Saruna ar dokumentālās filmas “Svārstības” režisori Kristīni Briedi

16. Feb, 2023

kadrs no filmas “Svārstības”

Gaidot dokumentālās filmas “Svārstības” pirmizrādi 23. februārī, LLSTA portāls piedāvā īsu sarunu ar filmas režisori Kristīni Briedi.

– Vai varat pastāstīt par filmas ieceri un vadmotīvu, kas pamudināja pievērsties sieviešu ordinācijas jautājumam?

Pirms pieciem gadiem iepazinos ar Daci Balodi, kas ir viena no šīs filmas galvenajām varonēm. Dace tolaik bija pieņēmusi drosmīgu lēmumu – izstāties no LELB un ordinēties LELBĀL – tā tolaik sauca kādreizējo trimdas baznīcu, kas tagad zināma ar nosaukumu LELB Pasaulē. Dace bija tā, kas mani lielos vilcienos ievadīja sieviešu ordinācijas vēsturē Latvijā. Mēs tolaik kopā sākām intervēt sievietes, kas kalpo vai kādreiz kalpojušas luteriskajā baznīcā. Dažādas sievietes – evaņģēlistes, mācītāja pienākumu izpildītājas, sievietes mācītājas, kas kādreiz kalpojušas, gan tās kas emigrējušas uz ārzemēm, lai to darītu. Viņu vidū bija gan tādas, kas ordinācijas liegumu LELB atbalsta, gan tādas, kas to sāpīgi pārdzīvo. Bija arī tādas, kam tas bija pilnīgi izmainījis dzīves gājumu, varētu teikt, pat likteni, un ne visos gadījumos tas bija uz ļaunu. Piemēram, Marika Vidiņa, kas tagad jau aizsaulē, kuru lēmums neordinēt sievietes, izdzīvošanas nolūkā, “piespieda” izraudzīties pavisam citu dzīves ceļu un viņa kļuva par ārkārtīgi veiksmīgu uzņēmēju.

Vienvārdsakot, sapratu, ka šis ir interesants stāsts, tas nav beidzies, tā ir dzīvā vēsture, un ir iespējams to vienā vai otrā veidā dokumentēt.

Ideja par filmu sākās ar to, ka mēs ar operatoru Jāni Šēnbergu nofilmējām Daces Balodes ordināciju 2018. gadā. Tur bija pilna baznīca – bija sabraukuši viesi no malu malām, no dažādām valstīm, un bija ārkārtīgi interesanti novērot, cik daudz viņu vidū bija sievietes mācītājas, cik brīvi viņas un visi pārējie izturējās, un cik normāli un sirsnīgi un draudzīgi tas viss likās. Vēlāk sāku jau pētīt tālāk, meklēt materiālus, arhīvus, tikties un runāt ar dažādiem cilvēkiem. Esmu viņiem visiem ļoti pateicīga – protams, un īpaši arī tiem mācītājiem un lajiem, kam ir konservatīvi uzskati šajā jautājumā un kas pauž pilnīgu atbalstu LELB nostājai neordinēt sievietes. Viņu sniegtā informācija, viedokļi man sniedza tēmas dziļumu, izpratni par to, cik sarežģīta ir mūsu vēsture, sabiedrība, tās dažādo locekļu attiecības, teoloģija.

– Vai filma “Svārstības” ir iecerēta kā instruments publiska dialoga aktualizēšanā par sievietes lomu baznīcā un sabiedrībā? 

Filma ir filma. Man gribētos domāt, ka ir izveidots kino kā mākslas darbs, un kaut arī tā pamatā ir sociāli aktuāla problēma, es to nekādā ziņā nevaru nosaukt par instrumentu. Es, protams, būtu laimīga, ja filmu noskatoties, cilvēkos no filmas vēstījuma kaut kas aizķertos, būtu par ko padomāt, paskatīties uz lietām no cita skatu punkta, meklēt vēl informāciju, diskutēt, jautāt.

Taču es būtu laimīga arī tad, ja skatītāji līdztekus sižetam novērtētu arī filmā izmantoto kino valodu, kadrus, krāsas, emocijas, metaforas.

Katras baznīcas ziņā ir izvēlēties savu virzienu, vektoru, savas vērtības un tās tas, protams, ir arī LELB un jebkuras citas baznīcas gadījumā.

Šī filma ir pietiekami atvērta struktūra, tā nedod atbildes uz to kā darīt ir pareizi un kā nepareizi. Filmas vēstījumu katrs skatītājs nolasīs atkarībā no savas pieredzes, atvērtības, uzskatiem, iespējams arī no piederības kādai konkrētai paaudzei, taču doma, pēc kuras vadījos veidojot filmu, ir aicinājums sabiedrībai ieklausīties vienam otrā, arī tajos, kas atstumti otrajās un trešajās rindās, mācīties sadzīvot cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem, kultūras un, protams, arī teoloģisko un reliģisko pieredzi.

– Vai Jums kā režisorei ir ieteikums – ar kādām domām skatītājam vajadzētu pievērsties filmai?

Es tagad pirms pirmizrādes labāk gribētu zināt kādas viņiem būs domas un sajūtas pēc filmas noskatīšanās.

– Vai darba procesā bija kādi pagrieziena punkti, atklāsmes, kas transformēja Jūsu līdzšinējos priekšstatus par aktuālo tēmu?

Ar katru jaunu sarunu un filmējumu kaut kas nāca klāt un padarīja to kopbildi plašāku un sarežģītāku. Bija ļoti daudz svārstību un šaubu, filmu veidojot. Ar arhīvu materiāliem, ar atklāsmēm, arī lasot VDK ziņojumus arhīvā… Zem virskārtas ir dziļas šahtas. Taču nebija tā, ka būtu kāds pagrieziena punkts, kas būtu visu apvērsis pilnīgi otrādi. Pamazām sapratu, ka šīs filmas skatu punkts būs no kalpojošo sieviešu perspektīvas. Her-story*. Tāds tas arī tad beigās palika.

Laipni aicinām noskatīties!

*Herstory ir vēstures naratīvi no feminisma vai sievietes perspektīvas.