Saruna ar Urzulu Glīneki

Urzula Glīneke ir latviešu teoloģe, māksliniece, aktīviste un LLSTA biedre. Šobrīd viņa dzīvo Skotijā, ir Jonas komūnas locekle un Edinburgas universitātes kapelāne. Urzula daudz ceļo un ir strādājusi, studējusi un dzīvojusi Norvēģijā, Vācijā, Spānijā un Īrijā. Urzulai rūp dabas daudzveidība un vides aizsardzība. Viņa ar prieku un degsmi strādā kopā ar tiem, kas sabiedrībā ir nepamanīti un nenovērtēti.

Caur kādu prizmu lūkojies, domājot par šiem trim lielumiem – Radītājs, radība un radīšana?

Urzula Glīneke:  Pati pirmā lieta, par ko man jādomā šajā sakarā, tā ir daba un dabas zinātnes. Tā bija mana pirmā mīlestība. Man vēl aizvien ļoti interesē bioloģija, zooloģija, apkārtnes un klimata zinātnes. Bērnībā es ļoti daudz laika pavadīju dabā un to aizvien turpinu darīt. Es augu kopā ar zinātniekiem un var teikt, ka būtībā uzaugu Zinātņu Akadēmijā. Mums bija arī Dabas Biedrība, kur divas reizes gadā kopā sabrauca zinātnieki ar savām ģimenēm. Vienu reizi gadā mēs braucām kaut kur brīvprātīgi strādāt, piemēram, viena vieta bija Āraišu ezerpils. Tie bija projekti saistīti ar bioloģiju, ar dabas lieguma zonām, ar vēsturiskām lietām. Otro reizi gadā, siltākā laikā, mēs braucām apciemot kādu citu projektu. Tas man bija ļoti, ļoti svarīgi.

Es sāku lasīt ļoti agri, aptuveni trīs gadu vecumā. Manas pirmās grāmatas nebija bērnu grāmatas. Tās bija no sērijām “Zinātne” un “Planēta” – tā bija ceļošana apkārt pasaulei, laikā, kad tas vēl nebija iespējams. 

Man bija ļoti smaga, traumatiska bērnība. Bija daudz vardarbības un lietas, kas nebija skaistas. Domāju, ka viena no lietām, kas palīdzēja būt stiprai un izdzīvot, bija mana saikne ar dabu un grāmatām. Būtībā lielāko daļu savas bērnības es pavadīju ārā, dabā. Mana vecmamma dzīvoja Smiltenē, kur ir diezgan lieli meži un, kopš es pati sāku iet ar savām kājām, daudz laika pavadīju sēņojot, ogojot un skatoties dabā, meklējot dzīvniekus un to, par ko biju lasījusi grāmatās. Es domāju, ka daba, tā bija arī pirmā neapzinātā saskarsme ar Dievu.

Vecmamma bija ērģelniece. Viņa neko daudz nezināja par teoloģiju, par ko baznīcā tiek runāts, bet viņa domāja, ka tā ir laba lieta. Par spīti padomju okupācijai, viņa 33 gadus dažādās baznīcās Vidzemē spēlēja ērģeles. Es gāju viņai līdzi. Viņa teica, ka es, no kādiem trim gadiņiem, bieži vien vakarā stāvēju ārā pie viņas mājas un skatījos debesīs, it kā lūdzot. Es to atminos, jo es lūdzu gan. Es nezināju ko lūgt, tāpēc lūdzu lielo tīģeri debesīs.

Daba un viss tas brīnums, kas daba ir, mani veda pie Dieva. Soli pa soli es sāku meklēt – kas baznīcā tiek teikts, kas ir teoloģija un kam cilvēki tic. Pirmā grupa, kur es nonācu bija Aidas Prēdeles “pagraba grupa”. Tur bija diezgan daudz jaunu cilvēku. Notika pirmās draudzes nometnes Strutelē un Cesvainē. Tās bija pirmās vietas, kur sāku uzdot savus teoloģiskos jautājumus, mācīties dziesmas, mācīties par kristīgo ticību. Interesanti, ka gandrīz visi cilvēki, kas bija Aidas “pagrabiņā” ir kļuvuši par mācītājiem, mācītājām un mums ir arī viena dejojoša mūķene.

Daba un radība vēl aizvien man ir tuva, esot šeit Skotijā un arī Jonas salā. Es varētu teikt, ka tur Dievu piedzīvoju vistuvāk, bet arī esot kopā ar citiem cilvēkiem, esot komūnijā, esot liturģijā un dziesmās, bet īpaši stipri esot radības vidū un sajūtot Radītāju caur to.

Vai māksla ir refleksija par šīm pieredzēm vai tas ir kaut kas pavisam cits?

U.G. Es domāju, ka tas ir ļoti dziļi saistīts. Man māksla ir cita valoda. Jau agrā bērnībā sāku veidot lietas ar savām rokām. No vienalga kā – no porolona, koka, kauliem, no jebkā, ko varēju atrast. Tolaik tā bija kreativitātes izpausme. Tad, kad es sāku ar mākslu nodarboties nopietnāk un intensīvāk, tas bija mēģinājums atrast citu valodu, nevis tikai rakstīt un runāt par ticību, par Dievu, par radību, pasauli, sāpēm, priekiem, bet to darīt arī trīs dimensijās un vizuāli. Skatoties uz mākslu, ko man ir bijis tas prieks radīt, visas radītās formas ir ļoti organiskas, tas arī varētu būt ārā, dabā – augi, dziļjūras dzīvnieki.  

Vai pildot savus primāros uzdevumus, esot kapelānei, atliek laiks arī mākslai?

U.G. Diemžēl, nē. Mākslu gan es vienmēr esmu baudījusi. Man ir ļoti svarīgi iet uz izstādēm, apmeklēt muzejus un skatīties, kas pasaulē šajā jomā notiek. Viens no pirmajiem darbiem Edinburgas universitātē bija izstādes organizēšana. Tā bija par garīgumu Japānā – mana vīra Mihaela fotogrāfijas, mani dzejoļi Japāņu teoloģijas studentu tulkoti. Tomēr pašai darīt kaut ko lielāku – nepietiek laiks un spēks, un man tas ļoti pietrūkst. Es ceru, ka tuvākajā laikā varēšu atgriezties pie mākslas.

Mana loma universitātē ir diezgan jauna gan man pašai, gan vispār. Es sāku pirms mazliet vairāk kā diviem gadiem, un tas bija laiks, kad vēl bija covid un viss faktiski bija ciet. Pēdējā laikā mēs atkal visu atklājam un ceļam no jauna, bet, tas ir bijis ļoti intensīvs un arī ļoti grūts laiks. Esmu runājusi ar citiem kapelāniem, kuri šajā darbā jau ir 15 gadus, un viņi visi saka, ka šis ir visgrūtākais laiks, kāds ir bijis. Iemesls tam ir arī tas, ka cilvēki vēl joprojām cīnās ar traumu, kas nāk no pandēmijas laika. Daudzi studenti beidza skolu, nesatiekot nevienu cilvēku – viņi sāka universitāti vieni paši, tikai tiešsaistē. Un, tad arī tās lietas, kas patlaban notiek pasaulē.

Mēs esam mazliet vairāk nekā 60 000 šajā universitātē un, ja kaut kur pasaulē kaut kas notiek, tad noteikti kāds students vai darbinieks ir ar to saistīts. Mums ir diezgan liels skaits cilvēku no Ukrainas, Palestīnas un Gazas apkārtnes, līdz ar to mums ir studenti un mācībspēki, kas ir saistīti ar to situāciju un tām sāpēm. Mums ir dažādas grupas, kurām ir ļoti atšķirīgs viedoklis par to, kas notiek, Konflikts ir ne tikai tur, bet konflikts ir arī universitātē. Mēs mēģinām ieklausīties visos un būt klāt.

Viena no man svarīgākajām lietām ir jautājums par taisnīgumu. Ja notiek kaut kas netaisnīgs, vardarbīgs, tad man ir ļoti svarīgi kaut ko darīt pret to. Gan Gazas situācija, gan Ukrainas situācija šobrīd ir ļoti aktuālas. Tāpat arī dabas katastrofas – Malavi un Sīrijas situācijas pēdējā gadā, un vēl daudzi citi konflikti universitātē, tā ka šajā ziņā ir ļoti grūts laiks. No vienas puses tad arī būtu ļoti svarīgi to izlikt ārā mākslā, bet tam ir vajadzīgs laiks un enerģija, un patlaban prioritāte ir būt klāt tiem, kuriem sāp.

Domājot par šiem sarežģītajiem laikiem un dažādām ideoloģiskām perspektīvām, kas savstarpēji nespēj sadzīvot – vai centrālais teoloģijā ir klātbūtne? Kas ir laba teoloģija juku, kara un konflikta laikā?

U.G. Tas ir jautājums, kas man ir tuvs un svarīgs jau ļoti ilgi. Gan dēļ tā, kas notika manas pašas dzīvē, sākot ar bērnības grūtībām, sākot ar visu, kas saistīts ar padomju laiku, bet arī ar to, kas notika ar sievietēm kalpošanā. Tas bija ārkārtīgi grūti un sāpīgi. Būtībā es pazaudēju savas mājas, jo es nevarēju darīt to, kas bija mans aicinājums.

Aizvien vairāk strādājot ar cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši dažāda veida traumas, man vienmēr ir bijis jautājums: Dievs, kur Tu esi visā šajā? Klasiskā, vēsturiskā teoloģija bieži vien ir teikusi, ka Dievs ir visvarens un Dievs var visu un tā tālāk, bet tā nav mana pieredze. Manuprāt, Dievs darbojas citādi. Runājot ar cilvēkiem un, pēdējos 30 gadus, klausoties viņu stāstos – ar kara pieredzēm, ar ģimenes traumu, ar kaut ko citu, es aizvien vairāk piedzīvoju to, ka nav vienkāršu atbilžu, bet Dievs ir klāt. Tā nav Dieva griba, ka šīs briesmīgās lietas notiek. Daudzas lietas notiek cilvēku dēļ, tādēļ, ka mēs izvēlamies darīt šīs lietas, mēs izvēlamies vardarbību. Citas lietas notiek, jo tā ir daba. Daba darbojās tādā veidā, ka ir zemestrīces, plūdi. Kaut arī, īpaši pēdējā laikā, tā ir arī mūsu atbildība, tas, ko mēs esam darījuši pēdējos gadu desmitus un ilgāk. Tas ir ietekmējis dabu un tādēļ arī dabas apstākļi kļūst problemātiskāki. Gūtā atziņa no dzirdētiem stāstiem, kuros es klausos, ir, ka Dievs ir klāt. Dievs iziet cauri šīm grūtajām lietām kopā ar mums. Tā nav Dieva griba, ka šīs lietas notiek. Ja mēs vēlamies, Dievs piedāvā, ka varam tam iet cauri kopā. Par spīti sāpēm, par spīti traumai, ir labas lietas, kas tajā notiek. Mēs varam augt, kļūt jūtīgāki pret citiem cilvēkiem, pret dabu, pret mūsu pasauli un radību. Tas nav plānos, ka tādēļ tam [grūtajam, sliktajam] ir jānotiek, bet kā tas notiek. Un tā ir mūsu izvēle – ja mēs ejam kopā ar Dievu, tad no tā var rasties kaut kas vērtīgs.

Viena no lietām, ko atceros no laikiem, kad studēju Heidelbergā, ir stāsts par puiku, kuru pakāra koncentrācijas nometnē. Bieži koncentrācijas nometnēs cilvēkus pakāra un nogalināja citu cilvēku acu priekšā – kā brīdinājumu, sodu. Stāsts ir par diviem ebrejiem, kas bija spiesti skatīties kā tiek pakārti cilvēki. Viens no šiem cilvēkiem bija jauns puika. Viņš nespēja nomirt ātri, viņam bija ļoti grūta un sāpīga nāve. Viens no jūdiem prasīja otram: “Saki, kur ir Dievs?” Otrs teica: “Tu neredzi? Viņš tur karājas.” Būtībā pasakot, ka Dievs ir klāt ciešanās. Tā nav Dieva griba, tas nav Dieva plāns, bet Dievs mums ir klāt, tad, kad cilvēki vai dzīve mums kaut ko nodara. Dievs arī mūs aicina un mudina stāties pretī netaisnībai.

Minēji Jonas komūnu, pastāsti par to vairāk, vai esi ar to vēl aktīvi saistīta? Kas šajā kopienā ir saistošais Tev personīgi?

U.G. Jonas komūna ir manas garīgās mājas un tas man nozīmē ļoti daudz. Visi tie gadu desmiti kopš Latvijā “notika Vanags”, man bija ļoti grūti, varētu teikt, ka gāja kā pa nātrēm. Kopš es aizbraucu no Latvijas, visu laiku biju svešumā un man bija ļoti grūti atrast vietu, kur es varētu piederēt, kur es varētu justies mājās.

Man bija ļoti bībliski septiņi gadi vienā zemē, septiņi gadi otrā, septiņi trešā. Tad, kad es biju Spānijā, man bija pirmā saskarsme ar Jonas komūnu. Anglikāņu baznīca, kurā es biju Spānijā, lietoja Jonas liturģijas un dziesmas, un tas mani ļoti uzrunāja.

Man bija sajūta, ka es esmu pazaudējusi baznīcu. Tā problēma bija, ka konservatīvās baznīcas ļoti bieži vien bija aktīvas un viņām bija komūnas sajūta, bet, godīgi sakot, briesmīga teoloģija – velns un elle, un sods, nerunājot jau par sieviešu lomu baznīcā. Daudzas no liberālām baznīcām, manā pieredzē, bija ar labāku teoloģiju, bet tās komūnas nebija, un līdz ar to es domāju, metīšu visu to baznīcas lietu pie malas un sākšu pilnu laiku nodarboties ar mākslu.

Bet kaut kas pietrūka, un reizēm Spānijā sākām doties uz anglikāņu baznīcu, un pēkšņi parādījās šīs liturģijas un dziesmas. Mani uzrunāja tas, ka tās bija ļoti saistītas ar dabu, ar tēmām par dabas aizsardzību, iekļaujošu valodu, taisnīgumu. Tad, es pajautāju “tantei gūglei”, kas tas ir? Lasīju par komūnas tapšanu. Aizbraucu vienu brīdi pastrādāt viņu dabas centrā, uz blakus salas Mull. Tur dabas centrā atbrauc cilvēki, kuriem bieži vien ir kāda invaliditāte, bieži tās ir grupas no cietumiem, bērni un jaunieši no pilsētām, kas parasti nav dabā un visiem ir iespēja pavadīt laiku dabā.

Vēlāk es kā ciemiņš un svētceļnieks biju Jonas salā. Man piezvanīja vīrs un teica, vai tu zini, ka tur patlaban ir darbs, ko tu varētu dabūt. Man bija divas dienas laiks, lai pieteiktos. Tā es sāku strādāt Jonas salā sezonas vidū, kad katru nedēļu pie mums palika kādi 90 svētceļnieki un arī aptuveni 30 brīvprātīgie ar ļoti minimālu samaksu. Sezonas vidū abiem centriem es sāku vadīt programmu, jo cilvēks, kuram vajadzēja vadīt programmu, aizgāja atvaļinājumā un pazuda, neatgriezās. Sāku mācīties, kas un kā notiek. Man ļoti patika tur strādāt un vēl arvien tas ir mans mīļākais darbs.

Es sāku procesu, lai kļūtu par pilnu komūnas biedru. Tas ir četru gadu process, pēc tam notiek iesvētīšana. Tā nav loma, kurā esi uz visiem laikiem, bet tā tiek atjaunota katru gadu. Tad tiek uzdots jautājums, vai tu vēl aizvien “esi kopā ar mums”. Reizēm cilvēki uz kādu laiku pārtrauc savu darbošanos, citi ir ļoti aktīvi. Tā ir komūna, kas nedzīvo uz Jonas salas, bet tās locekļi dzīvo dažādās vietās pasaulē un mēs viens otru atbalstām un darbojamies sociālā un dabas taisnīguma jomā.

Man ļoti patīk tās vērtības. Patīk, ka tas ir internacionāls tīkls, kas iet apkārt visai pasaulei. Arī liturģijas, dziesmas, valoda, vērtības un tas, ka mēs varam viens otru atbalstīt. Daudzas labas lietas radās arī kovida laikā. Viena lieta bija dievkalpojumi Zoom. Tagad tie ir vienreiz mēnesī, bet grūtākajos laikos, kad cilvēki bija izolēti un vientuļi, tie bija katru nedēļu.

Programmas uz salas es vadīju 2016. un 2017. gadā un vienīgais iemesls, kāpēc es vairs tur neesmu visu laiku, ir tas, ka tur vajadzēja remontu un programma tika pārtraukta, un tad sākās kovida laiks, un līdz ar to, programma nevarēja atjaunoties, un dotajā brīdī atvērts ir tikai viens no diviem centriem, otrs jāturpina remontēt. Es aizvien vēl vadu atsevišķas nedēļas.

Pēc Jonas salas gatavojies ordinācijai un uzreiz sāki darbu Edinburgas universitātē, vai kalpoji vēl kaut kur citur?

U.G. Tas viss bija diezgan sarežģīti. Viena no manām grūtībām bija tā, ka es nekad neesmu jutusies aicināta kalpošanai klasiskā draudzes darbā. No pašiem sākumiem man bija pārliecība, ka mana kalpošana ir citāda. Toreiz, vēl arhibīskapa [Kārļa] Gailīša laikā, mums bija konference par jauniešu darbu un man bija tas lielais prieks un gods, ka mani izvēlēja par Rīgas jauniešu darba koordinatori. Es domāju, ka tas būtu bijis mans ceļš. Arī pēc tam, studēju jauniešu un studentu darbu Norvēģijā. Biju ļoti iesaistīta darbā ar jauniem cilvēkiem. Tas man ļoti patika un es biju ļoti laimīga. Tad, kad luterāņu baznīcā Latvijā notika visas tās pārmaiņas, tas viss pārtrūka.

Es nebiju ordinēta un baznīcās, kurās es biju, zemēs, kur dzīvoju, vaicāju, kādas ir iespējas. Tas vienmēr bija sarežģīti un ilgi, un visvienkāršākā būtu bijusi draudzes kalpošana. Es biju draudzēs uz kādu laiku, bet to nejutu kā savu vietu. Ļoti laimīga es biju Jonas darbā, tā tiešām bija mana lieta, kur es varēju uzplaukt un man tajā laikā izauga spārni. Kad centri aizvērās ciet, tad tā bija tāda diezgan dziļa bedre: ko tālāk?

Es sāku [darboties] anglikāņu baznīcā, jo likās, ka tā būs tuvāka manai luterāņu tradīcijai, bet nekas nevirzījās uz priekšu. Tad viens mācītājs, kurš bija kopā ar saviem draudzes cilvēkiem Jonā, man teica, paskaties uz Skotijas baznīcu [Church of Scotland]. Jā, viņa ir citāda, bet pamēģini! Tad, pēkšņi, viss sāka notikt. Skotijas baznīca mani pieņēma ar atvērtām rokām. Reti to varētu teikt par kādu baznīcu, sevišķi par Skotijas baznīcu, bet viņi bija izdomas pilni un ļoti atvērti veidā, kā es varu iekļūt šajā sistēmā. Manas izglītības un pieredzes dēļ es izgāju cauri uzņemšanas komisijai ar ordinētiem mācītājiem no citām baznīcām. Pēc tam man bija probācija – 15 mēneši konkrētā draudzē – Greyfriars Kirk Edinburgā un pēc tam man vajadzēja atrast vietu, kur kļūt ordinētai. Parasti kapelānus neordinē, tas drīzāk ir tāds izņēmuma gadījums. Bet, cilvēki zināja manu stāstu un sāpi, par to, kas noticis manā ceļā, un Edinburgas prezbiterija nobalsoja par to, ka mani ordinēs universitātes kapelāna amatā. Ar šo ordināciju, ja man aicinājums uz to atklātos, es varētu kalpot arī kādā draudzē. Tomēr, man aizvien liekas, ka mans aicinājums ir alternatīvs. 

Kā izdodās ar spārnu vicināšanu, plaukšanu universitātes kapelāna darbā? Vai ir pietiekami daudz radošuma un iespēju darboties individualizētā veidā?

U.G. Ir iespējas un ir arī izaicinājumi, jo tā ir ļoti liela organizācija. Tas nozīmē, ka ir birokrātija, ka ir dažas lietas, kas ir grūtāk izdarāmas, bet ir arī daudz kas, kas ir brīvs un ar izdomu. Mēs daudz darām pastorālo darbu, kas nav izteikti reliģiozs – mēs strādājam ar cilvēkiem ar dažādām ticībām. Mums ir, tā saucamais, listening service – uzklausīšana. Gan mācībspēkiem, gan studentiem, ja viņi vēlas ar kādu aprunāties, ir tāda iespēja. Mēs organizējam atbalsta grupas, organizējam izstādes, lekcijas, sarunas, savedam cilvēkus kopā. Man patīk organizēt lielākus un mazākus svētceļojumus. Darbs ir ļoti daudzveidīgs.

Kas ir lielākie prieki universitātes darbā?

U.G. Es teiktu, ka tās ir divas lietas. Redzot un piedzīvojot to, ka cilvēki mainās, ka cilvēki, kuriem ir lielas ciešanas un trauma, ka viņi atrod dziedināšanu, jaunu spēku un jaunus sākumums savā dzīvē. Otra lieta ir savest cilvēkus kopā. Piemēram, pagājušajā gadā mums bija pasākums, kur sanāca kopā musulmaņu, jūdu, budistu studenti, arī studenti bez konkrētas ticības, un runāja par to, kāda ir pieredze ar antisemītismu, islamofobiju, ar diskrimināciju un izslēgšanu. Arī par to, kā tas ir, kad cilvēki kļūst par komūnu, ir kopā un atbalsta viens otru. Tas ir prieks redzēt, sanākam kopā, pavisam dažādus cilvēkus, ar dažādām pieredzēm. Beigu beigās viņi saka: “Mēs nemaz neesam tik dažādi.” Arī strādājot ar tādām organizācijām kā Grass Market Community Project, kas ir projekts, kur sanāk kopā cilvēki, kam ir lielas grūtības, kas ir piedzīvojuši traumu, un tad vest viņus kopā ar studentiem. Viens no tādiem projektiem ir, ka studenti iepazīstās ar dalībniekiem šeit Edinburgā un pēc tam dodas uz nedēļu uz Mull salu, kas pieder Jonas komūnai, uz dabas programmu. Prieks ir redzēt kā cilvēki iegūst pašpaļāvību, prieku un brīvību.

Kas Tev personīgi dod prieku, vai ir kādi jauni projekti pie kā strādā, kas iedvesmo?

U.G. Man ļoti patīk rakstīt liturģijas. Tas ir viens no lielajiem priekiem, kad Jonas komūna vai kāda cita organizācija pajautā, vai es varētu kaut ko uzrakstīt. Tas man tiešām ļoti patīk. Nupat pabeidzu rakstīt Lielajai piektdienai, kas ir Jonas izdotajā grāmatā ar materiāliem Klusajai nedēļai. Ir plāns ekumēniski organizēt dievkalpojumu ar Apvienoto Reformātu baznīcu (United Reformed Church), ar Episkopāļu baznīcu, Skotijas baznīcu, mēs plānojam lietot šos materiālus Lielajā piektdienā. Mēs arī sēsim sēklas, jo tēma ir no Jesajas grāmatas par augu, kas izaug cauri sausai, cietai augsnei. Mēs par to runāsim, dziedāsim, lūgsim un arī sēsism sēklas, un skatīsimies, kas no tām izaug. Bieži mēs dzīvojam galvā – vārdos, rakstīšanā, runāšanā un ir ļoti svarīgi tikt ārā dabā – kaut ko iesēt, iestādīt un redzēt augam. Tas arī ir viens no priekiem.

Kā integrē šīs dažādās kalpošanas jomas? Tās šķiet savstarpēji savienotas, bet spektrs ir ļoti plašs. Vai ir viegli sabalansēt un harmonizēt?

U.G. Daudzveidība tajā, ko es daru, man ir diezgan jauna. Mana loma universitātē ir tāda, ka to veidoju pati. Kad tajā ienācu, būtībā nekā nebija, lielākoties tāpēc, ka tie bija covid gadi. Tāpēc es varēju skatīties ar izdomu – kas ir iespējams, ko varētu darīt. Dažas lietas neizdevās, bet citas izdevās.

Pateicoties tam, ka mums ir studenti un mācībspēki no ļoti dažādām valstīm un zinātnēm, daudzveidība ir iespējama un tas man ļoti patīk. Ir prieks, kad rakstot papīrus par visu ko daru, redzu, ka tās lietas tiešām ir daudzveidīgas – sākot no klasiska pastorāla darba līdz, piemēram, piemiņas dievkalpojuma vadīšanai Dollijas tētim [aita Dollija] – tas bija fantastiski. Sers Īans (Ian Wilmut) aizgāja mūžībā un man bija tas prieks un gods vadīt viņa piemiņas dievkalpojumu. Es varēju iepazīties ar cilvēkiem, kas ar viņu kopā strādāja un ar tiem, kas pārņem viņa lomu. Arī mācīties, kādēļ viņi to darīja, jo parasti cilvēki saka, ai, jā, Dollija, klonēšana… Bet, īstenībā tas, ko viņi darīja, viņi mēģināja radīt zāles, ko veido aitas pienā, un no šī pētījuma nāk daudzas citas zāles, t.s., biologics, kas ir zāles artrītam, dažādiem vēža paveidiem. Pēdējais darbs, ko darīja sers Īans, bija pētniecība par Parkinsona slimību. Skumjais fakts ir tas, ka viņš pats nomira no šīs slimības.

Jā, un tad ir tās daudzās citas lietas ko daru – izstādes, runas. Man ir jāuzmanās, lai nedarītu pārāk daudz. Diezgan viegli var izdegt, jo visur kaut kas ir vajadzīgs. Pēdējā laikā esmu izdomājusi sistēmu – tās lietas, kas patiešām ir ļoti svarīgas un tās lietas, kas man dod prieku un enerģiju, un tās ir lietas, ko es daru. To, kas ir pa vidu, tam es saku “nē”. Man šķiet, ka es nekad savā dzīvē neesmu tik daudzas reizes teikusi “nē”, kā pēdējos mēnešos. Tas ir ļoti, ļoti grūti un tā ir vesela zinātne, ko cenšos attīstīt.

Prieku dod lietas, kas ir ar daudzveidību, kas saistītas ar dabu, mākslu, skaistumu, un vispār strādāšana kopā ar cilvēkiem. Man ir ļoti grūti, ja esmu viena pati mājās un nevaru neko padarīt, man vislabāk ir būt kopā ar citiem, un, ja iespējams, tad ar pēc iespējas dažādākiem cilvēkiem.

Tev ir bijušas ļoti dažādas pieredzes ar kopienām un baznīcu, un izvērtējot to, kas Tavā dzīvē jau ir paguvis notikt un tas, ko esi mācījusies no šīm pieredzēm, kādu saskati nākotnes baznīcu?

U.G. Es redzu cerību tur, kur cilvēki nāk kopā un klausās viens otrā, kur nemēģina citus izslēgt, sodīt un kritizēt. Cerība ir tur, kur varam teikt – tā ir tava sāpe, šī ir mana sāpe, un kā mēs varam kopā viens otram palīdzēt, kā mēs varam mainīt sabiedrību, likumus, baznīcu tā, lai visiem būtu labi. Tas pats ir arī ar dabas aizsardzību – šī ir mūsu pasaule, mūsu radība. Ko mēs varam darīt, lai mēs to neizpostītu? Tajās vietās, kur nāk kopā arī garīgā nozīmē – lūdzot, dziedot, esot liturģijā, dievkalpojumā, tieši domājot par taisnīgumu un dabas tēmām, tur es redzu cerību.

Agrāk bija doma, ka cilvēkiem ir jānāk uz baznīcu, bet tagad ir pienācis cits laiks. Mūsu uzdevums ir iet pie cilvēkiem, iet pie jauniem cilvēkiem un jautāt, kas jums ir uz sirds, kā mēs varam jūs atbalstīt, kā mēs varam kopā darboties. Tur es redzu, ka Dievs darbojas un tur es redzu nākotni baznīcai. Izslēdzošais un augsprātīgais, kas saka, mums ir patiesība un jums jānāk pie mums, tas nedarbojas, un, ja darbojas, tad ne veselīgā un labā veidā.

Domājot par taisnīgumu, īpaši Latvijā – teoloģiskajā un eklezioloģiskajā ainavā, par ko vajadzētu runāt?

U.G. Viens jautājums noteikti ir par sieviešu lomu baznīcā. Man bija ļoti interesanti uzzināt par pētniecību, kas Latvijā pēdējā laikā tiek veikta, un iepazīties ar atbildēm, ko cilvēki sniedz, kāpēc sievietēm nevajadzētu būt ordinētām. Cik absurdi šie iemesli bieži vien ir! Ir jāieklausās tajās sāpēs, kas cilvēkiem no tā ir radušās – gan mana pašas pieredze, gan tā, kas ir daudzām citām sievietēm, kuru taka tika nogriezta. Ir bijuši gadu desmiti, kas ir bijuši grūti, sāpīgi un reizēm bezcerīgi. Ir svarīgi tajā ieklausīties un uzdot jautājumu, vai tiešām tas ir tas, ko Dievs grib? Vai tiešām tas ir mīlestības ceļš, sakot, ka mēs cilvēkus izslēgsim?

Arī citi jautājumi, piemēram, par dabas aizsardzību. Latvijā tā ir ļoti svarīga lieta. Reizēm es esmu redzējusi, ka baznīcas tajā iesaistās, bet to varētu darīt vairāk. Vēl viens aktuāls un svarīgs taisnīguma jautājums ir par tradicionālām un netradicionālām ģimenēm un attiecībām. Par to es arī dzirdu daudz sāpju un ciešanu. 

Nesen man bija ļoti interesants atklājums – es atskatījos uz savu teoloģisko pētniecību, par ko esmu rakstījusi. Es nevarēju iedomāties, ka tur ir savstarpēja saistība, jo mans bakalaura darbs ir par aparteīdu Dienvidāfrikā un baznīcām tajā; maģistra darbs ir par Misūrī sinodi, salīdzinot to ar otro luterāņu baznīcu ASV; un doktora disertācija ir par strīdu starp konservatīvām un ekumēniskām baznīcām, skatoties uz misijas nākotni. Kad es apskatījos, par ko tad es īstenībā rakstīju, tad visos trīs gadījumos es skatos uz to, kā baznīca dažādās situācijās, ar tiem pašiem svētajiem rakstiem, bieži no tās pašas tradīcijas, reaģē pilnīgi pretstatā. Piemēram, aparteīda situācijā bija baznīcas, kuras cīnījās pret aparteīdu un bija baznīcas, kas atbalstīja, balstoties tajos pašos rakstos. Tas pats arī Misūrī gadījumā, un tas pats arī misijas gadījumā.

Arī manā pašas dzīvē tas ir bijis ļoti svarīgi, jo, jau no paša sākuma, man bija daudz kontaktu ar konservatīviem un harizmātiskiem kristiešiem un arī kontakti ar ļoti liberāliem un atvērtiem teologiem. Kādus 15-20 gadus mans ceļš gāja kopā ar abiem diviem, bet tad pienāca laiks, kad man šis jautājums bija dziļi jājautā: bet, kam tad es ticu? Ko es izvēlos? Kā es izvēlos ticēt un kādus jautājumus uzdot? 

Vai no šīm personīgām pieredzēm, pētījumiem un saskarsmes ar tik dažādiem teoloģiskiem ieskatiem, esi izvērtējusi to, kāda loma kalpošanā un teoloģijā ir dialogam, sadarbībai un spējai ieklausīties?

U.G. Pieredze universitātē rāda, ka cilvēki bieži vien nevēlās ieklausīties un nevēlas mainīties. Lai būtu reāls dialogs, kas kaut ko sniedz abām pusēm, ir vajadzīga zināma atvērtība mainīties un domāt. Varbūt otra persona pateiks kaut ko tādu, un man būs jāaizdomājas, varbūt būs jāuzdod citi jautājumi, varbūt būs jāmaina sava nostāja. Tā problēma, ko es bieži vien redzu, ar konservatīvākām baznīcām un cilvēkiem, un to redzu arī nereliģiozā vidē, ir tā, ka cilvēki nav atvērti maiņai un dzelžaini paliek pie savas pārliecības. Būtībā tas nav dialogs, bet tikai savas pārliecības izkliegšana. Lai būtu dialogs ir jāieklausās. Pat, ja es nepiekrītu un neticu tam, ko saka otrā puse, tomēr jāieklausās un jāmēģina saprast. Iespējams būs jāsecina, ka mēs nekad viens otram nepiekritīsim, bet varbūt ir kāda sfēra un stūrītis, kur varam strādāt kopā.

Es atceros tādu situāciju starp kādu ļoti konservatīvu baznīcu un otru daudz atvērtāku. Ilgu laiku viņi nespēja nonākt pie dialoga, jo bija pilnīgi pretējas teoloģijas. Beigu beigās viņi nolēma – mēs nestrīdēsimies par teoloģiju, bet mēs darīsim kaut ko kopā. Viņi sāka mainīt situāciju savā pilsētā, kurā bija ļoti daudz nabadzības. Darot labo kopā, tas strādā. Ir sarežģīti, īpaši, ja ir ļoti vecas sāpes vai arī, ja ticības pamats ir bailes, tad arī ir ļoti grūti saprasties un runāt. 

Atceros, 1992. gadā Billijs Grehems (ASV evaņģēlists Billy Graham) atbrauca uz Maskavu. Es biju viena no jaunajām evaņģēlistēm, kas ar organizētu vilcienu devās no Rīgas uz Maskavu. Nedēļu pirms tam bija lielas mācības un tad devāmies uz ielām evaņģelizēt. Pirms pāris gadiem es atradu tā laika dienasgrāmatu un sāku to lasīt. Tas bija tik skumji, no jauna sastapt šo pusaudzi – visa šī dienasgrāmata ir pilna ar bailēm. Bailes, ka mana ģimene nokļūs ellē. Bailes, ka es kaut ko neizdarīšu pareizi un manis dēļ kāds cits nokļūs ellē, un tā tālāk. Tas bija tik skumji. Manā doktora darbā bija tāds neliels eksperiments, kurā es cilvēkiem uzdevu dažādus jautājumus, bet būtībā svarīgi bija tikai divi. Viens jautājums bija: “Vai tu tici, ka Dievs ir mīlošs un žēlīgs?” Un, nedaudz vēlāk, citu jautājumu starpā: “Vai tu tici, ka citu ticību un reliģiju cilvēki, piemēram, musulmaņi un budisti, tiks ellē spīdzināti visu mūžību?” Lielākā daļa no konservatīviem kristiešiem atbildēja “jā” uz abiem jautājumiem. Tad, savukārt, mans jautājums bija – kā to var neredzēt? Kā var apvienot, ka Dievs ir mīlošs un žēlīgs, bet viņš spīdzinās visu mūžību?

Tieši šādu jautājumu dēļ: kur ir Dievs, kāds ir Dievs, kas ir dzīvību, mīlestību un žēlastību dodošais? Tas lika izšķirties, kas ir mans ceļš, kāda teoloģija un ticība ir tā, kurai es gribu iet līdzi.

Tavā gadījumā tas bija ļoti pakāpenisks ceļš, nonākot pie šīm atziņām?

U.G. Jā, un noteikti ļoti liela loma bija teoloģijas studijām Rīgā, Teoloģijas Fakultātē. Redzēt, ka ir ļoti dažādas teoloģijas skolas un virzieni, redzēt kā cauru gadu simtiem un tūkstošiem ir attīstījusies domāšana. Otra lieta ir vairāk pastorāla un sirds lieta. Viens no tādiem jaunākajiem piemēriem ir no pagājušā gada jūnija, kur, no universitātes, piedalījos Edinburgas praidā. Esmu tur bijusi arī agrāk, bet šoreiz tur biju redzama kā mācītāja. Par šo lietu man uzbruka vairāki ļoti konservatīvi latviešu amata brāļi. Man bija jāsalīdzina tas prieks, daudzveidība, sirsnība un mīlestība,  ko es redzēju praidā un tad šī ļoti naidpilnā, briesmīgā valoda, ko lieto amata brāļi. Es sev jautāju – kur ir Dievs? Vai Dievs ir šajā mīlestībā un daudzveidībā? Vai Dievs ir, kad tev cits ticības brālis saka, ka tas, ko tu saki, ir “suņa murgi”?

Ticības sākuma laikos, kad vēl biju tīnis, man bija draugs, kurš bieži sūtīja dzejoļus. Mēs satikāmies Strutelē, pirmajā draudžu nometnē un bijām draugi diezgan ilgus gadus. Tradīcija bija tāda, ja viņš atrada kādu interesantu dzejoli, tad sūtīja to kopā ar vēstuli. Viens no tiem dzejoļiem bija par ganu puiku, kurš skatās debesīs uz zvaigznēm un skatās uz baznīciņu, kur spīd gaisma. Viņš redz zvaigžņu atspulgu ūdenī un domā – kur tad ir tās īstās mājas? Atbilde dzejolī bija: ej, tur kur tevi mīļo!

Ir daudz vienkāršāk pieķerties kaut kādām dogmām un kaut kam nemainīgam. Bet, tas ir līdz brīdim, kad dzīvē kaut kas notiek un mainās, un tad tas vairs tevi nevar nest, bet tevi ierobežo, vai ierobežo citus un viņiem nodara pāri.

Bieži ir jādomā par to kā nomira Nāves jūra. Tā  beidza kustēties, tad pārsālījās un kļuva par Nāves jūru. Jēzus jau teica, ka viņš ir ceļš. Viņš neteica, ka viņš ir kaste vai grāmata, bet ceļš, un tas nozīmē maiņu, reizēm arī briesmas un nedrošību. Caur to mēs augam un kļūstam līdzīgāki tam, kas mūs ir radījis.

Ja Dievs ir radījis visu to milzīgo daudzveidību dabā un teicis, ka tas ir labs, tad arī mūsu pašu daudzveidība kā cilvēkiem, un mūsu ceļu daudzveidība ir gudra, laba, sarežģīta, bet arī ļoti skaista, dzīva un nepārsālīta, jo turpina kustēties un plūst.

Ar ko vēlies noslēgt sarunu?

U.G. Es gribētu noslēgt ar svētību no Jonas komūnas:

“Lai Dievs Tēvs, kurš satricina debesis un zemi,

Jēzus, kuru nāve nespēja noturēt,

Gars, tā liesma, kas deg, lai mūs izaicinātu un dziedinātu,

Trīsvienīgais Dievs, lai ieraksta savu labo vēsti mūsu sirdīs, 

Svētī un vada mūs, un sūta mūs pasaulē kā dzīvus sava vārda burtus. Āmen.”

…

Visi publicētie attēli ir no Urzulas Glīnekes personīgā arhīva

Vairāk par Urzulas darbību:

https://artseekingmeaning.com

https://blogs.ed.ac.uk/?s=associate+chaplain+urzula+glienecke&toplevel=1

https://www.churchofscotland.org.uk/news-and-events/news/archive/2022/iron-curtain-democracy-activist-ordained-into-the-church-of-scotland

https://www.baltictimes.com/the_state_of_the_art_in_listening_to_fragility

https://greyfriarskirk.com/sermons

https://www.ionabooks.com/product/like-a-root-out-of-dry-ground

Home

(saruna un teksta transkripcija: Arta Skuja, LLSTA)