Saruna ar mācītāju Ilzi Kuplēnu-Ewart

 Sveicam mācītāju Ilzi Kuplēnu-Ewart kalpošanas 40. jubilejā!

Daudzus gadus Ilze kalpoja Kanādā, Sv. Andreja ev. Luteriskā latviešu draudzē Toronto (1997-2020), kur 10. decembrī tika svinēts viņas ordinācijas jubilejas dievkalpojums. Kalpošanas gaitas tika aizsāktas Londonas latviešu luterāņu draudzē (1984-1988), turpinātas Vācijā – Minsteres, Bīlefeldas un Osnabrikas draudzēs, kur Ilze strādāja arī par pedagogu Minsteres latviešu ģimnāzijā (1988-1997).

 LLSTA aicināja mācītāju Ilzi uz sarunu, kurā viņa stāsta par savu aicinājuma dzīvi, par nozīmīgiem pagrieziena punktiem gan kalpošanā, gan ticības dzīvē.

Ilze Kuplēna-Ewart: Viss jubilejas dievkalpojums bija pēc manām vēlmēm, jo man parasti ir šausmīgi neērti, ka mani nostāda cilvēkiem priekšā un saka visādas labas lietas. Tas ir tāpat kā restorānā, pienāk klāt kāds mūziķis un sāk spēlēt tieši pie tava galda, bet es vienkārši gribu iegrimt kaut kādā bedrē un teikt, liec mani mierā! Tā nav tā jēga. Es biju ļoti laimīga, ka dievkalpojumā viss bija ļoti vienkārši un īstenībā, ka mans pēdējais dievkalpojums bija tieši Covid laikā. Nebija nekādas lielas svinības, viesības, nekas tamlīdzīgs. Pēdējā dievkalpojumā dievnamā bijām seši cilvēki. No vienas puses – kaut kas pietrūka, no otras puses, tas bija ļoti īsts moments. Tāda ir dzīve un tādi ir tie apstākļi, kuros mēs esam un darbojamies, un kalpojam.

Kādas ir pārdomas par to, ka pāreja no aktīvās kalpošanas dzīves notika tieši šajā laikā?

I.K.E. Man bija ārkārtīgi žēl, ka es nevarēju pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem. Nebija iespējams pie viņiem pabūt. Tā kā es biju Sv. Andreja draudzē un to vadīju 23 gadus, tad tas ir ļoti garš laiks. Tas ir saaugšanas process ar draudzi. Kad es atbraucu, bija kādi 1200 – 1300 draudzes locekļi. Draudze ir kā aplis ar daudziem riņķiem – kādi ir tuvāk centram: tie, kas aktīvi piedalās un vada;  un tie, kas ir mazliet tālāk prom un tikai piedalās; un tādi, kuriem saistība ar draudzi ir attālināta. Pa šiem gadiem tas viss ir sašaurinājies. Ar daudziem bija dzīvots kopā, un tur attiecībās veidojas kaut kas īpašs.

Man katru gadu, bez izņēmuma, bija gadījumi, kad bija jāstāv blakus vecākiem, izvadot viņu bērnu, pa retam tie bija bērnu bērni, bet parasti pusmūža bērni, un līdz ar to, tādos brīžos, kad cilvēks ir tik trausls, tad tur notiek brīnums. Tu esi ieaicināts cilvēka personā, viņa dzīvē, bez jebkādām starpsienām vai aizturēm, un tur neapšaubāmi rodas patiesa dvēseles tuvība. Attiecības kļūst pavisam citas.

Tas pats ir arī ar aprūpes māju, kur es bieži braucu, bet nevarēju braukt [covid pandēmijas laikā]. Vadot dievkalpojumu aprūpes mājā, tur nav nekāda izlikšanās, tu zini, kas te notiek. Cilvēks zina, kas viņam stāv priekšā un tu arī labi zini, kas stāv priekšā, un viss dialogs kļūst patiesāks. Viss tas ievads vienkārši ved uz to, ka es sapratu, ka šiem cilvēkiem, tāpat kā man, būs jāiet cauri zināmam sērošanas procesam, ka es tur [draudzē] vairs neesmu. Tas nenozīmē, ka es sevi lieku uz kaut kāda podesta, bet saiknes, vismaz ar dažiem cilvēkiem, ir bijušas tik būtiskas, ka tu esi kā viņu piederīgais, un viņi tomēr nevarēs vairs atvērt savu sirdi. Sirds atvēršana nenotiek tikai ar vārdiem, nenotiek tikai tad, kad tu nosēdies un sarunājies, tas notiek tajā mirklī, kad tu saskaties, vai tu mani, ka tas otrs cilvēks ir kaut kur telpā – fiziskā vai garīgā telpā.

Un tas, kas man pietrūka visā tajā procesā, kad es atstāju draudzi, bija tas, ka es nevarēju pavadīt laiku kopā ar tiem cilvēkiem un teikt – zini, būs labi, būs labi. Uzticies un būs labi. Būs citādi, bet arī tagad būs labi, un tas, kas mūs ir vienojis, pa šiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, tas paliks. Tas, kas mūs vieno – tas viens punkts esi tu, tas otrs punkts es, būs tavā pagātnē, kas paliks, bet tas otrs punkts tagad būs tajā jaunajā cilvēkā [mācītājā], kas tev būs tagad.

Otrs ir tas, ka tad, kad tu, pēc ilga kalpošanas laika, atstāj draudzi, tev viņa patiešām ir jāatstāj. Tev ir jāiet prom. Tas ir pilnīgi pareizi, jo tu nevari jaukties iekšā, tev ir jāļauj tam cilvēkam, kas sekos, pārņemt. Tu nevari būt ēna, kas tur pastāvīgi parādās. Es vairāk kā divus gadus, burtiski, turējos prom no draudzes. Šopavasar mani iecēla par goda asistenti – mācītāju, kas nozīmē, ka es varu kaut ko formāli darīt, ja vajag. Bet, es domāju, ka tas, ka es atstāju un tas, ka vajadzēja nogriezt kā ar nazi, tas cilvēkus arī apmulsināja. Viņi zināja, ka tam ir jānotiek, bet te ir tukšums! Tā bija Covid ēnas puse, un arī tas, ka cilvēki aizgāja Dieva priekšā un es nevarēju būt klāt, kad viņi aizgāja.

No otras puses, Covid deva fantastiskas iespējas. Es pēc dabas esmu ļoti radošs cilvēks. Man nekad netrūkst ideju, mūzika un māksla man vienmēr bijušas ārkārtīgi svarīgas. Es varēju veidot tādus svētbrīžus un dievkalpojumus, kas ļāva man izkāpt ārā no viena noteikta rāmja, un līdz ar to, tas varēja būt svaigāk un patiesāk. Jutu, ka es caur telefonu uzrunāju citādāk, es uzrunāju tieši to cilvēku. Tā bija personiska saruna un viss varēja būt daudz īstāk, un es varēju likt iekšā bildes, rādīt mākslu. 

Tev ir jāiet prom, ne tik vien no amata, bet arī no draudzes. Un ir jāatstāj brīva telpa tam cilvēkam, kas nāk vietā. Es sāku apmeklēt luterāņu draudzi Toronto iekšpilsētā un ļoti forši – mācītājs gejs, par mani pāris gadus jaunāks, viņš strādā uz pusslodzi, kas nozīmē, ka draudzes locekļi arī gatavo sprediķus. Viņš kalpo divas svētdienas mēnesī un draudze divas reizes mēnesī, un, kad vajag, tad es arī izpalīdzu. Tie sprediķi ir vienkārši fantastiski! Tiešām vienreizēji! Tu redzi, ka cilvēki smeļ no kaut kādas dziļas vietas sevī un tie ir sprediķi ar īstu saturu. Tur nav kaut kur pamestas teoloģiskas domas vai kaut kas tamlīdzīgs, te ir cilvēks, kam tā ticība iezīmē reālo dzīvi un tas atspoguļojas tajā, ko tas cilvēks saka un ar to nāk kaut kas tik svaigs un dziļš, ka es to apbrīnoju. Tur nāk visa pasaule – jauni, veci, transpersonas, ģimenes, vieninieki – maza, bet ļoti vitāla draudzīte.

Oficiālā kalpošana ir beigusies, taču tā tomēr turpinās. Kur Dievs tagad ved?

I.K.E. Ir tāds izteiciens angļu valodā smile and wave*, tas tagad ir mans uzdevums. Mans uzdevums nav nākt ar savām gudrībām. Tas bija tik interesanti, tieši tajā svētdienā pēc dievkalpojuma bija kafijas galds un es runājos ar kādu draudzes locekli, kas jaunāka par mani. Viņa man uzdeva līdzīgu jautājumu, un es teicu, es te esmu, gatava, ar padomiem. Viņa teica, jā, bet neviens vairs neklausās tos padomus. Un, es domāju, jā, bet tas viss ir atkarīgs – kā tu dod padomu. Vai tu dod pamācošus padomus, neprasot. Vai tu vienkārši gaidi, un ļauj cilvēkam pašam atrast atbildi. Tāpēc, es nodarbojos ar koučingu, jo es uzskatu, ka mans aicinājums tagad ir būt vairāk kā vecmātei.

Ja domājam par klasiskiem pastorālās aprūpes modeļiem – kerigmātiskais, psiholoģiskais, hermeneitiskais, tagad atrodamies tur, kur palīdzam otram cilvēkam atklāt to, kas viņā jau ir. Bet tā ir joma, kurā vēl daudzejāji esam iesācēji un taustāmies, varbūt baidāmies noticēt tam, ka Dievs runā ar katru un kaut ko sirdī katram jau ir ielicis? No šī aspekta, kam jāmainās vai varbūt nav jāmainās teologu un mācītāju darbībā?

I.K.E. Minsterē es biju arī skolotāja latviešu ģimnāzijā un viens no kolēģiem bija vācietis un viņš mani iepazīstināja ar jēdzienu, kas latviešu valodā nav tieši tulkojams, abkanzeln. To latviski varētu tulkot kā “pamācošs”, bet tad jāpadomā par vārda izcelsmi – tas ir tas, kas notiek, kad runā no kanceles. To var izprast pārnestā nozīmē, bet tas apraksta arī to, kas var notikt saskatot savu vietu un lomu, it kā atrodoties kancelē. Kāda ir tā fiziskā telpa, kad tu esi kancelē? Tu uzkāp un stāvi cilvēkiem pāri. Tu skaties uz cilvēkiem un visiem cilvēkiem ir jāpaceļ savas galvas, lai skatītos uz tevi. Es domāju, ka tā ir ļoti spēcīga metafora. Tradicionāli tāda bija draudzes mācītāja, garīdznieka loma un tas, kā lielā mērā arī garīdznieki sevi izprata, ka viņi ir tie, kas ir patiesības iemiesotāji un nesēji, un to tālāk nodod pārējiem. Bieži vien tam līdzi nāca arī pamācošs tonis. Kad es augu, kad es mācījos, lai kļūtu par mācītāju, tā lieta starp evaņģēliju un bauslību – lielā mērā tas, kas nāca līdzi bija bauslība, bet evaņģēlija sludināšanai ir sava noskaņa. 

Vecā Andreja baznīca Toronto bija fantastiska ēka. Tur varēja sasēsties pāri par 800 cilvēkiem – tas ir pusloks un telpa nosaka kā draudze sevi sajūt. Pusloks nozīmē, ka tu nekad nesēdi viens, tu vienmēr redzi citus cilvēkus un esi daļa no spēcīgas kopienas. Tas izpaudās arī pirms manis, mācītājiem Jurim Cālītim un Ādolfam Čopam. Kancele tur bija šausmīgi augstu. Tur augšā bija tāda kā milzīga vanna, lai vari tur staigāt apkārt un skatīties uz draudzi, un darīt visu, kas ir nepieciešams, bet mani kanādiešu kolēģi teica, ka tur tā kancele ir tik augstu, ka pa degunu sāk tecēt asinis! Es vienmēr, cik varēju, sprediķoju lejā, tajā pašā līmenī, kurā bija draudze.

Stāvēt un būt mācītājai ir brīnums. Tas ir brīnums, kas saistās arī ar dziļu bijības sajūtu. Tu neesi tas autors, tu esi starpnieks. Tavs uzdevums ir ļaut Gara spēkam plūst caur tevi uz citu cilvēku, un pēc iespējas nopietni piestrādāt pie tā, lai tas ceļš būtu tik atvērts, cik vien iespējams. Neļaut savam ego jaukties iekšā, cik vien var. Tas ir iespējams.

Kad atgriežamies atpakaļ pie pastorālā jautājuma, protams, pastorālās attiecības ir hermeneitiskas, es domāju, ka tas ir vienīgais veids. Vienīgais reālais veids, jo mēs visi esam uz viena un tā paša līmeņa. Un tie Lutera, it kā, pēdējie vārdi: “Mēs visi esam ubagi”, tas tā ir. Tāpēc, ka es apbrīnojamā veidā saņēmu aicinājumu kļūt par mācītāju tikai latviešu baznīcai, tikai latviešiem, tas ir bijis noteicošs. Man ir bijis sevi, zināmā mērā, jānoliek pie malas, lai tas varētu īstenoties. Es neesmu ne labāka, ne sliktāka, ne gudrāka, ne negudrāka par nevienu citu cilvēku. Man ir bijusi dota šī milzīgā privilēģija veltīt vairāk laiku kopā ar Dievu, varbūt vairāk kā citi cilvēki to dara.

Kāda ir šī laika pavadīšana ar Dievu, vai tās ir kādas konkrētas prakses? Kas ir bijis nozīmīgs ticības ceļā?

I.K.E. Jā, te, pa daļai, es arī ieeju personīgā piedzīvojumā. Kad es saņēmu aicinājumu kalpot, man jau bija piedzimis pirmais bērns – meitiņa un es gaidīju otro bērnu, savu vecāko dēlu. Tad, kad es saņēmu aicinājumu uz pirmo draudzi, kas bija pusotru gadu pēc tam, es jau gaidīju trešo bērnu. Nepilnu četru gadu laikā man piedzima trīs bērni. Pirmais dēls piedzimstot bija ļoti slims, viņš bija jāreanimē. Otrais dēls piedzima – viss bija skaisti, burvīgas dzemdības, nekādu problēmu. Tad, vīra rokās, kādas divdesmit minūtes pēc tam, viņš apstājās elpot.

Es paļāvos uz to, ka es visu varu, bet pēc sešām nedēļām, es sabruku un man bija ļoti nopietna pēcdzemdību depresija. Nebija psihozes, bet es vairs nespēju funkcionēt. Man bija ļoti labs ģimenes ārsts, kurš bija arī ginekologs un sagaidīja visus mūsu trīs bērnus. Es viņam piezvanīju un pāris stundu laikā viņš bija mūsu mājās un pārņēma vadību. Es gāju pie viņa reizi nedēļā pavadīt kopā stundu un izrunāties. Viņš bija interesants cilvēks. Māte viņam bija anglikāne, tēvs ebrejs. Pienāca brīdis, kad viņš man teica, es tev vairāk nevaru palīdzēt. Tev ir jāsāk nokārtot savas attiecības ar Dievu.

Tajā laikā, mans vīrs strādāja par ekumenisko kapelānu politehnikumā Oksfordā un viņam bija viena kolēģe, katoļu mūķene, kurai viņš ieminējās par to, ka es meklēju sev kaut kādu dziedināšanas procesu. Viņa teica, ka kopienas vadītāja piedāvā ignāciskās 19. anotācijas [ignāciskais retrīts ikdienas dzīvē]. Es sāku iet pie māsas Doloresas. Parasti anotācijas iet 6 mēnešus, bet es pavadīju pusotru gadu. Tas bija pagrieziens manā dzīvē.  Oksfordā studēt teoloģiju, tas ir ļoti intensīvs akadēmisks process. Man pagāja pusotrs gads, pēc mācībām, pirms es varēju sākt lasīt romānus. Es pēc tam vairs nepratu neko normāli lasīt, bet tad, ejot cauri ignāciskiem vingrinājumiem, es sāku sajust kaut ko pavisam citu – par sevi. Tas, kas mani spēcīgi uzrunāja, bija arī kolokviji, šīs sarunas ar Dievu. Es varēju izvēlēties, ar ko es runāju – Dievs, Jēzus, Marija. Es piedzīvoju to kā kaut ko īstu. Kaut kas tajos brīžos notiek, kad tu atveries, un tas paliek arī pēc tam.

Tad mēs bijām Vācijā un es atradu sev fantastisku garīgu māti, viņa bija benediktiete no Īrijas un vadīja klosteri. Es gāju pie viņas regulāri un reizi gadā sāku iet uz astoņu dienu klusām rekolekcijām. Tas atkal bija milzīgi interesants process, par ko ir virkne stāstu. Es biju pie viņas 1991. gada augustā, kad notika lielais apvērsums. Man bija liegti jebkādi saziņas līdzekļi un es teicu, nu, kā lai es zinu, kas notiks? Viņa teica, es tev pateikšu to, kas tev ir jāzina. Un tā arī bija. Tas bija fantastiski – tās klostermāsas, pāri par 40 māsām klosterī, katru dienu lūdza par Latviju un nāca man pateikt tās ziņas. Tas mani spieda apgūt paļāvību, tu vienkārši paļaujies. Es sāku pie viņas vairāk iedziļināties lectio divina, bet arī konstatēju, ka ļoti jāuzmanās, jo ar lectio divina man bija tendence forsēt tempu, mēģināt vadīt.

Tad, kad atbraucām uz Kanādu, es atradu citu garīgu vadītāju un sapratu, ka mans ceļš ir kontemplācija. Mans laiks, ko es pavadu ar Dievu, tā ir tāda nepārtraukta saruna. Kad es manu, ka tā saruna nenotiek, ka es neesmu atvērta, ka esmu ļāvusi savam ego nākt iekšā, tad rodas problēmas un grūtības. Dārzā mums ir iekārtota puntu barotava, kad es stāvu pie loga un saimniekoju, es varu stāvēt un skatīties kā putni nāk un ēd. Kā viņi gaida rindā un ļoti pieklājīgi gaida savu kārtu. Mums tur ir tāds trauks, kurā viņi var padzerties un mazgāties, un tāpat viņi stāv godīgi rindā un gaida savu kārtu. Tas ir tik labi, to tu sevī sajūti. Tāpat ir būt kopā ar otru cilvēku. Tad, kad man bija tie pastorālie uzdevumi, būt pie kāda, kas iet mūžībā vai ir satraucies, tu vienkārši ļauj telpai atvērties. Tagad tas izskatās pavisam citādi un kad pie manis kāds nāk uz koučingu, es viņam nevaru teikt, es lūgšu par tevi Dievu, bet es vienkārši saku – es tevi turēšu savā sirdī. Tas ir tas, ko es daru. 

Un vēl, kopš aizgāju pensijā, man ir pavēries jauns darbības lauks un tas ir latviešu politikā, tur es esmu Latvijas Nacionālās apvienības Kanādā padomes priekšsēde.

Kā sokas ar tiem darbiem?

I.K.E. Šausmīgi interesanti! Mums tagad ir uzdots uzdevums pārstrādāt statūtus. Tur jāskatās, kā darbojas visa organizācija – modelis, struktūra. Man ir burvīga komanda. Pa visu Kanādu uzzinājām kā cilvēki jūtās, ko viņi domā un tagad mēs sākam nākamo procesu, salikt kopā struktūru, un es vadu to grupu. Tas nozīmē vairāk ļaut cilvēkiem izteikties. Es esmu izteikts kārtības cilvēks – sēdēm ir jānotiek šādā veidā, lai katram dod iespēju izteikties, lai mēs tiekam tālāk uz priekšu. Mēs gatavojāmies sēdei, un es teicu, šī sēde būs divas stundas. Un tā sēde bija divas stundas un divas minūtes! Es biju ļoti lepna par sevi un savu komandu. Tas ir svarīgs darbs. Es zinu, ka es spēju vadīt un es spēju panākt, ka cilvēki sadarbojas un viņi uzklausa viens otru. 

Atgriežoties pie kalpošanas 40 gadiem, vai ir kādi nozīmīgi pagrieziena punkti, pie kuriem gribētos apstāties un par tiem pastāstīt?

I.K.E. Man jāsaka, ka no laika, kad gāju cauri ignāciskiem vingrinājumiem, man ir iegājies būt atvērtai, atskatīties un pastāvīgi reflektēt, tāpēc, dodoties pensijā, prom no kalpošanas draudzē, nebija tādas lielas atklāsmes, un arī tas, ka mēs esam mācītāji līdz kapam, tas nekad netiek atņemts. Es tiešām domāju, ka kaut kas ontoloģisks notiek tad, kad tu esi ordinēts un ieaudz savā amatā. Tur ir kaut kāds pārtapšanas process, ko es esmu redzējusi arī pie citiem cilvēkiem. 

Ja es domāju atpakaļ, kas bija tādi svarīgi momenti, tad ir vairāki fragmenti. Es atceros pirmās bēres, kur es izvadīju kādu cilvēku. Tas bija pirms manas ievešanas amatā. Es gaidīju trešo bērnu. Izvadot, man ar asarām acīs pienāca klāt viens vecs vīrietis, un teica, ka jūs nevarat iedomāties, cik tas bija labi, ka es, atvados no sava drauga, un jūs tur stāvat un jums bija cerība, jūsos ar bērniņu, ar šo jauno dzīvību. Es domāju, ka tas ir Dieva brīnums, ka tādas lietas notiek un es neesmu tā autore. Tas bija viens mirklis.

Otrs bija tad, kad es biju jauna mācītāja. Un, protams, es biju ļoti aizrāvusies. Man bija viens tāds kolēģis, diezgan cinisks pēc dabas, un viņš man vienreiz aizrādīja, kad es biju sprediķojusi. Viņš man teica, ka latvieši nenēsā Dievu uz piedurknes. Tas mani tā piebremzēja un es domāju, labi. Un tas man lika atgriezties akadēmiskā pieejā. Bet tad, pēc kāda ilgāka laika, 1990. gada janvārī mani aicināja Rīgā lasīt lekcijas. Tas pats par sevi bija kaut kas. Es biju mēma, ka cilvēki saspiedušies viens pie otra, mazā telpā klausījās katrā vārdā, ko es teicu. Juris Rubenis man teica, ka man jānāk uz Torņkalna baznīcu un nedēļas vidū jārunā ar cilvēkiem. Es neko tādu nekad nebiju piedzīvojusi. Man nāca klāt sirmgalvji, sievietes lakatiņos un skūpstīja roku. Viņi nāca un runāja, un deva savas liecības par to kā Dievs viņus bija uzturējis un sargājis. Par krustu, par Jēzu. No tiem cilvēkiem tajā trešdienas vakarā janvārī, es iemācījos, ka es kā latviete varu runāt par ticību un runāt par to atklāti. Mēs varam to darīt, un cik tas ir svarīgi to darīt. Tie ir tādi mirkļi, ko šie fantastiski cilvēki man mācīja, tie, kuri bija izgājuši cauri ellei. 

Vēl kāds nozīmīgs mirklis bija, kad mēs pārcēlāmies no Vācijas uz Kanādu. Tas ir kaut kas tāds, ko esmu aptvērusi tikai pēdējā laikā. Mēs Minsterē bijām uzbūvējuši sev māju, strādājuši pusotru gadu ar arhitektu un uzbūvējuši perfektu māju mūsu vajadzībām. Man ārkārtīgi patīk strādāt dārzā un es no nulles iekārtoju un sastādīju dārzu. Aizejot no Vācijas, man bija jāatsakās no baznīcas pensijas. Mēs atstājām māju un visu, ko mēs zinājām. Mana alga ļoti ievērojami samazinājās un mēs pārcēlāmies uz Kanādu, un viss bija jāsāk no jauna. Tad es sapratu, ko tas nozīmē – atstāt. Atdod visu, kas tev ir, un seko man! Tas bija tīrais aicinājums, kas mums bija, pārcelties uz šejieni. Tie 23 gadi bija smagi. Pirmajā gadā man mati krita ārā no stresa, jo viena gada laikā es izvadīju 47 cilvēkus, 2 pašnāvības. Tomēr, es zināju, ka man te ir jābūt, ka mums te ir jābūt kā ģimenei. Tas uzturēja. Tā apziņa par aicinājumu, un apziņa, ka aicinājums, kas nāca no zila gaisa pie upes Oksfordā, ka tie gadi, ko es tur pavadīju, es nedrīkstu par tiem vienkārši pateikties un turpināt ar savu dzīvi, bet, ka man ir jākalpo latviešiem. Tas ir tas, kas uzturēja visus tos gadus. Tad arī tas darbs, kas turpinājās Latvijā, un darbs ar sievietēm. Es varēju iepazīstināt ar cita veida garīgumu. Mēs vadījām pirmās rekolekcijas Latvijā. Man atgādināja, ka es ievedu retrītu kustību Latvijā, tas man pilnīgi nebija ienācis prātā. Es arī varēju mācīt fakultātē un tas arī bija burvīgi. Tās bija sāpes, kad tas viss bija jāatstāj, lai es varētu kalpot te Kanādā. Ir sajūta, ka Dieva svētība ir visu laiku bijusi klāt.

Kāds jautājums vai doma šobrīd ir aktuāla?

I.K.E. Persona, kas man nāk prātā ir Noričas Juliāna, kura sēdēja savā telpā un pasaule nāca pie viņas. Viņa redzēja kā lietas atkārtojas. Viena no dāvanām, kas mums tiek dota, dzīvojot garāku mūžu, ir iespēja novērot notikumus pasaulē. Kā bērns, es atceros Ungārijas apvērsumu, atceros kā dzirdēju ziņās par kodolieročiem un to, cik spēcīgs ir kodolsprādziens. Es dzīvoju ar to, kas notiks, ja būs kodolkarš. Tad bija Čehoslovākija 1968. gadā. Un Mārgareta Tečere, un viss murgs, kas Liebritānijā nav beidzies un diemžēl turpinās, un turpināsies ilgi. Bet, tu redzi to franču plus ça change, plus c’est la même chose** – atkārtojas, atkārtojas. Un, mēs tiekam tam pāri. Bet, ir jāpiestrādā.

Tas, kas man šodien rūp, ir klimats. Latvijā man ārkārtīgi rūp dzimumu nevienlīdzība. Viss šis jautājums par to, kā mēs vispār drīkstam izstumt cilvēkus viņu citādības dēļ? Kā mēs drīkstam to darīt? Baznīca taču ir tā vieta, kur durvis vienmēr ir bijušas atvērtas. Vienmēr. Ir viena tāda burvīga dziesma angliski, kur teikts, ka jātaisa galds plašāks un lielāks, lai ap to varētu apsēsties aizvien vairāk cilvēku. Es domāju, ka Baznīcai tas ir aicinājums to redzēt –  kā mēs varam to galdu paplašināt un durvis padarīt atvērtākas, lai mēs esam atvērti uz pasauli. Lai pasaule saprot, ka mums nav tās sarindotās atbildes, bet tā atbilde vienmēr ir viena un tā pati. Atšķirsies interpretācija un pie tā ir tik svarīgi šodien piestrādāt. Noliec savu ego pie malas, noliec savu es. Mēs esam viena saime ap galdu, uz to Kristus mūs aicina.

*smile and wave: Smaidi un māj ar roku!

**plus ça change, plus c’est la même chose: jo vairāk lietas mainās, jo vairāk tās kļūst līdzīgas.

(Intervija un transkripcija: Arta Skuja)