PLF programmas direktore Ņujorkas birojā izskata ANO Sieviešu Statusa komisijas secinājumus
Mēnesi pēc ANO Sieviešu statusa komisijas 65. sesijas luterāņu delegātiem darbs ir tikai tikko sācies mītnes valstīs. Viņu uzdevums ir uzraudzīt, īstenot un atgādināt valdībai par komisijas pieņemtajiem secinājumiem.
“Darbs ANO Sieviešu statusa komisijā nebeidzas,” saka Christine Mangale, Ņujorkas Pasaules Kopienas Luterāņu biroja direktore. “Tagad galvenā uzmanība tiek pievērsta valsts līmeņa uzraudzībai un sadarbībai ar valdībām. Kamēr mēs turpinām uzdot jautājumus, viņi zina, ka mēs sekojam līdzi, bet citādi darbu vienkārši ignorē.”
Pēc 15. – 26. marta tiešsaistes sanāksmes valdības parakstīja Saskaņotos secinājumus, kas ir galvenais dokuments, kura pamatā ir šā gada sesijas tēma: sieviešu pilnīga un efektīva līdzdalība un lēmumu pieņemšana sabiedriskajā dzīvē. Noslēguma dokumentā ir iekļauti ieteikumi konkrētiem pasākumiem mērķa sasniegšanai, sākot no diskriminējošu tiesību aktu un politikas maiņas līdz cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai un jaunu sieviešu piekļuves palielināšanai izglītībai, tehnoloģiju un prasmju attīstībai, izmantojot darbaudzināšanu un finansiālu atbalstu.
Sieviešu cilvēktiesību valoda
Taču sarunās negāja viegli, un dažas valstis centās atrunāt valodu par sieviešu tiesībām, par kurām jau bija panākta vienošanās iepriekšējās starptautiskajās sarunās. “Šogad mēs cerējām, ka COVID-19 situācija atmaskotu nevienlīdzību un diskriminācijas izpausmes, bet turpinājās vecās cīņas,” stāsta Mangale, kura koordinē Pasaules Luterāņu federācijas (PLF) delegācijas ikgadējās ANO Sieviešu statusa komisijas sesijās.
“Dažas delegācijas mēģināja bloķēt sieviešu cilvēktiesību aizstāvju pieminēšanu, redzot tādu valodu kā iejaukšanos iekšējās lietās vai apgalvojot, ka tas nav jautājums viņu valstīs,” viņa atzīmē. “Daži pat iebilda pret runu par sievietēm ar invaliditāti vai iezemiešu sievietēm, un nebija diskusijas par intīmu partneru vardarbību pandēmijas kontekstā,” viņa turpina. “Lai gan ir daudz pierādījumu un empīrisku datu, kas liecina, ka daudz vardarbības pret sievietēm un meitenēm veic laulātie, partneri vai ģimenes locekļi,” viņa piebilst, “dažas valstis labprātāk to uzskata par privātu, nevis publisku jautājumu.”
PLF dalībniekiem šogad grūtības sagādāja tas, ka nebija iespējamas personīgas tikšanās ar valdību delegātiem. “Parasti mēs ar viņiem tiekamies, apsēžamies un prasām, lai viņi uzstāj uz konkrētiem jautājumiem,” atstāsta Mangale. PLF cenšas “veidot globālu politiku, kas ietekmē mūs valsts un vietējā līmenī”, bet “kā mēs varam pārliecināties, ka mūsu balss ir dzirdama šajā milzīgajā virtuālajā pulciņā, kurā ir vairāk nekā 10 000 cilvēku?” viņa jautā. Vēl viena problēma dažiem PLF delegātiem bija interneta pieslēgumu izmaksas, kas nozīmē, ka dalība tiešsaistē bija ierobežota.
“Patlaban galvenais uzdevums ir Saskaņoto Secinājumu īstenošana valsts līmenī,” Mangale uzsver. “Mūsu delegātiem ir jāsauc valdības pie atbildības, jājautā, ko viņi plāno darīt, kā baznīcas var ar viņiem sadarboties? Citādi mēs tikai ražojam labus dokumentus, lai tie krāj putekļus arhīvos”, viņa secina.
Tomēr PLF delegācija ANO Sieviešu statusa komisijas 65. sesijā bija ievērojami lielāka nekā iepriekšējos gados. Parasti Ņujorkā pulcējas aptuveni 30 delegāti, bet šogad tiešsaistes pasākumus apmeklēja 70 dalībnieki. “Izdevās sapulcēt daudzveidīgu sieviešu grupu un dažus vīriešus no dažādām baznīcām ar bagātu pieredzi,” stāsta Mangale. “Arī mūsu “World Service Country Program” kolēģi pievienojās kopīgajam humanitārajam aicinājumam,” viņa piebilst.
Dzimusi un augusi Kenijā “ļoti stipru sieviešu ģimenē”, Mangale dzīvo Ņujorkā kopš 2008. gada. Evanģēliskā luterāņu baznīca Amerikā sniedza viņai finansiālu atbalstu, lai pabeigtu koledžas izglītību, un kopš tā laika viņa ir palīdzējusi veidot PLF dzimumu līdztiesības darbu. Viņa ir pārliecināta, ka pārvērtības notiek vietējās draudzēs tikpat lielā mērā kā starptautiskā mērogā. “Sievietes ir mūsu draudžu galvenie balsti, tāpēc šeit darbs iedzīvojas ar stāstu un pieredzes apmaiņu,” viņa saka.
“Sievietes var vērsties pret vadības šķēršļiem savās kopienās, tās var iesaistīt vietējos domniekus, ieņemt ciema vecākā amatu vai kļūt par deputātēm un būt daļa no pārmaiņu procesa.”
“Patlaban galvenais uzdevums ir Saskaņoto Secinājumu īstenošana valsts līmenī,” Mangale uzsver. “Mūsu delegātiem ir jāsauc valdības pie atbildības, jājautā, ko viņi plāno darīt, kā baznīcas var ar viņiem sadarboties? Citādi mēs tikai ražojam labus dokumentus, lai tie krāj putekļus arhīvos”, viņa secina.
ANO Sieviešu statusa komisijas 2022. gada sesijā galvenā uzmanība tiks pievērsta jautājumam par dzimumu līdztiesības un iespēju nodrošināšanu sievietēm un meitenēm klimata pārmaiņu kontekstā.
Ņujorka, Asv/Ženēva
| 22/4/2021
Foto: PLF/P. HitchenAvots: Pasaules Luterāņu Federācijas ziņas