Fräulein Prozell mit ihren Bibelfrauen [Electronic ed.]: Dresden SLUB, ZB

Leipcigas un Lībencellas misijas: Hildegardes Procelas un Lilijas Otīlijas Grīviņas kalpošana

7. Sep, 2022

Kristīna Ēce
LU Teoloģijas fakultātes doktorante Mg. missiol., Mg. theol.

Ievads

Misija un misijas vēsture ir pētīta mazāk nekā citas teoloģijas jomas. Tā, kas ir pētīta, ir pārsvarā vīriešu rakstīta un no vīriešu skatupunkta. Tas bieži saistīts ar vīriešu dominētu institucionālu baznīcu, kas dziļi sevī nesa idejas par varu, autoritāti un amatu, un sievietēm šādā shēmā bieži vienkārši nebija vietas. Līdz pat 19. gadsimtam sievietes īsti netika uzskatītas par derīgām misijas darbam, taču Leipcigas misijas biedrībai (LMB) veicot misijas darbu Indijā, veidojās sapratne, ka lai ar evaņģēliju aizsniegtu Indijas sievietes, misijas darbā ir jāiesaistās sievietēm. Pie līdzīgas sapratnes nonāca arī citas misijas biedrības, kas atradās Vācijā un sūtīja misionārus uz dažādām pasaules malām, piemēram, uz Ķīnu, Indonēziju un dažādām Āfrikas zemēm. Tā stāsts par sievietēm šajā procesā ir 19. gs. misijas vēstures integrāla daļa. Sieviešu lomas parasti gan tika noteiktas, ierobežotas un nepietiekoši atzītas, tomēr sieviešu devums misijas darbā bija ļoti nozīmīgs. Kaut arī no baznīcas struktūrām bieži tika piedzīvota pretestība sieviešu misijai, tieši tā bija baznīcas joma, kas bija visatvērtākā sievietēm.

Ar līdzīgiem aizspriedumiem sastapās sievietes no Latvijas. Ja pirmie misionāri vīrieši no Latvijas teritorijas tika sūtīti jau 17. gadsimtā un 19. gadsimtā tādi bija vairāki, tad pirmās sievietes devās misijā tikai pašās 19. gadsimta beigās. Laikā līdz 1926. gadam no Kurzemes un Vidzemes tika nosūtīti 14 misionāri vīrieši un 7 misionāres sievietes (33% no visiem no Latvijas teritorijas nosūtītajiem misionāriem). Šajā pētījumā tiks apskatīta un salīdzināta tikai divu sieviešu misijas kalpošana. Hildegarde Procela (Hildegard Prozell), vācbaltiete no Jaunmārupes tika sūtīta caur Leipcigas misijas biedrību kalpot Indijā. Lilija Otīlija Grīviņa no Rīgas tika sūtīta kalpot caur Lībencellas misijas biedrību (LbMB) kalpot Ķīnā. Līdz ar to tiks salīdzinātas šīs misijas biedrības, kā tās sagatavoja, nosūtīja un finansēja savas misionāres un kādas kalpošanas iespējas tās deva, vērtējot divu minēto sieviešu darbu, kā arī kādu rezonansi tas ienesa tā laika latviski un vāciski lasošajā sabiedrībā Rīgā un tās apkārtnē. 

Pētījumā galvenokārt izmantoti LMB arhīvā Hallē pieejamās Procelas vēstules un citi dokumenti. Šis arhīvs ir pietiekoši plašs un sniedz ieskatu viņas kalpošanā un sadzīvē. Par Grīviņu galvenokārt ir pieejami materiāli Roberta Feldmaņa bibliotēkas ārmisijas materiālos (RFBĀM), kā arī LbM arhīvos. Taču abos arhīvos ziņu ir ļoti maz. Saskaņā ar LbM arhivāru Udo Šmitu (Udo Schmitt) Lībencellā Grīviņas lieta ir ļoti maza un satur ļoti maz materiālu. Tajā ir tikai daži dokumenti, kas pārsvarā saistīti ar iekšējo komunikāciju ar misijas direktoru un ir konfidenciāli. Grīviņa arī nav rakstījusi misijas vēstules, vai arī tās ir pilnīgi zudušas. Tāpat ir pētīti Latvijas teritorijā iespiestie drukātie izdevumi – avīzes un žurnāli. Par minētajām misionārēm citu pētījumu nav, bet vācu sieviešu kalpošanu Ķīnā ir pētījusi Beāte Eulenhofere-Manna (Beate Eulenhöfer-Mann)[1]. Pētījumu par britu un amerikāņu sieviešu kalpošanu misijā ir vairāk, bet tie sniedz citu kontekstu. 

Misionāre Hildegarde Procela – īsa biogrāfija pirms un pēc kalpošanas Indijā

Hildegarde Procela (Hildegard Prozell) piedzima 1869. gada 9. augustā Jaunmārupē (Schwarzeckhof) netālu no Rīgas zemes īpašnieka (Gutsbesitzers) ģimenē kā otrais bērns no četriem. 1879. gadā pārcēlās uz Rīgu pie tantes, mācījās augstākajā meiteņu skolā (Höhere Töchterschule I Ordnung), ko absolvēja 1886. gadā ar skolotājas tiesībām. 1887. gadā viņu iesvētīja virsmācītājs Gētgens (Theophil Gaehtgens) Rīgas Doma draudzē. Pēc iesvētībām divus gadus pavadīja mājās, pieskatot tēva īrnieku nabadzīgo ģimeņu bērnus, pulcējot viņus uz ikdienas nodarbībām. Kad tēva finansiālā situācija pasliktinājās, vecākiem nācās pārdot īpašumu un māte kļuva par Magdalēnas patversmes Rīgā vadītāju 1895. gadā.[2] Līdz ar to Hildegarde 1889. gadā devās strādāt par mājskolotāju dažādās vietās Krievijā.[3]

Fräulein Prozell mit ihren Bibelfrauen [Electronic ed.]: Dresden SLUB, ZB
Fräulein Prozell mit ihren Bibelfrauen [Electronic ed.]: Dresden SLUB, ZB

Procela norāda, ka gan mācības skolā, gan arī iesvētes mācība palīdzēja nostiprināties kristīgajā ticībā, un viņas dzīves vadmotīvs bija censties dzīvot saskaņā ar iegūtajām zināšanām par kristietību. Viņa nepiemin, kā tieši sākās interese par misijas darbu, bet tikai to, ka viņai ir mīlestība pret misijas darbu un ka viņa cer, ka atradīs savu dzīves aicinājumu misijas kalpošanā. Viņa par to bija lūgusi Dievu visus gadus, kamēr strādāja kā skolotāja dažādās vietās. Viņa atzīmē, ka “gaidīšanas laiks ir bijis ļoti ilgs, bieži vien pat smags, bet tas ir nesis daudzas svētības manam iekšējam cilvēkam.”[4]

No pieejamajiem materiāliem nav iespējams precīzi noteikt, kas deva iespēju pievienoties misijai tieši 1896. gadā, taču viņas pēdējā darba vieta ir Tvera Krievijā un no turienes viņa saņem izcilu atsauksmi par savu darbu un pedagoģiskajām spējām.[5] Procela pieteicās LMB un mācītājs Klēmans (Gustav Bernhard Christian Cleemann) 1896. gada februārī rakstīja rekomendāciju. Tā ir ļoti pozitīva, norādot, ka Hildegardes kristietība ir tīra, dziļa un sirsnīga, ka “viņa ir dzīvs zars uz Kristus vīnakoka, kas smeļas no Viņa sulu un spēku, ar bagātu un dziļu ticības dzīvi, dedzīgu mīlestību pret Kungu un dedzīgu tieksmi vest pazudušos nabaga aklos pagānus pie Viņa.”[6] Mācītājs tomēr ir uzmanīgs un norāda, ka minētās rakstura īpašības vēl neapliecina, ka Hildegarde tiešām ir piemērota misijas kalpošanai. Jāatzīst, ka šāda rekomendācija pilnībā neatklāj personas patieso raksturu, taču zinot vispārējo pretestību pret sievietēm kalpošanā, var pieņemt, ka ja reiz mācītājs deva izcilu rekomendāciju, tad viņš uzskatīja, ka Hildegarde ir derīga misijas darbam. Viņa tika uzņemta LMB 1896. gada maijā un tā paša gada septembrī tika nosūtīta darboties misijā Indijā kā skolotāja, kur kalpoja līdz 1909. gadam. 

Kalpošana Indijā bija pārāk liela slodze Procelas ķermenim, Braita slimības[7] dēļ viņai nācās atstāt Indiju. Viņa kļuva par profesionālu LMB darbinieci Krievijā. Laikā no 1909. līdz 1911. gadam viņa kalpo Sevastopolē un Jaltā vācu evaņģēliskajās draudzēs.[8] Pirmā pasaules kara sākums vācu misijas biedrībās, tai skaitā LMB, ietekmēja ļoti būtiski. Gan pārtrūka sakari ar misijas apgabaliem, kur kādi misionāri tika deportēti, gan arī ar nevācu valstīm, piemēram, Krieviju. 1917. gada oktobrī LMB direktors Pauls (Carl Paul) raksta, ka vairāk kā trīs gadus nav bijušas ziņas no Procelas.[9] Hildegarde bija devusies atvaļinājumā uz mājām, un pēc tam vairs nespēja turpināt kalpošanu.[10] Visu politisko neskaidrību dēļ Procela dodas pensijā 1917. gada 1. novembrī.[11]

Pēc kara, kad beidzot bija iespēja, Procela kopā ar savu māsu ieradās Leipcigā un tur LMB atrada viņām dzīves un kalpošanas vietu pie Konstances ezera.[12] Ar Baltiju tā arī saistība beidzas, taču līdz mūža beigām viņa turpina darboties iekšmisijā Vācijā. Kad spēki gāja mazumā, viņa atbalstīja misijas māju un turpināja aizlūgt par kalpošanu Indijā. Viņa spēja citos izraisīt mīlestību pret misijas darbu.[13] Hildegarde Procela aiziet Mūžībā 1948. gada 8. martā Špangenbergā (Spangenberg) Vācijā 78 gadu vecumā.[14]

Misionāre Lilija Otīlija Grīviņa – īsa biogrāfija pirms un pēc kalpošanas Ķīnā

Lilija Otīlija Grīviņa, Elizabete Kellere, Marta Kellere
Attēlā (no kreisās): Lilija Otīlija Grīviņa, Elizabete Kellere, Marta Kellere. Attēls no Vītonas koledžas arhīva. Autors nezināms.

Šīs misionāres uzvārds vācu valodā tiek rakstīts vairākos veidos – Grihwin, Griwing, arī Griewing, kas padara meklēšanu dažādos avotos apgrūtinošu. Arī viņas vārds tiek rakstīts gan kā Lilli Ottilie, gan arī Lily Ottilie, un Latvijas periodikā bieži vien ir lietots tikai vārda pirmais burts.

Lilija Otīlija Grīviņa dzimusi Rīgā 1883. gada 25. decembrī. Viņas tēvs Jēkabs (Jacob) bija dzelzceļa ierēdnis, māte Karolīna Marija (Caroline Marie) bija mājsaimniece. Lilija izglītojusies Tailovas ģimnāzijā, kur mācību valoda bija krievu[15], toties iesvētīta 1902. gada 2. jūnijā Jēzus baznīcā pie vācu konfirmandiem.[16] Beidzot ģimnāziju, Lilijai ir skolotājas tiesības, taču viņa strādā Rīgā kā kantoriste grāmatvede kādā nelielā būvniecībā. Vēlāk gan viņa darbojas kā mājskolotāja ievērojamā būvuzņēmēja Pētera Radziņa ģimenē.[17]

Visplašākā informācija par Grīvīņas darbošanos pirms misijas, kā arī pamudinājumu misijā, ir viņas pašas rakstītā liecība, kas publicēta LbM žurnālā 1913. gadā, pēc ordinācijas misijas darbā, taču pirms došanās turp. Viņai ir bijusi iespēja pārdomāt savus iepriekšējos gadus un noslēgt kādu dzīves posmu.[18] Kaut arī viņa ir bijusi saistīta ar luterisko baznīcu un ir tikusi iesvētīta, pēc viņas pašas liecības, viņa uzskatīja, ka divdesmit vienu gadu viņa ir nokalpojusi sev un to novērtēja kā smagu darbu. Grīviņa arī norāda, ka viņa uzdevusi filozofiskos jautājumus par dzīves jēgu, taču tajā laikā neatrada atbildes.

Par pagrieziena punktu savā dzīvē viņa uzskatīja aiziešanu uz Evaņģēliskās atturības biedrības (Evangelischen Nüchternheits Verein) evaņģelizācijas dievkalpojumu. Pirmais apmeklējums bijis 1905. gada 20. septembrī un pēc tam apmeklēja katru sapulci. Tur viņa sajuta, ka it kā kāds būtu noņēmis pārklāju no viņas acīm un sirds atvērās Dieva vārda skanējumam. Tādā veidā viņa guvusi dzīvu ticību Jēzum Kristum, kas pirms tam bija tikai teorētiskas zināšanas.[19]Dieva Gars darbojās viņas dzīvē, Bībelē viņa atrada atbildes uz daudziem saviem jautājumiem, tai skaitā par dzīves jēgu. 

Galvenā misijas ierosme nāca lasot Lībencellas misijas žurnālu “Chinas Millionen”.[20] Pēc Grīviņas liecības iespējams izsecināt, ka tas notika 1905. vai 1906. gadā. Viņa ieguva vēlēšanos kļūt par misionāri. “Vēlme kalpot tam Kungam starp pagāniem manī kļuva spēcīgāka.”[21] Galīgo apstiprinājumu viņa saņēma pēc tam, kad izlasīja grāmatu par Ķīnas misionāriem martīriem.[22]

Došanās uz Lībencellu gan nenotika uzreiz. Grīviņa pati raksta, ka viņas priekšā stāvēja lieli šķēršļi.[23] Sīkāku informāciju par grūtībām var atrast viņas vēlākā vīra vēstulē. Viņš raksta, ka šim Grīviņas lēmumam ļoti pretojušies viņas vecāki, ko atbalstījis arī Rīgas Jēzus ev. lut. draudzes mācītājs. Vecāki to uzskatījuši par lielu kaunu, ja viņu meita kļūšot par misionāri.[24] Grīviņas mācības Lībencellā norisinājās piecus gadus (1908.-1913.) un viņas misijas kalpošana Ķīnā ilga vienpadsmit gadus (1913.-1924.). 

1925. gadā Grīviņa ieradās atvaļinājumā Rīgā un drīz pēc tam saderinājās ar Jūliju Spali un izstājās no misijas dienesta. Jūlijs Spalis bija Brāļu draudžu sacītājs un organizēja sapulces Rīgas Jūrmalā, Majoros, Robežu ielā 66a.[25] Spriežot pēc avīžu publikācijām, kā arī pēc Spaļa rakstītā, pēc atgriešanās no Ķīnas Grīviņa laiku pa laikam vadīja Bībeles un misijas stundas.[26] Daudz sludinājumu par misijas un Bībeles stundu vadīšanu Majoros Brāļu draudzē ir atrodami 1932. gadā, it īpaši maijā ap Vasarsvētku laiku.[27] 1933. gada Vecgada vakarā Grīviņa, nu jau Spalles kundze, rīkoja misijas vakaru ar “gaismas bilžu” (attēli, ko rāda ar projekcijas aparātu) rādīšanu Bauskas valsts ģimnāzijas zālē.[28] Spalis vēl piemin, ka Lilija Otīlija trīsdesmito gadu beigās bija aicināta noturēt misijas sapulces dažādās draudzēs, kā arī katru mēnesi vadīja Bībeles studijas Tukuma ev. lut. draudzē līdz pat 1941. gadam.[29] Noslēgumā Spalis norāda, ka viņa sieva nevarēja atrast algotu darbu luterāņu baznīcā, līdz ar to viņa iemācījās mašīnrakstīšanu un piepelnījās ar to vairākos tirdzniecības uzņēmumos, kā arī vācu okupācijas laikā viņa bija tulks kādā vācu iestādē.[30] Pēdējo dzīves gadu Lilija Otīlija slimoja un pēdējos divus mēnešus pavadīja 1. Rīgas pilsētas slimnīcā, kur aizgāja mūžībā 1944. gada Vasarsvētku dienā 28. maijā 60 gadu vecumā.

 

Leipcigas un Lībencellas misijas

Par Leipcigas misijas biedrību un tās vēsturi nav uzrakstīta atsevišķa grāmata, līdz ar to vislabākais avots ir vācu teologa Paula Flaiša (Paul Feisch) 1936. gadā sarakstītā vācu luterāņu misijas vēsture[31]. Sākotnēji šī misijas biedrība tika dibināta Drēzdenē 1836. gadā, kā luterāņu misija “Ev. -Luth. Missionsgesellschaft zu Dresden”. Šī misijas biedrība saņēma plašu atbalstu no dažādām tradicionālām luterāņu zemēm un palīdzības organizācijām Hannoverē, Hamburgā, Bavārijā, Braunšveigā, kā arī Krievijas dienvidos, Baltijā, Dānijā un Zviedrijā[32], un līdz ar to tā kļuva par vienu no plašākajām misijas biedrībām Vācijā. Tās pirmais oficiālais direktors bija Dr. Karls Grauls (Karl Friedrich Leberecht Graul) laikā no 1844. līdz 1859. gadam, kurš arī būtībā izveidoja šo misijas biedrību tādu, kāda tā bija vēlāk. Grauls uzskatīja, ka ir nepieciešama izglītība un zinātne, un tādēļ misijas seminārs un biedrība tika pārcelti uz universitātes pilsētu Leipcigu. Tās vārds tika mainīts uz “Leipcigas Evaņģēliski luteriskā misijas biedrība” jeb “Leipcigas misija”.[33]Uzsvars tika likts uz luterisko teoloģiju, tai skaitā domājot par misijas darbu, ar vēlmi veidot vienu vispasaules luterisko baznīcu. LMB bija juridiski neatkarīga organizācija, kas sadarbojās ar teritoriālajam (valsts) baznīcām, taču finanses nāca galvenokārt no ziedojumiem.[34]

LMB pirmais misijas lauks bija Indijas dienvidi. 19. gadsimta četrdesmitajos gados LMB pārņēma to, kas bija palicis pāri no senās dāņu-Halles misijas, tādā veidā paplašinot luterāņu liecību Indijā. Veicot misijas darbu Indijā, attīstās sieviešu misijas kalpošana. LMB bija tā, kas veicināja sieviešu iesaistīšanos.[35] Zviedru misionāri, kas bija LMB sastāvā it īpaši uzsvēra sieviešu kalpošanu. Pirmo reizi par to runāja 28. sinodē 1889. gadā, un visi vienprātīgi piekrita, ka tāda ir vajadzīga. Pēc šī lēmuma tika nolīgtas Bībeles sievas turpat Indijā (1891.g.). Tajā pat laikā pirmā sieviete LMB misionāre bija zviedriete Estere Pētersone (Esther Peterson), kas ieradās Indijā 1890. gadā[36], kas bija Procelas kolēģe, kad viņa tur ieradās. Pirmā vācu misionāre ieradās 1891. gadā.[37]

Lībencellas misija tika dibināta kā Ķīnas iekšzemes misijas (ĶIM, China Inland Mission) vācu nodaļa. ĶIM tika dibināta Anglijā 1865. gadā kā starptautiska un starpkonfesionāla kristīgās misijas organizācija. Tās dibinātājs Hadsons Teilors (Hudson Taylor) iepriekš bija viesojies Ķīnā 1854. gadā kā Ķīnas evaņģelizācijas biedrības (China Evangelization Society). pārstāvis.[38] Ja LMB strādāja ar luterāņu baznīcas atbalstu un organizēja kopēju ziedojumu vākšanu, lai sūtītu misionārus, tad ĶIM uzsāka jaunu pieeju, ko nosauca par “ticības misiju”. ĶIM nebija konkrēti saistīta ar kādu konkrētu konfesiju vai baznīcu, un tās misionāri nesaņēma noteiktu algu, bet darbiniekiem bija jāuzticas Dievam par savām finansēm. Misijas draugiem bija uzdevums lūgt Dievu par misionāriem, lai Viņš atraisa finanses, un nebija atļauts izteikt finansiālus lūgumus. Šādu modeli pārņēma vairākas misijas organizācijas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, arī Lībencellas misija.[39]

Par pašu Lībencellas misiju nav ļoti daudz pētījumu. No vienas puses, vispilnīgākais pārskats par misijas darbību ir iegūstams no organizācijas pašas izdotās grāmatas misijas simtgadei “Mit Gott von Mensch zu Mensch”. No otras puses jāapzinās, ka šajā avotā aprakstītā informācija ir vienpusēja, kas parāda tikai pozitīvās iezīmes, misijas veiksmes un norāda tikai uz tām grūtībām, kur ir rasts risinājums. Tomēr pamatfakti ir precīzi, kā to apliecina arī citi avoti. 

LbM dibinātājs Heinrihs Kērpers (Heinrich Coerper) piedzima mācītāja ģimenē, jaunībā studēja teoloģiju Hallē, Tībingenē, Utrehtā, Berlīnē un Bonnā. Hallē viņš sastapās ar piētistu tradīciju un pirmajām domām par misijas darbu. Bonnā viņš studēja pie profesora Kristlība (Theodor Christlieb). Kristlība aicināts Kērpers strādāja par lektoru evaņģēlistu skolā “Johaneumā”. Kērpers bija mācītājs Heidelbergā un Essenē. Esenē viņš iepazinās ar organizāciju “Zilais krusts” un atbalstīja pretalkohola kustību.[40] Šī saistība vēlāk izrādīsies būtiska misionāres Grīviņas dzīvē. Kērpers atsaucās aicinājumam dibināt ĶIM vācu filiāli. Tā, 1899. gada 13. novembrī Hamburgā tika dibināta misijas organizācija kā ĶIM filiāle. Pēc kāda laika izrādījās, ka Hamburgas ēka vairs netika izīrēta, un 1902. gada aprīlī misija pārcēlās uz Lībencellu, kas atrodas Švarcvaldē. Līdz ar to kopš 1902. gada tā kļuva par Lībencellas misiju un kopš 1906. gada misijas oficiālais nosaukums bija Liebenzeller Mission im Verband der China-Inland-Mission, Gesellschaft mit beschränkter Haftung, Sitz in Liebenzell.[41]

Šīs teoloģiskās atšķirības, LMB kā strikti konfesionāla luterāņu misija un LbMB kā “ticības” misija, veicināja dažādas izpratnes par sieviešu misionāru sagatavošanu, izsūtīšanu un kalpošanu misijas laukā. Tālāk tiek pētītas atšķirīgās pieredzes, ko piedzīvoja abas misionāres. 

Misionāru sagatavošana un izsūtīšana kalpošanai

Abas misijas biedrības neprecētām sievietēm prasīja vecāku atļauju un mācītāja rekomendāciju. Ļoti interesants vēsturisks fakts ir, ka abām misionārēm bija viens un tas pats mācītājs, kurš sniedza rekomendāciju. Par Procelas vecāku atļauju nekas nav zināms, taču ir skaidra liecība, ka mācītājs Klēmans (tajā laikā Piņķu draudzē) sniedza izcilu rekomendāciju. Kaut arī Procela bija pirmā sieviete misionāre no Vidzemes, acīmredzami Klēmanam nebija pretenziju pret viņas kalpošanu, jo tas notika caur LMB, kas bija nozīmīga luteriska misijas biedrība Vācijā. 

Vēlāk Klēmans ir mācītājs Rīgas Jēzus draudzē (1906.-1919.)[42] un sākotnēji viņš pretojās Grīviņas vēlmei doties mācīties uz Lībencellu, kaut arī bija atbalstījis Procelu pirms vairākiem gadiem. Šaubu iemesls varēja būt, ka LbMB darbojās ar citiem teoloģiskiem principiem. Tomēr vēlāk, kad viņš Vācijā ievāca ziņas par šo misijas biedrību, ka tās vadītājs ir ordinēts mācītājs Kērpers un tā sadarbojas ar Dienvidvācijas luterāņu draudzēm, viņš mainīja savas domas.[43]Mācītāja svētība tika saņemta, beigās arī vecāki piekrita un Lilija varēja doties mācīties uz Lībencellu.

Procela kļūst par LMB misionāri 1896. gada maijā. Leipcigā viņu uzņem misijas direktors fon Švarcs un viņa kundze, ar kuriem izveidojas ļoti ciešas un sirsnīgas attiecības, par ko var lasīt gan pirmajās vēstulēs tikko dodoties misijas laukā[44], gan arī vēlāk. Mēneši Leipcigā tiek pavadīti mācoties tamilu valodu, līdz 1896. gada 13. septembrī viņa saņem savu nosūtījuma rakstu (Vocation). Nosūtījumā ir norādīts, ka Procela tiek aicināta būt skolotāju tamilu misijas dienestā Austrumindijā. No viņas tiek sagaidīts, ka aptuveni divu gadu laikā viņa spēs apgūt valodu, lai varētu pilnīgi kalpot savā aicinājumā.[45] Līdz ar to no Procelas pieredzes iespējams secināt, ka LMB lika lielu uzsvaru uz vietējās valodas mācīšanos, taču tā kā viņai bija skolotājas tiesības, tad cita apmācība īsti netika veikta. Procela dodas misijā tikai pēc četru mēnešu apmācības. 

LbMB bija pilnīgi cita pieeja. Lai misionāri varētu veiksmīgi kalpot misijas laukos, ļoti būtiska bija izglītība. Dr. Aizingers (Thomas Eisinger) ir veicis pētījumu par LbM semināru. Arī viņš norāda, ka pirmā māsa (“māsas” un “brāļi” bija misijā lietotie termini) seminārā iestājās jau 1900. gada janvārī un sākumā bija neregulāras nodarbības Bībeles priekšmetos un angļu valodas apguvē. Oficiāli nodarbības LbM seminārā sākās 1900. gada 2. oktobrī trim māsām un pieciem brāļiem. Aizingers norāda, ka liela uzmanība tika veltīta gan mācību nodarbībām, gan arī kopienas veidošanai un praktiskajiem darbiem. Apmācība LbM parasti bija divus un ne ilgāk kā trīs gadus.[46] Kā atzīmē Klauss Fīdlers (Klaus Fiedler) savā pētījumā par ticības misijām, Kērpers atsaucoties uz ĶIM tradīciju, uzskatīja, ka misijas darbam der gan vīrieši, gan sievietes, gan ordinēti mācītāji, gan arī laji. Līdz ar to Lībencellā brāļi un māsas tika apmācīti kopā, vienā programmā. Tā kā tas bija netradicionāli, tad šāda izglītības forma dažkārt radīja zināmu pretestību.[47] Līdz ar to iespējams secināt, ka kaut arī nav pieejama agrīnā misionāru izglītības programma, apmācība norisinājās 2-3 gadus, vīrieši un sievietes kopā. Brāļiem un māsām bija arī praktiskie darba pienākumi, un brāļiem pašiem bija jārūpējas par savu telpu tīrību.[48] Tas palīdzēja labi sagatavoties praktiskās dzīves izaicinājumiem Ķīnā un jau 1899. gada 31. decembrī misijā tika nosūtīts teoloģijas kandidāts Heinrihs Vits (Heinrich Witt), kurš ieradās Ķīnā 1900. gada martā.[49]

Gan LbM arhīvs, gan arī pati Grīviņa savā liecībā norāda, ka viņa sākusi mācības Lībencellā 1908. gada novembrī.[50]Tātad, no aicinājuma saņemšanas pagāja kādi divi līdz trīs gadi. Viņas apmācības laiks beidzās 1912. gada janvārī[51], kas saskan ar iepriekš minēto 3 gadu apmācības laiku. Tā kā viņai jau bija skolotājas izglītība, var pieņemt, ka viņa vairāk mācījās Bībeles priekšmetus, kā arī valodas un izpratni par Ķīnas kultūru, kā to vēsta citi avoti.[52] Grīviņa pati novērtē šo laiku kā svētītu, ka viņa tajā laikā ir iepazinusi gan savu sirdi, gan arī veidojusi ciešākas attiecības ar viņas Kungu un Skolotāju.[53] Protams, ir jāsaprot, ka šis ir rakstīts, atzīmējot viņas amatā ievešanu, līdz ar to šādā tekstā neparādītos ziņas par piedzīvotajām grūtībām. Taču tā kā Grīviņa pēc apmācības turpināja praktiskās apmācības gadu un vēlāk devās kalpot kā misionāre, tad var pieņemt, ka kopumā viņas pieredze LbM namā bija pozitīva.

Pēc teorētiskās apmācības pabeigšanas Grīviņa kalpoja izmēģinājuma laiku, vispirms Mīlheimā (Müllheim) Bādenē no 1912. gada februāra līdz septembrim un Nīderlausicā (Niedrlausitz) no 1913. gada janvāra līdz jūnijam[54], kā arī kalpojusi Krievijā.[55] Tad Grīviņa atgriezās Lībencellā, turpināja kalpošanu Nīderlausicā un drīz bija gatava doties uz Ķīnu. 1913. gada 7. septembrī apmācība tika pabeigta un Grīviņa tika iesvētīta misionāres kalpošanai.[56]

No pētītā iespējams secināt, ka abas misijas biedrības lietoja atšķirīgas stratēģijas. Procelas apmācību laiks bija tikai četri mēneši, bet Grīviņai gandrīz pieci gadi, kaut arī abām bija skolotājas tiesības. LMB turējās pie striktām luteriskās konfesijas robežām un to sagaidīja no saviem misionāriem. LbMB bija ticības misija, kaut arī sadarbojās ar luterāņu baznīcām Vācijā, un izmantoja tam laikam radikālas misionāru sagatavošanas metodes. 

Misijas darbs Indijā

Pirmais kalpošanas laiks 1896.-1903. Madura un Koimbatura 

Procela ieradās Indijā 1896. gada 16. oktobrī ostas pilsētā Trankebārā (Tranquebar, tagad Tharangambadi), kur viņu sagaidīja baznīcas padomes (Kirchenrat) vadītāji un deva norādījumus doties uz Maduru (Madura, tagad Madurai), mācīties tamilu valodu, iepazīt jau esošās skolas, lai vēlāk varētu pārņemt misijas internātskolu (Kostschule) tur.

Pirmajā darba gadā viņa Madurā tiek laipni uzņemta zviedru misionāru Blumstrandu (Blomstrand) ģimenē, kuri bieži sniedz draudzīgus padomus gan sadzīvē, gan arī kalpošanā. Viņas dienas pārsvarā paiet mācoties tamilu valodu vismaz četras stundas dienā ar valodas skolotāju jeb munši. Procelai nākas atzīt, ka valoda ir grūta. Pārējā laikā viņa strādā internātskolā. Viņa cenšas praktizēt apgūtos jaunos vārdiņus, pavadot laiku kopā ar bērniem.[57] Tomēr pamazām viņai izdodas apgūt valodu tik tālu, lai spētu vadīt reliģijas stundas ar Bībeles stāstiem.[58] Tāpat viņai ir iespēja iepazīties ar citām misionārēm, kas kalpo līdzīgos amatos, tikai citās skolās.[59]

Pēc valodas eksāmena nokārtošanas Procelai paveras plašs darba lauks Madurā. Jau līdz tam, 1897. gada 1. novembrī Blumstanda kundze uztic Procelai daudz vairāk pienākumus internātskolā.[60] Tas nozīmēja sekot līdz bērnu eksāmeniem, gatavot Ziemsvētku dāvanas viņiem, sazināties ar vecākiem, kā arī veikt citas administratīvās lietas. Tajā laikā viņas aprūpē ir 43 bērni, kā arī trīs skolotāji, kā arī cits skolas personāls. Viņa veic reformas skolā, atlaiž pavāru un vienu skolotāju, kas rada zināmas problēmas, jo arī pārējie darbinieki nav apmierināti ar jauno kārtību.[61] Būt misionārei Indijā tajā laikā nozīmēja būt ne tikai skolotājai, kas bija Procelas galvenais uzdevums, bet būt arī par vietējo medmāsu un ārstēt bērnu vienkāršākās saslimšanas[62]. Līdz ar to bija nepieciešama gan formālā izglītība, ko pieprasīja britu pārvalde, gan arī neformālas zināšanas dažādās dzīves jomās, lai varētu palīdzēt visplašākajā veidā. 1898. gada septembrī Hildegarde sāk darbu arī ar indiešu Bībeles sievām un uzsāk zenanu kalpošanu (zenana ir indiešu mājas daļa, kurā uzturas sievietes), apciemojot nekristīgās sievietes trīs reizes nedēļā, trīs stundas katru reizi.[63] Šī kalpošana kļūst ļoti būtiska Procelas darbā.

1901. gadā LMB veic pārmaiņas savos kalpošanas apgabalos. Sīkāk par to tiek paskaidrots arī misijas atbalstītājiem Rīgā. “Madura ir viena no tām stacijām, kuras tagad ir sagrupētas kā “Zviedrijas diecēze”. Tāpēc Estere Pētersones (Ester Peterson) jaunkundze kā zviedriete pēc Jaunā gada tika pārcelta no Koimbaturas uz Maduru un apmainīja darbības sfēras ar Prozelas jaunkundzi.”[64] Iesāktais darbs un izveidotās attiecības ar indiešu sievietēm Madurā ir jāatstāj, lai uzsāktu jaunu kalpošanu Koimbaturā. Taču darbības lauks nemainās – arī Koimbaturā viņa vada skolu bērniem un apmāca nekristīgās sievietes. Fleišs norāda, ka tieši Procela uzsāka sieviešu darbu Koimbaturā.[65] Koimbaturā zenanu apmācībā mācījās 43 nekristīgās sievietes, un vienai Bībeles sievai, kura pie tam jau bija 60 gadus veca, nebija iespējams viņas visas apmācīt. Līdz ar to viņa lūdz LMB kolēģijai atrast finansējumu, kas ļautu ātrāk apmācīt vēl vismaz vienu Bībeles sievu, kas palīdzētu apmācības darbā. Viņa piedāvā veikt izglītības eksperimentu – apmācīt kādas sievietes, kuras vēlas un kurām ir potenciāls, dot viņam nedaudz augstāku statusu draudzē, un pēc divu gadu apmācības nokārtot eksāmenu baznīcas padomē.[66] LMB apstiprināja šo ideju un jau 1902. gadā bija paredzēti īpaši kursi Bībeles sievām, ko bija paredzēts vadīt tieši Procelai, taču viņas slimības dēļ tas neīstenojās.[67]

Procelas 1903. gada ziņojumi nenorāda uz lielām veselības problēmām, taču viņa laiku pa laikam piemin karsto Maduras un Koimbaturas klimatu, kas nav ļoti veselīgs eiropiešiem. Iecienītākās atvaļinājumu vietas bija kalnos, parasti vai nu Jerkaudā (Yercaud) vai Kodaikanālā (Kodaikanal), kas bija nedaudz vēsākas. Procela rakstīja: “Karstums ir nopietns šķērslis skaidrai, asai domāšanai; un man divreiz vairāk, jo man ir jāpārvar tā ietekme ne tikai uz mani, bet arī uz manu Munschi (valodas skolotāju), un tas tiešām ir nogurdinošs darbs.”[68] Tomēr 1903. gada maijā Procela ir spiesta lūgt atvaļinājumu Eiropā, jo viņai attīstījusies vēnu slimība, ko apliecina ārsts.[69] Arī jūnija vēstulē viņa raksta, ka viņai nepieciešama atjaunošanās.[70] Lūgums pēc atvaļinājuma tiek apstiprināts un 1903. gada otrajā pusē Procela caur Kairu dodas mājup uz Eiropu un nākošo vēstuli uz LMB viņa sūta jau no Zasumuižas (Sassenhof) Zasulauka apkārtnē 28. decembrī.[71] Ar to noslēdzas viņas pirmais kalpošanas laiks Indijā.

Otrais kalpošanas laiks 1905.-1908. Majavarama

Esot uz kuģa ceļā uz Indiju, 1905. gada 26. septembrī Procela, pilna cerībām raksta, ka ar veselību viss ir labi un fiziskie spēki ir pietiekami.[72] Pēc pirmā, samērā veiksmīgā, kalpošanas posma Koimbaturā, Procela tika nosūtīta uz Majavaramu (Mayavaram, tagad Mayiladuthurai). Šajā pilsētā sieviešu darbs sākās tikai ar 1905. gadu, kad to uzsāka Procela. Šajā pilsētā bija senas hinduisma tradīcijas un fanātiski tā piekritēji, tomēr Procela spēja izveidot trīs meiteņu skolas ar 180 skolēniem un zenanas nodarbības 12 ģimenēs.[73] Pirmās divas skolas izdevās nodibināt jau 1905. gada beigās, bet skolu pašā Majaveramā izdevās atvērt 1906. gada janvāra vidū.[74]

Liels izaicinājums Procelai bija panākt, ka visas trīs skolas tiek oficiāli reģistrētas un ir britu valdības atzītas. 1907. gada februārī Tiruvilanduras un Kornatas skolas ieguva valdības reģistrāciju, bet Majaveramas skola reģistrāciju nesaņēma. Tomēr Procela nepadevās, un spēja uzrādīt pārbaudes inspekcijai, ka Majaveramas skolā ir vislielākais skolēnu skaits un vislabākie akadēmiskie sasniegumi, un devās uz Madrasu pie varasiestāžu inspektoriem, līdz saņēma reģistrāciju.[75]

1908. gadā Procela norāda, ka visas trīs skolas ir spējušas veikt izcilu izglītības darbu un tādā veidā atradušas ceļu uz vecāku sirdīm.[76] Neuzticība, kas sākotnēji bija Majaveramā, tika pārvarēta.[77] No šī pārskata ir iespējams secināt, ka trīs kalpošanas gadu laikā Procelai izdevās izpildīt LMB doto uzdevumu, izveidot skolas un tādā veidā sludināt kristīgo vēsti indiešu meitenēm. 

Līdzīgi var vērtēt arī darbu zenanās. Sākumā darbs ir ļoti smagnējs, Procelai palīgā ir tikai viena Bībeles sieva, un pirmajos mēnešos izdevās apciemot tikai trīs braminu ģimenes un vēl trīs citu kastu sievietes. Grūtības zenanu darbam rada arī ģeogrāfiskie apstākļi – ierobežots ceļu daudzums un ūdens šķēršļi.[78]

Kā jau tika minēts iepriekš, lai veicinātu zenanu darbu un apmācītu jaunas Bībeles sievas, Procela centās sagatavot Bībeles sieviešu kursu. Sākotnēji tomēr šaubas rada nevis viņas veselība vai arī piemērotu kandidāšu trūkums, bet gan mācību materiālu trūkums.[79] Apmācības trūkuma dēļ 1908. gadā Procelai nākas atzīt, ka zenanu darbs nav bijis tik sekmīgs, kā skolu darbs. Tajā pat laikā viņa redz, ka arī šeit sākuma grūtības ir pārvarētas, un zenanu darbs ir daudzsološs un augošs, un jau līdzinās tam, kāds tas bija Madurā pirms astoņiem gadiem.[80]

Otrajā Procelas kalpošanas posmā būtisks šķērslis un problēma ir veselība. Rīgas ārsti jau bija teikuši, ka otrajā reizē viņa tomēr nevarēs izturēt Indijā tik ilgi, kā pirmajā reizē.[81] Pirmās veselības problēmas, kas izpaudās kā „neaprakstāms enerģijas trūkums un nogurums”, parādās jau pusgadu pēc ierašanās Majaveramā. Vēl mēnesi vēlāk Procela ir spiesta rakstīt, ka viņai vairāk ir jāatpūšas un jānodod daļa sava darba citai misionārei.[82] 1908. gada pavasarī Procela sāk apzināties, ka laikam spēku pietrūks un būs jādodas atpakaļ uz Eiropu.[83] Tomēr decembrī viņai jau ir zināms, ka tie ir pēdējie Ziemsvētki Indijā.[84]

Šis otrais kalpošanas posms parāda, ka Procela spēja parādīt iniciatīvu un bija gatava uzsākt kalpošanu jaunā vietā. Trīs skolu izveidošana liecina par labām administratīvajām prasmēm un spēju darboties arī Indijas kultūrā un britu birokrātijas sistēmā. Zenanu darba izveidošana Majaveramā arī uzskatāma kā veiksmīga, par spīti sākotnējai pretestībai no vietējiem iedzīvotājiem. Šis laika posms sakrīt ar nemieru un pārmaiņu laiku Latvijas teritorijā, kas ietekmē gan Procelas emocionālo stāvokli, gan arī finansiālo atbalstu no Rīgas. Veselības stāvokļa dēļ pēc 3,5 gadiem nākas atstāt Indiju un turpināt kalpošanu LMB sastāvā kā misijas lektorei Krievijas dienvidos.

Misijas darbs Ķīnā

Lai nokļūtu Ķīnā, Grīviņa devās caur Šveici, kur noturēja cilvēku labi apmeklētas sapulces[85], uz Dženovu, kur iekāpa kuģī 1913. gada 2. oktobrī.[86] Sākumā vienu gadu no 1914. gada maija līdz 1915. gada maijam Grīviņa atradās Henčovā, Hunaņas provincē, kur atradās LbM stacija.[87] Par šo laiku nav nekas daudz zināms – tikai tas, ka viņa mācījās ķīniešu valodu un kārtoja eksāmenus, lai pēc tam varētu strādāt kā skolotāja.[88] Eilenhofere-Manna norāda, ka misionārēm, lai varētu pietiekami sazināties ar vietējiem cilvēkiem, bija jāapgūst ķīniešu valoda, kā arī atkarībā no apgabala, vietējie dialekti. Misionāres, kas tika norīkotas aklo skolā, apguva arī ķīniešu Braila rakstu. Sievietēm bija jānokārto seši eksāmeni, kas parasti notika divu gadu laikā. Valodas zināšanas tika uzskatītas par neapstrīdamu prasību vācu misijas biedrībās, arī LbM.[89] Grīviņa savu sesto valodas eksāmenu nokārtoja 1917. gada martā[90], gandrīz trīs gadus pēc ierašanās Ķīnā. Tā kā Grīviņa strādāja aklo skolā, tad var samērā droši apgalvot, ka viņa veiksmīgi apguva gan ķīniešu valodu, gan arī ķīniešu Braila rakstu. 

Sākot no 1915. gada līdz pat 1925. gadam Grīviņa strādāja Čangšā[91]. Spriežot pēc Grīviņas rakstītajām vēstulēm, nākošos septiņus gadus viņa strādāja LbM uzturētajā skolā neredzīgajām meitenēm. Grīviņa raksta 1915. gada 7. jūlijā, ka viņa strādā neredzīgo skolā.[92]

Nākošā ziņa ir pēc diviem gadiem, kad Grīviņa nedaudz plašāk apraksta savu kalpošanu. Viņa piemin, ka neredzīgo skolā tajā laikā ir 31 bērns un ka būtu vēl ļoti daudzi akli bērni, kuri gribētu būt skolā, bet, diemžēl tas nav iespējams. Tālāk viņa raksta par evaņģelizācijas pasākumiem Čangšā 1917. gada februārī. Evaņģelizācija notikusi pa pāriem, katram misionāru pārim dodoties viņiem noteiktā apgabalā un apciemojot katru māju un stāstot par Jēzu. Kopumā attieksme esot bijusi pozitīva ar dažiem izņēmumiem. Šādā veidā misionāriem izdevās ar Evaņģēliju aizsniegt ģimenes, kas līdz tam nebija sasniegtas. Tāpat misionāres rīkoja sieviešu pēcpusdienas, kas bija kupli apmeklētas. Vēstules nobeigumā viņa izsaka prieku, ka nolikusi pēdējo ķīniešu valodas eksāmenu, kas viņai tagad dos vairāk laika darbam skolā un ar sievietēm.[93]  

Spriežot pēc publikācijām, 1922. gada rudenī Grīviņa bija pārgājusi strādāt Hunaņas Bībeles institūtā, ko vadīja Dr. Franks Kellers (Frank A. Keller), kurš bija ĶIM misionārs ārsts. Tā kā viņš bija pieredzējis ksenofobiju un rietumu misionāru izdzīšanu un nogalināšanu, tad Kelleram bija ļoti svarīgi apmācīt vietējos ķīniešu evaņģēlistus. Pirmie ķīniešu misionāri tika nosūtīti evaņģelizācijā 1909. gada jūlijā. Šī stratēģija bija veiksmīga un nākošos gadus dažādos Hunaņas reģionos tika nosūtītas misionāru grupas. Lai labāk apmācītu šos misionārus, 1916. gadā tika atklāta Hunaņas Bībeles skola, vēlāk institūts, sadarbībā ar Losandželosas Bībeles Institūtu (Biola). Kellera sieva Elizabete (E. Elizabeth Keller) pārraudzīja sieviešu misionāru apmācību.[94] Dr. Kelleram bija nepieciešami palīgi, it īpaši sieviešu apmācībā.

1922. gadā Hunaņas Bībeles institūtā mācījās 117 studenti, gan vīrieši, gan sievietes.[95] Grīviņa savā vēstulē 1923. gada 27. februārī raksta, ka katru dienu pasniedz 3 stundas Bībeles mācību un arī mūziku. 1923. gada februārī ķīniešu Jaunā gada laikā studentiem bija mēnesi garš brīvlaiks, kas tika izmantots evaņģelizācijas pasākumiem.[96] Kellere norāda, ka studenti ļoti priecīgi par savu kalpošanu un viņi bija redzējuši, ka cilvēki viņus labprāt uzņem savās mājās un uzklausa viņu stāstīto.

Grīviņa pati arī dod liecību par šo ziemas evaņģelizācijas laiku, kas tad bija tas, kas darbojās labi. Viņa personīgi bija apmeklējusi divas no trim misijas stacijām, kur kalpoja sievietes Tongšanu (Tongshan) un Pēkiašanu (Pehchiashan).[97]Tā kā šī bija pirmā reize, kad kalpošanā tika sūtītas misionāres un tā bija veiksmīga, tad šāds evaņģelizācijas darbs turpinājās arī institūta 1923. gada vasaras brīvlaikā.[98]

Gan Grīviņa, gan arī Kellere secina, ka sieviešu misijas darbs ir tik pat veiksmīgs, kā vīriešu un dažkārt pat vēl labāks. Paskaidrojums pavisam vienkāršs – kamēr sievietes runā ar sievietēm, ķīniešu kultūras tradīcija atļauj vīriešiem arī nākt un klausīties. Taču, ja māju apmeklē vīrietis, sievietēm ir jāatstāj istaba.[99]

Veicot kopsavilkumu, no pieejamā materiāla var secināt, ka Grīviņai bija iespējas sekmīgi kalpot Ķīnā laikā no 1914. sākuma līdz pat 1924. gada beigām. Vienpadsmit ražīga darba gadi neredzīgo skolā meitenēm un Hunaņas Bībeles institūtā apmācot ķīniešu sievietes misionāres.

Kopumā iespējams secināt, ka abas misionāres spēja veiksmīgi kalpot savos misijas laukos, darbojoties kā skolotājām. Abas parādīja iniciatīvu un bija radošas savā kalpošanā. Misionāre gan Indijā, gan Ķīnā bija gan skolotāja, gan administratore un saimniecības pārzine, gan arī medicīniskās palīdzības sniedzēja bērniem – par to gan vairāk raksta Procela, bet var pieņemt, ka arī Grīviņa šādi kalpoja. No vienas puses varētu teikt, ka nebija liela atšķirība, vai misionāre ir apmācīta 4 mēnešus vai 5 gadus, abas bija veiksmīgas. Taču jāievēro, ka Ķīnā bija krietni sarežģītāka un nestabilāka politiskā situācija un misionāru dzīvība tur bija apdraudēta daudz vairāk. Līdz ar to var pieņemt, ka Grīviņas ilgā apmācība deva iespēju vairāk paļauties uz Dievu arī grūtajās situācijās. 

Publicitāte un atskaņas dzimtenē

Procela savā kalpošanā spēja saņemt atbalstu no dzimtenes. Procela bija vācbaltiete, viņas ģimene sākumā bija pārtikusi. Viņas mācītājs Klēmans un arī Rīgas iecirkņa prāvests Gētgens, kurš bija ieinteresēts ārmisijā, atbalstīja Procelu un viņas kalpošanu. Viņas kalpošanā ļoti aktīvi iesaistījās arī māte – gan palīdzot koordinēt ziedojumu nosūtīšanu, gan arī palīdzot iegūt dokumentus, nozaudētā izglītības dokumenta vietā. 

Šī mijiedarbība ar dzimteni veicina arī misijas darba izpratnes veidošanos Rīgā. Lai atbalstītu Procelas kalpošanu, tika izveidota sieviešu misijas atbalsta biedrība, tika organizēti misijas vakari un konferences. Abos kalpošanas posmos Rigasches Kirchenblatt regulāri publicē gan Procelas vēstules, gan arī pārskatus, ko apkopojis prāvests Gētgens no privātajām vēstulēm.[100] Kaut arī līdz Procelai, citi bija devušies kā misionari, šķiet, ka tieši Procelas kalpošana saņem lielu ievērību drukātajā presē, līdz ar to lielai sabiedrības daļai, kas lasīja vāciski, bija iespēja uzzināt par misijas kalpošanu Indijā, un it īpaši tieši sieviešu kalpošanu, kas bija novitāte tajā laikā. Procelai, kā pirmajai sievietei no Latvijas teritorijas, bija liela ietekme un atpazīstamība viņas kalpošanas laikā. Latviešu valodā publikāciju par Procelas darbu nav tik daudz, cik vācu valodā, tomēr arī tādas ir atrodamas. 1898.[101], 1899.[102] un 1903. gadā.[103]

Grīviņas stāsts ir citāds. Var teikt, ka Grīviņa nebija ievērojama vai sabiedrībā plaši pazīstama persona, kuras došanās misijas darbā izraisītu plašu rezonansi. Cik noprotams no pieejamajiem avotiem, Grīviņas došanās misijā bija drīzāk privāts pasākums, ko beigās atbalstīja vecāki un Jēzus draudzes mācītājs. Kā viens no iemesliem būtu darbošanās mazāk tradicionālā misijas biedrībā. 

Vēl viens iemesls publicitātes trūkumam noteikti ir saistīts ar vēsturisko situāciju. Procelas kalpošana norisinājās pirms Pirmā pasaules kara. Krievijas impērija piedzīvoja satricinājumus 1905. gada revolūcijā, taču sabiedrībai bija laiks un iespēja lasīt vēstules no misijas lauka, kā arī finansiāli atbalstīt šo kalpošanu. Grīviņas kalpošana norisinājās laikā, kad viņas dzimtā zeme pārdzīvoja milzīgas pārmaiņas. Kad viņa devās prom uz Vāciju apmācībā 1908. gadā un misijā uz Ķīnu 1913. gadā, viņa bija Krievijas impērijas pilsone no Rīgas. Kad viņa atgriezās Rīgā 1925. gada sākumā, viņa ieradās neatkarīgajā Latvijas Republikā. Eiropa pārdzīvoja Pirmo pasaules karu, neatkarību pasludinājusī Latvija pārdzīvoja Bermontiādi. Šādā vēsturiskajā situācijā Latvijas luterāņiem bija maza interese par kādu misionāri kaut kur tālu Ķīnā.

Noslēgums

Apskatītajām misijas biedrībām bija atšķirīga pieeja misionāru izvēlē, sagatavošanā un nosūtīšanā. Misijas darba mērķi gan bija līdzīgi un arī darba metodes bija līdzīgas. Misionāriem bija jāspēj apgūt vietējā valoda un jāspēj izprast vietējā kultūra, kā arī politiskā situācija. 

Latvijas misijas vēsturē daudz kas ir pazudis. Par Procelas kalpošanu liecina daudzie arhīva materiāli Hallē un publikācijas avīzēs. Par Grīviņas dzīvi un kalpošanu liecina tikai viena fotogrāfija un dažas publikācijas Vācijā izdotajā izdevumā. Viņas abas ir nepelnīti aizmirstas. Procela, iespējams, tādēļ, ka pirms tika izveidota neatkarīgā Latvija, viņa jau bija devusies uz Vāciju un savu turpmāko kalpošanu veica tur. Grīviņa, iespējams, tādēļ, ka viņas kalpošana notika ļoti sarežģītos apstākļos un par to ir maz liecību. Tomēr gan Hildegardei Procelai, gan Lilijai Otīlijai Grīviņai šajā misijas vēsturē ir nozīmīga loma, jo viņas spēja pārvarēt šķēršļus un spēja atsaukties sajustajam Dieva aicinājumam. Viņas bija vienas no retajām, kas uzdrīkstējās. 

  1. [1] Beate Eulenhöfer-Mann, Frauen mit Mission. Deutsche Missionarinnen in China (1891-1914) (Leipzig: Evangelische Verlagsanstalt, 2010).
  2. [2] Marina Loseviča un Vladimirs Kuzņecovs, “Magdalēnas patversme Rīgā. Riga Magdalene Asylum,” Latvijas Universitātes Raksti 800 (2014): 135–157.
  3. [3] Hildegard Prozell, “Autobiogrāfija”, Frankesche Stiftungen zu Halle. ALMW II/31-1/143, Nr. 301, apr. 1896. Tālāk atsaucēs lietots tikai arhīva lietas numurs, dokumenta numurs un datums, kur pieejams.
  4. [4] Prozell, autobiogrāfija.
  5. [5] Marie Haas, “Rekomendācija”,. ALMW II/31-1/143, Nr. 303, 23. febr. 1896. 
  6. [6] Gustav Cleemann, “Rekomendācija”, ALMW II/31-1/143, Nr. 302, 24. febr. 1896.
  7. [7] O. Strall, “Ārsta izziņa”, ALMW II/31-1/143, Nr. 126, 18. aug. 1908.
  8. [8] ALMW II/31-1/143, Nr. 79-119 un Direktorium der Leipziger Mission. “Leipziger Misison. Aus Der Misison.” Rigasches Kirchenblatt, 2. jan. 1910: 8–10.
  9. [9] ALMW II/31-1/143, Nr. 55, 28. okt. 1917.
  10. [10] Paul Fleisch, Hundert Jahre lutherischer Mission. (Leipzig: Verlag der Evangelisch-lutherischen Mission, 1936), 311.
  11. [11] Lai gan Fleisch. Hundert Jahre, 313 norāda 1918. gadu, tas ir kļūdaini, jo arhīvā atrodas LMB direktora Paula vēstule Procelai, kurā norādīta algas izmaksa, un tur viņš norāda, ka Procela sāk saņemt pensiju no 01.11.1917. ALMW II/31-1/143, Nr. 57, 17. nov. 1917. 
  12. [12] ALMW II/31-1/143, Nr. 42, 29. okt. 1919. 
  13. [13] ALMW II/31-1/143, Nr. 2, 27. apr. 1948.  
  14. [14] ALMW II/31-1/143, Nr. 1, 12. marts 1949. 
  15. [15] Roberts Feldmanis, “Par Liliju Otiliju Grīviņu”, b.g. Mape Nr. 11. Roberta Feldmaņa bibliotēkas ārmisijas materiāli (RFBĀM) un Jūlijs Spalis, “Vēstule mācītājam R. Feldmanim”, 26. apr. 1945. Mape Nr. 11. RFBĀM.
  16. [16] Feldmanis, op. cit. 
  17. [17] Spalis, op. cit.
  18. [18] Lily Griwing, “Bericht über die Abordnungsfeier. Abendversammlung,” Chinas Millionen 9, nov. 1913: 248–249.
  19. [19] Griwing, “Beriht”, op.cit., 248.
  20. [20] LbM dibinātājs Kērpers bija iepazinies ar Zilā krusta darbību Vācijā. Šķiet, ka šī sadarbība turpinājās arī Rīgā.
  21. [21] Griwing, “Beriht”, op.cit., 248.
  22. [22] P. H.Coerper, Chinas Märtyrer. Blätter der Erinnerung an eine große Zeit. Aus der Christen Verfolgung in China in den Jahren 1900/01, 2nd ed. (St. Johannis Druckerei. Zweig Liebenzell: Dinglingen. China Inland Mission, 1902).
  23. [23] Griwing, “Beriht”, op.cit., 248.
  24. [24] Spalis, op. cit.
  25. [25] Gundars Ceipe, Latvijas Brāļu draudzes vēsture 1918-1940 (Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010), 220. 
  26. [26] “Kirchlische Nachrichten,” Rigasche Rundschau, 13. febr. 1925: 8.
  27. [27] “Dievkalpojumi Rīgā. Svētdien, 8. maijā”, Jaunākās Ziņas, 7. maijs 1932: 6 un “Dievkalpojumi Vasarsvētkos Rīgā. 1. Vasarsvētkos, 15. maijā”, Jaunākās Ziņas, 14. maijs 1932: 7.
  28. [28] “Ziemas svētku svinēšana ar svētdienas skolēniem”, Bauskas Vēstnesis, 22. dec. 1933: 3 un “Gaismas bildes par Ķīnu”, Bauskas Vēstnesis, 29. dec. 1933: 3.
  29. [29] Spalis, op. cit.
  30. [30] Spalis, op. cit.
  31. [31] Fleisch, Hundert Jahre.
  32. [32] Fleisch, Hundert Jahre, 3-7.
  33. [33] Fleisch, Hundert Jahre, 19-21.
  34. [34] Fleisch, Hundert Jahre, 21.
  35. [35] J. Mallika Punniyavathi, “Contribution of Swedish Missionaries for Women’s Development in the Field of Social Recognition in Tamilnadu (India),” Research on Humanities and Social Sciences 5.3 (2015): 65–73.
  36. [36] Fleisch, Hundert Jahre, 199.
  37. [37] Fleisch, Hundert Jahre, 199.
  38. [38] R. G. Tiedemann, Reference Guide to Missionary Societies in China. From the 16th to the 20th Centuries. (Armonk, New York: M. E. Sharpe, Inc., 2009), 137.
  39. [39] John Wolffe, and Richard V. Pierard, “Europe and North America,” in Global Evangelicalism: Theology, History and Culture in Regional Perspective, eds. Donald M. Lewis and Richard V. Pierard (Downers Grove, Ill: InterVarsity Press, 2014), 85–125.
  40. [40] Karl Kalmbach, Mit Gott von Mensch zu Mensch. Aus der Geschichte der Liebenzeller Mission (Bad Liebenzell: Verl. der Liebenzeller Mission, 1999), 30-46.
  41. [41] Kalmbach, Mit Gott, 49, 51, 59 un Tiedemann, Reference Guide, 175.
  42. [42] Klēmans ir mācītājs Piņķos 1886-1905, “Lokales. Aus der Umgebung Rigas. Pinkenhof, Kirche und Pastorat,” Rigasche Zeitung, 20. janv. 1914: 7. 1907. gadā Klēmans saka ievadsprediķi jau Jēzus draudzē. “In der Jesuskirche,” Rigasche Rundschau, 5. janv. 1907: 9.
  43. [43] Spalis, op. cit.
  44. [44] ALMW II/31-1/143, Nr. 296-297, 26. sept. 1896.
  45. [45] Kollegium der Evangelisch-Lutherischen Mission, “Vocation der Lehrerin Fräulein Hildegard Prozell”, ALMW II/31-1/143, Nr. 290-295, 13. sept. 1896.
  46. [46] Thomas Eisinger, Theologische Ausbildung und Persönlichkeitsentwicklung: Eine exemplarische Konzeptentwicklung am Beispiel des Theologischen Seminars der Liebenzeller Mission (Bonn: Verlag für Kultur und Wissenschaft, 2009), 86-87.
  47. [47] Klaus Fiedler, Ganz auf Vertrauen – Geschichte und Kirchenverständnis der Glaubensmissionen (Giessen: Brunnen-Verlag Gmbh, 1992), 310-311.
  48. [48] Kalmbach, Mit Gott, 52.
  49. [49] Kalmbach, Mit Gott, 193 un Tiedemann, Reference Guide, 175.
  50. [50] LbM arhīvs, L. O. Griwing personas lieta un Griwing, “Bericht“, 248.
  51. [51] LbM arhīvs, L. O. Griwing personas lieta.
  52. [52] Eisinger, Theologische Ausbildung, 86-87.
  53. [53] Griwing, “Bericht“, 248-249.
  54. [54] LbM arhīvs, L. O. Griwing personas lieta.
  55. [55] Griwing, “Bericht“, 248-249 un Spalis, op. cit.
  56. [56] LbM arhīvs, L. O. Griwing personas lieta.
  57. [57] ALMW II/31-1/143, Nr. 286-287, 30. nov. 1896.
  58. [58] “Von unserer Landmännin, Frl. Hildegard Prozell, Missionslehrerin zu Madura,” Rigasches Kirchenblatt, 18. dec. 1898: 419.
  59. [59] ALMW II/31-1/143, Nr. 286-287, 30. nov. 1896.
  60. [60] ALMW II/31-1/143, Nr. 255-256, 27. nov. 1897.
  61. [61] ALMW II/31-1/143, Nr. 251-254, dec. 1897.
  62. [62] ALMW II/31-1/143, Nr. 240-246, 13. mar. 1898.
  63. [63] ALMW II/31-1/143, Nr. 220-223, 1898.
  64. [64] “Aus dem 6. Bericht für die Frauen-Hilfs-Vereine der Ev.-Luth. Mission zu Leipzig,” Rigasches Kirchenblatt 30. nov. 1901: 411–12.
  65. [65] Fleisch, Hundert Jahre, 201.
  66. [66] ALMW II/31-1/143, Nr. 207-208, 24. janv. 1901.
  67. [67] Fleisch, Hundert Jahre, 202.
  68. [68] “Von unserer Landmännin“, 419.
  69. [69] ALMW II/31-1/143, Nr. 202-203, 27. maijs 1903.
  70. [70] ALMW II/31-1/143, Nr. 197-201, 28. jūn. 1903.
  71. [71] ALMW II/31-1/143, Nr. 189-192, 28. dec. 1903.
  72. [72] ALMW II/31-1/143, Nr. 159-160, 26. sept. 1905.
  73. [73] Fleisch, Hundert Jahre, 201.
  74. [74] ALMW II/31-1/143, Nr. 154-157, 9. janv. 1906.
  75. [75] ALMW II/31-1/143, Nr. 137-140, 4. febr. 1907. 
  76. [76] ALMW II/31-1/143, Nr. 127-130, 27. apr. 1908. 
  77. [77] ALMW II/31-1/143, Nr. 120-121, 20. dec. 1908.
  78. [78] ALMW II/31-1/143, Nr. 154-157, 9. janv. 1906.
  79. [79] ALMW II/31-1/143, Nr. 147-148, 1. maijs 1906.
  80. [80] ALMW II/31-1/143, Nr. 127-130, 27. apr. 1908. 
  81. [81] ALMW II/31-1/143, Nr. 147-148, 1. maijs1906. 
  82. [82] ALMW II/31-1/143, Nr. 145-146, 17. jūn. 1906.
  83. [83] ALMW II/31-1/143, Nr. 127,-130, 27. apr. 1908. 
  84. [84] ALMW II/31-1/143, Nr. 123-125, 3. nov. 1908. 
  85. [85] Spalis, op. cit.
  86. [86] LbM arhīvs, L. O. Griwing personas lieta.
  87. [87] LbM arhīvs, L. O. Griwing personas lieta. 
  88. [88] Spalis, op. cit.
  89. [89] Beate Eulenhoefer-Mann, “Missionary Work of Single German Women in China from 1886-1914: A Comparison between Missiological Theory and Praxis on the Mission Field” (PhD dissertation, Fuller Theological Seminary, 2003, 218. 
  90. [90] Lily Griwing, “Nachrichten aus dem Missionsfelde. Netzauswerfen in Changscha,” Chinas Millionen 10, okt. 1917: 125–126.
  91. [91] LbM arhīvs, L. O. Griwing personas lieta.
  92. [92] Lily Griwing, “Eine stille Tauffeier,” Chinas Millionen 11, nov. 1915: 215.
  93. [93] Griwing, “Nachrichten“, 125-126.
  94. [94] Kevin Xiyi Yao, “The Legacy of Frank Arthur Keller,” International Bulletin of Missionary Research 39.1 (Jan. 2015): 34–38.
  95. [95] Yao, “The Legacy”, 36.
  96. [96] Lily Griwing, “Evangelisationen,” Chinas Millionen 9 (sept. 1923): 129–30.
  97. [97] Griwing, “Evangelisationen”, 129.
  98. [98] Griwing, “Evangelisationen”, 129.
  99. [99] Keller, “Summer Vacation Evangelism”, 23.
  100. [100] Piemēram, 1897. gadā četros turpinājumos (Nr. 47.-49. un 52.) ir publicēts viņas ceļojuma apraksts un pirmie kalpošanas brīži. 1898. gadā ir četras publikācijas (Nr. 11., 27., 51. un 52.). Vēl vairāk publikāciju ir 1901. un 1902. gadā. 1903. gadā tiek publicētas Procelas vēstules septiņos turpinājumos (Nr. 45-50. un 52.). Pietiekoši liela publicitāte ir arī otrajā kalpošanas laikā. 
  101. [101] Heinrich Johann Zēzemanis (Seeseman), “Ziņas par evaņģēlisko pagānu misioni 1895. gadā,” Baznīca un Skola, 20. nov. 1896: 93–94.
  102. [102] “Tēvijas Kalendāra” redakcija, “Kāds vārds par paganu misioni” // Tēvijas Kalendārs 1899. gadam (Rīga: Z. Veinbergs, 1899), 5–23.
  103. [103] “Sieviešu misione Indijā,” Baznīca un Skola, “Latviešu Avīžu” pielikums 9, 25. apr. 1903: 68–72.