Balsis no kopienas: Padomes loceklis bīskaps Henriks Stubkjārs
(Pasaules luterāņu informācijas centrs – PLIC) Henrika Stubkjāra (56) saruna ar PLIC par izaicinājumiem, ko baznīca sastop, atrodoties sekularizētajā sabiedrībā, un par jaunām platformām baznīcas diakonijas darbā.
Kopš 2014. g. Stubkjārs ir bijis bīskaps Viborgas diecēzē (359 000 locekļu) – vienā no Dānijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (4,4 milj. locekļu) vienpadsmit diecēzēm. Pirms tam, no 2005. līdz 2014. g., viņš ir kalpojis kā “DanChurchAid” (dāņu humānās palīdzības organizācija) ģenerālsekretārs.
Dānijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, kuru dažkārt dēvē par Dānijas baznīcu, Tautas baznīcu vai Nacionālo baznīcu, ir Dānijas valsts baznīca. Valdošais monarhs, Dānijas karaliene Margrēte II, ir augstākā laicīgā autoritāte baznīcā. Katram bīskapam ir teoloģiskā autoritāte pār viņa vai viņas diecēzi. Baznīcai nav arhibīskapa. Pēc 2017. g. 1. janvāra datiem, tai piederēja 76% Dānijas iedzīvotāju.
Bīskap Stubkjār, pērn Vindhukā, 12. Pasaules Luterāņu Federācijas (PLF) asamblejas laikā Dānijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas delegāti pacēla tēmas, kas izrietēja no divām rezolūcijām: “Rezolūcijas par stratēģiskām prioritātēm un baznīcas atdzimšanu” un “Rezolūcijas par baznīcas pastāvēšanu kontekstā un tās misijas lomu”. Kādas bažas izraisīja šos aicinājumus?
Dānijā, ziemeļvalstu reģionā un citās Eiropas valstīs mēs pieredzam ievērojamas izmaiņas sekularizācijas, postsekulāru tendenču un citu sabiedrisko un demogrāfisko faktoru dēļ. Pievēršot uzmanību šīm bažām PLF kopienā, mēs iesākam plašāku diskusiju par šīm tēmām.
Sakarā ar to mums ir nepieciešami labi pamatoti teoloģiskie pētījumi. Mēs jautājam sev: ko mēs varētu darīt, lai saglabātu cerību baznīcā? Droši vien mums ir nepieciešama jauna stratēģija misijai un baznīcas būtībai diakonijas aspektā.
Es patiešām ceru, ka PLF sekos šīm rezolūcijām un izveidos platformas, lai pārdomātu tās pārmaiņas, kuras mēs piedzīvojam.
Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par pārmaiņām Dānijas baznīcā? Kā baznīca tiek uztverta jūsu sabiedrībā?
No vienas puses, mēs varam teikt, ka starp baznīcu un sabiedrību pastāv stipra saikne. Pēc oficiālās statistikas, kopš 2017. g. janvāra gandrīz 80% dāņu pieder pie Dānijas baznīcas. Piederīgo skaits svārstās no 58% Kopenhāgenas diecēzē līdz 85% Viborgas diecēzē, tas ir bijis stabils un mazinās lēni, mazāk nekā 1% gadā. Lielākā daļa jauniešu apmeklē iesvētes mācības, un aptuveni divas trešdaļas pāru laulājas baznīcā.
No otras puses, viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem ir pateikt cilvēkiem, ka mēs esam svarīgi kā baznīca. Daudzi cilvēki ir baznīcas locekļi, bet baznīca patiesībā nav daļa no viņu dzīves. Tikai neliels skaits apmeklē svētdienas dievkalpojumus. Viņu attieksme ir, ka baznīcai ir jābūt pieejamai tad, kad tā ir vajadzīga.
Kāds pat varētu apgalvot, ka sekularizācija Dānijā ir aizgājusi tik tālu, ka cilvēkiem vairs nav aizvainojuma pret baznīcu. Tie domā, ka tā ir interesanta. Pirms divdesmit gadiem opozīcija baznīcai bija daudz lielāka.
Kur un kādā veidā baznīca var būt būtiska?
Dāņu sabiedrībā daudzi cilvēki patiešām ir pakļauti stresam un piedzīvo lielu spiedienu: tev ir jābūt labākam vai ātrākam visu laiku. Daudziem tas beidzas ar slimības lapu. Tā pamatā ir loģika, ka tu esi tas, ko tu dari vai ražo, – tiek vērtēts veikums.
Kā baznīca mēs sakām ko citu – tu esi radīts, tu esi Dieva mīlēts, tu nekad neesi viens pats. Galvenā tavas identitātes daļa tev ir dota. Es domāju, ka cilvēkiem Dānijā ir jāzina: tu esi vairāk nekā tavs veikums. Tu esi Dieva žēlastības atbrīvots.
Vai jūs uzrunājat cilvēkus jaunos veidos šo atziņu gaismā?
Manā diecēzē mēs esam izstrādājuši astoņas vīzijas, no kurām viena ir “izmantot iespējas”.
Pagātnē misija pašas Dānijas ietvaros nav bijusi prioritāte. Tagad mums ir nepieciešams jauns domāšanas veids. Mūsu mācītāji ir sākuši uzrunāt jaunos vecākus, kas pieder baznīcai, apciemot tos un aicināt kristīt bērnus, arī atbildot uz visiem jautājumiem par to. Baznīcas locekļi, kuri nenāk kristīties, teic, ka vēlas, lai viņu bērni izvēlas paši, kad ir pietiekami pieauguši. Tātad šis misijas veids ir diezgan neparasts.
Jauniešiem, kuriem baznīca ir lielākoties neredzama, mēs esam dibinājuši jaunu, internetā balstītu, padomdošanas projektu. Tie var piezvanīt vai pievienoties čatam un parunāt ar mācītāju. Atsauksme ir tik milzīga, ka mēs nevaram tikt galā. Interneta lietojums iezīmēja to, ka baznīca kļuva būtiska šiem jauniešiem.
Diakonija ir tēma, kura jums ir ļoti labi pazīstama. Kādas pārmaiņas un kādus izaicinājumus jūs redzat Dānijā?
Vietējie politiķi redz lielu spiedienu, kas tiek izdarīts gan uz ekonomiku, gan sociālām sistēmām. Viens piemērs: mūsu slimnīcu sistēma ir mainījusies. Tās tika centralizētas, veidojot tā sauktās superslimnīcas, kamēr mazās slimnīcas tika slēgtas. Tādējādi laiks, kuru pacienti pavada slimnīcā, samazinājās – caurmērā līdz astoņpadsmit stundām.
Tas nozīmē, ka cilvēki tiek sūtīti mājās no slimnīcas pārāk agri. Tā ir paralēla masīva sistēmas decentralizācija. Tā vietā, lai saņemtu aprūpi slimnīcā, cilvēki tagad guļ savā gultā mājās. Bieži vien tiem nav neviena, kas tos pieskatītu vai sarūpētu tiem ikdienā nepieciešamo pārtiku.
Tagad politiķi sagaida, ka baznīca apmeklēs šos cilvēkus un uzņemsies kalpot viņu vajadzībām. Es uzskatu, ka tas paver mums jaunu platformu baznīcas esamībā. Tam pievienojas arī problēmas, kas ir saistītas ar augošo vientulību, kas neietekmē pilsētu iedzīvotājus vien, bet arī cilvēkus lauku teritorijā.
Diakonijas darbs Dānijā līdz šim brīdim bija koncentrēts lielās diakonijas organizācijas. Es domāju, ka tagad mēs piedzīvojam pāreju. Diakonijas darbs koncentrēsies draudžu apkaimes aprūpē.
Tātad jūs redzat, ka evaņģēlijs 21. gadsimtā atkal ir kļuvis būtisks?
Pirms divdesmit gadiem intelektuālā elite paziņoja, ka ir reliģijas un baznīcu laika noriets. Bet viņi nepareizi iztulkoja zīmes. Turpretī cilvēki saprata, ka garīgums ir nozīmīga dzīves daļa.
Mēs domājām, ka sabiedrība var tikt galā ar visiem sabiedriskajiem izaicinājumiem, bet mēs sapratām, ka ekonomisku resursu trūkums atstāja visievainojamāko sabiedrības daļu novārtā un izraisīja jaunu vajadzību pēc diakonālas palīdzības.
Eiropas baznīcām šis tiešām ir izaicinājumu laiks. Taču vienlaikus tas ir arī iespēju laiks. Cilvēkiem, kas dzīvo sabiedrībā, kur bieži manāms liels konkurences līmenis, tiešām ir nepieciešams dzirdēt evaņģēlija atbrīvojošo ziņu: tu esi Dieva mīlēts, pat pirms tu kaut ko sasniedz. Citi cilvēki nav sāncenši, bet kaimiņi.
“Eiropas baznīcām šis tiešām ir izaicinājumu laiks. Taču vienlaikus tas ir arī iespēju laiks.”
Bīskaps Henriks Stubkjārs, Evaņģēliski Luteriskā baznīca Dānijā
Evaņģēlijam ir svarīgs vēstījums pasaulei pretstatā augošai sociālai atstumtībai un plaisai starp globālajiem Ziemeļiem un Dienvidiem. Tapāt mums, kas ticam, ka pasaule ir Dieva radīta, ir pienākums pievērst pastiprinātu uzmanību klimata pārmaiņām.
Evaņģēlija saturs ir tikpat būtisks, kā vienmēr. Mums vienīgi ir jāapzinās tas un jādarbojas saskaņā ar to.Avots: Pasaules Luterāņu Federācijas ziņas
Foto: LWF/Albin Hillert