos mūsu baznīcas ir pustukšas, ka daudzi nezina, ko ar šo svētku dāvanu pēc attīšanas iesākt? Kāda daļa domā, ka Vasarsvētki nedod nekādas dāvanas, ko praktiski lietot: ne svecītes, ko dedzināt, ne oliņas, ko ripināt.
Tātad, kad mēs šodien atveram Vasarsvētku dāvanu, vai mēs joprojām jautājam, kas tā tāda ir? Kam tā domāta? Ko ar to dara? Es ceru, ka tādi jautājumi jums vairs neradīsies, jo Vasarsvētki nāk, lai dotu mums lielu un nopietnu, derīgu un pat garīgi praktisku dāvanu: Vārdu, ko teikt pasaules salauztībā un traģēdijā, smagumā un grūtumā, problēmās un likstās – Labās Vēsts vārdu un cerības vārdu, kas ir pavisam atšķirīgs no visiem citiem vārdiem šai pasaulē.
Svētīgus Vasarsvētkus! Āmen!
Mācītāja Gundega Puidza