Sieviešu tiesības balsot un to pārstāvība luterāņu sinodēs
(Pasaules luterāņu informācijas centrs) – 2019. gads iezīmē 100 gadus, kopš sievietes guva tiesības balsot Vācijā. Šīs nozīmīgās gadadienas svinību gaitā jauns pētījums ir atklājis, ka protestantu baznīcām valstī joprojām ir jātiecas piepildīt standartus, kas ir izklāstīti Pasaules Luterāņu Federācijas (PLF) dzimuma līdztiesības politikā.
Janvārī Dzimuma jautājumu pētniecības centrs Evaņģēliskajā baznīcā Vācijā (EBV) publicēja jaunu ziņojumu ar nosaukumu “Frauenwahlrecht in der Kirche” (Sieviešu balsošanas tiesības baznīcā). Tajā tiek apskatīts attīstības process 20 baznīcās, kas šobrīd pieder EBV, no kurām desmit pieder PLF.
Ziņojuma priekšvārdā ir apgalvots, ka: “Kaut arī jautājums par balsošanas tiesībām izraisīja debates un paziņojumus pat pirms Vācijas impērijas laikmeta (1871–1918) un tika apspriests dažās reģionālajās baznīcās jau 20. gs. 50. un 60. gados,” šī baznīcas vēstures nodaļa, kas attiecās uz vienlīdzīgām tiesībām, vēl netika pilnībā izpētīta.
Līdzās tam, ka tas “sniedz sākotnēju pārskatu par sieviešu balsošanas tiesību ieviešanu”, šim darbam ir nodoms “izgaismot baznīcas iekšējās debates par sieviešu tiesībām balsot 20. gs. sākumā un to saistību ar politiskiem procesiem”, pirms pievērsties sieviešu “pārstāvībai reģionālajās sinodēs”.
Sievietes sabiedrībā: tās pirmoreiz balsoja 1919. gadā
20. gs. gaitā notika politiskā attīstība, kurai bija nozīmīgs iespaids gan uz sievietēm, gan uz baznīcām. Veimāras Republikas Nacionālās sapulces vēlēšanas 1919. g. 19. janvārī bija pirmās Vācijā, kur sievietes tika iekļautas gan kā vēlētājas, gan kā kandidātes. Šis notikums sekoja pēc Pirmā pasaules kara (1914–1918), kas noveda pie Vācijas monarhijas gala un Veimāras Republikas dibināšanas 1918. g., radot Vācijā parlamentāru demokrātiju. “Vēl jo vairāk, tas bija pagrieziena punkts dzimumu līdztiesībai,” teica Dr. Antje Buhe, viena no sievietēm, kas veidoja šo publikāciju.
Dr. Antje Buhe ir vadoša pētniece EBV Dzimuma jautājumu pētījumu centrā un vadīja projektu “Sieviešu balsošanas tiesības baznīcā”.
Baznīcām jaunā politiskā sistēma nozīmēja galu dažu sekulāro valdnieku suverenitātei pār baznīcām – likums nodalīja baznīcu no valsts. Baznīcas vadība līdz ar to kļuva atbildīga sinožu priekšā, un administrācija visumā palika baznīcas vadītāju rokās.
Politiskās pārmaiņas pieprasa jaunas baznīcas satversmes
Turpmākajos gados baznīcas pieņēma pašu veidotas satversmes, kuras tika modelētas pēc valsts likumdošanas principiem. Teoloģiskā domāšana spēlēja lomu tikai tad, kad par sekulāro risinājumu pieņemšanu nebija piekrišanas, piemēram, centrālajā sieviešu balsošanas tiesību jautājumā. Ap 1925. g., izņemot vienu, visas luterāņu baznīcas pieņēma pašu veidotas satversmes, lielākā daļa no tām bija dzimumu ietverošas, ļaujot sievietēm balsot un kandidēt vēlēšanās reģionālas sinodes līmenī.
Pastāvēja arī izņēmumi. Bavārijas Evaņģēliski-luteriskā baznīcā sievietēm bija tiesības balsot sinodē, bet ne kandidēt vēlēšanās līdz 1958. g. Līdzīgi Šaumburgas-Lipes Evaņģēliski-luteriskajā baznīcā tikai 1953. g. sievietēm tika piešķirtas tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās. Lipes baznīca (kurā luterāņi ir minoritāte) neapstiprināja sieviešu tiesības kandidēt visu līmeņu vēlēšanās baznīcā līdz 1967. g.
Sievietes baznīcā: ērkšķu ceļš
Jaunais pētījums atzīmē, ka pat pirms 1919. g. notika karstas debates par balsošanas tiesību piešķiršanu sievietēm baznīcā un sabiedrībā. Pirmās prasības par sieviešu vispārējo vēlēšanu tiesībām Vācijā radās saistībā ar 1848. g. revolūciju. Kamēr proletāriešu sieviešu kustība pretojās šausmīgam strādnieku šķiras sieviešu sociālam stāvoklim darbnīcās, rūpnīcās un mājsaimniecībās, vidusšķiras sieviešu kustība vēlējās pieeju izglītībai un ekonomiskai neatkarībai ar atļauju pašām pelnīt savu iztiku.
“Baznīca bija gandrīz vai vienīgā sievietēm pieejamā telpa ārpus viņu mājām. Vairāk nekā puse draudzes locekļu bija sievietes, un tās pildīja baznīcas sociālā darba lielāko daļu,” – Dr. Antje Buhe, vadošā pētniece EBV Dzimuma jautājumu pētījumu centrā.
Sieviešu tiesības balsot baznīcā kļuva par svarīgu papildu arēnu šīm debatēm pusgadsimtu vēlāk, ap 20. gs. sākumu. “Baznīca bija gandrīz vai vienīgā sievietēm pieejamā telpa ārpus viņu mājām,” skaidro Buhe. “Vairāk nekā puse dievkalpojumu apmeklētāju bija sievietes, un tās pildīja baznīcas sociālā darba lielāko daļu.”
Tomēr cerības, ka sievietes gūs tiesības balsot baznīcā agrāk nekā politiskajā sfērā, bija pārāk optimistiskas. “Protestantu elite bija pārāk cieši piesaistīta hierarhiskajai Prūsijas valstij, un daudzi bija skeptiski un pat noraidīja demokrātisku atjaunotni,” novēro Buhe.
Teoloģiskie argumenti par un pret sieviešu balsošanas tiesībām
Teoloģiski šī attieksme tika pamatota ar Pāvila mudinājumu, ka “sievas lai draudzē klusē” (1Kor 14:34), kā arī ar cieņu pret “radīšanas kārtību”, kas stingri noteica diametrāli pretējas dzimuma īpašības un līdz ar to atšķirīgus uzdevumus vīriešiem un sievietēm.
“Sieviešu tiesību atbalstītāji apgalvoja, ka abi dzimumi ir radīti pēc Dieva tēla saskaņā ar Gal 3:28, un atsaucās uz diakonijas darbu, kuru galvenokārt veica sievietes, pasvītrojot tās centrālo nozīmi baznīcā,” skaidro Buhe.
Situācija šodien: dārāmā vēl ir daudz
Bet kāda ir situācija baznīcas sinodēs šodien? “Kopš 20. gs. 20. gadiem,” saka Buhe, “sieviešu proporcija reģionālās baznīcas sinodēs ir noteikti pieaugusi”, un tās iekļauj dažādas izcelsmes sievietes. “Tomēr neviena sinode nav sasniegusi sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu pārstāvību,” viņa piebilst.
Kamēr PLF dzimumu līdztiesības politika, piemēram, pieprasa, lai sadraudzībai piederīgās baznīcas sasniedz 40 procentu sieviešu pārstāvības kvotu tās vadošajās instancēs, tikai četras no desmit vācu PLF piederīgajām baznīcām ir izpildījušas šīs prasības.
Reģionālās sinodes sastāv gan no ordinētiem, gan no laicīgajiem locekļiem, kur pēdējie veido vairākumu. Astoņās no PLF piederīgām baznīcām sievietes veido 40 vai vairāk neordinēto locekļu procentu. Ar 50,8 procentiem Virtembergas Evaņģēliski-luteriskajā baznīcā ir vislielākā sieviešu pārstāvība.
Piemērs tam, ka pastāv apņemšanās izveidot dzimumu līdztiesību, ir likums par pārvaldes struktūrām, kuru 2018. g. novembrī pieņēma Saksonijas Evaņģēliski-luteriskā baznīca. Tas uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir baznīcas pārvaldes struktūru veidošanas pamatā, un atsaucas uz PLF 12. asambleju, kas aicina uz “pilnīgu līdzdalību visiem”.
“Vispārējās priesterības” garā sinodes prezidenta vieta gandrīz visās Vācijas reģionālajās baznīcās ir rezervēta neordinētajām personām, kuras tiek izraudzītas no sinodes locekļiem. Šobrīd ir četras sievietes, kas ieņem šo vadošo amatu.
Hannovere, Vācija/ Ženēva | 13./02./2019.
Avots: Pasaules Luterāņu Federācija