Šā gada 27. aprīlī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte kopā ar Latvijas Republikas Labklājības ministriju rīkoja starptautisku starpkonfesionālu konferenci “Dzimums un dzimte: teoloģiskā perspektīva”.
Konferenci atklāja Labklājības ministrs Jānis Reirs (foto pa labi), LU Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode (foto pa kreisi) un Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas ārpus Latvijas, Latvijas apgabala prāvests Kārlis Žols.
Konferences sākumā ar teoloģisku priekšlasījumu interneta tiešsaistē uzstājās ungāru teoloģe, Vīnes universitātes Katoļu Teoloģijas fakultātes pētniece Rita Perintfalvi. Pētnieces referāta tēma bija “Mācīties (no jauna) būt par cilvēku Centrālajā un Austrumeiropā. Kad politiskais autoritārisms flirtē ar reliģisko fundamentālismu”.
Savas tēmas ievadā teoloģe izmantoja Stefana Gerca un Tomasa Meijera fundamentālisma definīcijas. Tālāk prezentācijā Rita Perintfalvi (attēlā zemāk) pieteica tēzi par Katoļu baznīcas ilglaicīgo flirtēšanu ar antiliberālo autoritārismu. Vispirms, atsaucoties uz Gercu, autore atgādināja klātesošajiem, ka fundamentālisms, kuru baznīca oficiāli atbalstījusi laika posmā no 1850. gada līdz 1950. gadam, samazinājās tikai pēc Otrā Vatikāna koncila. Pirms tam Katoļu baznīca atbalstījusi ilgstošus autoritāros katoliciskos režīmus, kā, piemēram, Franko diktatūra Spānijā, Tiso diktatūra Slovākijā, Salazaru – Portugālē un tā sauktā kristīgā korporatīvā valsts Austrijā (1934–1938) un Hortija ēra Ungārijā (1920–1944).
Iemesls, kādēļ, autoresprāt, Katoļu baznīca atbalsta Viktora Orbana antidemokrātisko politisko virzienu šodien, ir meklējams Katoļu baznīcas vēsturiskajā pieredzē. Otrais Vatikāna koncils Rietumeiropā ieviesa pagriezienu teoloģiskajos uzskatos, proti, parādījās tādi termini, kā, piemēram, kā “Dieva tauta”, laika zīmes, lielāks uzsvars tika likts uz evaņģēliju un atzītas inkluzīvas teoloģiskas idejas. Diemžēl gan Otrā Vatikāna koncila norises periods, gan vēlākie gadi pārklājās ar laiku, kad Centrālajā un Austrumeiropā valdīja komunistiskā diktatūra, kas bloķēja baznīcas dzīvi un teoloģijas attīstību. Tā dēļ plurālisms baznīcas domāšanā nav aizsniedzis šo Eiropas reģionu līdz pat šodienai.
Otra konferences referente bija filoloģijas doktore Agnese Irbe (foto pa labi) ar referāta nosaukumu “Vecā Eiropa pret Eiropas Padomi. Dažas piezīmes, skaidrojumi un prognozes saistībā ar neseniem ētiskiem un leģislatīviem konfliktiem Rietumu kultūras areālā”. Prezentācijas sākumā Agnese Irbe atgādināja par to, kādā veidā tapa vispārējās cilvēktiesības pēckara izpostītajā Eiropā. Kad Nirnbergas kara tribunāla priekšā stājās Otrā pasaules kara nacistiskie noziedznieki, viņi tika tiesāti nevis saskaņā ar valstu nacionālo likumdošanu, bet saskaņā ar pārnacionāliem ētikas un morāles principiem, kuru izstrādē piedalījušies arī vairāki filozofi un teologi. Šāda bijusi “Vecā Eiropa”, kas tiecās pēc vienotības un vērtībām, ko, autoresprāt, nevar attiecināt uz pašreiz notiekošo Eiropas Padomē, kuras darba kvalitāte esot pazeminājusies.
Autore uzskata, ka Stambulas konvencijas terminoloģija, konkrēti, dzimtes jēdziens, un Konvencijai klāt pievienotie dokumenti, ieviestu Latvijā trīs izpratnes par dzimti un radītu apjukumu, bet mūsu uzdevums ir domāt arī par nākamajām paaudzēm un apzināties, ka senus sociālos pieņēmumus, kultūru un sabiedrības struktūru nedrīkst izjaukt.
Kā trešais uzaicinātais lektors uzstājās Brīvās Amsterdamas universitātes profesors, priesteris Peters Bens Smits ar referātu “Maskulinitātes konstrukcijas Jaunās Derības tekstos”. Prezentētājs norādīja uz to, ka antīkajā pasaulē dzimti noteicis nevis tas, kādas formas ir bioloģiskais ķermenis, bet gan tas, ko ķermenis dara. Pastāv gan virkne stereotipisku īpašību aprakstu par to, kāds ir vīrietis un kāda ir sieviete, tomēr primārais noteicējs bijusi ķermeņa funkcionalitāte. Lai ilustrētu savu tēzi, lektors minēja divus tekstus – 4. Makabeju grāmatu un Pāvila vēstuli Titam. Pirmajā tekstā sieviete, kas varonīgi cīnījās ar tirāniem, līdztekus saviem dēliem tika pielīdzināta vīrietim. Teksta analīze liek secināt, ka sievišķība vai vīrišķība nebija atkarīga no katra pašizpratnes par sevi, bet gan no tā, ko citi sacīja par cilvēku. Tāpat arī vēstulē Titam, piemēram, netiek runāts par bioloģiju, bet pestīšanu. No tā izriet, ka pašdisciplinēts dzīvesveids ved pie autonomas dzīves, kas balstīta ticībā un kas nav atkarīga no tā, ko kāda sabiedrība uzskata par dabīgu vai bioloģisku.
Konferences turpinājumā sekoja divas paneļdiskusijas.
Pirmajā diskusijā piedalījās biedrības “Zvannieku māja” vadītāja Sandra Dzenīte-Cālīte, Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls un Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente, sieviešu cietuma kapelāne, Rudīte Losāne; otrajā paneļdiskusijā piedalījās emeritētā bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga, LLSTA mājaslapas redaktore Aļesja Lavrinoviča un publicists Iļja Marija Boļšakovs. Konferenci moderēja Latvijas UniversitātesTeoloģijas fakultātes zinātniskais asistents, teologs un psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs.
Piezīme:
Konference tika organizēta, pamatojoties uz Katoļu baznīcas priestera Ilmāra Tolstova ierosinājumu Latvijas Universitātes profesorei Laimai Geikinai pēc diskusijas raidījumā “Točki nad i” (“Punkti uz i”) par Stambulas konvenciju LTV7 studijā sanākt kopā un inteliģenti diskutēt par dzimtes un dzimuma jautājumiem sakarā ar atšķirīgajiem uzskatiem par Stambulas konvencijā lietotajiem terminiem. Šim nolūkam Latvijas Universitātes un Labklājības ministrijas pārstāvji izvēlējās “neitrālu diskusijas telpu” LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī. Tomēr priestera Tolstova paustajam ierosinājumam un konferences organizētāju aicinājumam nebija atsaukusies nedz Romas Katoļu baznīca, nedz arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Arī konferences iniciators I. Tolstovs nebija konferences apmeklētāju vidū. Līdzīgu attieksmi Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienība pieredzēja, vairāku gadu ilgumā aicinot Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcas bīskapu kolēģiju un kapitulu atsākt diskusijas par sieviešu ordinācijas teoloģiskajiem aspektiem.
LLSTA redakcija