Radošās darbnīcas Angolā atjauno nabadzīgo zemnieku cieņu
Autore: Ofēlija Šnoibelene, 14.02.2019.
Es esmu zemnieks, zemes ķēniņš.
Viss ciems ir sapulcējies koka paēnā, lai klausītos jauno vīrieti, kas lasa dzeju, ko sarakstījusi kopiena.
Es esmu zemnieks, zemes ķēniņš.
Es esmu tas, kuru daudzi nīst, nesaprotot, ka beigās tie ir atkarīgi no manis, jo bez mana darba neviens no cilvēku sugas neizdzīvos.
Jaunais cilvēks ir cieņas pilns: turot savu papīra lapu, viņš lasa pa vienam teikumam. Vecais skolotājs atkārto to pašu čokve valodā, ar tik daudziem žestiem, ka tas gandrīz izskatās pēc zīmju valodas. Šajā valodā ir tik daudz spēka un dzīvīguma, kaut arī es nesaprotu no tās ne vārda.
Man ir Israēla tautas pacietība un ticība, gaidot uz sēklas izaugšanu, lai ēstu tās augļus rītdien: dārzeņus, augļus, graudaugus. Es ceļos agri no rīta un atgriežos pēcpusdienā ar vareno cilvēces izdzīvošanas nodrošināšanas aicinājumu.
Viens no jaunajiem vīriešiem Činganga Moisess lasa dzeju, ko visa kopiena sacerējusi darbnīcā.
Pēkšņi saceļas maigs vējš, it kā daba klausītos mūs ar laipnību. Es jūtu, ka zeme var elpot, un evaņģēliju čukstot koka lapās: pēdējie būs pirmie, pazemīgais būs ķēniņš.
Būt šeit, šajā attālajā Angolas ciemā, kuru mēs sasniedzam pēc sarkanos putekļainos ceļos pavadītām stundām, ir kaut kas dziļi aizkustinošs. Redzēt šos vīriešus un sievietes stāvam un izsakām savu svarīgo lomu šajā zemē. Neraugoties uz nabadzīgo izskatu, šie vārdi atgriež viņiem visu viņu ķēnišķību.
Šeit, Činanga Moisess, un ap trīsdesmit citos šīs provinces ciemos, Pasaules Luterāņu Federācija (PLF) atbalsta kopienu vajadzības pēc zemes, ēdiena un drošības. Šo praktisko dzīves apstākļu uzlabošanas projektu un visu PLF projektu saknē ir ikvienai cilvēku būtnei piemītoša cieņa.
Šodien es atnācu, lai piedāvātu tiem svinēšanas laiku, brīdi, lai pagodinātu dāvanas un talantus, kurus Dievs ir iedevis ikvienam, brīdi, lai redzētu savu vērtību, individuāli un kolektīvi. Tas ir spēcīgs psiholoģiski sociāls atbalsta rīks – vārdu dziedinošā un transformējošā spēka pieredze.
Kas iedvesmoja viņus sarakstīt šo dzeju? Tikai viena frāze, kuru es izlasīju viņiem starp daudziem citiem piemēriem: Es esmu kukainis ar lauvas drosmi.
Darbnīca ar sievietēm Mumangā
Es esmu stipra, jo es panesu dzīves satraukumus ar lielu cerību pēc labākas nākotnes, jo es esmu apbrīnojama Dieva radība – ticības sieviete.
Nākamajā dienā es esmu skolas istabā ar 15 sievietēm, kas sapulcējušās vēl vienai pašapziņai veltītai darbnīcai. Tas neizklausās nekas dižs, bet tā ir uzvara pati par sevi: atraut šīs sievietes no pārējās kopienas, tikai uz vienu stundu. Pie kādas mātes krūtīm ir divi zīdaiņi, bet vecākie bērni laipni tika izvesti ārā. Tie ienāca atpakaļ pa logiem. Beidzot, lai mums būtu klusa telpa, mēs izlēmām aizvērt logus.
Es aicinu viņas runāt par viņu nozīmīgumu kopienas labad, viņu darbu un viņu īpašībām. Apļa vidū viņas nolika savus produktus: kukurūzu, manioku, tomātus, dažādas sēklas un amatniecības izstrādājumus, piestu ar trauku.
Katra sieviete pēc kārtas pieceļas un runā apļa vidū. Tās stāsta, ko tās dara: es ceļos ar rītausmu, es vāru ēdienu, es dodos laukos, es krauju manioku… To viņas var viegli izstāstīt, bet, kad es prasu par viņu rakstura īpašībām, tām kautrīgi raugoties, iestājas neērts klusums. Mans jautājums viņām izklausās pilnīgi svešs. Beidzot, es sāku saukt pa īpašībai katrai sievietei un lūdzu, lai citas izdara to pašu. Katra sieviete saņem šīs vārdu dāvanas, viņu acis paliek miglainas, tās ir aizkustinātas.
Mācītāja sieva saņem: devību, ar siltu uzņemšanu un ēdienu ikvienam, kas atnāk nolikt savas bēdas viņas mājā…
Draudzes mantzine: godīgumu, uzklausīšanu…
Vecā sieviete, kas rūpējas par bērniem, kad jaunākās ir laukos: mātes mīlestību, aizsardzību…
Vecmātes: roku maigumu, uzņemot ikvienu bērnu, kas piedzimst ciemā, miermīlību…
Zemnieces: izturību, drosmi, uzcītību, lološanu, neatvietojamību, pacietību…
No šī īpašību un komplimentu guvuma viņas kopīgi attīstīs šo skaisto tekstu čokve valodā, patiesu himnu visām šīm drosmīgām un bieži vien neredzamām lauku sievietēm:
Es esmu lauku sieviete, es esmu ūdens savai ģimenei,
Ar savu nepamanīto darbu – es laistu savas mājas puķes – un savu kopienu.
Es esmu neatvietojama cilvēku dzīves attīstībai visās tās dimensijās.
Es esmu pelnījusi cilvēces cieņu.
PLF pārtikas drošības projekta ietvaros ciema iedzīvotāji spēja nodrošināt tiesības uz savu zemi un izveidot mazus dārziņus ģimeņu barošanai.
Sieviešu atbalsts ir visas PLF darbības neatņemams aspekts. Šajās lauku kopienās mentalitāte ir mainījusies caur pacietīgu sadarbību: sievietes piedalās lēmumu pieņemšanas procesos, ieņem pozīcijas ciemu attīstības komitejās, legalizē savu zemi un strādā kā vienlīdzīgas ar vīriešiem.
Tomēr esmu pamanījusi, ka sievietes galvenokārt paliek daudz klusākas sapulču laikā un viņām īpašību nosaukšana ir daudz sarežģītāks uzdevums nekā vīriešiem, kas viegli norāda uz savu nozīmi kopienai.
Vīriešu grupa Mumangā
“Veltiet laiku tam, lai atzītu, līdzdalītu un slavētu jūsu nozīmi kopienas labad”: tādu instrukciju es devu kādiem piecpadsmit vīriešiem, kas sapulcējās mazajā klasē.
Es esmu pārsteigta par vieglumu un dinamiskumu, ar kuru viņi uzņemas šo uzdevumu. Jaunais vīrietis pieceļas kājās:
Es esmu kalējs,
Es esmu riteņa ķēniņš.
Es esmu nažu un mačetes ražotājs,
Bez naža neviens nevar ēst gaļu.
Es esmu lauku ķēniņš,
Ja es neuztaisu mačeti,
Zemnieks nevar strādāt.
Ciema kalējs ir pirmais, kas pieceļas un apraksta savu arodu vīriešu darbnīcas laikā Mumangā.
Kad visi pieceļas un nosauc savas funkcijas, manu acu priekšā ir visi amati, kurus ieņem ciema iedzīvotāji, brīnumaini papildinot viens otru …
Tradicionālais ārsts parādās kā šķīdums un dziedinošā viela…
Galdnieks ir rīks, kas pārvērš dēļus ar jēgu apveltītos priekšmetos…
Skolotājs ir tas, kas pārveido, bez kura zināšanas un izgudrojumi nav iespējami…
Jaunais mūziķis ir svinību prieks…
Tradicionālais vadonis ir problēmu atrisināšanas avots…
Medus vācējs un dārzkopis, kas audzē tomātus, tiek aprakstīti kā vitamīni un spēka avots ciema iedzīvotājiem.
Dalībnieki iedvesmo viens otru, drēbnieks dabiski kļūst par drēbju ārstu, un aktīvists par ārstu, kas apstādina slimības. Tas, kurš nodarbojas ar vīriešu neauglības problēmām, kļūst par bērnu ķēniņu.
Mans kolēģis tulko man, vārdu pēc vārda, teikumu pēc teikuma. Kamēr viņš raksta kā uzticīgs rakstvedis, es skatos uz vīriešiem, kas stāv un apkopo savas domas. Es redzu viņu acīs lepnumu, un neveikla ķermeņa valoda parāda, ka tāds vingrinājums viņiem nav parasts…
Viņu vidū ir vecs vīrs, ar dzīvē iegūtu dziļi izvagotu seju. Kopš mūsu tikšanas sākuma šorīt viņš neatlaidīgi pin lielu grozu ar pinuma formu, kas atkārtojas.
Ar godu un cieņas pilnu izskatu viņš pieceļas un pasludina:
Es esmu tradicionālo paklāju izgatavotājs;
Tā es izdzīvoju.
Es esmu skaistuma cilvēks.
Es esmu tas, kas rada skaistumu šajā ciemā.
Klusums nolaižas un sveicina šo patiesību, kam seko aplausi no grupas. Mani atkal pārņem pateicības sajūta: patiešām, šis vecais vīrs, kuru modernā skaistuma kanoni būtu noraidījuši, atklājas sev pašam un saviem klausītājiem kā “skaistuma cilvēks”, skaistuma radītājs – gan tā, kas piemīt viņa radītajam, gan skaistuma, ko var redzēt vienīgi sirds.
Pavecs grozu pinējs Mumangā apraksta savas amatniecības skaistumu.
Viena no pēdējām liecībām tik dziļi aizkustina mani, iespējams, tāpēc, ka šā vīrieša uzdevums ir savā ziņā tuvs man un visiem, kas strādā, lai pārmainītu attieksmes. Tas ir aktīvists, kurš apgaismo iedzīvotājus higiēnas jautājumos un tādos triviālos, bet nepieciešamos aspektos, kā ateju celšana un uzturēšana, atkritumu tvertņu uzstādīšana un ekspluatācija, pannu nolikšana uz galda, nevis zemē…
Es bieži saprotu, ka tas, ko es daru, nav daudz,
Bet beigās mans darbs ir ļoti vērtīgs,
Es esmu ārsts, kas novērš slimības,
Es esmu uguns ciemā,
Kā zibens es apgaismoju ciemu.
Kad mans kolēģis iztulko šo pēdējo teikumu man, es ar prieku saprotu, ka vīrietis ir izmantojis vienu no nedaudzajiem vārdiem, kurus es esmu iemācījusies čokve valodā: PVANGA, gaisma.
Šis vārds atspoguļo to, ar ko tik daudzi ciema iedzīvotāji dalījās ar mani, apspriežot dāvanas, kuras PLF atnesa viņiem: stiprināšanu un viņu tiesību zināšanu. “Mēs bijām tumsā un tagad esam gaismā.” PVANGA.
Mumangas kopiena lepni stāv pretī jaunai skolai, kuras celšanai Pasaules Luterāņu Federācija tiem palīdzēja gūt atbalstu pie vietējas varas pārstāvjiem.
Avots: Pasaules Luterāņu Federācija
Visas fotogrāfijas: PLF/ O. Schnoebelen.