Sadraudzības balsis: stāsta mācītāja Karla Steilmane-Franko, Platas upes evaņģēliskā baznīca (Argentīna, Paragvaja un Urugvaja). Mācītāja Steilmane-Franko ir arī PLF padomes locekle.
(Luterāņu Pasaules informācijas centrs) – Kādi ir vislielākie izaicinājumi jūsu baznīcai šodien?
Platas upes evaņģēliskā baznīca (PUEB) atrodas trijās valstīs: Argentīnā, Paragvajā un Urugvajā. Katrā no tām ir atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras reālijas. Un katrā valstī mums ir projekti un diakonijas aktivitātes, kas tika veidotas, lai palīdzētu un būtu līdzās cilvēkiem šajās valstīs. Šādā veidā vairākās mūsu draudzēs aizsākās dedzīga vēlme palīdzēt, veicināt lielāku informētību un būt līdzās cilvēkiem, kā arī pievērst uzmanību viņu sociālajām vajadzībām.
Laika gaitā dažas no diakonijas aktivitātēm dabiski ir mainījušas savu struktūru un profilu, lielā mērā tāpēc, ka laiki ir mainījušies: vajadzības vairs nav tās pašas, arī pieejas atšķiras. Ar šo es gribu teikt, ka viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem šodien varētu būt: spēt uzturēt, pārstrukturēt un no jauna pārdomāt veidus, kādos mēs īstenojam mūsu projektus un diakonijas darbu un atbildam jauniem izaicinājumiem, kas pastāvīgi rodas. To sarežģī politiskā, sociālā vai ekonomiskā nestabilitāte, kuru piedzīvo mūsu valstis. Šī realitāte mūs vajā un neļauj mums plānot un organizēt, arī nedod mums pietiekami daudz laika, lai mēs veidotu stratēģijas ar ilgtermiņa perspektīvu.
Tādēļ dienu pēc dienas katrā no mūsu projektiem un diakonijas aktivitātēm mums ir jābūt gataviem sastapties un pretoties grūtībām, kas ir mūsu priekšā. Līdzās tam mums ir jāmeklē pieeja, kas ļautu sniegt ne tikai materiālu, bet arī garīgu atbalstu. Šis izaicinājums ir ikdienišķs un pastāvīgs.
Kādu lomu baznīcas aktivitāšu īstenošanā spēlē valdība un sabiedrība?
Valdība nefinansē un neatbalsta PUEB projektus pilnībā nevienā valstī, bet ir jāatzīst, ka dažas aktivitātes saņem lielāku vai mazāku valdības atbalstu, kas ļauj mums padziļināti koncentrēties uz noteiktām aktivitātēm, kā arī apmācīt mūsu sadarbības partnerus.
Es negribu noliegt, ka no sākuma projekti un diakonijas aktivitātes tika finansēti no privātiem līdzekļiem, ar starptautisko organizāciju un māsu baznīcu starpniecību Eiropā. Tas joprojām notiek, iespējams, mazākā apjomā, bet mēs turpinām saņemt atbalstu no mūsu brāļiem un māsām, lai spētu īstenot tās aktivitātes, kuras mēs uzskatām par vajadzīgām un vērtīgām.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, ir pieminēt visus cilvēkus, kas palīdz formāli un neformāli, bieži bez atlīdzības, lai veiktu ikdienas uzdevumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu diakonijas darba nepārtrauktību.
Ko jūs kā jauna sieviete domājat par dzimumu līdztiesību un sieviešu līdzdalību jūsu baznīcā?
Ar lielu prieku un lepnumu es varu pateikt, ka esmu nesen ordinēta mācītāja mūsu baznīcā. Tāpat es esmu ļoti lepna, ka varu pavēstīt, ka šajā baznīcā ir daudzas ordinētas sievietes, kas ir strādājušas tajā vairāk nekā 30 gadu. Protams, sākumā tas nebija vienkārši, un sievietes mācītājas sastapās ar daudziem šķēršļiem un izaicinājumiem. Kopš tā laika jaunākās paaudzes ir spējušas strādāt ar lielāku autonomiju.
Tika iegūtas daudzas uzvaras un sasniegti vairāki mērķi, smagi cīnoties un nododoties aicinājumam tām sievietēm, kuras bija pirmās, kas sapņoja būt par mācītājām mūsu baznīcā. Bet arī šodien par daudz ko ir jācīnās un daudz kas ir jāsasniedz. Katru dienu mēs sastopam vajadzību cīnīties par mūsu vietu un no jauna apstiprināt mūsu pozīcijas un tiesības. Ir taisnība, ka mums ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā vīriešiem mācītājiem, bet mēs dzīvojam katoļu vairākuma un lielākoties konservatīvā sabiedrībā, tāpēc vairākos gadījumos ir bijis nepieciešams izskaidrot, ka sievietes PUEB un citās reformātu tradīcijas baznīcās tāpat ir mācītājas līdzās saviem kolēģiem vīriešiem.
Labs piemērs ir fakts, ka mums bija vairākas reizes jāskaidro, ka “mācītāja” vienmēr nav mācītāja sieva, bet ka viņa ir sieviete, kas spēlē šo lomu savas piepūles un apmācības rezultātā. No personīgās pieredzes es varu pateikt, ka daudzos gadījumos man bija jāskaidro, ka es esmu mācītāja, bet manam vīram ir cita profesija.
Es vēlos arī norādīt, ka PUEB ietvaros mēs bijām spējīgi apspriest dzimuma līdztiesības jautājumu, kā arī jautājumu par dzimumu daudzveidību. Tas ir ļoti cerīgi, jo tajā pašā baznīcā veidojas pieredzi bagātinoša telpa, un mēs lēnām varam pārvarēt dažādas barjeras.
Protams, vēl joprojām ir jāiet ilgs ceļš, jāuzvar daudzas cīņas un jāieņem daudz vietu gan baznīcas darbā, gan sociālajā sfērā, bet es esmu pateicīga, ka varu pateikt, ka es piederu baznīcai, kur dialogs ir iespējams un kur mēs kā sievietes varam strādāt autonomi un ar vienlīdzīgām tiesībām.
PLF padomes laikā jūs apstiprinājāt jaunu PLF stratēģiju. Kādas stratēģijas daļas būs īpaši attiecināmas uz jūsu baznīcu vai tai īpaši svarīgas?
Kā jauniešu delegāte padomē es gribu uzsvērt, ka es personīgi uzskatu, ka viena no stiprajām pusēm mūsu turpmākajā darbā ir turpinājums jauniešu darba atbalstam gan lokāli, gan globālajā jauno reformatoru tīklā. Stratēģija aicina baznīcas nodrošināt pieņemamu jauniešu līdzdalību baznīcā un sabiedrībā.
Jauniešu darbs ir ārkārtīgi svarīgs baznīcās neatkarīgi no to lieluma, jo tā ietvaros veidojas kopienas un sakari, kas ļauj mums, bez šaubām, īstenot mūsu misiju kā baznīcām pasaulē.
Šajā sakarā es vēlos izcelt nozīmi, kas ir piešķirta jauno cilvēku iekļaušanai un dalībai reģionālajās jauniešu aktivitātēs. Tā ir ļāvusi daudziem PLF jauniešiem ceļot, piedalīties un mācīties par citu reģionu baznīcu darbību.
PUEB mums ir bijusi privilēģija uzņemt mūsu jauniešu nometnē delegātus no dažādām reģiona baznīcām, un es varu apgalvot, ka šī pieredze bija unikāla, jo ļāva mums redzēt vienam otru un mācīties kopā, cienot dažādību. Tas ir nepieciešams, lai mūsu jauniešu tīkli paliktu dzīvotspējīgi un aktīvi.
Jauniešu darbs ir ārkārtīgi svarīgs baznīcās neatkarīgi no to lieluma, jo tā ietvaros veidojas kopienas un sakari, kas ļauj mums, bez šaubām, īstenot mūsu misiju kā baznīcām pasaulē. Mums ir jāturpina “reformēt” mūsu baznīcas, jo jaunieši nav baznīcas nākotne vien, bet arī tās tagadne.
Buenosairesa, Argentīna/Ženēva
| 9.11.2018.
Avots: Pasaules Luterāņu Federācija