Kādu laiku pirms Lieldienām gan Twitter, gan Facebook vietnēs parādījās šāds uzraksts:
Bibliskā patiesuma interesēs šajā Lieldienu svētdienā par augšāmcelšanos sludinās sievietes.
Teksta autors: @pastormelissa [?]
Ja vēlamies būt korekti, der atcerēties, ka augšāmcēlušais Jēzus izvēlējās parādīties vispirms ne Pēterim, ne Jānim, ne pat savai mātei Marijai, bet sievietei Marijai Magdalēnai. Un Jēzus viņu, Mariju Magdalēnu, aizsūtīja (grieķu vārds apostellein nozīmē “sūtīt”, no kura, kā redzam, izveidojies garīgais tituls “apustulis”) sludināt vīriešiem.
Marija Magdalēna atradās pie krusta ar Jēzus māti Mariju tad, kad vīrieši bija aizbēguši. Vai viņa riskēja būt sagūstīta un, iespējams, sista un ieslodzīta, piesista krustā? Antīkajā sabiedrībā, kā noprotam, pret sievietēm neizturējās saudzīgāk kā pret vīriešiem, jo īpaši, ja sievietes sekoja nemiera cēlājam, pūļu musinātājam un dzirdēja aicinājumus izveidot alternatīvu romiešu valdībai – Dieva valstību šeit un tagad. Marijai Magdalēnai būtu bijis drošāk sekot Pētera un citu vīriešu piemēram, bet nē, viņa atradās pie krusta saskaņā ar Mateja (27:56), Marka (15:40) un Jāņa evaņģēlija (19:25) aprakstiem.
Marija bija klāt pie Jēzus apglabāšanas, kas nozīmē, ka viņa piedalījās Jēzus ķermeņa mazgāšanā, eļļošanā un satīšanā. Kā nu ne, ja gan Marks (15:40), gan Matejs (27:61) to min? Diez vai kaut kas tik profāns būtu iedomājams mūsdienu morālteoloģijas un pat eklezioloģijas doktrīnās! Sieviete aiztikusi Jēzus ķermeni? Atliek secināt, ka tolaik šādu teoloģiju nebija; un nebija arī no tām izrietošo doktrīnu par to, ka sieviete nekādā gadījumā nevar konsekrēt Svēto Vakarēdienu un dalīt (pieskarties) Sakramentu. Paga, Marija Magdalēna piedalījās mirušā Jēzus apglabāšanā un ar to saistītajās darbībās, kuras mūsdienās saprot vien tie, kas strādā morgos vai veic tiesu ekspertīzi.
Marija Magdalēna ir bijusi klāt centrālajos ar kristietības izplatību saistītajos notikumos.
Viņa bija aculieciniece Kristus miršanai, apbedīšanai un augšāmcelšanai. Viņa nebija klāt Jēzus dzimšanas brīdī, bet pirmā gadsimta kristiešus maz interesēja dati par Jēzus dzimšanu, tādēļ neviens konkrēts datums tā arī nav ticis pierakstīts. Visi zinām, ka 24. decembris kristietībā tika aizlienēts no pagāniskās ziemas Saulgriežu svinēšanas.
Marija vienmēr atradās īstajā vietā īstajā laikā. Un īstais laiks bija arī pirmās nedēļas dienas (svētdienas) rīts pie kapa, par ko vēsta visi četri kanoniskie evaņģēliji (Mt 28:1, Mk 16:1, Lk 24:10 un Jņ 20:1,11)! Marka un Jāņa evaņģēlijs izceļ to, ka Jēzus parādījās viņai pirmajai.
Tā kā Jēzus aizsūtīja (apostellein) Mariju pie mācekļiem, mums kļūst skaidrs, kādēļ Marija Magdalēna tikusi dēvēta par apustuļu apustuli. Pavisam vienkārši, tas nozīmē, ka Marija bija Kristus sūtīta pie “tiem sūtītajiem”. Citiem vārdiem sakot, Marija Magdalēna agrīnajā kristietībā bija apustule. Tāpat kā apustule Jūnija (Rm 16:7), kuras vārds viduslaikos tika sagrozīts un rakstīts vīriešu dzimtē līdz pat nesenajam 1994. gadam (tādēļ Bībelē latv. val., 1965. g. revidētajā tekstā, mēs vēl arvien lasām par vīrieti Jūniju).
Jūnija palika par neeksistējošo vīrieti Jūniasu, kura vārda saīsinājums bija tikpat neeksistējošais Jūnijs, Andronika biedrs.*
Kas notika ar Mariju Magdalēnu? Sestajā gadsimtā Marija Magdalēna pārtapa par grēcinieci ar lielo burtu, prostitūtu, padauzu, kārdinātāju. Atliek ierakstīt interneta meklētājā vārdu “Marija Magdalēna” un apskatīties viduslaiku mākslas darbus – Marija Magdalēna ir atkailināta vai pavisam kaila, ar kārdinošu skatu, vieglas uzvedības profesijas pārstāve. Ideāls veids, kā graut Dieva sūtītās sievietes reputāciju.
Evaņģēlists Lūka gan min, ka no Marijas Magdalēnas Jēzus izdzina vairākus dēmonus. Lūka gan nekur nekonkretizē, ka kāds no dēmoniem būtu bijis “prostitūcijas dēmons”. Kā zināms, antīkajā pasaulē visāda veida saslimšanās vainoja dēmonus. Jaunās Derības teologi ir vienisprātis – ja Marija Magdalēna tika atbrīvota no dēmonu varas, ir liekama vienādības zīme ar slimību un vājumu.
Sestajā gadsimtā (591. gadā) Katoļu baznīcas pāvests Gregors Lielais savā homīlijā pieminēja Mariju Magdalēnu kā sievieti, kas, pirmkārt, ir Lācara māsa (Marija no Betānijas) un, otrkārt, bijusī grēciniece, kas izmantoja savu ķermeni aizliegtām darbībām, citiem vārdiem sakot, dzīvoja seksuāli izlaidīgu dzīvi. Pāvests Gregors Lielais akcentēja arī pozitīvo momentu, ka šī sieviete nožēloja grēkus un nodevās kalpošanai Dievam. Tomēr arī šeit viņš sajauca Mariju Magdalēnu ar grēcīgo sievieti Lūkas evaņģēlija 7. nodaļā, kurā kāda anonīma sieviete farizeja namā svaidīja Jēzus kājas ar dārgu eļļu un slacīja ar savām asarām; Jēzus norādīja farizejam, ka šī sieviete mīl daudz, jo viņai ir piedots daudz. Nu, ja jau, tad jau. Pievienojam klāt (anonīmu) sievieti laulības pārkāpēju Jāņa 8. nodaļā un Marijas Magdalēnas portrets gatavs – savā personā viņa apvieno visas šīs grēcīgās sievietes. Marijai Magdalēnai bija vārds un augsts stāvoklis Jēzus sekotāju vidū, un vārds un slava viņai tikai norauti, tāpat kā viņas tikumiskās drēbes tika norautas, padarot viņu par vieglas uzvedības sievieti.
Apustules Marijas Magdalēnas reputācijas krišana saistāma ar sesto gadsimtu.
Austrumu Pareizticīgā baznīca nekad nav piedēvējusi Marijai Magdalēnai bijušās prostitūtas lomu! Divas baznīcas, divas tradīcijas, divas diametrāli pretējas Marijas Magdalēnas…
Rehabilitācija nāca.
Ja mēs ticam Dieva vārdiem, tad agrāk vai vēlāk Dieva taisnīgums izpaužas. Dieva taisnīgums mūsu laikā bieži pieskaras mūsu prātam, apgaismo, pārliecina, uzrāda faktus un liek izvērtēt iesīkstējušus ticējumus, pārmantotus pieņēmumus, aizspriedumus un no jauna formulēt savu pasaules uztveri, kurā Dievs ir daudz lielāks un labāks, nekā mēs par Viņu domājām.
Tridentas (šodien – Trenta) koncila laikā (1545.–1563. g.) Katoļu baznīcā tika sarakstīta Romas misāle (Mises lūgšanu grāmata), kurā Marija Magdalēna bija minēta kā grēku nožēlotāja. Pie Marijas Magdalēnas apraksta tika minēta Bībeles rakstu vieta no Lūkas ev. 7. nodaļas – Jēzus un grēcīgā sieviete farizeja namā.
Otrais Vatikāna koncils (1962.–1965. g.) izdeva jaunu Romas misāli, kurā apzīmējums “grēku nožēlotāja” tika izņemts ārā no Marijas Magdalēnas raksturojuma. Romas misāle tika izdota 1970. gadā. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Marijai Magdalēnai tika piešķirta diena, kādu piešķir Katoļu baznīcas svētajiem, – 22. jūlijs. Bībeles rakstu vieta tika mainīta uz Jāņa ev. 20. nodaļas notikumu par Marijas sastapšanos ar augšāmcēlušos Kungu Kristu.
Skaļāka Marijas Magdalēnas rehabilitācija nāca pavisam nesen – 2016. gadā.
2016. gada 10. jūnijā Katoļu baznīcas pāvests Francisks pavēstīja, ka Marija Magdalēna ir pirmā Kristus augšāmcelšanās lieciniece un “patiesa un autentiska evaņģēliste”. Tajā pašā 10. jūnijā pāvests izsludināja dekrētu un paskaidrojošo rakstu, kurā aprakstīja to, ka Gregors Lielais identificēja Mariju Magdalēnu ar citām grēcīgām sievietēm Jaunajā Derībā. Paskaidrojošā rakstā (lejuplādēt šeit) tiek minēts, ka tas bija Akvīnas Toms (kuru Katoļu baznīca dēvē par “Doctor Angelicus”), kurš piedēvēja Marijai Magdalēnai titulu “apostolorum apostola”, jo viņa bija sūtīta pie apustuļiem. Raksta nobeigumā sacīts:
“Šā iemesla dēļ tas ir pareizi, ka šīs sievietes liturģiskai godināšanai būtu jābūt tādā pašā līmenī kā apustuļu godināšanai vispārējā Romas [katoļu baznīcas] kalendārā un ka šīs sievietes īpašā misija tiktu uzsvērta – viņas, kas ir visu sieviešu piemērs un modelis baznīcā.”
Ir iznākušas vairākas dokumentālas filmas par Mariju Magdalēnu, gan ekrāna filmas, tādas kā 2018. gadā iznākusī “Marija Magdalēna”, kurā galveno lomu spēlē Rūnija Mara, gan arī akadēmiķu stāstījumi, kuros piedalās Jaunās Derības un kristietības vēstures profesori un pētnieki. 2018. gada pavasarī Vatikāna kultūras ministrs, kardināls Žanfrancisko Ravasi (Gianfranco Ravasi) sacīja šādi:
Ir svarīgi atrast īsto Marijas Magdalēnas seju, kas ir sieviete, kura atspoguļo sieviešu aspekta būtiskumu Kristus pusē.
Dievs pēdējos gados multimediju laikmetā visas pasaules priekšā ir sācis rehabilitēt divas sievietes apustules, Dieva princeses – Mariju Magdalēnu, kas tika vārtīta dubļos un nicināta teju piecpadsmit gadsimtu garumā, un Jūniju, sievieti, kas bija ticīga labu laiku pirms Pāvila un atradās lielā cieņā apustuļu vidū (Rm 16:7).
Daļa no mums uzskata, ka dzīvojam samaitātā liberālā un feminisma, marksisma pārņemtā laikmetā. Uzdrošināšos pateikt, ka ir tieši otrādi: mēs dzīvojam Dieva valstības tuvošanās laikmetā, kurā atklājas, izlejas Dieva taisnīgums, kas ietver sievietes vērtības atzīšanu kā laicīgā, tā garīgā sfērā. Divus tūkstošus gadu ticīgie ir lūguši “Mūsu Tēvs Debesīs .. lai nāk Tava valstība kā Debesīs, tā arī virs zemes ..”.
Vai mēs tiešām domājam, ka Dievs šo lūgšanu nav dzirdējis un nav sācis to piepildīt? Dievs atklāj sevi ik dienas – vairāk, skaidrāk un ārpus mūsu komforta zonas. Galu galā Viņš spēj celt no mirušajiem! Arī mirušo labo slavu, mirušos sapņus, mirušās cerības, apglabātos Dieva aicinājumus. Turklāt, ja mūsos mājo tā Gars, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, tad tas, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, arī mūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur savu Garu, kas mūsos iemājojis (Rm 8:11).
Kristus ir augšāmcēlies!
Aļesja Lavrinoviča (redaktore)
* Sīkāk par šo jautājumu skatīt grāmatu: Eldon Jay Epp. Junia: The First Woman Apostle. Minneapolis: Fortress Press, 2005.