Kad Pirko Lehtio tika ordinēta par mācītāju Somijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (EVL) pirms 30 gadiem, viņa saņēma telefonzvanus ar nāves draudiem vairāku nedēļu ilgumā. Tagad jau 85 gadus vecā kundze stāsta, ka viņa ir priecīga, ka tas ir bijis tik sen, pirms tika izgudroti sociālie tīkli, jo naida runa, ko viņai būtu nācies piedzīvot šodien, būtu nepanesama.
Tas, ka sievietes Somijā varēja beidzot pārstāvēt lielāko reliģisko iedibinājumu, bija smagā cīņā panākta uzvara, jo Somijas baznīcas noteikumos bija teikts, ka vispirms bija jāiegūst trīs ceturtdaļas baznīcas padomes balsu. Pat, ja sabiedrība bija šai idejai atvērta jau kopš 60. gadiem, nelokāmie baznīcas pārvaldībā esošie cilvēki desmitiem gadu neļāva šai idejai īstenoties.
Pirmo reizi jautājums par sieviešu ordināciju Somijas luterāņu baznīcā tika pacelts 1963. gadā, tad atkal 70. gados, bet abas reizes priekšlikumam pietrūka trīs ceturtdaļu baznīcas ģenerālasamblejas atbalsta.
1984. gadā notika nu jau 5. balsošana par sieviešu ordināciju, un tā arī bija neveiksmīga. Bet šoreiz protestējošie baznīcas locekļi sāka pamest Somijas Evaņģēliski luterisko baznīcu pulkiem.
„Es pazīstu cilvēkus, kas pēc 1984. gada balsošanas aizgāja prom no baznīcas. Jau tajās dienās ideja par dzimumu vienlīdzību bija diezgan attīstīta. Cilvēki nevarēja pieņemt domu, ka sieviete nebūtu spējīga sava dzimuma dēļ darboties kādā konkrētā jomā,” atceras Lehtio.
Nu jau emeritētā Helsinku bīskape Irja Askola atcerējās, ka tad, kad viņa pabeidza teoloģijas studijas, viņas bijušie kursa biedri taisnā ceļā devās kalpot draudzēs. Bet viņai tas prasīja 13 gadus pacietīgas gaidīšanas, līdz viņas aicinājums tapa piepildīts.
„Dažas somu sievietes pārcēlās uz Zviedriju, lai kļūtu par mācītājām,” atceras Askola.
Balsošana beidzot izdevās 1986. gadā, un vēl pēc diviem administratīvas birokrātijas gadiem, 1988. gadā, sievietēm beidzot tika ļauts uzvilkt EVL amata tērpu.
Nāves draudi un policijas aizsardzība
Ceremonija, kurā sievietēm bija jātiek ordinētām, tika plānota, sadarbojoties ar policiju drošības apsvērumu dēļ. Procesija, kas parasti notiek ārā, notika telpās. Tā 1988. gada 6. martā Somijas luterāņu baznīcā tika ordinētas 94 sievietes no dažādiem valsts rajoniem.
„Viss mans uztraukums norima, kad mēs no baznīcas kriptas pa kāpnēm uzkāpām baznīcā. Tas bija priecīgs notikums. Es sajutos dīvaini, visu laiku man bija tirpšanas sajūta,” stāsta Lehtio.
„Protams, mēs saņēmām vīriešu iedrošinājumus, bet naida vēstules, apsūdzības un draudi bija reāli,” tā Askola. Runājot par situāciju Somijas luterāņu baznīcā tagad, bīskape Askola stāsta, ka diskriminācija vairs nav manāma un draudzēs pat netiek runāts par „sievietēm mācītājām”; viņas ir vienkārši „mācītājas”.
Šobrīd Somijā sieviešu mācītāju ir gandrīz tikpat daudz, cik vīriešu mācītāju. Ja ordinēšana turpināsies kā tagad, sievietes mācītājas drīz skaitliski pārsniegs vīriešus. Tomēr, runājot par baznīcas augstākajiem amatiem, tajā ir tikai viena piektdaļa sieviešu. Pēdējo 30 gadu laikā EVL ir ievēlējuši tikai vienu sievieti bīskapi, Helsinku bīskapi Irju Askolu, kura pensionējusies pagājušajā gadā.
Foto: Harri Palmolahti / Yle
Avoti: https://yle.fi