Grāmatas atklāšanā klātesošos sveica LU Teoloģijas fakultātes dekāne profesore Dace Balode un profesors Valdis Tēraudkalns. Prof. Dace Balode pastāstīja par grāmatas tapšanas aizkulisēm, proti, iecere par grāmatu bija daļa no apjomīgāka projekta, kas bija veltīts Reformācijas 500. gadadienai. Grāmatā aplūkotās tēmas ir veidojušās no tā, kā Reformācija tika uztverta un vērtēta Latvijā – gan senāk, gan mūsdienās. Latvijā Reformācija bija pats par sevi saprotams notikums, ieausts vēstures norisēs un savā laikā nebija pelnījis īpašu atspoguļošanu. Atskatoties pagātnē, Latvijā iztrūkst notikumu hronikas, jo īpaši tās, kas attiecas uz sievietēm Reformācijas kustībā, tādēļ projekta mērķis bija izcelt notikumus, pievērst uzmanību vēstures notikumiem, kas sekoja Reformācijas ienākšanai Latvijā un to attīstībai. Projekts ir unikāls ar to, ka komanda, kas strādāja pie monogrāfijas veidošanas, pulcēja Teoloģijas fakultātes mācībspēkus, bijušos, esošos un potenciālos studentus. Jomas izpētē grāmata atspoguļo intervijas ar sievietēm mācītājām – gan ar tām, kuras vē kalpo, gan ar tām, kuras nekalpo. Atziņas no gūtajiem rezultātiem lika domāt par to, ka būtu vērts pievērst uzmanību izstumtajai, noklusētajai vēstures pusei.
Prof. Dace Balode pauda cerību, ka grāmata veidos domu šodien gan baznīcā, gan ārpus tās.
Prof. Ina Druviete, LU prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā, vērsa uzmanību uz to, ka grāmata veiksmīgi atspēko par patiesajiem pieņemtos citādi mītiskos, nepatiesus apgalvojumus.
Emeritētā bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga atgādināja, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Tā ir bijis gadus simtiem – vēsturi rakstīja vīrieši par vīriešu sasniegumiem. Sievietes šādā vēsturē parādās tikai epizodiski, sieviešu darbi, sieviešu nozīme refomācijā nav tikusi atspoguļota; šī informācija ir norakta, noklusēta, ignorēta.
Mācītājs, profesors Ralfs Kokins norādīja uz to, ka lietas, par kurām ticis rakstīts grāmatā, ir pašsaprotamas visā pasaulē, bet Latvijā vēl atrodas procesā.
Mācītājs Ralfs Kokins atminas kādu notikumu draudzē, kurā viņš kalpoja: par draudzes priekšnieci tika iecelta sieviete. Pēc dažām nedēļām atklājās, ka viens no draudzes vecajiem ir dziļi neapmierināts ar to, ka draudzes priekšniece ir sieviete. Savu neapmierinātību vecais kungs pauda skaļi, sacīdams, ja reiz sievietes jau citviet ir mācītājas, tad pasaules gals ir tuvu. “Pasaules gals tiešām drīz pienākšot, ja tur tālumā ir jau parādījušās sievietes mācītājas, bet pie mums ir sieviete par draudzes priekšnieci. Un kas gan notikšot pasaulē, ja visos vadošajos amatos būtu sievietes?” tā par draudzes priekšnieci sūkstījās vecais vīrs. Mācītājs Kokins atzīst, ka ir daudz domājis par šo jautājumu – kas gan pasaulē notiktu, ja sievietes būtu vadošajos amatos? – un nonācis pie secinājuma, ka tad pasaulē pilnīgi noteikti būtu mazāk karu, nežēlības un stulbuma. Tieši uz sievietes kalpošanu daudz kas pasaulē ir balstījies. Lai arī kādā kontekstā pagriež sievietes mācītājas amatu, jautājums ir par Bībeles tekstiem un nedaudz arī par mūsu izglītības kontekstu. Bieži lietas tiek sajauktas vienviet.
Tāda domāšana (kā pieminētajā atgadījumā) ir raksturīga senajai pasaulei, bet kristietībā runa ir par atrašanos Kristū saskaņā ar Pāvila vēstules galatiešiem 3:27, 28: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”
LLSTA redakcija