Aļesja Lavrinoviča savā disertācijā, kuras nosaukums ir “Mulier taceat – 1. Kor 14:34–35 izpēte” (angļu val. Mulier Taceat – A Study of 1 Cor 14:34–35) apgalvo, ka Pāvila vēstulē korintiešiem atrodamie panti par sievietēm, kurām likts klusēt draudzes sapulcēs, nepieder pie Pāvila sākotnējās vēstules, kuru viņš adresēja Korintas kristiešiem. Lavrinoviča iesaka Bībeles pantus par sievietēm likt kvardrātiekavās, tādējādi informējot lasītāju par vēlāku teksta izcelsmi. Tuvākajā laikā šis priekšlikums tiks nosūtīts vācu Bībeles biedrībai, kas izdod Jaunās derības grieķu valodā pazīstamus kā Nestle-Aland.
Savā doktora darba pētījumā Lavrinoviča apskata tekstu, kas atrodas Pāvila vēstules korintiešiem 14. nodaļā un aizliedz sievietēm runāt draudzēs:
“Kā tas parasts visās ticīgo draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. kā arī bauslība nosaka. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” (1. Kor 14:33b-35; 2012. g. tulk.)
Šis ir viens no diviem tekstiem, uz ko atsaucas sieviešu ordinācijas noliedzēji, un ko savulaik pieminējis LELB arhibīskaps savos argumentos presei1 pirms LELB Sinode lēma aizliegt sieviešu ordināciju.
Lavrinoviča ir izpētījusi šo tekstu visos senajos Jaunās derības rokrakstos, kā arī vēlākos grieķu (un grieķu-latīņu) Jaunās derības izdevumos un secinājusi, ka senajos grieķu manuskriptos un vecākajos Jaunās derības izdevumos (kopš Roterdamas Erasma laikiem) frāze “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs” nav bijusi saistāma ar sieviešu apklusināšanu, bet gan atradusies atsevišķi – iepriekšējā paragrāfā. Savus secinājumus Lavrinoviča publicēja jau 2017. gadā Kembridžas universitātes žurnālā “New Testament Studies.”2
Ir svarīgi piebilst, ka teju visas Bībeles modernajās valodās, un arī Bībele latviešu valodā, sasaista frāzi “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs” ar sieviešu apklusināšanu draudzēs, tādējādi izveidojot ekumēnisku aizliegumu, kas pārsniedz Korintas draudzes kontekstu un attiecina aizliegumu uz visām sievietēm visās draudzēs visos laikos.
Ņemot vērā frāzes “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs” atrautību no 34. panta senajos rokrakstos, Lavrinoviča analizēja šo frāzi ar grieķu sintakses instrumentiem. Atklājās, ka Jaunās derības teologu komentāros frāzei “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs,” kas burtiski jātulko “kā visās svēto draudzēs,” sastopami septiņi dažādi skaidrojumi jeb interpretācijas, kas norāda uz minētās frāzes ļoti elastīgo formulējumu un apšaubāmu funkciju un izcelsmi. Šie daudzie skaidrojumi iespējami tādēļ, ka frāzei nav nedz teikuma priekšmeta, nedz izteicēja, līdz ar to, tā aizņemas tos no apkārtējā konteksta. Taču, ja senajos rokrakstos šī frāze ir tikusi rakstīta atsevišķi no sievietēm, ir pilnīgi neracionāli un pretēji grieķu sintaksei savienot to ar teikumu par sievietēm, kas rokrakstos sākas ar jaunu paragrāfu. Turklāt, frāze, kas sāk teikumu ar “kā,” nav raksturīga Pāvilam. Pārrakstītāji bija pamanījuši šo problēmu un atsevišķos rokrakstos bija pierakstījuši frāzes nobeigumā “es mācu.” Šāds pārrakstītāju risinājums loģiski pabeidz palīgteikumu pēc apgalvojuma par Dievu 33. pantā – “Dievs ir kārtības Dievs, kā es mācu visās svēto draudzēs.” Pielikums “es mācu” sastopams gan Jāņa Hrizostoma komentārā par vēstuli korintiešiem, gan 6. gs. kodeksā Fuldensis, gan arī daļā tā saucamo Rietumu tradīcijas manuskriptu – kodeksos Augiensis un Boernerianus. Vai varētu būt, ka Pāvils sākotnēji noslēdza frāzi ar “es mācu,” kas kādā pārrakstīšanas posmā pazaudēja izteicēju un tad vēlāk tika pievienota sieviešu apklusināšanas paragrāfam? Savus pētījuma rezultātus par sintaksi, kas saistās ar frāzi “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs” Lavrinoviča publicēja žurnālā “Journal of Biblical Literature” 2022. gadā.3
Nākošajā pētījuma posmā Lavrinoviča izvērtēja tā saucamā korintiešu saukļa hipotēzi, kas parādās atsevišķu teologu rakstos, un kas paredz, ka teksts “sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt…” ir korintiešu pašu ideja, kuru Pāvils citē un 36. pantā šo ideju apgāž ar divu retorisku jautājumu palīdzību. Lavrinoviča neatrada apstiprinājumus šai hipotēzei ne klasiskajā grieķu valodas lietojumā, ne Vecās derības grieķu tulkojumā, ne Pāvila vēstulēs. Lai tiktu skaidrībā ar to, kāda loma ir gan frāzei “kā visās svēto draudzēs”, gan arī abiem retoriskajiem jautājumiem 36. pantā, Lavrinoviča nolēma veikt terminu semantikas analīzi. Pielietojot semantikas jeb terminu un frāžu lietojuma analīzi, tika secināts, ka teksts, kas atrodas 34.un 35. pantos “sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt…”, kā arī 33. panta frāze “kā visās svēto draudzēs,” gan arī jautājumi 36. pantā pieder citam kontekstam, proti, teksts, kas apklusina sievietes draudzēs ir no cita konteksta, jo praktiski visi termini, kas tajā tiek lietoti, nesakrīt ar šādu vai līdzīgu terminu lietojumu ne pirmajā vēstulē korintiešiem, ne citās Pāvila vēstulēs.
Turklāt, Pāvils nekad nepiesauc bauslību to necitējot! Sieviešu apklusināšanas perikopē bauslība vai likums tiek piesaukta kā autora paša autoritāti papildinošs arguments, abstrakti un bez norādēm. Bībeles teologu vidū ir izplatīts uzskats, ka atsauce uz bauslību šajā gadījumā ir norāde uz 1.Mozus grāmatas trešās nodaļas 16.pantu, kurā Dievs pasludina, ka vīrietis valdīs pār sievieti. Lavrinoviča izpētīja gan pirmā gadsimta hellēnisko jūdu Filona no Aleksandrijas un Josefa Flāvija komentārus par 1. Mozus grāmatu, gan Origēna komentārus, un pārliecinoši secināja, ka neviens no šiem komentētājiem neuztvēra stāstus, kas aprakstīti 1. Mozus grāmatā par bauslību. To apstiprina arī apustuļa Pāvila norāde galatiešiem par to, ka bauslība ir tikusi dota “četri simti trīsdesmit gadus” pēc Abrahāma (Gal 3:17), tātad, krietnu laiku pēc 1. Mozus grāmatā aprakstītajiem stāstījumiem par pasaules radīšanu un cilvēku grēkā krišanu. Sekojoši, ja Pāvils bija izmācīts ebreju Svēto Rakstu interpretācijā, viņš nevarēja nosaukt pasaules radīšanas stāstus vai grēkā krišanas stāstu (1 Moz 3:16) par bauslību, jo šie bija notikumi pirms bauslība tika dota. Turklāt gan Filons, gan Josefs, gan Origēns līdz ar senākajiem baznīctēviem, interpretēja radīšanas un grēkā krišanas stāstus alegoriski, t.i., pārnestajā nozīmē. Tādā veidā termins “bauslība”, kas sastopams 1. Kor 14:34, nevar būt saistāms ar 1 Moz 3:16. Tas nevar būt arī tulkots kā grieķu – romiešu “likums”, jo arī šādai versijai Lavrinoviča neatrada pierādījumus. Sieviešu tiesības Senajā Grieķija un Romā bija daudz plašākas, nekā Bībeles teologi to vēlētos pasniegt. Sievietēm piederēja nekustamais īpašums, sievietes, kurām bija vairāki bērni, tika uzskatītas par neatkarīgām personām, kas var vest lietas savā vārdā, sievietes varēja strādāt, pārvietoties zirgu pajūgos, visiem labi zināmā “tēva vara” jeb pater potestas tika attiecināta uz abu dzimumu bērniem pat tiem, kas bija precējušies, tādējādi nediskriminējot tikai sievietes. Mūsdienās notiek pētniecība papirusu jomā, jo tikuši atklāti līgumi, testamenti, citi dokumenti, kuros sieviete it viena no līgumu slēdzējām pusēm, tādējādi apgāžot apgalvojumus par to, ka sievietēm pirmajos gadsimtos mūsu ērā nebija nekādu tiesību. Tas nozīmē, ka autors tekstam par sieviešu apklusināšanu nav domājis piesaukt kādu mums zināmu, rakstītu romiešu likumu.
Disertācijas noslēgumā Lavrinoviča secina, ka teksts, kas apklusina sievietes Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem, ir ticis pievienots vēlāk no cita konteksta. Šis teksts izmanto tā saucamo antīko un nerakstīto mājsaimniecības regulējumu (vācu val. pazīstamu kā Haustafeln), bet paplašina to, lai varētu to attiecināt uz draudzes kontekstu. Mājsaimniecības regulējums nerakstītā veidā pakļāva sievu vīram ekskluzīvi laulības attiecībās. Un tas bija nerakstīts noteikums. Pāvila draudzēs, savukārt, pulcējās gan sievietes, gan vīrieši, gan vergi, gan brīvie, gan jūdi, gan grieķi. Agrīnās draudzes, turpinot Jēzus sekotāju kustību, pulcēja kā sievietes, tā vīriešus, neregulējot pakļautības attiecības. Ticīgie tika uzskatīti par Dieva bērniem, kuru garīgā izcelsme ir svarīgāka par fizisko izcelsmi vai sociālo statusu. Mājsamniecības regulējuma paplašinājums attiecībā uz draudzes attiecības pēc dzimuma ir unikāls un sastopams tikai Pāvila pirmajā vēstulē Timotejam otrajā nodaļā, kuru vairums teologu atzīst kā pseido-epigrāfisku vēstuli jeb tādu, kuru uzrakstījis kāds Pāvila māceklis pēc apustuļa Pāvila nāves. Arī otrā vēstule Timotejam un Titam ir pseido-epigrāfiskas. Šīs trīs vēstules kopā ir tapušas labu laiku pēc Pāvila nāves un pētniecībā tiek dēvētas par Pastorālajām vēstulēm, jo atšķirībā no autentiskā Pāvila izpratnes par kalpošanas dāvanām jeb harizmām, šajās vēstulēs ir runa par ieceltajiem amatiem baznīcas hierarhijā kas norāda uz vēlāku laiku, kad kristietība sāka institucionalizēties.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Lavrinoviča, sekojot 19. gs. vācu teologa Johanesa Vaisa (Johannes Weiss), kurš pārstāvēja reliģiju vēstures skolu (vācu val. – Religionsgeschichtliche Schule) ietvaram par Pāvila vēstuļu apkopojuma izcelsmi, uzskata, ka teksts, kas atrodas pirmajā vēstulē korintiešiem un apklusina sievietes, ir ticis pierakstīts tad, kad notika Pāvila vēstuļu savākšana, rediģēšana un kodificēšana jeb kopāsalikšana. Tas varētu būt noticis pirmā gadsimta beigās vai otrā gadsimta sākumā. Ap to pašu laiku tapa arī tā saucamās pseido-epigrāfiskās Pastorālās vēstules, kuru autors izmantojot Pāvila vārdu, centās iedibināt kristīgajās draudzēs pakļautības un paklausības attiecības, argumentējot gan no radīšanas stāstu interpretācijas, gan no nerakstītā mājsaimniecības regulējuma, gan mēģinot nodibināt agrīnās ordinācijas jeb sakrālajā amatā iecelšanas mehānismus otrās paaudzes kristiešu draudzēs. To, ka teksts ir vēlāk ielikts, apstiprina seno rokrakstu pētījumi (kuru starpā ir manuskripti, kuros 34. un 35. pants atrodas 14. nodaļas pašās beigās), gan grieķu sintakses analīze, kad uzrāda ļoti lielu sintaktisku elastību ap pantiem par sievietēm – pantos 33. un 36.,- gan semantikas analīze, kas atklāj, ka panti 33b – 36 runā pavisam atrauti no kopējā 14. nodaļas konteksta, satur terminus, kas atdarina kontekstā minētos, taču kas lietoti citā nozīmē ar citām pragmatiskām niansēm, kas attiecīgi norāda uz šī teksta izcelsmi kaut kur citur un citos apstākļos.
Par savu doktora darba pētījumu Cīrihes universitātē, Šveicē Aļesja Lavrinoviča ieguva vērtējumu Magne cum Laude (ar lielu pagodinājumu). Viņas disertācija grāmatas formā tiks publicēta Mohr Siebeck izdevniecībā.
LLSTA redakcija
1 “Jānis Vanags: Kā ar sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā?” Publicēts 19.02.2014. Avots: https://delfi.lv
2 Aļesja Lavrinoviča, “1 Cor 14.34–5 without ‘in All the Churches of the Saints’: External Evidence,” New Testament Studies 63.3 (2017), 370 – 389.
3 Aļesja Lavrinoviča, “The Syntactic Flexibility of 1 Corinthians 14:33b.” Journal of Biblical Literature 141, no. 1 (2022): 157-175.
