Florentīna no Oberveimāras
Florentīna ir dzimusi 1506. gadā Vācijā. Viņa bija cisterciešu reliģijas māsa, kas mēģināja bēgt no klostera vairākkārt, un ir pazīstama ar savu bestselleru. Florentīnas miršanas dati nav zināmi.
No tēva puses Florentīnas izcelsme meklējama dižciltīgajā Oberveimāru dzimtā, kas dzīvojusi Tīringenes apvidū ar tādu pašu nosaukumu – Oberveimāra. Florentīnas mātes ģimene nākusi no Vacdorfu dzimtas, kas arī dzīvojusi Tīringenē.
Sešu gadu vecumā Florentīna tika nodota audzināšanai cisterciešu klosterī Eislēbenē. Vienpadsmit (vai 14) gadu vecumā Florentīna saprata, ka nevēlas visu savu mūžu pavadīt klosterī, bet meitenei tika liegts atgriezties mājās. Viņai tika paskaidrots, ka, tā kā viņa saņēma klostera svētību, būdama pusaudze, atpakaļ ceļa dzīvē vairs nav. Viņai jākļūst par mūķeni. Jāpiebilst, ka Helftas klosterī Florentīna atradās kopā ar savām radiniecēm. Viņas mātes radiniece Katarīna no Vacdorfas bija abate jeb klostera vadītāja, otra radiniece no mātes puses, vārdā Mārgrieta no Vacdorfas, bija klostera skolotāja. Klostera noviciāta vadītāja, Katarīna no Oberveimāras, bija Florentīnas radiniece no tēva puses. Atrodoties šādā radinieču aplenkumā, Florentīnas cerības uz brīvību bija ierobežotas. Kontroles ietekmē un pret savu pašas gribu viņa pieņēma reliģijas māsas solījumus, 16 gadu vecumā kļūstot par mūķeni.
Tikusi pie Mārtiņa Lutera rakstiem, Florentīna sāka tos aizrautīgi lasīt. 1523. gadā jauniete nolēma bēgt no klostera un doties pretī brīvībai, tomēr izbēgt viņai neizdevās. Florentīna tika sodīta ar sitieniem un ievietota klostercietumā. 1523. gada decembrī meitene no klostercietuma rakstīja vēstuli savam radiniekam Kasparam fon Vacdorfam “kā slavenam evaņģēliskās patiesības mīlētājam” (viņas pašas vārdi), lūgdama viņa palīdzību izkļūt ārā. 1523. gada Ziemassvētkos radinieces nolēma pastiprināt Florentīnas sodu – viņai tika noteikts atrasties ieslodzījumā cellē visu savu mūžu. Bet drīz viss mainījās. Meitenes lūgums un lūgšanas tika sadzirdētas, un 1524. gada pavasarī Florentīnai izdevās izkļūt ārā no klostera. Par viņas izkļūšanu ir divas dažādas versijas.
Pirmā versija vēsta par to, ka Florentīnas radinieks Kaspars fon Vacdorfs, konsultējoties ar Luteru, dabūjis meiteni ārā no celles.
Otrā versija lēš, ka Florentīnas rakstītā vēstule savam radiniekam tika pārtverta un Florentīna mēģinājusi rakstīt arī pašam Luteram, bet arī to vēstuli klostera vadītāja pārtvērusi. Florentīnai esot izdevies pašai izbēgt no klostera brīdī, kad sargs atstāja celles durvis atvērtas.
Kad Florentīna bija prom, klostera abate izplatīja baumas par to, ka meitene ir apzagusi klosteri. Tieši šī nepatiesā apmelošana mudināja Florentīnu sākt rakstīt savas atmiņas par klostera dzīves tumšo pusi.
Šis gadījums Luteram deva iespēju turpināt atklāti nostāties pret klosteru sistēmu. Gadu iepriekš, 1523. gadā, Luters bija sarakstījis traktātu “Iemesli un atbildes: kādēļ jaunavas grib dievišķi atstāt klosterus”. Pēc savas izkļūšanas ārā Florentīna pati aprakstīja savu rūgto pieredzi klosterī traktātā “Stāsts par to, kā Dievs palīdzēja jaunavai izkļūt no klostera”[1]. Luters aizsūtīja Florentīnai savu priekšvārdu un piezīmes nobeigumam un palīdzēja nogādāt jaunietes memuāru līdz izdevējam. Viņas traktāts tika izdots 1524. gadā Vitenbergā un kļuva par vienu no sava laika pieprasītākajiem rakstiem. Traktāts tika izdots vairākās reformācijas pilsētās – Augsburgā, Nirnbergā, Strasbūrā un divreiz Erfurtē – 6 reizes viena gada laikā. Jaunietes traktāts piedzīvojis popularitāti arī tādēļ, ka uz tā bija uzrakstīts – ar Mārtiņa Lutera priekšvārdu. Zīmīgi arī tas, ka Florentīnas kā autores vārds nekur traktātā neparādās.
Vēlāk Florentīnas sarakstītais traktāts tika iespiests kopā ar Lutera darbiem, un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ mēs par to uzzinām.
Būdama brīvībā, Florentīna, iespējams, dzīvoja kopā ar saviem radiem Vacdorfā. Lutera pretinieks Johanness Kohleuss rakstīja, ka Florentīna esot kādu laiku dzīvojusi pie Lutera. Diemžēl tālākā Florentīnas dzīve mums nav zināma.
16. gadsimta divdesmitajos gados simtiem reliģijas māsu un mūku pameta klosterus. Viņu vidū bija arī Lutera sieva Katarīna fon Bora. Oberveimāras klosteris, kurā dzīvoja mūsu varone Florentīna, tika slēgts 1525. gadā reformācijas norises dēļ. Daži avoti liecina, ka Florentīnas traktāta iespaidā Eislēbenes iedzīvotāji šo Helftas klosteri ir sagrāvuši līdz pamatiem.
1542. gadā klostera ēka tika sekularizēta – to sāka izmantot ikdienas darbiem.
Marianas Lepadus gleznā Florentīna ir attēlota cisterciešu habitā, viņai aiz muguras ir atvērtas durvis, un gaisma piepilda istabu.
Katarīna Mosbaha
2017. gada rudenī iesākās savdabīga kustība – vispirms vairākas sievietes, kas bija piedzīvojušas seksuālo vardarbību no kāda pazīstama Holivudas producenta, viena pēc otras atklāja plašākai sabiedrībai piedzīvotās pagātnes ciešanas. Šāda atklātība par pārciesto seksuālo vardarbību, kas gadu simtiem tika klusībā pieciesta, noklusēta aiz kauna un slēpta, izraisīja pasaules mēroga sieviešu akciju ar nosaukumu “Es arī” (Me Too – angļu val.).
Šajos mēnešos, kad mēs piedzīvojam patiešām kaut ko jaunu – sieviešu drosmi dalīties ar piedzīvoto publiski, neraugoties uz atšķirīgu apkārtējo cilvēku reakciju – no izprotošas līdz nosodošai (redz, pati vainīga), varam manīt, ka pasaules sabiedrība kļūst par kripatiņu atbrīvotāka. Jo tad, kad sieviešu balsis kļūst dzirdamas, gaisma iespīd tik intīmajā un aizliegtajā aspektā kā sieviešu un vīriešu varas un dzimumu attiecības, tumsas darbu paliek mazāk. Mūsu dziļākā pārliecība ir tāda, ka savstarpējo attiecību kvalitāte sabiedrībā var rasties tikai līdz ar sievietes cieņu un izpausmes brīvību.
Turpinot mūsu tēmu par Reformācijas sievietēm Vidusvācijā, gribam minēt kādu sievieti, kurai laulība nebūt nebija medus pods. Mūsu varoni sauc Katarīna Mosbaha. Katarīnas dzimšanas datums un vieta nav zināma. Ir dati par to, ka viņa bija precējusies ar superintendentu, mācītāju Sīmani Mosbahu un dzīvoja Veidenes pilsētā. Katarīna bija aktīvi iesaistīta gan draudzes, gan sabiedrības dzīvē.
Par Sīmani ir zināms tas, ka viņš ir strādājis par superintendentu Zangerhauzenē 1570. gadā. Trīs gadus vēlāk viņš mira 49 gadu vecumā, atstājot Katarīnu atraitnēs, bez ienākumiem un vienu ar dēliem. Katarīnai ar bērniem bija jāizvācas no ģimenes rezidences. Atcerēsimies, ka viduslaikos sievietēm nebija tiesību mantot savu vīru atstātos īpašumus vai naudas līdzekļus (pat Katarīna fon Bora nevarēja saņemt viņai novēlēto īpašumu, ko Luters tai bija paredzējis).
1577. gadā sieviete apprecējās ar Pēteri Krāmeru – bagātu un veiksmīgu uzņēmēju. Jaunais vīrs bija neticīgs, turklāt vardarbīgs, un Katarīna jaunajā laulībā piedzīvoja regulāru vardarbību. Atšķirībā no mūsdienām sievietei nebija, kur vērsties pēc palīdzības, viņai nācās ciest klusībā un vientulībā.
Gleznā Katarīna ir attēlota ar ielūzušu rozi par zīmi tam, ka pret viņu ir tikusi vērsta vardarbība.
Saistītie raksti: Reformācijas sievietes Vidusvācijā I daļa
Reformācijas sievietes Vidusvācijā II daļa
Reformācijas sievietes Vidusvācijā III daļa
[1] Ein Gesicht, wie Gott einer Ehrbarn Klosterjungfrauen ausgeholfen hat.