Kontekstuāli hermeneitiska eseja par nenovērtēto un neapmaksāto mājsaimniecības darbu Lūkas ev. 10:38-42 gaismā
ANNA VAITA
Esejas autore Anne Vaita (Anne Whyte) par sevi raksta: “Piedzimu Birmingemas apkaimē, Anglijas vidienē. Uzaugu Metodistu baznīcā, kur kā jauna sieviete biju laju sludinātāja. Vēlāk ar vīru no Īrijas pārcēlāmies uz dzīvi Beļģijā, kur dzīvojam jau 25 gadus. Mums ir trīs pieauguši bērni, diviem ir smagi intelektuālās attīstības traucējumi. Šobrīd esmu atgriezusies pie teoloģijas un turpinu maģistrantūras studijas teoloģijā un reliģijpētniecībā.
Bībele ir dažādu stāstu un vēstījumu kolekcija, tādēļ mēs varam lietot savu iztēli, un iedomāties paši sevi kā dalībniekus šajos notikumos, iepazīt dažādus skatupunktus un perspektīvas, meklēt jaunas idejas šajos tik labi pazīstamajos tekstos. Protams, ne visas domas un idejas ir vienlīdz labas, bet parasti ir vairāk nekā tikai viena laba iespēja, kā domāt par tekstu. Jo dziļāk mēs meklējam, jo vairāk atrodam.”
…
Kontekstuāli hermeneitiskā pieeja Bībelei ir metode, ko izstrādājuši teologi Reimunds Bieringers ( Reimund Bieringer, KU Leuven, Beļģija) un Ma Marilū Ibita ( Ma Marilou S. Ibita, De la Salle University Manila, Filipīnās). Pirmais izejas punkts aplūkojot biblisko tekstu ir pieņēmums, ka teksts mājo trīs “pasaulēs” – vēsturiskā, literārā un teoloģiskā pasaulē, kurā “ticība meklē izpratni”.[1] Ar kontekstuāli hermeneitisko metodi bibliskais teksts tiek aplūkots un izzināts, izsverot dažādas perspektīvas – feministiskā perspektīva, eko perspektīva, atbrīvošanās perspektīva, u.c. Uzstādot uzdevumu ieraudzīt šo tekstu pētnieka/lasītāja konkrētās vides un apstākļu gaismā, bibliskais naratīvs tiek pretnostatīts kādam no ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas punktiem un ANO nākotnei noteiktiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Attīstot vairākas teksta interpretācijas perspektīvas, tiek meklēta atbilde uz jautājumu par Dieva iecerēto nākotnes normativitāti. Ko Svētais Gars vēlas atklāt šodien, kam, Svēto Rakstu gaismā, jāmainās mūsu pieņēmumos un pārliecībās, arī personīgā kontekstā un dzīvē?
Bibliskais teksts
“Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma Jēzu savā namā. Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos.
Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!”
Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.” [2]
ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija 23. Punkts. “Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu.”[3]
ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķis nr.5. Dzimumu līdztiesība[4]
Kontekstuālā problēma socio-kulturālā, politiski ekonomiskā kontekstā
Sākot ar 2PK beigām, Rietumeiropas labklājība tika strukturēta, balstoties pieņēmumā, ka gandrīz visi vīrieši vecumā no 16 līdz 65 gadiem strādās pilnas slodzes darbu un gandrīz visas sievietes būs pilna laika mājsaimnieces. Lielākā daļa sieviešu bija ekonomiski atkarīgas no sava dzīvesbiedra, un viņām bija jāuzņemas pilna atbildība par mājsaimniecību. Šāda kārtība ļāva darba devējiem rēķināties ar to, ka vīrieši būs pieejami visu dienu, nevis ņems regulārus pārtraukumus algotā darba laikā, lai dotos veikt aprūpes darbu mājās.
Pakāpeniski sievietes ieguva plašākas tiesības, tostarp tiesisko aizsardzību pret diskrimināciju darbā, kā arī šķiršanās tiesības. Mūsdienu Rietumu pasaulē tiek pieņemts, ka vīrieši un sievietes strādās algotu darbu no studiju pabeigšanas līdz pensijai. Sievietes strādā visās profesijās, tostarp visietekmīgākajos amatos – viņas ir lielu uzņēmumu izpilddirektores un valdības ministres. Sievietēm, protams, tagad ir lielākas izvēles iespējas un viņas biežāk izvēlas veidot mazas ģimenes vai palikt bez bērniem. Sievietes var izvēlēties pārtraukt laulību, kas dara viņas nelaimīgas.
Tomēr sieviešu panākumi, uzsākot labāk apmaksātu darbu, nav bijuši līdzvērtīgi vīriešiem, kuri, iespējams, līdzīgā apjomā ir sākuši veikt mājsaimniecības darbus. Lielākā daļa darba devēju joprojām sagaida, ka darbinieki būs pieejami visu dienu, strādās 38-40 stundas nedēļā, bieži ar neapmaksātu virsstundu skaitu. Priekšroka tiek dota darbiniekiem, kuriem nav karjeras pārtraukumu. Cilvēki, kuri pārkāpj šos nerakstītos noteikumus, nonāk zemi atalgotu darbu slazdā. Līdz ar to, daudziem pāriem ir ekonomiska vajadzība, lai tad, kad viņiem ir bērni, viens partneris (gandrīz vienmēr vīrietis) koncentrē enerģiju uz savu karjeru, bet otrs (gandrīz vienmēr sieviete) pāriet uz nepilnas slodzes vai mazāk prasīgu algotu darbu, lai būtu laiks bērnu audzināšanai, un, likumsakarīgi, šis partneris pelna daudz mazāk.
Pārtikuši pāri nereti nodarbina kādu, iespējams, nabadzīgu sievieti ar imigrantu saknēm, lai veiktu mājokļa uzkopšanas darbus. Tādā veidā turīgas sievietes var izbēgt no mājas darbu nastas nevis tāpēc, ka vīrieši piedalās mājasimniecības darbu veikšanā , bet gan tāpēc, ka turīgas sievietes var atļauties nodarbināt nabadzīgas sievietes, saņemot viņu palīdzību. Lielākajā daļā mājsaimniecību sievietes joprojām veic daudz vairāk mājsaimniecības darbu nekā vīrieši, pat, ja sievietes strādā pilnu slodzes darbu. Tikmēr pilnas slodzes mājsaimniecēm, pārsvarā sievietēm ar imigrantu saknēm, ir ļoti maz ekonomisko tiesību, un politiķi mēdz viņas apsūdz tajā, ka tiek negodīgi izmantotas viņām sniegtās tiesības.[5]
ANO Cilvēktiesību 23. pants formulēts, pieņemot, ka darbs ir algots līgumdarbs. Tajā, kā arī lielākajā daļā publiskā diskursa, neredzams paliek neapmaksātais mājsaimniecības darbs. Tomēr brīva darba izvēle, taisnīgi un labvēlīgi darba apstākļi un vienāds atalgojums par vienāda darba atalgojumu attiecas arī uz sievietēm, kuras pavada ilgas stundas, veicot neapmaksātu un neatzītu, bet neatsveramu mājas darbu.
“Atzīt un novērtēt bezmaksas aprūpi un mājsaimniecības darbus, nodrošinot sabiedriskos pakalpojumus, infrastruktūru un sociālās aizsardzības politiku un veicinot dalītu atbildību mājsaimniecībās un ģimenēs atbilstoši valstīs pieņemtajām normām.”[6]
Šis punkts skaidri norāda uz globālu problēmu saistībā ar neapmaksātu aprūpi un mājsaimniecības darbiem, kas turpina veicināt dzimumu nevienlīdzību. Sabiedriskie pakalpojumi varētu ietvert pienācīgi regulētu apmaksātu bērnu aprūpi un apmaksātu aprūpi cilvēkiem ar invaliditāti un senioriem. Sociālās aizsardzības politika varētu ietvert sociālā nodrošinājuma un finansiālā atbalsta uzlabojumus cilvēkiem, kuri strādā mazāk algotu darbu to stundu dēļ, kas pavadīts mājas darbos. Dalītās atbildības veicināšana var notikt, izmantojot sabiedrības informēšanas kampaņas. Sarežģītāka pieeja, dalītas atbildības veicināšanai, būtu izmaiņas darba likumā, arī līdztiesīgākos noteikumos par paternitātes atvaļinājumu.
Teksts un konteksts
Rakstu vieta par Mariju un Martu seko stāstam par žēlsirdīgo samarieti, kas parāda, ka praktiskās rūpes ir svarīgākas par reliģisko statusu. Tam seko mācība par lūgšanu: vispirms Tēvreizes lūgšana un pēc tam apsolījums, ka Dievs atbild uz mūsu lūgšanām (“Lūdziet, tad jums tiks dots” Lk. 11:9).
Literārā konteksta paplašinājums meklējams jau Lūkas evaņģēlija sākumā, kurā lasām par priekpilnu un cerības pilnu, divu sieviešu tikšanos, un labās vēsts pasludināšanu pazemīgajiem un izsalkušajiem (Lk. 1:39-56).
Stāsts par Martu un Mariju ir daļa no tā sauktā Lūkas evaņģēlija “ceļojumu naratīva”. Tas sākas Lk. 9:51: “Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, Jēzus droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp.” Visam turpmākajam stāstījumam fonā atrodas ceļš, kas ved uz krustā sišanu. Lūkas lasītājam vai klausītājam vairākkārt atgādina par ceļojumu uz Jeruzālemi (13:22; 13:33; 17:11; 18:31; 19:11; 19:28). Ceļojuma naratīva kulminācija ir Jēzus triumfālā ieiešana Jeruzālemē (19:29-44), kam seko tempļa tīrīšana (19:45-48). Plašāks Martas un Marijas stāsta konteksts ir tāds, ka Jēzus dodas ceļā uz savu nāvi un augšāmcelšanos.[7]
Atbrīvošanās perspektīva
Atbrīvošanās perspektīva[8] izgaismo apspiestības situācijas un meklē tos teksta elementus, kas var iedvesmot praksi, kas ved pie sociālām pārmaiņām.
Šajā fragmentā sastopamies ar trim tēliem: Marija, Marta un Jēzus. Mums netiek sniegta informācija, kas dotu iespēju izprast to, vai Marija un Marta ir vai nav trūcīgas. Martai ir mājvieta, kurā viņa var uzņemt Jēzu; bet, ja viņa būtu turīga, viņai droši vien būtu bijis pietiekami daudz kalpu, lai veiktu viesmīlības darbu viņas vietā. Marta, ļoti iespējams, nav, sevišķi turīga, visdrīzāk viņai varētu būt līdzīgi dzīves apstākļi kā lielākajai daļai cilvēku viņas laikā un telpā.
Marija, Martas māsa, neko nesaka. Mēs zinām tikai to, ka viņa “apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos”. Sēdēt kādam pie kājām nozīmē mācīties no šī cilvēka, būt viņa skolniekam. Marijas klausīšanos varētu interpretēt kā pasīvu un padevīgu, bet to var uzlūkot arī kā mācekļa klausīšanos, kāda, kas aktīvi domā un, pievēršot visu savu uzmanību, mācās.
Marta Jēzum izrāda viesmīlību, bet pēc tam lūdz, lai Jēzus pasaka Marijai, lai viņa nāk palīgā Martai veikt nepieciešamo darbu. Vārdi, kas apzīmē darbu, rosību, kalpošanu šajā tekstā, ir grieķu lietvārds διακονία un ar to saistītais darbības vārds διακονέω. Šie vārdi, kas ir vārda diakons sakne, bieži tiek lietoti raksturojot kristīgo kalpošanu, un pastāv tradīcija Martas darbu interpretēt kā aktīvas kristīgās kalpošanas paraugu.[9] Kalpošana, aprūpēšana var apzīmēt kristiešu darbu, vai ēdienu un dzērienu pasniegšanu, kā arī grieķu διακονία tiek lietots, lai aprakstītu viesmīlības darbu, ko veic, piemēram, dziedinātā Sīmaņa sievasmāte (Lk. 4:39).
Interesanti redzēt, ka Marta nāca un nostājās pie Jēzus (10:40). Tas rada iespaidu, ka darbs, ar ko viņa bija aizņemta, viņu kavēja būt vietā, kur sēdēja Jēzus un Marija, un Marta nevarēja piedalīties sarunā, kamēr viņa strādāja. Pārsteidzoši ir arī tas, ka Marta vērsās pie Jēzus, nevis vienkārši lūdza māsu palīdzēt.
Kāpēc Martas uzmanību novērsa viņas daudzie uzdevumi? Teksts liek domāt, ka Martas mājā ienāca tikai Jēzus (10:38), taču ļoti iespējams, ka daži mācekļi ieradās kopā ar viņu (sk. Jāņa 12:1-8). Cik daudz pūļu Martai tas prasīja, lai viņa varētu cienīgi uzņemt Jēzu savās mājās? Tas ir būtisks jautājums, jo Jēzus neatbild uz lūgumu tā, kā Marta to viņam prasa.
Atbrīvošanās perspektīvas lasījums šajā tekstā vēlētos Martu atbrīvot no viņas pārmērīgās darba nastas un no netaisnības, ka šis darbs viņai jāveic vienatnē. Vai Jēzus viņu atbrīvo no nevajadzīga darba? Vai Jēzus tikai žēlīgi uzklausa viņas raizes un trivializē Martas darbu?
Romas impērijas fons un postkoloniālisms
Pašā tekstā nav nekā tāda, kas norādītu uz Romas impērijas klātbūtni. No otras puses, literārais konteksts ir tāds, ka Jēzus tiks sists krustā un šī naratīva centrā ir romiešu okupācijas vardarbība, nežēlība un netaisnība.
Marta un Marija dzīvo ciematā kaut kur Palestīnā, laikā, kad Palestīna ir daļa no Romas impērijas. Var tikai iedomāties, ka tā laika kulturālās normas apvienoja imperiālās kultūras elementus, iepriekšējo apspiestības laiku ietekmes, kas pastāvēja līdztekus vietējām paražām.
Ar postkoloniālo pieeju varam uzdod jautājumu par to, vai interpretējam stāstījumu saskaņā ar mums pazīstamām kultūras normām. Cik cilvēku ir klātesoši šajā notikumā? Kādi ēdieni un dzērieni tiek gatavoti un celti galdā? Vai šajā sabiedrībā tiek sagaidīts, ka viesiem jāpiedāvā kaut kas īpaši smalks un sarežģīti pagatavojams? Kas parasti strādā Martas mājā un kur šis darbs tiek darīts? Vai Martas sūdzība ir šokējoši rupja vai tikai nedaudz tieša?
Bībele problēmu neizdzēš un tomēr dod arī risinājumu, lai gan teksts atbrīvošanu neparedz. Pats galvenais, postkoloniālā perspektīva brīdina, ka nedrīkst aizmirst tuvojošos briesmu un draudu fonu, kas veido un ietekmē visu trīs teksta varoņu dzīvi.
Feministiskā perspektīva
Martas sūdzība rezonē ar ikvienu sievieti pasaulē, kura ir iestrēgusi, veicot nenovērtētus mājas darbus. Tikmēr, ir citas sievietes, kas gūstot labumu no viņu (mājsaimnieču) darba, var aizbēg no mājas rūpēm, lai ar citiem (vīriešiem) strādātu interesantāku, labāk apmaksātu un augstāka statusa darbu. Ja stāstu lasa no šādas perspektīvas, tad komplicēts šķiet Martas domu gājiens, izvēloties runāt ar Jēzu nevis ar savu māsu, gaidot palīdzību tieši no viņas, nevis no kāda cita klātesošā. Jēzus atbilde šķiet noraidoša pret Martas darbu, kas līdzinās mūsdienu politiķu un citu turīgu cilvēku attieksmei, raksturojot mājsaimnieces kā tādas, kas sabiedrībai nedod nekādu pienesumu, un tāpat kā daudzi cilvēki, kuriem nekad nav bijis jātīra māja vai pašiem jāgatavo ēdiens, viņi nenovērtē lielās pūles, kas saistītas ar darbu mājās.
Feministiskā interpretācija varētu būt tekstu noraidoša vai atbrīvojoši feministiska. Noraidošs lasījums kritizētu biblisko tekstu, savukārt atbrīvojošā feminisma pieeja atklāj un noraida teksta ierobežojošo potenciālu, vienlaikus turpinot meklēt atbrīvojošas tēmas Bībelē kā tekstu kopumā.[10]
Stāsts par Martu un Mariju dažkārt ticis interpretēts veidā, kas sievietes pakļauj: sievietēm mājas darbi jāveic tāpat kā Martai, taču atšķirībā no Martas viņām nevajadzētu par to satraukties un noteikti nevajadzētu par to sūdzēties vīriešiem; tā vietā viņām vajadzētu izkopt rāmu garīgumu un spēju ieklausīties, kā to dara Marija.[11] Šāds teksta lasījums atbalsta patriarhālās struktūras un grauj feminismu. Teoloģe Elizabete Šuslere-Fiorenza apgalvo, ka evaņģēlista Lūkas nodoms bija iebilst pret sieviešu aktīvo kalpošanu, ko pārstāv διακονία. Tādā gadījumā, stāsts nav par mājsaimniecības darbiem, bet gan par sievietēm vadībā.[12] Šāda pieeja ir atbrīvojoši feminisma hermeneitika, kurā viņa izgaismo un stājas pretī Lūkas ideoloģiskajai opozīcijai pret sieviešu līderību.[13]
Tomēr, pozitīvāks lasījums izceļ to, ka Jēzus atbalsta Marijas izvēli klausīties un mācīties tāpat kā to darītu mācekļi vīrieši. Jēzus arī nenorāda, ka Marijai būtu jākoncentrējas uz mājas darbiem.
Vēl kāds pozitīvs elements tekstā ir tas, ka Martas pūles un darbs nepaliek ēnā. Kad mēs lasām evaņģēlijā aprakstītos notikumus, kuros Jēzus un viņa mācekļi dodas no vienas vietas uz otru, varētu šķist, ka viņi pārtiek no tukša gaisa. Tomēr, Lk. 8:3 ir īsa, bet svarīga piebilde par sievietēm, kas ceļoja kopā ar Jēzu un divpadsmit mācekļiem, un teksts vēstī, ka “daudzas citas” sievietes ar saviem līdzekļiem rūpējās par viņiem. Līdzīgi, naratīvā par Martu un Mariju, evaņģēlists vērš mūsu uzmanību uz neatņemamo un nepārtraukto praktisko darbu, kas noris stāstījuma fonā.
Traumas perspektīva
Šī teksta fonā atrodas neizbēgamais krustā sišanas notikums. Jēzus dodas uz Jeruzālemi. Sākotnējiem teksta lasītājiem vai klausītājiem sirdī mājo arī Jeruzālemes zaudēšanas sāpes, Romas varas iestāžu vajāšanas un konflikti ar ebrejiem.
Priekšplānā sastopam Martu, kuras uzmanību novērš rūpes un satraukums. Zengers norāda, ka Baznīca kļūdās, cenzējot un noraidot visas negatīvās emocijas, kādas bieži sastopam psalmos.[14] Psalmista žēlabu pilnajos vārdos mēs atpazīstam savas sāpes, kas palīdz pāriet no dezorientācijas uz pārorientāciju.
Šo pašu principu var attiecināt uz Martas un Marijas naratīvu. Uzmanības centrā atrodas Martas sūdzība. Situācija, kad, gatavojot ēdienu mīļotajiem, kļūst stresaina, ir tik ļoti atpazīstama. Tā ir kaunpilna sajūta – pasaulē ir tik daudz nejēdzības un grūtību, bet es esmu sarūgtināta tikai tāpēc, ka piens ir pārvārījies pāri katliņam. Var gadīties, ka cilvēks, kurš atrod milzu pacietības un drosmes resursus, lai saglabātu mieru, saskaroties ar milzu katastrofu, savas aizķērušās un neapstrādātās emocijas atbrīvo, reaģējot uz kaut ko pavisam niecīgu un banālu.
Jēzus Martas jūtas sauc neitrālos vārdos – norūpējusies un satraukusies (10:41), tomēr ne visi bibliskie tulkojumi ir tik iecietīgi. Nereti lietotie vārdi norāda uz Martas emociju nesamērīgumu, kas kaitina apkārtējos un interpretē to paušanu kā kaut ko nepieņemamu, tādejādi jāizjautā, vai tulkotāji neprojicē savu tiesājošo attieksmi un priekšstatu par cilvēcīgām (sievišķīgām) emocijām.[15]
Trauma bibliskajā lasījumā nes pozitīvu, taču arī bīstamu potenciālu. To var lasīt veidā, kas iedvesmo kristiešus pieņemt un transcendēt neizbēgamas ciešanas, bet to var lasīt arī kā pamudinājumu uzņemties nevajadzīgas ciešanas nevis pretoties netaisnībai.[16] Ir svarīgi pretoties interpretācijām, kas liek domāt, ka Marta kļūdījās, lūdzot palīdzību, vai, ka Jēzus viņu tiesāja, jo viņai nevajadzēja just satraukumu vai rūpes.
Ekoloģiskā perspektīva
Svarīga tēma Lūkas evaņģēlijā ir spriedums par pārmērīgu patēriņu un bagāto cilvēku grezno dzīvesveidu, kā arī labās ziņas nabadzīgajiem.[17] Tradicionāli, kristīgās baznīcas vēstures kontekstā, šis teksts netiek lasīts no ekoloģiskās perspektīvas. Nevienlīdzība un netaisnība tika uzskatīta par grēcīgu tīri cilvēciskā ziņā, tā kaitējuma dēļ, ko tā nodara cilvēku labbūtībai. Tomēr, 21.gadsimtā, ir pilnīgi skaidrs, ka bagāto pārmērīgais patēriņš iznīcina vidi. Nesenie pētījumi atklāj, ka esam pārsnieguši sešas no deviņām planētu robežām.[18] Oglekļa emisiju gadījumā pusi no visām, ar patēriņu saistītajām, emisijām rada 10% bagātāko pasaules iedzīvotāju.[19] Aicinājums pārtikušajiem dzīvot vienkāršāk ir aktuālāks nekā jebkad agrāk. Tas ir ne tikai aicinājums īstenot taisnīgumu nabadzīgajiem, bet ir arī aicinājums godāt un aizsargāt visu radību.
Jēzus atbildi Martai var lasīt kā aicinājumu uz vienkāršību. Ja Jēzus tā vietā, lai teiktu, ka “nepieciešama ir tikai viena lieta”, saka: “vajadzīgs nedaudz vai maz”, tad no tā izrietoša interpretācija varētu būt, ka šīs “lietas” ir ēdieni, ko gatavo Marta. Saīsinātajā versijā “viena lieta” varētu būt Marijas izvēle klausīties, pretstatā “daudzām lietām”, kas novērš Martas uzmanību. Tādā gadījumā Jēzus, šķiet, uzskata Martas darbu par pilnīgi nevajadzīgu un viņš to kritiski salīdzina ar māsu. Garākā versija ļauj saskatīt maigāku interpretāciju. Jēzus saka Martai, ka viņa jau ir pagatavojusi pietiekami daudz ēdiena. Tagad viņa var pievienoties Marijai un apsēsties.[20] Šāds teksta lasījums saskan ar citiem Lūkas evaņģēlija fragmentiem, kuros tiek novērtēts sieviešu ieguldījums, un citiem evaņģēlija fragmentiem, kas nosoda pārmērīgu patēriņu. Tas ir lasījums, kas atbalsta ideju par labbūtības ekonomiku: neviens neņem par daudz un visiem ir gana.
Nākotnes normativitātes perspektīva
Domājot par fragmenta inkluzīvo un ekskluzīvo dimensiju, ir svarīgi paturēt prātā, ka tekstā nav eksplicīta komentāra par to, kas ir sievietes loma. Marta un Marija ir divas Jēzus mācekles. Jēzus nesaka, ka Marija ir izvēlējusies labāko daļu sievietei, bet gan to, ka viņa vienkārši ir izvēlējusies labāko daļu. Pats teksts par sevi nav ekskluzīvs. Lasītājam ir iespēja tekstā projicēt pieņēmumus par sievietēm. Nākotnes normativitātes perspektīva izaicina šos nosēdušos pieņēmumus.
Daudzi interpreti piedāvā uzlūkot Martu un Mariju kā ideālus aktīvai un kontemplatīvai māceklībai. Grūtības šādi traktēt abas sievietes rodas brīdī, kad pievēršam uzmanību Jēzus aprādījumam par to, ka Martas daudzās rūpes nav vajadzīgas. Ideja, ka aktīva kalpošana nav nepieciešama, ir tiešā pretrunā ar stāstu par žēlsirdīgo samarieti (Lk. 10:29-37). Kad Jēzus saka “Ej un dari arī tāpat!” (10:37), viņš atbild uz jautājumu: “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” (10:25). Tātad, aktīva māceklība nav sekundāra vai nevajadzīga.
Teksta piedāvātā pozitīvā nākotnes vīzija ir sēdēt pie Jēzus kājām un klausīties viņa teiktajā. Katram ir pieejama šī “labākā daļa”, un, ja mēs to izvēlamies, tā mums “netiks neatņemta”. Tas ir redzējums par kopīgu dzīvi un draudzību ar Dievu. Šajā pasaules redzējumā tiek norādīts uz ētisku pieeju, kurā ikvienam ir pietiekami daudz laika ne tikai mācīties novērojot, bet arī dziļi pārdomājot. Tā ir vīzija par pasauli, kurā nevienam nebūtu jāsaņem pārmetums par laiku, kas tiek pavadīts skatoties ārā pa logu.
Lai šāda pasaule kļūtu par realitāti ikvienam, mums visiem būtu jāveic godīga un krietna daļa no absolūti nepieciešamā darba; un mums vajadzētu pretoties tendencei radīt nevajadzīgu darbu sev vai citiem cilvēkiem.
Nākotnes normativitātes interpretācija ļauj saskatīt tādu redzējumu, kurā cilvēki, kas veic ikdienā nepieciešamos mājas darbus, saņem viņiem pienākošos godu un cieņu, un arī viņi sēž pie Jēzus kājām un klausās.
Nobeigums
Lai gan stāsts par Martu un Mariju ir tik ļoti pazīstams, tas ir daudzslāņains un noslēpumains. Tekstā vairāki punkti ir atvērti interpretācijai. Ko īsti Marija darīja? Kādu darbu veica Marta? Ko Jēzus teica par Martas darbu? Ko viņš domāja, sakot, ka Marija ir izvēlējusies labāko daļu? Kāpēc šis teiciens iegūlās agrīno kristiešu atmiņā? Kāpēc Lūkas to iekļāva savā evaņģēlijā? Ko tas mums nozīmē šodien?
Ar mājsaimniecības darbiem saistītā dzimumu nevienlīdzības un netaisnības problēma vienlaikus ir privātas, personiskas izvēles jautājums un mūsu, ekonomiskās sistēmas pamatā atrodošos, problēmu atspoguļojums. Meritokrātijas[21] ideoloģiju kā melus atklāj zemā atalgojuma realitāte un apstākļi, kas saistīti ar darbu, kuru mēs tik augstu vērtējam, proti, rūpes par mūsu bērniem. Kas šajā situācijā ir “labākā daļa” un kam ir iespēja to brīvi izvēlēties?
Varam iztēloties, ka Marta jau ir pagatavojusi daudz vairāk nekā vajadzīgs maltītei ar viesiem. Jēzus viņu atbrīvo no iekšēji pieņemtā sociālā spiediena darīt vairāk nekā nepieciešams. Marta pievienosies Marijai, lai, sēžot pie Jēzus kājām, viņā klausītos. Varbūt vēlāk viņi visi trīs kopā nomazgās netīros traukus un sakops virtuvi.
Tomēr, šķiet, ka tieši Martas sūdzība ir šī evaņģēlija notikuma spēks. Mums arī vajadzētu būt neapmierinātiem un neizpratnē. Ir rūpīgāk jāmeklē un jāapsver alternatīvas, lai saprastu, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir. Un tad drosmīgi jājautā: kā varam būt daļa no pārmaiņām, kuras vēlamies redzēt.
(teksta tulkojums un ilustrācija: Arta Skuja)
[1] https://ncec.catholic.edu.au/faith/scripture-resources/foundations/the-three-worlds-of-the-text/
[2] Lk. 10: 38-42. Bībele, 2012. gada tulkojums.
[3] https://www.ohchr.org/sites/default/files/UDHR/Documents/UDHR_Translations/lat.pdf
[4] https://www.unesco.lv/lv/ilgtspejigas-attistibas-merki
[5] Valerie Droeven, “Waarom huismoeders het nieuwe politieke mikpunt vormen”, De Standaard, August 16, 2023, https://www.standaard.be/cnt/dmf20230816_91240136
[6] ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķis 5.4. https://www.pkc.gov.lv/lv/attistibas-planosana-latvija/ano-ilgtspejigas-attistibas-merki
[7] Michael Wolter, The Gospel According to Luke, vol.2, translated by Wayne Coppins and Christoph Heilig (Tübingen: Mohr Siebeck, 2016), 40-45.
[8] Šeit domātas Liberation Theologies, tādas kā Latīņamerikas atbrīvošanās teoloģija, afrocentrisma teoloģija, reģiona pirmiedzīvotāju teoloģija, u.c.
[9] Jennifer S. Wyant, Beyond Mary or Martha: Reclaiming Ancient Models of Discipleship, (Atlanta: SBL Press, 2019), 9.
[10] Carolyn Osiek, “The Feminist and the Bible: Hermeneutical Alternatives”, Hervormde Teologiese Studies 53/4 (1997).
[11] Wyant, Beyond Mary or Martha, 2-5.
[12] Elizabeth Schüssler Fiorenza, “A Feminist Critical Interpretation for Liberation: Martha and Mary, Lk 10:38-42”, Religion and Intellectual Life 3(1986), 32, cited in Wynant, Beyond Mary or Martha, 6.
[13] Osiek, “The Feminist and the Bible”, 965.
[14] Erich Zenger, A God of Vengeance: Understanding the God of Divine Wrath, 1996, 1.
[15] Sk. arī 1965. Gada tulkojumu “rūpējies un zūdies”. “Zūdīties” – izrādīt neapmierinātību, gausties, žēloties.
[16] David M. Carr, Holy Resilience: The Bible’s Traumatic Origins, (New Haven and London: Yale University Press, 2014), 239-243.
[17] piemēram, Lūkas 1:52-53; 3:11; 4:18; 6:20-21, 24-25; 7:22; 14:12-14, 21; 16:19-31; 18:22-25; 21:1-4.
[18] J. Richardson et al., “Earth beyond six of nine Planetary Boundaries.” Science Advances 9, 37 (2023), https://www.science.org/doi/10.1126/sciadv.adh2458
Planētu robežu koncepcija piedāvā deviņu planētu robežu kopumu, kuru ietvaros cilvēce var turpināt attīstīties un plaukt nākamajās paaudzēs. Tātad, šobrīd sasniegtas sešas no deviņām planētu robežām.
[19] Khalfan et al., Climate Equality: A Planet for the 99%, (Oxfam International, 2023), https://makerichpolluterspay.org/climate-equality-report/
[20] Tommy Wasserman, “Bringing Sisters Back Together: Another Look at Luke 10:41–42.” Journal of Biblical literature 137, no. 2 (2018): 439–461.
[21] Meritokrātija ir varas sistēma, kurā valdošo slāni veido cilvēki ar lielākajiem sasniegumiem un nopelniem.