Aļesja Lavrinoviča publicē rakstu Kembridžas žurnālā par sieviešu apklusināšanas Rakstu vietu 1 Kor. 14

Jūnija sākumā Kembridžas žurnālā New Testament Studies, kas veltīts aktualitātēm Jaunās Derības pētniecībā, 63. sējumā tika publicēts Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolventes Aļesjas Lavrinovičas pētījums, kas ir nozīmīgs diskusijās par sievietes lomu baznīcā. Pētījuma nosaukums angļu valodā ir “1Cor 14.34–35 without ‘in All the Churches of the Saints’: External Evidence”(1Kor 14:34–35 bez “kā visās svēto draudzēs: ārējie pierādījumi”). Pētījumā tiek analizēta frāzes “kā [tas parasts] visās ticīgo draudzēs” atrašanās vieta senākajos grieķu un latīņu rokrakstos, kā arī agrākajos grieķu Jaunās Derības izdevumos, un tā rezultāti izgaismo dominējošā teoloģiskā viedokļa tendenciozitāti, ar kuru (pārsvarā vīrieši) teologi un garīdznieki, lai aizliegtu sievietēm pretendēt uz līdzvērtīgu lomu baznīcā, piesauc Bībeles teksta autoritāti ar tādas interpretācijas palīdzību, ko paši radījuši savas personīgās varas nostiprināšanai kristīgajā sabiedrībā.

Frāze “kā [tas parasts] visās ticīgo draudzēs”, kas atrodas Pāvila 1. vēstules korintiešiem 14. nodaļas (1Kor) 33. pantā, tiek tradicionāli saistīta ar teikumu, kas aizliedz sievietēm runāt draudzes sapulcēs, tādējādi argumentējot ar paražu (to var dēvēt gan par tradīciju, uz ko atsaucas Katoļu baznīca, t. i., ka sievietes nekad nav ordinētas, tādēļ tās nekad netiks ordinētas, gan par ekumenisko principu, jo frāze atsaucas uz praksi “visās draudzēs”). 

Bībeles 1965. gada izdevumā latviešu valodā frāze “kā tas parasts visās ticīgo draudzēs”, piemēram, ir integrēta 34. pantā kā palīgteikums: 

33. pants: “Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” 

34. pants: “Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka.”

Šādā veidā svešam kontekstam pielāgota frāze neatspoguļo seno grieķu un latīņu manuskriptu teksta sintaktisko struktūru un paragrāfu dalījumu.

Aļesjas Lavrinovičas veiktais pētījums atklāj, ka senākie grieķu un latīņu rokraksti nesasaista frāzi “kā [tas parasts] visās ticīgo draudzēs” ar sievietēm. Minētā frāze rokrakstos un vecajos Jaunās Derības izdevumos atrodas 33. pantā un pieder pie iepriekšējā paragrāfa, tādējādi veidojot šādu teikumu – “Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs, kā visās ticīgo draudzēs.” Seno manuskriptu pārrakstītāji lietoja paragrāfu dalījumu iepretim iepriekš populāram Bībeles pētnieku apgalvojumam par to, ka senākajos rokrakstos teksts tika rakstīts bez vārdu vai paragrāfu atstarpēm.

Vai šīs frāzes atrašanās vietai teikumā ir nozīme? 

Kā pieminēts iepriekš, viens no pamatargumentiem, ko piesauc teologi, aizliedzot sievietēm ieņemt līdzvērtīgu lomu baznīcā, ir paraža. Šīs rakstu vietas kontekstā 33. panta otrās daļas frāze tiek interpretēta kā paraža. Respektīvi, sievietes Korintā aicinātas klusēt un būt padevībā, jo visās citās draudzēs viņas jau klusē. Šādas teksta interpretācijas sekas nevar novērtēt par zemu – iznākums ir sieviešu izstumšana no baznīcas kalpošanas. Arguments no paražas, apvijoties ar teoloģisko degsmi, ir radījis Bībeles teologu un mācītāju vidū izplatītu interpretāciju par to, ka teksts 1Kor 14:33–35 neattiecas tikai uz sievietēm Korintā, kurām likts klusēt, bet attiecas uz visām sievietēm visos laikos. Nostiprinājums klusēt, aizliegums iesaistīties sludināšanas amatos draudzēs ir nācis no šādas teoloģiskas interpretācijas. Der paskaidrot, ka grieķu valodā frāze nozīmē “kā visās svēto draudzēs”, nevis “kā tas parasts visās svēto draudzēs”. Šajā konkrētajā gadījumā atsauce uz paražu tiek papildus ielasīta latviešu valodas tekstā.

Pētījumu veido trīs daļas – kopsavilkums par pētniekiem, kas ekseģētiski (t. i., interpretējot tekstu) attiecina paražas argumentu uz Dievu iepriekšējā pantā vai uz sievietēm nākamajā pantā. Otrajā pētījuma daļā autore analizē rokrakstu tekstu, fokusējoties uz paragrāfu dalījumu un atstarpēm, ko pārrakstītāji ir atstājuši manuskriptu tekstā, norādot uz domas pabeigtību vai turpinājumu. Šajā daļā pētījums atklāj, ka pārrakstītāji ir norādījuši senajos rokrakstos, ka pētāmā frāze pabeidz iepriekšējā paragrāfa domu. Bet teksts, kas runā par Korintas sievietēm, sākas pēc atstarpes vai tiek rakstīts jaunā paragrāfā.

Trešā pētījuma daļa ir veltīta frāzes vietas analīzei grieķu Jaunajās Derībās, kas mums pieejamas kopš 16. gadsimta. Tabulas veidā autore demonstrē, ka kopš Roterdamas Erasma laikiem Jaunās Derības tekstos tika ievērots paragrāfa dalījums starp paražas argumentu un diskursu par sievietēm. Tendence sāka pakāpeniski mainīties uz pretējo pusi 19. gs. sākumā un vidū, kad viens pēc otra grieķu Jaunās Derības redaktori sāka bīdīt frāzi “kā visās svēto draudzēs” uz leju, savienojot to ar paragrāfu par sievietēm. Pētījumā iezīmējas visaktīvākie šādas tendences piekritēji, Bībeles biedrība, kas postulējusi sevi par objektīvu pētnieku komandu, kuri, veidojot grieķu Jaunās Derības tekstu no vairākiem simtiem manuskriptu, atlasa senāko un labāko manuskriptu tekstu. Diemžēl attiecībā uz tik spēcīgu tekstu, ko teologi un mācītāji izmanto sieviešu apklusināšanai (1Kor 14:34–35), vācu biedrība, kas plaši pazīstama pasaulē kā Nestle-Aland, nav atspoguļojusi senāko manuskriptu tekstu, bet vadījusies pēc citiem (saviem) apsvērumiem, turpinot rakstīt frāzi “kā visās svēto draudzēs” kopā ar sievietēm (arī savā jaunākajā izdevumā Nestle-Aland 28). 

Jāteic, ka augsti respektētā Nestle-Aland komanda nav grēkojusi pirmoreiz jautājumos, kas skar sievietes. Amerikāņu manuskriptu pētnieks un viens no slavenākajiem Jaunās Derības teologiem pasaulē Eldons Džejs Eps, izpētot senākos grieķu rokrakstus, kā arī agrīnās kristietības vēsturi, nāca klajā ar pierādījumiem par to, ka Pāvila vēstulē romiešiem 16. nodaļā minētie Androniks un Jūnijs, ko latviešu Bībeles teksts dēvē par Pāvila ciltsbrāļiem, kas ir augsti godāti apustuļu vidū, nebija vis divi vīrieši, bet vīrietis Androniks un sieviete Jūnija. Turklāt Eldons Dž. Eps tabulas veidā demonstrē, kā agrākajos laikos tik visiem pašsaprotams sievietes Jūnijas (augsti cienītas apustuļu vidū, un, iespējams, pirmās sievietes apustules) vārds ir ticis grozīts, gramatiski mainot Jūnijas dzimti uz Jūniju vai Jūliju. Eps atklāja, ka, sākot ar Nestle-Aland 13. izdevumu 1927. gadā un beidzot ar 1993. gadā iznākušo, vācu biedrība, nevienu neinformējot, sievieti Jūniju rakstīja ar vīriešu dzimtes vārda akcentiem. Tādējādi lielākā daļa  Bībeles tulkojumu svešvalodās, kas izmantoja Nestle-Aland grieķu tekstu par pamatu, rakstījuši Bībeles tekstā par vīrieti Jūniju, kas bija augstā godā starp apustuļiem. Līdz ar Nestle-Aland 27. izdevumu 1994. gadā Jūnijs tikpat nemanāmi atkal kļuva par sievieti Jūniju. 

Atgriežoties pie A. Lavrinovičas pētījuma konteksta, ir jāpiebilst, ka kopš 19. gadsimta teoloģijā pastāv uzskats, ka 34. un 35. pantu teksts, kas atrodas 1Kor 14. nodaļā, nepieder pie Pāvila rakstītās vēstules, bet ir ticis ievietots vēstulē pirmā gadsimta beigās vai otrā gadsimta sākumā. Šis pieņēmums nav nedz liberāls, nedz hipotētisks. Ir virkne manuskriptu, kuros 34. un 35. panta teksts atrodas 14. nodaļas beigās. Vairumā rokrakstu (bet kvantitatīvs aspekts nespēlē izšķirošo lomu rokrakstu pētniecībā, jo viduslaikos notika rokrakstu kopēšanas ekspansija) teksts, kas uzliek sievietēm aizliegumu runāt, atrodas aiz 33. panta. Teksta kritikā šādos strīdīgos jautājumos par teksta vietu nodaļā svarīgu lomu spēlē labākais skaidrojums par teksta sākotnējo vietu. Loģisks skaidrojums ir, ka redaktors vai pārrakstītājs sākotnēji ir ierakstījis sievietes diskriminējošu tekstu kā komentāru uz papirusa malas, no kurienes nākamie pārrakstītāji ir attiecīgi ievietojuši tekstu pēc savas saprašanas – viens nodaļas beigās, otrs – aiz 33. panta. Pretēja versija būtu, ka Pāvils ir ierakstījis šos pantus vēstulē 14. nodaļas vidū, bet viens no nākamajiem vēstules pārrakstītājiem, vēlēdams mīkstināt pret sievietēm vērsto aizliegumu, pārvietojis pantus uz nodaļas beigām. Šāda viedokļa piekritēji diemžēl ignorē faktu, ka 34. un 35. pantā lietotie termini nav saistīti ar 14. nodaļas kontekstu un pārrauj domas plūsmu. Turklāt dažas nodaļas iepriekš, 11. nodaļā, aprakstīts, ka sievietes var lūgt Dievu un pravietot. Vērts arī piebilst, ka senākās mums pieejamās Pāvila rakstīto vēstuļu kopiju kopijas atrodas 3. gadsimta rokrakstos (bet pieņemts, ka Pāvils pats dzīvoja pirmajā gadsimtā).

A. Lavrinoviča ir iecerējusi publicēt arī otru pētījuma daļu, kas būs veltīta teksta sintakses un gramatikas analīzei frāzē “kā visās svēto draudzēs”. Tikmēr autore aicina interesentus ielūkoties Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības administrētajā mājaslapā www.sieviesuordinacija.lv, kurā pieejami ar sieviešu lomu baznīcā un sabiedrībā saistīti raksti, apceres, publikācijas.