Pasaules Luterāņu federācijas asamblejā 2017. gadā Dr. Deniss Mukvege uzstājās ar emocionālu un personiskās pieredzes cauraustu runu par vardarbību pret sievietēm, kas diemžēl ir aktuāla joprojām. Dr. Mukvege ir cilvēktiesību aktīvists, ginekologs un mācītājs no Kongo Demokrātiskās Republikas, kas palīdz sievietēm, kas cietušas no seksuālās vardarbības. Piedāvājam iepazīties ar runas fragmentiem.
“Es apguvu pediatriju, lai spēlētu lomu zīdaiņu mirstības mazināšanā. Savā pirmajā praktizēšanas gadā es biju šokēts, atklājot ļoti augstos mirstības rādītājus māšu vidū. Tādēļ es mainīju specialitāti uz ginekoloģiju — mans mērķis bija cīnīties ar šo briesmīgo problēmu. Pēc studijām Francijā es atgriezos Kongo, un vēl pēc dažiem gadiem, 1996. gadā, tur izcēlās karš.
Šis pirmais karš Kongo Demokrātiskajā republikā radīja jaunu patoloģiju – īpaši vardarbīgu izvarošanu. (..) Kas sākotnēji tika uzskatīti par atsevišķiem incidentiem, pēc pāris mēnešiem izrādījās plānota, sistemātiska izvarošanas kampaņa. Veselu ciemu sievietes tika izvarotas vienas nakts laikā. Cilts līderi un baznīcas līderi tika izvaroti publiski. Tika izvaroti vecāki cilvēki un bērni
Mana sākotnējā atbilde šim barbarismam bija fiziski un psiholoģiski rūpēties par sievietēm, kas ir bijušas seksuālas vardarbības upuri. Bet, kad man vajadzēja operēt bērnus, kas dzimuši izvarošanas rezultātā un paši arī ir izvarošanas upuri, es sapratu, ka mana vienīgā izvēle ir runāt par to publiski un nosodīt šo neiedomājamo barbarismu. Tādēļ šorīt esmu ar jums šeit. Tādēļ esmu izvēlējies nebūt operāciju zālē — lai pastāstītu pasaulei par neiedomājamajām mūsu līdzcilvēku — mums vienlīdzīgo cilvēku, mūsu māsu, māšu un meitu — ciešanām. (…)
Jūs esat vajadzīgi sievietēm, kas cieš no seksuālās vardarbības visā pasaulē! Vai tas būtu Jemenā, Irākā, Sīrijā vai Burundi, baznīcai jābūt balsij to vārdā, kam nav savas balss — to sieviešu balsij, kas ir vajadzīgas cilvēces izdzīvošanai.
Kā Vārda pasludinātāji jūs nedrīkstat ignorēt savas sprediķošanas un katehisma ietekmi uz draudžu locekļiem. Seksuālās vardarbības sakne ir meklējama baznīcu mācībās, kas neciena sievietes. Mizogīnija, pārliecība par sievietes zemāko lomu, nav unikāla tikai Āfrikai. Noteiktas ideoloģijas sievieti ir pazeminājušas uz viņas reproduktīvajām funkcijām un nostādījušas viņas kā tādas, kam jākalpo vīriešiem. Starp mizogīniju jeb mācību, kas neieredz sievietes, un seksuālu vardarbību, kam sievietes ir pakļautas gan miera, gan kara laikā, ir skaidra saikne.
Ko mums teikt par sievietes tiesībām pasaulē un baznīcā? Mēs nevaram ignorēt lielo debati par sievietes vietu sabiedrībā un priesterībā. Tā ir debate, kam baznīca nepievēršas ar entuziasmu. Bet, kad Luterāņu baznīca ciena sievietes priesterībā, tas pagodina Luteru. Šodien viņa cīņa par sieviešu tiesībām joprojām sastop lielu pretestību pret sievietes nozīmīgo lomu baznīcā. Tas pauž vīriešu necieņu un necilvēcīgo attieksmi pret sievietēm.
Kad viņš teica: “Cik kristiešu, tik priesteru”, Luters cīnījās par to, lai sievietes tiktu sadzirdētas.
Sieviešu apspiešana un joprojām eksistējošā nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm ir visas cilvēces kauna traips. Kā mēs varam klusēt par šo kroplību Ievas, cilvēces mātes, priekšā? Luterāņu teoloģija, jo īpaši attiecībā uz sievietes vietu sabiedrībā, ir cerības vēsts visām sievietēm, kas ir emocionālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības upuri. Mums, Mārtiņa Lutera mantiniekiem, ir pienākums Dieva vārdā izdzīt mizogīnijas dēmonus, kas paverdzina pasauli, lai vīriešu barbarisma upuri var piedzīvot Dieva valstību savās dzīvēs. (…)
Mēs neesam šeit, lai pārrakstītu Bībeli tā, lai tā iederētos mūsdienu pasaulē, bet gan lai noticētu Evaņģēlija uzticamībai divdesmit pirmajā gadsimtā un lai vadītu žēlastību, padarot baznīcu par gaismas bākuguni pasaules tumsā, cīnoties par taisnīgumu, patiesību, tiesībām, brīvību jeb īsumā par vīriešu un sieviešu cieņu.
Asamblejas tēma ir “atbrīvoti Dieva žēlastībā”, jo tādēļ, ka mēs esam atbrīvoti Dieva žēlastībā, mums ir jāturpina atbrīvošanas darbs citu labā. Ja mēs to nedarām, mēs sabradājam Dieva žēlastību. Neskatoties uz dažām miera oāzēm, daudzas teritorijas tiek pakļautas dažādām mocībām. Kā mēs varam svinēt mūsu atbrīvošanas žēlastību Kristū, kad mums apkārt, vīrieši un sievietes tiek sakropļoti, ieslodzīti, pakļauti seksuālai verdzībai?
Tādēļ mizogīniskas teoloģijas, kas attaisno vardarbību pret sievietēm ir jālabo un jāaizstāj ar teoloģiju, kas ciena sievietes. Baznīcas misija uz zemes ir pravietiska — tai ir jāizgaismo un jānosoda ļaunums. Mūsu pienākums ir darboties visos sabiedrības līmeņos, lai panāktu likumdošanas progresu un radītu sabiedrību, kas sievietes reabilitē un palīdz viņām plaukt. (…)
Es gribētu būt optimisma pilns par pasaules, kurā mēs dzīvojam, nākotni. Bet kā lai es priecājos vienaldzības priekšā? Es gribētu priecāties par pieaugošo protestantu skaitu savā valstī un pasaulē, bet es nespēju! Kā lai es priecājos par “ticīgo” skaita palielināšanos, ja to skaits ir augstāks par mīlestības un tolerances cilvēku vidū līmeni?
Kā lai es priecājos, kad katru nedēļu man jāsaskaras ar vardarbīgu bērnu, meiteņu, māšu un vecmāmiņu izvarošanu? Kā lai es priecājos, kad es droši zinu, ka ekonomisko un politisko lēmumu pieņēmēji apzināti piever acis uz šausmām, kas sievietēm jāpiedzīvo, lai pasargātu starptautisko korporāciju intereses? Kā lai es priecājos? (…)
Jūs labāk nekā es zināt, ka protestantu Reformācija bija notikums, kas aizsāka modernismu. Patiesībā pirms Lutera visi, kas nosodīja baznīcas pāri darījumus, tika nogalināti. Luters iestājās pret tām baznīcas praksēm, kas bija pretrunā ar Vārdu, un viņš spēja izdzīvot.
Luters zināja, ka viņa paustais nosodījums baznīcai varēja maksāt viņa dzīvību. Tādēļ viņš sarakstīja savu slaveno himnu ar vārdiem:
Mūsu Dievs joprojām ir drošs cietoksnis,
Uzticams vairogs un ierocis..
Lai pasaules velni rīkojas
Un tīko mūs iznīcināt,
Mēs neņemam to pie sirds,
Jo tie nevar mūs pārspēkot (…)
Bet kāda ir šodienas situācija? Kā Protestantu baznīca ir izmantojusi vārda brīvību? Kur ir baznīca, kad vājo tiesības tiek izsmietas? Kur ir baznīca? Ko baznīca saka par nesenajām traģēdijām Irākā, Sīrijā un Kongo? (…)
Baznīcai vajadzētu būt ikvienā vietā, kur cilvēki cieš. Tai dažkārt jāatstāj baznīcas ēkas, katedrāles un kapelas, lai būtu kopā ar bezpajumtniekiem, bēgļiem, nelegālajiem imigrantiem un visiem līdzcilvēkiem, kam ir mazāk paveicies. Kad baznīca apjauš tās aicinājuma plašumus, tā var gāzt kalnus. (…)
Diemžēl baznīca bieži ir pievērusi acis uz pāri darījumiem bailēs no atriebības vai pieglaimojoties varai. Šādā veidā mēs pazaudējam savu aicinājumu, nododam Dievu un nododam Dieva cilvēkus. Šodienas un rītdienas baznīcai ir daudz izaicinājumu — klimata pārmaiņas, terorisms, migrācija, bēgļi, seksuālā vardarbība un korupcijas nomāktas valdības — īpaši Āfrikā — kas rada un maina likumus, lai pasargātu savas intereses uz tautas rēķina.
Ja mēs esam no Kristus, mums nav citas izvēles kā būt līdzās vājajiem, ievainotajiem, bēgļiem un sievietēm, kas cieš no diskriminācijas. Ja mēs esam no Kristus, mums ir jāpaceļ balss, lai nosodītu ļaunumu.
Dievs ir devis baznīcai runas dāvanas, lai tā būtu to balss, kuri nespēj runāt, lai tā atraisītu sasaistītos un vienmēr lūkotos pēc Dieva valstības. Ja mēs šajā ceļā sastopamies ar pretestību un vajāšanām, mēs nedrīkstam padoties. Mums ir jāturpina cīnīties, lai atbrīvotu apspiestos, piepldītu Valstības apsolījumus un padarītu Lutera vārdus par savējiem:
Lai arī viņi atņemtu mūsu mājas,
Dzīvi, godu, bērnus, laulāto,
Viņu ieguvums būs mazs,
Jo šīs lietas izzudīs,
Bet Dieva valstība būs mūžīga.”
Ar pilnu Dr. Mukveges uzrunas tekstu iepazīsties šeit.